Tradīcijas manī vienmēr izraisījušas divējādas sajūtas – no vienas puses tā ir tāda drošības sajūta, stabilitāte, piesaiste kaut kam, jo vienmēr zini, ko darīsi konkrētā laikā un vietā, zini, kas tur notiks, un tev ir sajūta, ka piedalies notikumā, kas ir lielāks par tevi, par paaudzēm, par visu citu mainīgo ikdienas ritmā.
Bet no otras puses man vienmēr pakausī ir bijis jautājums – kāpēc es piedalos kādas tradīcijas turpināšanā? Kāpēc mēs katru gadu turpinām vienu un to pašu, kas varbūt ir iesācies pavisam nejauši un jēgpilni, bet vienā brīdī kļūst vienkārši par rutīnas lietu un vairs tajā nemeklējam jēgu un neuzdodam jautājumu “kāpēc tieši šādi?”, un turpinām to darīt tikai tāpēc, ka tā esam darījuši iepriekš. Lasīt tālāk.
Bija apritējusi tieši nedēļa kopš mana neticamā triumfa Latvijas čempionātā 100 kilometru distancē. Noskriet distanci 9 stundās un 49 minūtēs varēju tikai sapņot, kad neviens nebija līdzās, lai dzirdētu manas domas, bet īstas ticības tam nebija – karstā jūlija vidus man nav domāts varoņdarbiem skriešanā. Bet šī bija tā reize, kad sapņi nesaprotamā veidā pārvērtās realitātē, un vēl vairākas dienas pēc izdevušās ekskursijas lidinājos 10 centimetrus virs zemes, domās vēlreiz un vēlreiz attinot pēdējo kilometru notikumus kā laimīgas beigas filmai par zelta mākoņmaliņu grūta dzīvesstāsta scenārijā. Varbūt tāpēc piekritu doties līdzi Matīsam un Artūro uz Liepāju – bija labs iemesls svinēt gan zelta mākoņmaliņu, gan savu vārda dienu. Kāds kaut ko pieminēja arī par Liepājas ezera apskriešanu, bet izlikos nedzirdam šādu piedāvājumu. Vēl jo mazāk domāju par to, ka biju tikko piekritusi ne vien apskriet Liepājas ezeram, bet veseliem 10 pēc platības lielākajiem Latvijas ezeriem. Lasīt tālāk.
Isostar ir viens no mūsu kluba Lojalitātes kartes partneriem (kartes īpašniekiem, pērkot Isostar produktus internetā, ir 20% atlaide), par kuru iepazīšanās raksts bija līdz šim izpalicis. Lai gan ko tur brīnīties? Isostar ir sporta uztura pamatlicējs ar nu jau 36 gadu pieredzi – kurš gan viņus nezina? Zināt zina daudzi, bet ne visi no tiem pazīst, tādēļ ar tādu mērķi arī devos pie Isostar. Devos iepazīties. Lasīt tālāk.
20.jūlijā Viļņa iekrāsojās dzeltena, jo VSK Noskrien klasesbiedri bija ieradušies līdz šim vērienīgākajā kluba klases ekskursijā ārvalstīs – vairāk kā 60 skrējēji, viņu ģimenes locekļi un līdzjutēji. Kaut ko līdzīgu bija pieredzējuši vien igauņi pašu rīkotajā 12h Vecgada skrējienā “Dream of the Final Night”, kad pie ziemeļu kaimiņiem ieradās nedaudz vairāk kā 40 ekskursantu. Igauņi to nav aizmirsuši, un to apstiprina vienīgā Viļņā sastaptā igauņa teiktais: “Marta, you did it again…” (tulk. – Marta, Tu izdarīji to vēlreiz…). Lasīt tālāk.
Ja godīgi, tad skriet ziemā 12 stundas no vietas sniegainā Igaunijas mežā pa 1 km apli man sākotnēji nešķita pārāk laba ideja, taču noskrieniešu nerimstošais fanātisms un mīlestība pret skriešanu drīz vien lika man radikāli mainīt domas.
Ja godīgi, tad skriet ziemā 12 stundas no vietas sniegainā Igaunijas mežā pa 1 km apli man sākotnēji nešķita pārāk laba ideja, taču noskrieniešu nerimstošais fanātisms un mīlestība pret skriešanu drīz vien lika man radikāli mainīt domas.
km 
-