Amoliņas jaunkundzes pēdējās sacensības.

Latvijas čempionātu 100km skrējienā biju nolikusi par savām pēdējām sacensībām. Kāpēc vajag pēdējās sacensības? Tāpēc, ka Amoliņas jaunkundze grasās pārtapt par Neijas kundzi. Kāpēc jāskrien 100 kilometri? Tāpēc, ka gribu. Tāpēc, ka ceru rudenī aizbraukt uz kādu no lielajiem ultru čempjiem. Tāpēc, ka gribu notievēt pirms kāzām.

Jo tuvāk nāk, jo vairāk bail. Nejūtos īsti sagatavojusies, jo pavasarī gripa mani noņēma no Rīga-Valmiera trases un vēl kādu mēnesi neļāva normāli skriet. Vispār kaut kāds pretīgs tas vīruselis… It kā nekas, nekas, bet neko fizisku padarīt arī nevar. Bet maratonu noskrēju, Stirnu bukus noskrēju, tad jau, nedomājot par rezultātu, arī 100 kaut kā notipināšu!

Gatavošanās kāzām paņem traki daudz laika, tāpēc arī uz Daugavpili sanāk izbraukt tikai vēlu vakarā. Naktsmītnēs esam ap vieniem naktī. Stress, aizmigt nevar. Pie brīvprātīgo palīgu pienākumiem pieliktie jaunsargi dauzās pa to viesnīcu. Nuja, kas ta viņiem tur ko uztraukties par to, ka rīt tantēm un onkuļiem 100km jāskrien! Pirms 6:00 viņi jau ir augšā un turpina dauzīties un cirst durvis. Esmu neizgulējusies, bet noskaņojums sakarīgs. Sataisos un eju uz startu. Cik apļu jāskrien? Daudz. Smejamies par to, ka Andra nolikums ir Andra nolikums – kā būs, tā būs.

Ir karsts jau no paša rīta. Nožēloju, ka uzvilku krekliņu ar īsajām piedurknītēm. Vajadzēja vilkt vispār bez tām. Sākumā skrienas normāli, cenšos sevi bremzēt, lai neizšautu visu pulveri jau sākumā. Ripināmies kopā ar Daci. Saprotam, ka spēkus vajag taupīt, bet vienalga drusku parunājamies. Viņa kaut kur noklīst, skrienu viena un sāku kaut ko domāt pa savu galvu. Paliek grūtāk. Tad vēl grūtāk. Nu paga, paga, ko tas nozīmē? Vēl pirmās rokas pirksti visi nav nolocīti, mazo apļus skaitot, bet es jau kalkulēju? Zinu, ka šādā karstumā un nepietiekami sagatavotai nav svarīgs rezultāts, bet finišs. Kļūst grūti elpot. Atbrīvojos no krekla. Pārspraužot numuru pie sporta krūštura, pārspraužu pušu pirkstu. Ai… Starpfinišā atdodu kreklu un tempju šķidrumu. Visa esmu slapja, mati sāk traucēt. Nu ko tā stulbā bize var dauzīties pa muguru? Sapinu matus copē. To darot, pāreju soļos, bet atsākt grūti. Eju, skrienu, eju, skrienu… Nav pat vēl 20km. Elpot kļūst vēl grūtāk. Nolemju paiet ilgāku gabaliņu, lai atjēgtos, bet atjēgties nesanāk. Pār manu galvu nāk tikai sajēga, ka 100 nu točna šodien nevajag. Sāku domāt, ka vajag noskaidrot, vai ir iespējams pārkvalificēties uz 50km. Draugi skrien garām, uzmundrina, jautā, vai viss kārtībā. Cenšos kaut ko atbildēt un saprotu, ka nekas nav kārtībā. Es nevaru normāli parunāt, jo es nevaru normāli paelpot. Spiež diafragmu. Staipu vēderu, mēģinu nomierināties, bet virsū sāk nākt kaut kas līdzīgs pavisam vieglai panikai. Es nevaru paelpot! Ir pilnīgi skaidrs, ka nebūs arī 50km, jo es esmu novilkusies tikai 20 – vēl 30 es nevarēšu. Mēģinu paskriet, lai ātrāk tiktu līdz starpfinišam, bet tas ir vēl trakāk, nekā iet. Pretī nāk Krišjānis, pasaku viņam, lai atnes man ūdeni un sadabū mediķi. Viss, tas ir viss. Amoliņas jaunkundzes pēdējās sacensības ir beigušās.

