24 stundas Turīnā

24 stundas, 2 km garā aplī – neizklausās pēc pārāk jautra brīvdienu pavadīšanas veida. Otro reizi savā skriešanas vēsturē piekritu piedalīties sacensībās, kas mani nesaistīja. Andris piedāvāja, es apsolīju padomāt. Prognozējamā atteikuma iemesls – divas iepriekšējā mēnesī ieplānotās ultras. Tomēr, jo ilgāk domāju, jo vairāk sliecos piekrist, ko nu tur liegties – maģiskais vārdu salikums ”Pasaules čempionāts” darīja savu. Ja nu tā ir mana vienīgā iespēja jebkad pabūt TUR? Sapurināju savu Mīkstmiesi un devu jāvārdu. Gatavošanās pasākumam izpalika. Skrēju visu, ko vien biju ieplānojusi, pa starpām dziedējot traumēto celi. Tā nu, apgādājusies ar želeju un gumijkonču kaudzi, kā arī izdaiļota ar gaumīgi noteipotu celi, 11.aprīlī ierados Rufīnī parkā Turīnā.

Pirmais, kas mani nošokēja, bija nopietnā atmosfēra. Šķiet, te tiešām brieda sporta pasākums, nevis pierastā ballīte ar fizkultūras elementiem – visapkārt skrējēji no visas pasaules, ar savām komandām, karogiem un visaptverošu satraukumu. Sajutos gluži neiederīga, esmu taču tikai brīvdienu skrējēja, kas man te darāms? Apvilku Latvijas komandas krekliņu. Tas izrādījās par lielu, bet pie tā jāstiprina veseli divi numuri, tāpēc pamanījos to saspraust bišku mazāku. Pēc komandas foto, ceļš uz startu, kur jau sapulcējusies lielākā daļa skrējēju. Ar mani uzsāk sarunu kāda krieviete, kas interesējas, vai tiešām skriešu ar vaļējiem matiem. Savukārt es jokojoties jautāju: “Nu cik tad skriesim?” Uz ko saņemu pilnīgi nopietnu atbildi, ka vismaz 256 km. Pasmejos un saku, ka labs plāns. Kā man bij’ zināt, ka tā ir Tatjana Maslova, kura visā nopietnībā ir atbraukusi pēc medaļas.

Starts tiek dots, un daudzkrāsainais skrējēju pulks metas iekšā 24 stundu piedzīvojumā trasē, kas nosacīti sadalāma 2 apļos – lielajā ārējā aplī (1600m) un mazajā iekšējā aplī (400m). Ārējais aplis ved apkārt stadionam, ar pagarinājumu vienā stūrī. Iekšējais ir stadiona aplis. Ieskriešana tajā ved uz leju, izskriešana uz augšu. Stadionā tiek veikta apļu uzskaite, atrodas organizatoru ēdināšanas punkts un komandu teltis.

Iesākums ir daudzsološs – spirgts, pat mazliet pavēss gaiss uzmundrina un skrienas visai viegli. Pirmie apļi paiet izzinot trasi, vērojot pilnā sparā ziedošo pavasari un turot tempu pēc plāna uz 5:40. Saule pamazām sāk pieņemties spēkā, galvā jāliek bandana. Jau pēc 2 apļiem ievēroju, ka ar 2 tualešu vietām daļai dalībnieku šķiet par maz, un viņi (ne tikai puiši!) savas dabiskās vajadzības steidz kārtot glītā kastaņkoku alejā, kas aug gar stadiona ielas pusi. Neticami, līdz tādai stadijai tak vēl tālu! Var jau būt, ka beigās tas nozīmē būtisku laika ietaupījumu…

