Didzis uz Kenigsbergu, Ainārs uz Klaipēdu. Vai otrādi.
Kuršu kāpa. Nida. 28. maijs. 2,5 kilometru aplis 40 reizes. Ievadam. Jau pirms kāda laika tepat komentāros ar Didzi bijām vienās domās, ka personīgā rekorda labošana kārtējā maratonā par kādām minūtēm ir forši, bet tas nav IZAICINĀJUMS. Sekoja Gunchas pastāsts par Pasaules čempionātu 100 km skrējienā un doma par to, ka 100 kilometru distance būtu jāpamēģina, lēnām nobrieda. Darbojošās personas no Latvijas – Andris (Dudels), Aigars (Salenieks), Arne (Ūdris), Pēteris (Cabulis), Didzis (mūsu Didzis) un Ainārs (es).
Piektdiena
Viss kā parasti pēdējā brīdī. No rīta izņemu bērniem jaunās pases, skrienu pie Sanda pēc želejām, dzērieniem, vitamīniem, tad vēl Maratonā ātri paķeru pāris ampulas šķidro magniju avārijas gadījumam ar krampjiem. Ap 12.00 izbraucam no Rīgas. 20.00 ir visu dalībnieku obligātā sapulce Nidā, bet nav īstas pārliecības par nokļūšanu, jo tikai pāris dienas pirms mača parādās informācija, ka pa dienu Kuršu kāpā ir velosacensības un vienīgā šoseja līdz 18.00 būs slēgta. Visu ceļu pie stūres metodiski ēdu un dzeru. Paspējam laicīgi, apmetamies kempingā, uzceļam telti, dodamies meklēt Chilli picu, kur tiekas visi dalībnieki.
Arne un Maxima baro visus.
Nidas centrā ir nopietns tusiņš par godu tūrisma sezonas atklāšanai. Uzbūvēta lielā skatuve, pūtēju orķestri, piepūšamās atrakcijas bērniem, tirdziņš, alus, zivis visos iespējamos veidos. Mašīnu nav kur nolikt, cilvēku ka biezs. Sazvanu Didzi, noskaidroju, kurā tieši picērijā jābūt un noliktajā laikā esmu klāt. Iepazīstos ar pārējiem vīriem no Latvijas. Andris un Arne lietuviešiem jau ir gandrīz kā savējie, pārējie esam debitantu lomā. Visos vieno vienas intereses, tāpēc saprotamies momentāli. Attieksme no leišiem pozitīva, visa informācija tiek mums tulkota. Viņi, protams, ir priecīgi, ka latviešu skaits mačā ar katru gadu aug. Katrs individuāli tiek izsaukts, saņem numuru, čipus, T kreklu, arī publiski nosveramies. Labas priekšnojautas, jo man tiek numurs ar manu dzimšanas dienas datumu. Pēc tam seko pasta. Nav ne vainas, bet pulkstenis jau tuvojas 21.00 un ir vēlme mierīgi sagatavoties un atpūsties pirms rītdienas. Vēl seko pārsteigums no Arnes un Maximas – katram Latvijas dalībniekam kārtīgi nokomplektēts pārtikas maiss.
Mani kempingā gaida vēl viena pasta, jo ģimenes (it īpaši ja tās ir 5 cilvēku sastāvā) organizatori nebaro. Bērni visu dienu mašīnā ir izgulējušies, enerģija plūst pāri malām un man nekāda mierīgā sagatavošanās nesanāk. Jau tumsā teltī krāmēju mantas, ēdienus, dēls spīdina mobilo, lai sieva var manam kreklam piespraust numuru. Ir 23.00. Modinātāju lieku uz 5.00. Kempingā lieliski dzirdama mūzika no 2,5 km attālās skatuves. Tur iet vaļā sezonas atklāšanas balle. Piedomāju pie pārējiem vīriem, viņu viesnīca ir 200 metrus no tusiņa epicentra:)
10 minūtes pirms starta, trūkst Pētera
Sestdiena
Visa nakts paiet starpstāvoklī starp cauru miegu ar mūziku fonā un sevis pārliecināšanu, ka mierīgi noskriešu. (Citiem esot bijis līdzīgi) Mostos 5 minūtes pirms modinātāja un slēdzu to ārā. Ātri pārleju dubultporciju auzu pārslu putras, pa virsu pāris banāni, izdzeru šķidrās aminoskābes (reti pretīgs padzēriens). Biju gatavs celties agrāk, jo gribēju apēst ko siltu. Nesajūsmina doma, ka nākamās desmit stundas būs jāiztiek no želejām un elektrolītu dzērieniem. Visi organizatori dzīvo tepat kempingā, viņi pazūd jau ap 5.30, knapi paspējam novēlēt viens otram labu rītu.
