Nosaucu šo rakstu par 52km meditācijai ne jau tāpēc, ka tajā pietrūka emocijas, bet gan tāpēc, ka cauri visam skrējienam nāca līdzi pavediens, kurā daļa no prāta bija pavisam mierīga, bez šaubām par finišu vai par pašsajūtu galā. Daļa no manis bija pārliecināta, ka līdz finišam es tikšu, dzīva un vesela, neatkarīgi no tā, kas mani sagaida ceļā.
Brīdinu uzreiz – raksts ir garš, bet diennakts skrējienam īsāks taču nepiestāvētu, vai ne? Centos to stukturēt tematiski, kas nozīmē, ka vietām pazūda hronoloģija. Ceru, ka tādā veidā katrs var lasīt tikai to, kas liekas interesants, ja nav vaļas lasīt visu. 
Līdz izbraukšanas dienai bija atlikušas vien divas nedēļas, kad labs draugs man piezvanīja un teica „Braucam uz Ameriku. Uz mēnesi”. Uz ko es ilgi nedomādama atbildēju „Ja tas ir nopietns piedāvājums, tad kāpēc gan nē. Braucam.” Ceļojums labā kompānijā – man nekad nav bijis ilgi jādomā, lai pieņemtu lēmumu. Kā vēlāk noskaidrojās, tas bija viens no iemesliem, kāpēc tiku aicināta – esot no tiem retajiem trakajiem, kam ceļojums ir aicinājums. Neko daudz par ceļojumu nestāstīšu, visumā ASV ir tieši tādas, kā es tās biju iedomājusies un diezgan tuvu tam, ko rāda kino. Bet ne par to ir stāsts. 
km 
-