Nolikums paredz, ka nevaru skriet kopā ar savas komandas puišiem. Man ir garlaicīgi. Nu labi, tepat blakus ir kaimiņi igauņi, tomēr kad sāku skriet kopā ar Rainu, saņemu aizrādījumu. Pēc tā Rains aizlaižas kā apsvilis. Nu labi, nāksies izklaidēties savādāk. Atminos, ka kaut kas jāapēd. Man padomā viena želeja uz 2 stundām, neliedzot sev neko, ko vēl varētu pa ceļam sakāroties. Tomēr piefiksēju, ka želeju plāns jau sācis atpalikt un neko citu, izņemot kolu, protams, arī negribas. Tas nav uz labu. Karstums pieņemas spēkā. Veipa kungs tiek sūtīts pēc ledus, kas izrādās teju neiespējamā misija. Tomēr ledu mēs dabūjam, kaut tā izrādās maza, nožēlojama glāzīte, citām komandām nebija arī tik. Reizēs, kad piestāju komandas teltī, klausos, ka atbalsta komandai neiet viegli. Varētu padomāt, ka viņu aprūpē nonākuši 7 niķīgi bērni. Nu apžēliņ, skriet tāpat ir grūtāk, tā kā, lai dabū man tās olīves – es beidzot zinu ko gribu – olīves! Karstums sāk savu triumfa gājienu. Sāku ievērot vemjošus cilvēkus. Japānietes ir pieklājīgas un vemj notekās. Citi to dara kur pagadās. Kastaņu aleja, kur liela daļa skrējēju turpina kārtot dabiskās vajadzības ir sākusi pretīgi smirdēt. Viss kopā met izaicinājumu manam kuņģim, kas draud pievienoties pirmajam satiktajam vēmējam. Jau atkal viens ceļmalā aizgūtnēm atbrīvojas no kuņģa satura, nu jau skrienu prom cik ātri varu, domājot mīlestības pilnas domas par kaķēniem un ceriņziediem, tomēr tas nelietis mani noķer un apdzen, lai izdarītu to atkal, tieši ceļa vidū man priekšā. Kaķēni un ceriņziedi, kaķēni un ceriņziedi! Kaķēni tomēr uzvar!

Noskrieto kilometru skaits tuvojas 50. Spēks mani ir atstājis, un nav jau brīnums, ja neko neēd. Esot sagādātas olīves. Fui, zaļās! Vai tad es neprasīju melnās? Vienu pieveicu. Uzkodai – dažas želejkončas. Kaut kā tirinos tālāk. Sāku ievērot, kur trasē ir kāpumi, kur kritumi, tie ir niecīgi, bet jūtami. Visnejaukākā vieta, protams, ir ieskriešana un izskriešana no stadiona. To veicot, jau mēdzu pāriet soļos. Ceru, ka naktī skriet būs vieglāk. Turpinu vērot cilvēkus. Skatoties uz viņiem var riktīgi samotivēties. Kaut lielākā daļa pasaules mēroga fizkultūriešu ir sportiska paskata, starp viņiem skrien gan cilvēki ar lieko svaru, gan omītes un opīši. Piemēram, skrējējam no Taizemes ir ieģipsētas abas rokas. Vislielāko apbrīnu izpelnās kāda aptuveni septiņdesmit gadus veca kundze no Krievijas – Rimma Paļceva. Nolemju vēlāk ar viņu iepazīties. Turpinu riņķot kā žurka labirintā, līdz nenovēršami piezogas bezcerība. Varu bezjēgā skraidīt, bet šoreiz zinu, ka labirinta durvis atvērsies tikai 10:00 no rīta, bet līdz tam ir vienkārši jāizdzīvo, atrodoties kustībā. Bet spēka vairs nav, un kājas sāp krietni vairāk nekā vajadzētu pēc nieka 60 km skrējiena. Pasaule ap mani jau labu laiku maina krāsas, brīžiem paliekot tumšāka, tad atkal gaišāka, ausis ir aizkritušas un kuņģis vēl aizvien ir gatavs parādīt visai pasaulei, kaut ko, par ko man nav ne jausmas. Vienā brīdī man viss ir līdz kaklam un, ietenterējusi komandas placī, sabrūku zālājā. Asaras līst bez apstājas, es gribu pie mammas. Šķiet viņa to ir sajutusi un zvana, lai apjautātos, kas noticis – sekojot līdzi būs pamanījusi, ka esmu salēninājusies. Tomēr neko sakarīgu nespēju paskaidrot, Veipa kungs atņem man telefonu un klaigā lai tak ceļos un eju skriet, bet jebkas, ko man saka, mani nomāc arvien vairāk. Man liekas, tādos brīžos mani jāliek mierā. Es pati sevi samotivēšu – diez vai kāds cits to spēs par mani labāk. Saprotu, ka Pasaules čempionāts jau nu ir pēdējā vieta, kur domāt par izstāšanos. Ceļos un dodos atpakaļ trasē.