Sieva ved mani uz startu. Noskatām savas vietas barošanas zonā. Negribu drūzmēties uz galdiem, tāpēc visu savu mantību izklāju turpat zemē, lai katrā brīdī varu ērti rīkoties. Ir dzērieni ar vēl klāt piejauktu medu. Aprēķins 1/2 litrs stundā. Želejas pa divām uz stundu. Esmu plānojis, ka pēdējās 3 stundās pāriešu uz želejām un dzērieniem ar kofeīnu. Drošāk, ka viss pašam savs un pārbaudīts. Organizatori gan arī piedāvā visu nepieciešamo plašā izvēlē – ir dažādas želejas, batoniņi, ūdens, dzērieni, banāni, āboli, vīnogas, rozīnes.
Ir iekārtota arī atpūtas zona ar nojumi, piepūšamiem matračiem. Tur aicina novietot rezerves drēbes. Man negribās pa divām vietām mētāties un es somu ar otriem apaviem, zeķēm, kreklu un improvizētu aptieciņu atstāju turpat pie ēdieniem. Andrim arī vēl ir kārtīgs koferis ar dažādiem dzērieniem, ko viņš piedāvā kopīgai lietošanai. Mēs ar savu paiku aizņemam tikpat vietas cik organizatori:)
Neringas mēram pistole rokā, starta šāviens un sākam kustēties. Ir 7 no rīta, pamatīgs vējš no jūras, saule vēl nav sākusi sildīt. Daudziem rokās cimdi.
Pats sākums, savu tempu meklējot.
Sāku izteikti mierīgi, sildīsimies gaitā. Domāju pirmos pāris apļus noskriet un pēc tam domāt par tempu. Mana cerība ir iekļauties 10 stundās. Domāju pirmo pusi skriet ap 5 minūtēm uz kilometru. Skaidrs, ka pēc tam temps kritīsies, bet negribētos to laist zem 6 minūtēm. Paskrienam ar Didzi, bet viņš saka, ka ies lēnāk. Noķeru Pēteri, papļāpājam. Ātri konstatējam, ka esam mačojušies Valmierā un mums ir gandrīz identisks laiks maratonā (3:15). Arī plāni sakrīt – nebojājot veselību tikt līdz galam. Uzreiz vienojamies par taktiku. Ātrā gala sportisti neesam, šajā ziņā ambīciju nav. Katrā aplī dzersim, katrā otrajā stāsimies ēst želejas un vēl kaut ko. Tempu turēsim uz 5 minūtēm, bet sanāks jau lēnāk, jo prioritāte ir kārtīga kaloriju un sāļu uzņemšana jau no paša sākuma. Priekšā ir visa diena.
Pagājušā gada savu valstu čempioni Ruslanas un Andris.
Ar Pēteri mierīgi kustamies, pļāpājam, skatāmies, ko dara citi. Andris ir sācis strauji. Seko trīs lietuviešu grupa. Tad Aigars ar vēl vienu lietuvieti. Ir leģendārais Pjotrs Silkins, kura kontā arī 1000 jūdžu skrējiens ASV. Vīram 69 gadi, atstāj mūžīgā dzinēja iespaidu – mierīgi savā ritmā, bez emocijām. Bez daudzkārtējās Lietuvas čempiones ir vēl tikai viena sieviete – uz aci gadi 25-28 jauna, skrien un klausās mūziku. (Visu distanci izskatījās nenopietni, bet noskrēja ka nemetās). Ir superīga atmosfēra, visi viens otru uzmundrina. Lieliska vienotības sajūta. Cirkulējot 2,5 km aplī jau pēc brīža visus pazīsti sejā, esi izlasījis uz numura katra vārdu.
