Reizēm gadās izlasīt komentārus, ka noskrien.lv ir domāts tikai ultrām, un īso distanču skrējēji netiek novērtēti. Tā nav taisnība. Es neskrēju ne skolas laikā, ne meitas universitātes laikā. Arī tagad laikam man vairāk būtu jāgaida mazbērni, ne augsts rezultāts. Bet tagad es skrienu. Skrienu lēni un maz, zem 5km. Bet uzrakstīšu par savu pieredzi, varbūt kādam noder. Ja kāds saka, ka tikai ultras raksta par savu pieredzi, tad neviens jau neliedz rakstīt arī ne-ultrām.
Bija 2013.g agrs pavasaris, kad nopirku 2 komplektus nūjošanas nūju ar cerību atrast kompāniju un sākt nedaudz aktīvāku dzīvesveidu. Kompāniju neatradu un turpināju sēdēt uz dīvāna.
Vienā jaukā dienā man essnee saka: “Mammu, tu ar tām nūjām trenējies ar, vai nē?” Saku, ka nē, nav kompānijas. Un tad negaidīti meita saka, ka pēdējais laiks sākt, jo ir mani piereģistrējusi Sieviešu skrējiena ietvaros uz 7km distanci nūjošanā. Un uz Biķerniekiem ar. Atpakaļceļa nav, vienkārši jāpiedalās, un viss. Paspēju patrenēties kādas 4-5 dienas, un sacensību diena bija klāt. Vienīgā motivācija bija, ka pat ja es palikšu pēdējā, tas būs ātrāk par tiem, kas tikai skatās. Nu, nebija tik traki, Biķerniekos aiz manis palika kādi 9 cilvēki. Bet finišā tā dalībnieka medaļa un atmosfēra mani tā uzmundrināja, ka Mežaparkā jau biju devītajā vietā savā vecuma grupā. Nākamais gājiens bija, ka meita mani pieteica uz Valmieras maratona nūjošanas distanci. Piekritu, bet dažas dienas pirms sacensībām essnee man prasa, vai es zinot, ka būs jānūjo 15km, jo īsākas distances vienkārši neesot. Biju šausmās, 15km, un pa mežu, es taču apmaldīšos! Es taču nevarēšu! Bet meita pārliecināja, ka varēšu un neapmaldīšos. Un tā arī bija. Aiz bailēm apmaldīties priekšējos sportistus tālu nelaidu prom un turējos līdzi, cik spēka. Beigās pat finišēju ar sev neticami labu rezultātu.
Nākamais gājiens. Zelta rudens Siguldā. Piedalīšos? Piedalīšos! Divas nedēļas pirms sacensībām: “A tu zini, ka Siguldā nav nūjošanas disciplīnas?” – “Nu labi, nepiedalīšos.” – “Bet es tevi pierakstīju tautas skrējienā 5,27km!” Ārprāts, kāds skrējiens? Es taču pat līdz miskastei nevaru aizskriet! Vecums, kājas, locītavas utt.
Nu, ko darīt. Kādas četras dienas lēniņām patrenējos skriešanā – 1km, 2km, 3km un 4. Līdz 5 tā arī netiku. Sacensību diena klāt. Stāvu uz starta līnijas (kopā ar ultrām) un domāju, ko es te daru. Bet abas meitas un citi noskrienieši mierināja, ka “gan jau, tie jau tikai 5km, mēs skriesim 10 un 20km.” Skrējienu uzsāku par ātru. Tikai tad, kad pamanīju, ka skrienu reizē ar meitu dace_a, sapratu, ka jāpiebremzē. Skrēju ar dievu uz pusēm, reizēm vairāk gāju, nekā skrēju. Ļoti palīdzēja Noskrien nozīmīte – tiklīdz pārgāju soļos, uzreiz kāds noskrienietis uzmundrināja: “Noskrien, noskrien!” Tā arī, vairāk pateicoties citu uzmundrinājumam, nevis saviem spēkiem, līdz galam kaut kā jau tiku. Un nemaz nebiju pēdējā. Aiz manis vēl palika kādi 18 cilvēki. Pēc sacensībām tāds gandarījums par piedalīšanos, ka tagad āķis lūpā. Vienu gan apņēmos – man jātiek līdz “noskrien”, nevis “noej”. Liels paldies meitām, Agy, Daryai, YOTO un citiem noskrieniešiem, kuri mani uzmundrināja distancē!
Nākamais pakāpiens bija 18.novembrī. “Mammu, tikai 3km Rembatē, piedalīsies?” Nu protams, ka piedalīšos! Varbūt, ka pat noskriešu, nevis noiešu. Noskrēju ar! Trešā vieta savā vecuma grupā! Pirmā medaļa par sasniegumiem, nevis piedalīšanos. Rembates aplī par savu skrējienu VSK Noskrien komandai saņēmu vairāk punktu, nekā Rūdas vīrs, par ko īpaši lepojos.
Tā ka nesakiet: “Es nevaru!” Ir vai nu “negribu”, vai “slikti gribu”. Tā es pagājušajā gadā izkāpu no dīvāna un iekāpu kedās. Vēlreiz paldies meitām! Tā ka visi īso distanču skrējēji – laipni lūgti uz sacensībām! Skriesim kopā!