Pienāk vakars un kļūst nedaudz vēsāks. Mans temps ir nožēlojams, bet es kustos uz priekšu. Pie 80 km garlaicība nudien sit augstu vilni, tādēļ sāku lūkoties pēc kompanjona. Ieraugu igauņu meiteni, kuru nepazīstu. Nospriežu, ka tai jābūt Raina meitai. Tā arī ir. Aveli sastāda man kompāniju uz veseliem 3 apļiem, kurus aizvadām ļoti lēni skrienot, tomēr šajā laikā atgūstu dzīvesprieku un sāku pat domāt par ēšanu. Aveli mani atstāj, lai dotos pagulēt, bet es pirmo reizi nogaršoju organizatoru sarūpētās uzkodas. Ledus tēja šķebina, žagariņiem līdzīgie cepumi šķiet pārlieku sausi, āboliem traucē miza, banāni sagriezti tik mazās ripiņās, ka grūti saņemt pirkstos. Pārējais piedāvājums neuzrunā. Uz mūsu galda ir apelsīni un mandarīni – tas der. Andris ar Ediju paguvuši uzvārīt zupu, kur un kādos apstākļos, pat laikam labāk nezināt, bet tā izrādās ēdama. Vakara gaitā tieku pie veselām 2 glāzītēm šī viruma. Tiek paziņots, ka vēlāk tiks sameistarots ķīselis. Interesanti!

100 km pienāk neiedomājami lēni – 13 stundās. Tas laikam būs mans antirekords, runājot par asfaltu. Cik tad es vairs varu paspēt pieveikt? Nakts aizsegā ir gatavs ķīselis. Tas ir labi, jo ķīselis ir silts, bet ārā – jau ļoti auksti. Savā palūdzu sabērt rozīnes. Ideāli. Noslīd lejā, ka nav ko redzēt. Ignorēju prasību ēst rupjmaizi un šokolādi. Organizatoru teltī ir dabūjams buljons, tiesa to neviens nepiedāvā, jāprašņā pašam, un miniatūras siermaizītes. Tādas var arī apēst.

Naktī skrējēju rindas palikušas retākas, arī Druupijs paziņo, ka dosies atpūsties, kad būs pieveicis 150 km. Es tādu greznību atļauties nevaru, tādēļ kustos uz priekšu brīžiem soļiem, brīžiem skriešus. Lai sevi izklaidētu, pļāpāju ar visiem, kas vien izskatās runājami. Katram ir kāda bēda, par ko pasūdzēties, vien Rimma iepriecina. Viņas temps ir mats matā tāds pats kā no rīta, viņa ne reizi nav pārgājusi soļos. Jautāju, kādēļ viņa to dara savā cienījamajā vecumā – viņai, kā izrādās, ir 67 gadi. Rimma atsaka, ka pirmkārt, viņai tas patīk, un, otrkārt, tādējādi varot uzmundrināt jaunos. Jāpiebilst, ka viņa pieveica 195 km! Nu jā, kāds gan mums ir attaisnojums tizloties! Mīsktmiesis gan domā, ka attaisnojumu ir gana un nekautrējas uzbāzties ar tiem teju vai aiz katra līkuma. Stundas dilst lēni un kilometri krājas negribīgi. Pēc 120, saprotu, ka ar līdzšimējo tempu pieveikt spēšu 140, nu maksimums 150 km. Arvien biežāk gribas apstāties pie mūsu telts, lai kaut uz mirklīti piesēstu. Vājumam gan labāk izmantot mirkļus, kad tur nav ne Edija, ne Andra, jo viņos nemājo ne kripatas žēluma pret līdzcilvēkiem. Ar Gintu vēl var sarunāt. Vienā tādā reizē, viņa mani dzen prom, bet man vienīgā vēlme ir rūkt un kost, saku, ja viņa mani aiztiks, es speršu. Tie gan ir tukši draudi, diez vai es šobrīd spēju iespert pat spilvenam, tomēr nostrādā. Šajā sakarā gan esmu Gintai atvainošanos parādā par savu nesmuko izrunāšanos.