Didzis vēl cimdos, agrs rīts.
Mēs ar Pēteri metodiski un stingri turamies pie sava ēšanas plāna. Ātrākie protams dzer un ēd gaitā. Kur beidz dzert, noliek pudeli, lai atkal vēlāk paņemtu. Tā arī pudeles ceļo pa distanci. Andris mums aiziet garām par apli, bet viņš arī riktīgi ir atrāvies no leišu līderiem. Mēs tomēr arī esam tuvāk priekšas galam. Visi pārējie latvieši ir vienā aplī.
Ainārs ap 90. km
Manā uztverē distance dalījās šādi.
1. Līdz maratonam – pilnīgi nekādu problēmu, laiks paiet nemanot, viegli, jo skrienam gandrīz minūti uz kilometru lēnāk nekā to darītu maratonā. Brīvas sarunas. Līdz maratonam mums Andris aiziet garām otru reizi, par apli apdzen arī lietuviešu līderi. Taču Andris mums turpat priekšā vien netālu paliek. Tiekoties saka, ka nezin vai spēs noturēt savu tempu. Protams, viņam cita motivācija. Pat šī distance ir skrieta tik reižu, ka interesē tikai uzvarēt maču un ar labu rezultātu. Viņa temps krīt. Noķeram, aicinu sēsties astē, kamēr siena būs garām. Andris atmet ar roku, tajā pat aplī viņš iet malā. Tajā brīdī viņš bija apli priekšā tuvākajam sekotājam.
2. No maratona līdz pus distancei. Psiholoģiski svarīgi trīs apļi, jo puse darba būs padarīta. Tāds bija garākais treniņos noskrietais gabals. Sāk just, ka laiks plūst lēnāk, katram aplim to vajag vairāk. Gribas atrast iemeslu, lai ilgāk uzturētos barošanas punktā. Bet kopumā bez problēmām.
3. No puses – līdz maratons paliek līdz finišam. Kļūst grūtāk. Andris no saviem krājumiem piedāvā sāļu šķīdumu pret krampjiem. Preventīvi, bet psiholoģiski nostrādā. Izsekot, kas notiek trasē grūti, katrs strādā savā tempā, par latviešiem ir skaidrs, ka Aigars ir priekšā, Didzis aizmugurē, Arne te tur, te tur. Mūsu tandēmu arī organizatori jau mikrofonos sauc Ainars Peteris.
4. No 60 līdz 70 kilometram. Siena. Pēterim riktīgi sagriež vēderu. Palieku viens. Pēteris iet ar kājām. Viņa tētim garāmskrienot saku, lai prasa padomu Andrim. Jūtu ka abu papēžu iekšmalās sāk veidoties tulznas (ar tādu domu – ka lēnām veidojas skrēju līdz finišam, kad novilku zeķes !!!!:)) Pēc viena pagrieziena tieši priekšā leišu bariņš, tālāk Arne un vēl kāds. Neviens neskrien, visi iet. Motivācijas vienam kā muļķim skriet nekādas. Glābj īsais aplis, kas pirms pieteikšanās mačam, man šķita murgs, kas liks sajukt prātā. Ir otrādi. Trase ir perfekta. Nomoki 2,5 km un barošanas punktā atpūties. Īsajam aplim saņemties var. Visiem skriešanas stils mainījies uz tādu, par ko soļotājus diskvalificē. Aigaram kā bijušajam soļotājam vismaz iznāk eleganti. Otrs variants – skriet kā triatlonistiem no gurna.
5. No 70 km līdz finišam. Andris iedod atgāzētu un ar ūdeni sašķaidītu kolu. Atnāk vaļā. Smadzenēs nostrādā, ka nav ko gaidīt un jāpāriet uz kofeīna dzērieniem uz želejām. Ja beigās pietrūks, būs palicis tik maz, ka varēs pabeigt uz emocijām. Vieglums, pilnīga pārliecība ka noskriešu. Baudu skrējienu. Būs splita laiki, redzēs, bet domāju, ka atgriežos pie tempa drusku virs 5 min km. Visu laiku fonā vieglas šaubas, vai tad var tā būt, ka līdz beigām nebūs vēl vien lūziens. Nebija. Andris sadakterējis Pēteri, Pēteris no iešanas atgriežas pie skriešanas. Man izdodas noķert pa apli aizmukušo Arni un pašam aizskriet pa apli. Didzim smagi. Neko prātīgu palīdzēt nevaru. Kā jau Guncha teica – otra tempā paskriet nevar, katrs cīnās ar sevi.
