Biedriem

Atēnu maratons

Sākšu ar laiku, kad 18. gadi atpakaļ pirmo reizi apzināti uzvilku skrienamos apavus un pamēģināju noskriet nelielu gabaliņu. Vairākus gadus pirms šī notikuma biju guvis nopietnu muguras traumu, un veselu gadu biju pat nestrādājošais invalīds-pensionārs. Pastnieks par draugu kļuva, ik mēnesi pensiju piegādājot man uz mājām. Pienākot laikam, kad jāiet uz kārtējo ārstu komisiju, lai invaliditātes pensiju pagarinātu, nolēmu – nē, neiešu, vilkšu skrienamos apavus un iešu skriet. Mans svars, gulšņājot pa dīvānu, bija sasniedzis 132 kilogramus, un tik tiešām nebiju spējīgs vairs neko ne padarīt, ne paveikt. Sabiedrībai bija zudis sportisks un apņēmības pilns jauneklis. Nolēmu viņu atgriezt dzīvē, un beigt ‘’ņaudēt’’. Ilgs laiks pagāja, līdz varēju bez apstājas noskriet piecus kilometrus. Apmēram tajā laikā arī iezagās prātā doma par maratonu.
Lasīt tālāk.

Šarmelšeihas pusmaratons

Jau vairāku gadu garumā ir izveidojusies tradīcija – katru rudeni kopā ar sievu braucu ceļojumā, kura pamatmērķis ir noskriet pusmaratonu. Lēmums, kur un kad braukt, tiek pieņemts pavasarī, jau pirms pavasara Rīgas maratona. Rūpīgi izpētu AIMS kalendāru, pieskaņoju datumus savām un ģimenes svinamajām dienām, izstudēju potenciālo galamērķu mājas lapas, pieņemu lēmumu. Šoreiz sanāca tā, ka iepriekšējā rudenī sāku iet un pabeidzu daivinga kursus, un bija vēlme un iespēja apvienot abus – gan skriešanu, gan niršanu. Tamdēļ tika izvēlēta šī eksotiskā vieta Āfrikā – Šarmelšeiha. Lasīt tālāk.