Lai aukstā nakts būtu interesantāka, stadionā izceļas 2 ugunsgrēki. Pirmajā reizē izdziest viss lielais stadiona apgaismojums un rezultātu tablo, otrajā, tikai daļa apgaismojuma. No stadiona ēkām veļas biezi, kodīgi dūmi, tiek iedegtas mazās skrienamlampiņas un telefoni, šurp steidzas ugunsdzēsēji. Pirmajā mirklī prātā iešaujas bailes, vai nebūtībā nav zuduši rezultāti, un mums nav jāsāk visu no gala, tomēr viss šķiet kārtībā, tādēļ, sacensības turpinās kā ierasts.

Pārsteidzoši, cik auksta var būt nakts pēc tik karstas dienas. Ar uzvilktajām drēbēm nepietiek, lai neklabētu zobi, ir kaut lēnām, bet jāskrien. Lieki piebilst, ka sāpīga ir pat pēdas pieskaršanās zemei, kur nu vēl skriešana, tomēr rīta tuvums vieš cerību. Visi burtiski skaita stundas līdz rītausmai. Reiz gadās redzēt visai biedējošu  ainu – aiz teltīm uz masāžas galda guļ skrējējs, ap kuru līkņā tumši silueti. Nav iespējams saskatīt ko viņi tur dara, bet kaut kas krakšķ, skrējējs kliedz un vaid nelabā balsī, kad drūmie stāvi savas izdarības ir beiguši un piecēluši to nabagu sēdus, viņš ņemās tik neganti un skaļi vemt, ka es sēžu muti pavērusi un domāju, vai tiešām viņš būs gatavs doties tālāk. To es tā arī neuzzinu. Atbalsta grupa man neļauj vērot šausmu izrādi un aizdzen aplī. Esmu atklājusi, kā dabūt sevī vēl mazdrusciņ želejas – tā jāizšķīdina apelsīnu sulā un jāizdzer. Bet vispār ēšanas jautājums aizvien ir sāpīgs. No salduma sākuši sāpēt zobi, neko negribas. Pa visu šo laiku pieveiktas knapi 4 želejas.

Rītausma atnāk ar spēku pieplūdumu un jaunu kompanjonu. Tas ir lietuvietis Mindaugas. Viņš slavē mani par ātro soli un piedāvā soļot kopā. Tikai ātrums, kādā viņš soļo, ir krietni ātrāks par manējo. Tas nekas, turos līdzi, jo vajag kompāniju. Pļapāšana novērš domas no sāpēm un kilometriem. Izstrādājam savu taktiku – stadionā izliekamies, ka viens otru nepazīstam, lai neizpelnītos aizrādījumus par tempa turēšanu, bet ārpusē soļojam kopā. Tas notiek ātrāk, kā pirms tam biju skrējusi. Mindaugam ir savs stāsts par vakardienas karstumu. Pirmo simtnieku noskrējis ļoti ātri, bet tad pamatīgi nolūzis, tā ka pat palicis gluži akls. Nācies dažas stundiņas pagulēt, lai pēc tam turpinātu tikai soļos, ne vairs skriešus. Viņa stāsti ir aizraujoši, tomēr viņš liek stāstīt arī man, tā nu dalamies skriešanas piedzīvojumos 7 apļu garumā, kas paiet zibenīgi. Ir pamodies Druupijs un nadzīgi ķer mani rokā. Pārējie latviešu puiši turpina apņēmīgi riņķot. Šķiet Džo un Gunārs ir vienīgie, kuros nemana nogurumu.