Parādījās Edgars, kas pāris apļus nogāja ar Didzi, bet esmu pārliecināts, ka Didzis pieņēma vīrišķīgu un absolūti pareizu lēmumu.
Latvijas čempions Aigars pēc finiša mediju ielenkumā
Ainārs finišējis
Gaidot Arne
Arne finišējis
LČ 100 km pjedestāls
Pēterim medaļa jau kaklā
Ēnas jau garas, Didzis turpina.
Noslēgumā
Skrējēji te jūtas kā galvenie. Uz katru skrējēju ir 2-3 organizatori. Viss nepieciešamais tiek papildināts, nekā netrūkst. Uz beigām, tev katrā aplī saka un rāda cik vēl palicis, visus uzpasē, vai nav kādu problēmu. Ja masāža pēc mača, tad vīrs satīstījis mani palagos nopietni pus stundu ar visādiem zieķiem ņēmās(šodien jūtos lieliski, tikai patīkams nogurums muskuļos).
Viss ļoti vienkārši bez pompa, bet profesionāli un cilvēciski sirsnīgi.
Kamēr sieva veda uz viesnīcu Arni un Aigaru (bija jāpaņem mana balva), viņai jau tika pastāstīts kādam 24 h skrējienam Polijā nākamajā sezonā varētu kopīgi nobriest. Es nesaku nē.
km 
-
uh, iedvesmojoši. Ipashi simpatisks likas pasakums kā tāds – proti, aprakstītā atmosfēra, personīgā attieksme pret skrējējiem. Kā maza bodīte versus tidzniec.centrs.:)
Paldies AINĀRAM par jauko aprakstu.Tiešām – VISS BIJA ĻOTI SUPERĪGI.
Tāds iedvesmojošs stāsts, ka bez maza joka jāmet nost vēl kādi 10 kg un jāsastāda kompānija:)
Bez tam Ainār apsveicu Tevi pie visa cita arī ar II.sporta klasi:)
Lasīju un izdzīvoju līdzi it kā pats piedalītos. Saprotu, ka man vismaz pāris tuvākajos gados tur vēl nav ko darīt. Man ir pamatīgi līdz tam līmenim vēl jāaug. Bet jūs abi esat baigie malači!
Apsveicu visus ar uzdrīkstēšanos un cīņas sparu. Esmu pats izbaudījis ko nozīmē iet 20.stundas no vietas. Tad ieslēdzas pavisam cita domāmāšana (ne vienmēr tā prātīgākā). Tā kā Tu, Didzi, pieņēmi pareizo lēmumu. Gan jau kaut kad kopā garo gabalu vicosim. Aivar, vai būs patiešam ilgi jāgaida. Par jaunu PR Tu arī teici ka labu laiku nav ko gaidīt. Viss ir relatīvs.
Šito pasākumu var veikt arī kā piedzīvojumu. Kompānijā. Sapulcē kontrollaiku pagarināja līdz 15 stundām. Viena leišu vīru kompānijā līdzīgi darīja – paskrēja, pagāja, paskrēja, uzmundrināja un uzjautrināja citus. Kādās 12,5 stundās galā tika.
Pašam būtu interese pēc pāris gadiem pamēģināt uz rezultātu. Es tomēr 38 reizes stājos ēst un dzert (pirmajā un pēdējā aplī nē). Tur ir liela laika rezerve. Optimāli, ja ir savs barotājs, kas visu pasniedz gaitā. Un nevis tu domā, ko jāēd, bet cilvēks ar pieredzi pēc soļa un ātruma redz, kas tev kurā mirklī ir nepieciešams.
Nu dullie!
