Katram ir sapnis. Lielāks vai mazāks, bet katram. Sākt skriet, noskriet pirmo kilometru bez pāriešanas soļos, nostāties starta pūlī kādās sacensībās, lai tiktu galā ar pieciem kilometriem. Desmit kilometriem, pusmaratonu, maratonu. Pieciem pusmaratoniem vai pieciem maratoniem. Visu to pašu, bet jau sasniegt rezultātu. Labāku nekā pagājušo gadu vai ātrāk nekā draugs. Pirmo reizi doties skriet ārzemēs. Piedalīties koptreniņā, uzrīkot savu koptreniņu. Skriet nedēļu katru dienu. Mēnesi. Gadu. Uzvarēt visas cīņas vai neizkrist no pirmās divīzijas. Būt tempa turētājs. Vienalga kas. Vai pat, sasodīts, tikt līdz kliņķim. Lasīt tālāk.
Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie. 
Pagājušajā nedēļā Kristaps Broks nevis meklēja transportu, kas viņu aizgādās līdz Valtera koptreniņam, bet devās turp skriešus, pieveicot gandrīz 80km tālo ceļu nieka septiņās stundās. Dažiem liktos, ka šāds izgājiens ir droša uzvara Cieņas cīņā, bet pretiniekos bija neviens cits kā Ainīc un šī milžu cīņa noslēdzās ar draudzīgu neizšķirtu, sešpadsmit skrējieniem un katram ap 140 noskrietiem kilometriem nedēļas laikā. 
km 
-