Pienākusi pēdējā stunda, šķiros no Mindauga, jo viņš sāk kāpināt tempu. Un viņam ir mērķis – noķert Rimmu, neļaus tak omītei noskriet vairāk! Man arī ir mērķis, pieticīgs gan, ne tuvu tāds ar kādu uz šejieni braucu – man jaizspiež 160 km, kā izrādās, ne uz ko vairāk es neesmu spējīga. Vienu apli pieveicu lepnā vientulībā, bet tad satieku Tatjanu – krievu sportisti ar kuru iepazinos jau startā. Tatjana ir pagalam saskumusi, jo gan viņa, gan viņas komanda ir izgāzusies. Viņa atklāj, ka bija ieradusies pēc medaļas, bet karstums un kuņģa problēmas naktī ir nogāzušas visus. Izņemot Rimmu, protams. Tā kundzīte ir sīksta. Mierinu viņu, kā māku, kaut pati nejūtos labāk, šķiet pat Laulasmaa 24 stundu laikā noskrēju vairāk kilometru kā šeit. Pieveicam pēdējo pilno apli, paņemam konusus ar saviem vārdiem un numuriem, ko nolikt zemē tieši 10.00. Pēdējo apli ejam pavisam nesteidzīgi, laiku pa laikam kāds nesas garām kā apsvilis, lai iedzītu vēl pēdejos metrus. Izskatās, ka mūsu finišs būs trases vistālākajā stūrī – būs ilgi jānāk atpakaļ. Taņa saka, ka jāsēž nost kaut kur tepat, lai pēc tam īsāks ceļš, tomēr saņemas un dodas tālāk. Atskan šāviens, visi uz mirkli piebremzē, tomēr, tas nav īstais. Tad seko otrs šāviens… Viss. Šķiet, laiks ir apstājies. 24 stundas valdošā kustība ir beigusies. Cilvēki apmulsuši veras apkārt. Tāda nedaudz apokaliptiska sajūta. Noliekam konusus, fotografējamies. Zviedriete nokritusi zemē, pie viņas jau steidz mediķi.

Neatceros, kā tiku līdz stadionam.  Aizvelku savu mitro dvieli līdz saulītei un saritinos uz tā. Mani baksta, liek ģērbties, draud, ka nokavēšu autobusu, bet man ir labi. Labirinta durtiņas ir atvērušās un es esmu brīva. Pieveikts 161 kilometrs. Nākamreiz es to izdarīšu labāk, nākamreiz es būšu tam gatava. Bet pagaidām es izbaudu to, ka varu vairs neskriet.

Secinājumi:

Neraugoties uz to, ka šī bija skarba pieredze, ir palikusi nepadarīta darba sajūta un gribas to izdarīt vēlreiz. Tagad analizējot kļūdas liekas, ka ir vēl kur iegūt papildus kilometrus.

Man jāsaprot, kā karstā laikā dabūt iekšā ēdienu. Šajā gadījumā tas būtu līdzējis.

Nebūtu slikti patrenēt ātrās iešanas soli. Tā soļojot viena ukraiņu meitene pieveica vairāk par 200 km. Tiesa, sākumā viņa skrēja un pašās beigās arī, tomēr lielākoties redzēju viņu soļojam.

Ļoti gribētos, kaut būtu vairāk meiteņu no Latvijas. Komandu. Varbūt nākamreiz tādu izdosies savākt…