Esmu rogainingā 24 stundās 114 km pievārējis, bet tas ir krieti psiholoģiski vieglāk, kur nu vēl, ka divreiz garākā laikā, bet pa mežu.. Bet pa 2,5 km apli riņķot … tur vajag nervus..
dullie!
Malači! Iedvesmojošs stāsts. Pat gribas pamēģināt ko līdzīgu. Varētu sākt ar 100km vai 12+ stundu garu pārgājienu raitā solītī ar minimālām pauzītēm un tad jau justu, kā iet. Vai būtu kāds, kas piebiedrotos?
Vizbulīt, laikam tas ir labākais variants – sākt ar mazumiņu un tuvoties 100-niekam pamazām. Pēc maratona tas tik pat labi varētu būt kāds 60km skrējiens vai arī Tevis pieminētais 100km vai 12+ stundu pārgājiens – vēlams kombinācijā ar lēnu skrējienu. Par to varētu padomāt…
Iespaidīgi!! Apsveikumi!
sm72, varbūt nākamgad? ;) Ja, protams, līdz tam pats dabūtu kādus 10 kg nost :D
MALAČI VĪRI.Šī ir distance, kas nav domāta visiem…, bet tiem, kas sapņo pieveikt ko garāku par maratonu ieteiktu pamēģināt 50km (3.07.11.Daugavpilī), teikšu kā ir… tie “nieka” 8 papildus km ir reāla pārbaude skrējēja psoholoģiskajai noturībai, jo gatavošanā šādam skrējienam ne ar ko neatšķiras no gatavošanās maratonam. PRIEKS, ka 100km skrējēju saimei ir papildinājums, kas varbūt pēc dažiem gadiem ļautu šādas sacensības noorganizēt arī Latvijā.
Šādi raksti būtu aizliedzami, jo tie sēj izaicinājuma sēklu.
Super, Malači!
Paldies par aprakstu. Tiešām iespaidīgi! Tas tikai vēlreiz apliecina, ka cilvēka iespējas ir neaptveramas:)
Piekrītu ,bieži mūsu Nidas kompānijas pieminētajam GUNČAM(cerēju arī viņu sastapt mūsu bariņā,bet viņam nopietnāki plāni šķiet – šonedēļ pusīte Polijā,septembrī nopietns pasākums VIŅČHOTENĀ).Pamēģiniet draugi vispirms 50-ku,tad domājat par 100-ku – savas domas kārtojot ,saprotu,ka tas tomēr ir baigs lēciens no maratona uz 100-ku,jebkurā tempā.MĒS – NOSKRIENIEŠI,pārsvarā skrienam,lai baudītu skriešanu,ne mocītu sevi.Tagad jau pēc savas pieredzes varu teikt,ka nav nekāda prieka sevi mocīt,ja 2,5km aplis jāveic 30 minūtēs – bija ļoti interesanti,kad ar savu riksi knapi varēju tikt līdzi EDGARA iešanas solim.100-ks,tas ir vairāk kā NOPIETNI,bet nu man ir pamatīgs āķis ierauts lūpā gan.Tagadiņ ir lieliska iespēja katram 100-ka tīkotājam pamēģināt pievārēt 50-ku 3.jūlijā Daugavpilī,visi distanci pievārējušie tiks arī pie skaistiem kausiem.
Kā ar Tevi pašu, Didzi? Vai Daugavpils skrējienā būsi? Kā redzu kalendārā, tad pagaidām visiem ir atzīmēts “varbūt piedalos”. Pilnīgi pārliecināts neviens nav:)
Nupat apgreidota dalībnieku svara tabula (pirms un pēc). Arnem skarbi – 9 kg. http://www.baltic100km.lt/lt
Nu, baigi! Labi uzrakstīts! Labi noskriets :) Šādā es arī kaut kad piedalīšos, bet uz to jāiet pamazām.
…iedvesmojošs raksts par izaicinājumu un uzdrīkstēšanos, par sajūtām un cīņu ar sevi. Ļoti patika.
Piekrītu, ka tas nav domāts visiem. Man vajag 2 nedēļas, lai saskrietu 100km…bet šiem puišiem ir drosme to paveikt vienā paņēmienā. Manam prātam un spējām – netverami!
P.S. Aigars mums “sīkajiem” Murjāņos bija paraugs. Viņš ir sīksts. Apsveikumi viņam un pārējiem.