Stāstot mediķei, ka nevaru paelpot, man uznāk raudiens. Nevis par to, ka esmu izstājusies, bet par to, ka es nevaru paelpot. Mediķe mani nogulda, mēra asinsspiedienu, skaita pulsu un cenšas konstatēt, vai vajadzētu saukt ātros un taisīt kardiogrammu. Konstatē to, ka man diafragmā ir spazmas un sirdī pārsitieni. Guļu ēniņā uz guļammaisa, ļauju ap sevi čubināties un domāju par dzīvi. Priecājos, ka man ir draugi, kas palīdz, kā var. Kad jau jūtos normāli, sāku vērot sacīkstes. Ziniet, interesanti! Ne jau katru dienu sanāk tā no malas pavērot čempionātu! Pārceļos tuvāk trasei, cenšos uzmundrināt. Vēlāk, kad jau jūtos žiperīgāka, stājos pie darbiem – kaut ko padot, kaut ko iemaisīt. Laimoņa žļurgaini šķidros buljona kubiņus, no kā jātaisa auksts buljons, es vēl ilgi atcerēšos! Skrējēji pārsvarā izskatās visai bēdīgā stāvoklī. Kas vēl nav izstājies, tas grib izstāties. Kas ir izstājies, tas laimīgs, ka nav nosprādzis. Vispār jau gribēju uzreiz pēc stāšanās ārā braukt mājās, bet vai tad to var izdarīt, kad tik daudz savējo skrien un visiem gribas kaut mazliet atvieglināt to ceļu? Bet ko tu daudz atvieglināsi – jāskrien vien pašiem.

Vienā brīdī sāku skumji domāt par to, ka lielie rudens čempionāti man ies secen. Nu nekas, var jau būt, ka garo distanču skriešanai jātaisa brutāls restarts. Amoliņa savu ir izdarījusi, Neija lai sāk visu no pamatiem. Tad Džo man prasa, vai es skriešot 24h Eiropas čempī. Ha, kurš tad pēc šitās izgāšanās mani uz turieni ņems? Tas neesot stāsts par ņemšanu, bet gan par pierunāšanu. Hm… Skrējējas actiņas iemirdzas. Ja nebūs, ko ņemt, ļaušos pierunāties! Vēl jau līdz rudenim ir laiks. Kas zina, varbūt arī izdodas satrenēties! Bet tas jau būs rudenī. Tagad ir tagad, un tagad Amoliņa savu ir noskrējusi.

Bet tas vēl nav viss! Pamazām taisoties mājās, Marta man paziņo, ka nākamajā dienā man Jūrmalā esot jāskrien xTrail sacensībās. Tas vēl pie tam ir tas Jūrmalas gals, kurā es parasti skrienu. Hm… Hm! Varbūt vēl izdodas visu beigt uz patīkamas nots! Nākamajā dienā pamostos, paēdu brokastis un apņēmīgi eju uz startu. Bieži jau tā negadās, ka uz startu var aiziet kājām! Saprāta trenkāta, pierakstos uz īsāko distanci. Tikai 8km. Jānoskrien lēni, prātīgi, ar prieku, lai var atgūties no tā iepriekšējās dienas sarūgtinājuma par nepabeigto distanci.

Starts! Nez kāpēc aiznesos kā plēsta. Ai, kāda starpība? Kad saprotu, ka tiešām esmu uzsākusi par ātru, ir jau par vēlu sabremzēties, ir jātur līdz galam. Ieslēdzas sacensību gars. Hiēna kož citus pa vienam vien nost. Bauda tā skriet un just, ka nemaz tik lēni nav! Var jau būt, ka tas ir neprāts, bet ko lai dara – saprāts pie manis piezogas tikai izņēmuma kārtā. Čik čirik pa jūras smiltīm un finišs klāt. Lielisks skrējiens! Jūtos tik labi! Pamielojos ar augļiem, apsēžos ēniņā un esmu laimīga, tiešām laimīga. Man patīk skriet, man tas nereālīgi patīk, un es to šodien izdarīju godam! Amoliņas pēdējās sacensības ir beigušās ar finišu.

Bet pagaidiet, arī tas vēl nav viss! Klimstot gar rezultātu dēli, ieraugu, ka Amoliņas jaunkundze savu eksistenci beidz uz pjedestāla! Ko sadarīs Neijas kundze, es nezinu. Es viņu vēl nepazīstu, bet man tāda baigā aizdoma, ka uzvārds var mainīties un gredzenu skaists uz pirkstiem arī, bet pjedestāla garša joprojām būs viena no saldākajām. Punkts. Pagaidām.