Starp citu, meita jau mani ir piereģistrējusi Cēsu Eco Trail uz 15km skrējienu. Un nedomājiet! Es mežā nepalikšu!
km 
-
Pareizi, pareizi, jāizmanto ir savas priekšrocības :) Nez, kas būs nākošais pēc trail? Rogainings? :)
Prieks par apņemšanos,tā tikai turpināt un nemaz nepamanīsi, ka netīšām esi pieteikusies pusītei! ;)
“Slikti gribu” – šis jauks :))
(Eh, nu trūkst man, kā īstenam letiņam, tā LIKE poga šeit… kauč +1 būtu ieriktēta… a tagad nu nekādi, jādomā un jāraksta pašam :)
Pozitīvs pastāsts! :) Smaidu nevar nodabūt no lūpām. Meitas malaces, mamma neatpaliek.
:)))))))
Nu trakums ar tādu meitu! :D:D
Stundu sēžu zīlēdams: vai essnee mamma ies in mammas pēdās? ;)
Inta super! Man tik jautājums kā tik sportiskas meitas izaudzinājās, ja reiz pati iepriekš nesportoji un piemēru nerādīji?
Vislabākā motivācija ;)
Man patīk tā taktika, ka piereģistrē un tikai tad paziņo. Būs jāizmanto man ar tāda.
Pozitīvi!
Super raksts! Meitām arī visu cieņu, ka neļauj mammai dīvānā sēdēt. Būs jāparāda saviem vecākiem :)
Super pozitīvs!!Paldies!
Es šo nosūtīšu savām meitām!
Paldies par smaidu! Arī īsās distances ir tā vērtas, viss nāk ar laiku. Galvenais ir sākt, lai kaut kas notiktu. Veiksmīgus arī turpmākos piedzīvojumus! Meitas malači! :)
Anduli, kādās pēdās? essnee un dace_a mamma tak vico pa priekšu, ne iet pa pēdām.
Nujā, par īsajām distancēm nezinu, varbūt tiešām. Es vairāk par to kopgarumu šoreiz :) Ja jau pats Ņergu karalis atstāts aizmugurē, tad varbūt izdotos (vismaz pirmajā reizē, kad tāda pienāktu) arī essnee un dace_a mammu pieveikt? :)
Nākammēnes manai mammai dzimumdiena. Nūju dāvināšana būtu tukšs gājiens..
.?
Nu ārkārtīgi pozitīvi un iedvesmojoši – izlasīju vienā elpas vilcienā un smaids no manas sejas nenozuda nevienu brīdi. Žetoni mietām par mammas iekustināšanu!
Šodien tieši mammai prasīju, vai viņa brauks man uz sacensībām līdzi. Un vai pieteikt viņu arī. Jo viņa uzspētu tikt ar savu distanci galā un vēl nogaidīties mani finišā. Piekrita, protams.
[Šī gada 2.janvārī mamma nostaigāja kilometrus 12.]
Super raksts!Tas tikai pierāda,ka nekad nav par vēlu sākt skriet/sportot.Mēs varam daudz vairāk neka brīžiem domājam!Tā tik turpināt!
Nekad nav par vēlu, nedz arī par agru. :) Tādas sportiskas meitas un vispār bērnus katram var vien novēlēt.
Pozitīvi iedvesmojošs rakstiņš. Paldies!
Jāuzsāk akcija: “Izvelc savu mammu/senčus laukā!” Manējā vairs neskries, bet uz nūjošanu moš var piedabūt.
Priecīgas asaras sakrēja acīs :)) Ja ir doma arī nūjot, iesaku ieskatīties nujotajiem.lv, tur par dažādiem pasākumiem etc.
Taču – Noskrien! :))
Prieks par nūjotājiem arī :) Mans māmuķis katru otro dienu – lietus vai sniegs – nodragā 12 km maršrutā Imanta-Babīte, bet uz sacensībām laikam viņu varētu pielauzt tikai tad, kad pūcei aste sāktu ziedēt. Ir mēģināts, bet šī turas pretim ar abām nūjām :D
Pozitīvi! :)
Kā tad, galvenais, ka es tieku pataisīta par to vainīgo:D Ziniet, kā tā piereģistrēšana notiek? “Es jau gribētu gan, bet ko ta es…” Un tad, kamēr es klikšķinu īstās pogas, skan vaimanas no sērijas “uz ko es parakstos?” :D Nu labi, pirmajā reizē tiešām notika brutāla piereģistrēšana un viss:) Civilizētākā veidā to nebija iespējams nokārtot.
Un pati vien jau pirka tās nūjas un sporta tērpu, pati saviem spēkiem skrien un sacenšas, un pīkst, ka viena negribot skriet pa āru. Kurš te kuru no dīvāna velk? :)
Super! Milzīgs prieks par Jums!
Apsveicu ar jauna dzīves posma uzsākumu! Šogad Rembatē tad man būs kārtīgāk jāsaņemas, lai ar Tevi pacīnītos par vairāk punktiem ;)
Es jau neskrēju ātrāk, es uzspiedu uz savu , negribas rakstīt vecuma, attīstības grupu.
Sameklēju savu veco rakstu, jo kaut ko atcerējos par pusīti. Paldies _Edgars_ par pareģojumu! Tikko netīšām noskrēju savu pirmo pusīti!
Tu esi mūsu ģimenes Mēneša skrējēja:)
Tas nebija pareģojums, bet tikai loģisks lietu turpinājums iesāktajam. Lai raits solis un skriešana sagādā prieku arī turpmāk! ;)