Didzi, vai tiešām pie kausiem tiks VISI finišējušie. Es gan tajā mājas lapā sapratu, ka tikai 1-6 vietas ieguvēji.
Turklāt fiksi, fiksi piesakamies – līdz 31.05 dalības maksa 14 Ls, pēc tam jau 20.
Pati varētu mēģināt, 6 stundās iekļautos, … bet varbūt citreiz:)
Kausi tiks visiem 50-ka vārētājiem,tā A.Dudels.Uzvarētājiem protams citi kausi.
Starp citu, ko nozīmē `skriet caur gurnu`? Arī citur jau kaut kur biju pamanījis šādu izteicienu, varbūt kāds var paskaidrot?
vēl jau Siguldas “nieka” 55km :)
Sigulda ir šī gada plānos. Šosezon mani velk uz netipiskākām distancēm. Kaut gan ir interese, ko pašreiz varētu izdarīt maratonā. Sajūtas saka, ka vajadzētu būt tuvu 3 stundām. Varbūt Valmierā pamēģināšu.
OreMan,nesaprotu arī ko īsti nozīmē skriet “caur gurnu”,bet AIGARU redzot skrienam – redzams uzreiz,ka viņš ir soļotājs.Veicot savu pirmo maratonu Valmierā, varēsi pavērot viņa stiliņu,viņš tākā solījās startēt(( ieskatījos Valmieras maratona dalībnieku sarakstā – OreMan gan neieraudzīju(šķiet pieteicies),toties piefiksēju,ka Aivars ir pieteicies )).
Jā, vēl joprojām neesmu sarakstā.. :( Vai tik mana lapiņa tiešām nebūs kur noklīdusi.. Nu neko, jāturpina gaidīt.
Ar pieteikšanos viss būs kārtībā. 100%. “Caur gurnu” nāk no triatlonistiem. Tehnika drusku atšķiras, jo īpaši garajās distancēs, kad pēc n stundām uz riteņa parasti paskriet īsti nevar.
Kāds zinātājs varētu precīzāk pateikt.
Kautkas tamlidzigs?
http:// www. posetech.com/pose_method/pose-method-of-running-technique.html
Nē, nu tā POSE running jau ir vispārzināma tehnika, kas saistās kopā ar Barefoot running. `Gurna skriešana` ir kas cits.
Mājas lapā parādījušies oficiālie rezultāti ar visiem splitiem pa apļiem. Sajūtas nav pievīlušas, stāstā minētais atbilst īstenībai. Maratons (42,5 km) pa 3:40 ar visu regulāro ēšanu un krūmu apmeklēšanu. Tempa kritums uz 6 min/km no 50 līdz 60 km, riktīga bedre no 60 līdz 70 km – 6.30 min/km. Pēc tam līdz beigām atkal normāli ap 5.40 min/km. Pie tam pēdējie 3 desmitnieki – katrs nākamais arvien ātrāks.
Baisi un rotaļīgi vienlaikus izklausās – “pēdējie trīs desmitnieki….”
Varu piebiedroties visiem, ka jūs esat malači.
Viennozīmīgi – trakajiem pieder pasaule, bet noskrieniešiem divas :)
Piekrītu Signim, par šādu rakstu aizliegšanu, jo viņi pavelk uz muļķībām. Bet tas ir labi, priekš tam jau tie raksti ir domāti.
Rezultāti norada uz interesantu faktu, ka visi, kas finišēja pēc Latvijas klasifikācijas ir ieguvuši II sporta klasi, jo arī uzvarētājam pietrūkušas nedaudz zem 5 minūtēm līdz I sporta klasei.
Ko Ložys ir skrējiena laikā ēdis, ka pieaudzējis klāt vēl 3 kg? Ir cilvēki, kas saka, ka viņi pieņemoties svarā pat elpojot skābekli. Laikam šis ir tas gadījums:D
Aivar,
pēdējie desmitnieki ir precīzi pēc manām tā brīža izjūtām:) Tajā brīdī, kad līdu ārā no bedres, iestājās pilnīga pārliecība ka noskriešu.
Laumiic,
ja varēji Siguldu, tad šitas Tev ir nākamais. Man žēl, ka rakstā jau pieminētajai Rūtai protokolos neparādās korekti dzimšanas dati. Vienkārša interese. Bet uz kopējā nopietno vīru fona izskatījās amizanti – gados jauna blondīne ar tetovējumu smalkā klozītē ar rozā i-phonu, kuru vēl pie tam visu laiku nesa rokā. Noskrēja un ne tuvu nebija pēdējā.
Manī šis pasākums tikai nostiprināja pārliecību par dažām lietām:
1. Viss ir galvā, ko izdomāsi (un pats tam 100% ticēsi) to izdarīsi.
2. Distancei nav būtiskas nozīmes, tikai tavai gatavībai konkrētam ātrumam. Katrs var uztrāpīt ātrumu, kurā var kustēties ļoti, ļoti ilgi.
3. Nogurums ir vairāk psiholoģiskas izcelsmes, organisms mēģina visādus stiķus, lai atkratītos no tā, ko negrib darīt. Arī šajā distancē siena bija tikai viena, tāpat kā maratonā, tāpat kā jebkurā citā gabalā. Kad saprot, ka vaļā netiks, iestājas otrā elpa un līdz beigām viss ir kārtībā. Ja proporcionāli skatāmies dažādas distances, tad siena +/- ir vienā un tajā pašā laikā.
:) 9 stundās 20 minūtēs un 6 sekundēs ne to vien izdomāsi:)
Lielisks un iedvesmojošs raksts, paldies.
Briesmīgs gabals,normāliem cilvēkiem jāskrien līdz 42 km
Ainārs baigais malacis. Pirmajā reizē tā noskriet 100km ,ir tiešām apsveicami . Aigaru,Pēteri un Dzidzi arī apsveicu, cīnījās dūšīgi. Žēl, ka Andrim nesanāca izskriet no 8 stundām. Paldies Aināram par tik iedvesmojošu rakstu .
Andris tomēr izstājās
Mājaslapas galerijā parādījušās 2011.gada bildes.
Ir mazliet žēl, ka Didzis nefinišēja, bet saglabāta veselība taču ir daudz svarīgāka!
Prieks par Ainaru, par to, ka pienācīga trenēšanās noveda pie veiksmīgi aizvadītas sacīkstes. Vislabāk rezultātu uzlabo… pareizi :) treniņi :)
Laikam jau Ainara pieminētie sapārotie garie treniņi deva labumu.(~20,26;26,35;26,37;26,44;atpūtas nedēļa;16,50;27,27;27,27;16,21tt, starts) Un kā jau Ainars teica, katrā situācijā katram pašam jāieklausās sevī, ko var un ko vajag.
Iedomājos – ja Edgars būtu man asistējis vēl tos apļus 5-us,tad varbūt arī nekādu problēmu nebūtu.Tas gan no sērijas-ja būtu…..
Didzim tāds nieks vien bija palicis …. Bet nākošajā gadā startējot 100km Nidā, “Pruha” būs , un noskries šo distanci tikai tā. Lai tik trennējas. :-)
100km,
Arne, liec vien bildi iekšā un pievienojies mūsu pulciņam. Foršā kompānijā jautrāk. Es taču nekļūdos?
Maz jau ir skrējēji , kas zin , ko nozīmē “Pruha”:-)
Nu, nu, tik jauni jau nemaz neesam.
ņe pruha ,tak zolotuha!
Andra Dudeļa piesolītā organisma superkompensācija nedēļu pēc ultramaratona Zelta kedā nostrādāja pa visiem 100%. Bet tikai fiziski, psiholoģiski nē. Organisms bija gatavs ātri kustēties, tikai kamēr tas nāk viegli, sevis piespiešanas resurs bija izsmelts Nidā.
[…] 100km distancē PR uzlabots par gandrīz 40 minūtēm un skriets tikai sešas dienas pēc Rīgas maratona. Par Nidu lasiet atsevišķu rakstu. […]
[…] noskrējis vairāk kā desmit pusmaratonus un 2011. gadā piedalījies Latvijas čempionātā 100km skriešanā. Ar rezultātu 10:27:11 ieguva ceturto […]