Atkarīgais no skriešanas

Lattelecom Rīgas maratona EXPO, viesojoties “Stirnubuka” stendā, redzēju, kā divi puiši ar nepārprotamu nodarbošanos pieteicās Siguldas posmam. Viņi ir no Kolorādospringsas un dienē Amerikas armijā. Šeit viņi bija dažu nedēļu mācībās un brīvdienas izmantoja savu skriešanas atkarību remdēšanai. Tad es atcerējos par Alex, kurš pēc pirmā “Stirnubuka” posma rakstīja organizatoriem par lielisko maču. Piedāvāju jums interviju par to, kā tad ir būt no skriešanas atkarīgam amerikāņu armijniekam Latvijā.

Kā Tu sāki skriet?

Sāku skriet koledžā. Gandrīz izgāzos fizisko normatīvu testā un nākamajā dienā nolēmu sākt trenēties maratonam. Iesāku ar divdesmit nedēļu garu plānu un kopš tās dienas skrienu nepārtraukti. Plāna piektajā nedēļā ar draugu treniņā noskrējām maratonu. Sākām sestdienas rītā ar domu noskriet 13 kilometrus. Kad bijām aptuveni septiņus kilometrus noskrējuši, nolēmām turpināt, jo bija tik laba sajūta. Pēc plānotajiem trīspadsmit kilometriem sākām runāt par maratonu un par to, ka, noskrienot vēl deviņus un tad griežoties atpakaļ, būtu noskriets akurāt maratons. Nolēmām pamēģināt. Tā bija ļoti, ļoti slikta ideja. Mums bija mazās ūdens pudeles, kuras katrā “McDonalds” restorānā uzpildījām, un nevienam no mums nebija līdzi kas ēdams vai nauda, par ko nopirkt ko ēdamu. Tikuši atpakaļ pie universitātes, mēs burtiski jau rāpojām, jo vēderi bija sarāvušies no bada un paši bez spēka. Tā bija laba mācība, ka vienmēr jāpaņem līdz kas ēdams vai jāpadomā par iespēju to iegādāties.

Ko Tu gūsti no skriešanas?

Es skrienu, jo tas ir miera pilns izaicinājums. Nekas nav salīdzināms ar došanos garā taku skrējienā, izbaudot dabu, draudzību un mieru, ko tas ienes tevī. Man ir iespēja palikt formā un veselam, darot kaut ko tā, kā lielākā daļa cilvēku nemaz neiedomājas. Man patīk ultramaratoni, jo tie parāda tev pašam to, kāds esi. Finišēšana 50km, 100km vai pat 160km distancē ir kaut kas tāds, ko jūs nevarat sev atņemt. Man patīk prieks, ko piedzīvoju kopā ar dēlu, un dzirdēt viņu smejamies, kad stumju sev viņu pa priekšu ratiņos un abi izbaudām kopā būšanu ārā.

Tu esi pilna laika armijnieks, pa kuru laiku skrien?

ASV armijā mums ir fiziskie fitnesa treniņi katru rītu. No pirmdienas līdz piektdienai katru dienu pa stundai. Parasti es skrienu pirms šiem treniņiem un trīs reizes nedēļā vēl kopā ar kolēģiem. Brīvdienās mēģinu tiek pie gara taku skrējiena un vēl viena gara skrējiena, vai arī ilgāk pabraucu ar riteni.

Cilvēkam ir jāskrien?

Es teiktu, ka jā. Mums ir jānodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Domāju, ka skriešana ir viena no labākajām lietām, ko draugi var darīt kopā. Skriešanas laikā varam visu ko izrunāt un izbaudīt viens otra kompāniju.

Kura ir trakākā vieta, kur esi skrējis?

Skriešana Fēniksā vasaras vidū ir diezgan traka vieta, kur to darīt. Ārā ir ap plus 43 grādiem pēc Celsija. Studiju laikā bieži nācās doties skrējienā šādos apstākļos un viss, par ko tad sapņo, ir ledus un nedaudz atvēsināties.

Kur Tu gribētu skriet?

Gribētu skriet Francijā, Šamonī apkārtnē. Labprāt noskrietu Ultra Trail Du Mont Blanc. Esmu dzirdējis, ka pie Marokas krastiem esošās Kanāriju salas ar to vulkānisko izcelsmi ir lieliska vieta, kur skriet.

Piedalies sacensībās vai skrien prieka pēc?

Es dievinu sacensības. Pūļa satraukuma izjušana un piespiešanās skriet nopietnāk ir lieliska sajūta. Vienmēr ir labi pārbaudīt, cik tad labi esi satrenējies. Man plānos ir daudz dažādas sacensības Eiropā, sākot no Tromso Skyrace Norvēģijā un Transvulcarnia Skyrac Kanāriju salās. Nevaru sagaidīt, kad varēšu pārbaudīt sevi Eiropas kalnos.

Tu dienē Latvijā. Ko Tu domā par skriešanu šeit?

Man ļoti patīk te skriet. Ir ļoti daudz taku gar upēm, un esmu izskrējies gar jūras krastu.

Un kā ar sacensībām?

“Stirnubuka” skrējiens ir daudz lielāks, nekā biju iedomājies. Amerikā ir daudz dažādu taku skrējienu, bet nevienā nav tik daudz skrējēju. Man ļoti patīk skrējiens un daudzie veikali starta/finiša zonā.

Skrējēji ir vienādi dažādās pasaules vietās?

Šeit skrējēji sacensībās ir daudz ātrāki nekā citur. Bet tik un tā ir liels prieks visiem skriet kopā.

Ir viegli atrast sacensības, ja neesi vietējais?

Diezgan viegli. Vienkārši ierakstīju meklētājā “trail race in Latvia” un uzreiz izleca “Stirnubuks”. Tāpat izmantoju Strava.com maniem skriešanas ierakstiem un labs.strava.com/heatmap parāda labas vietas, kur notiek sacensības.

Lattelecom Rīgas maratons ir lielākais skriešanas notikums Latvijā. Piedalījies?

Jā. Sāku kopā ar 4h tempa turētājiem, jo man maija beigās paredzēts 53km taku skrējiens Vācijā, bet tik un tā tiku pie personīgā rekorda – 3:42:57. Skrējiens bija brīnišķīgs.

Tu raksti blogu par skriešanu.

Man patīk dalīties ar saviem skriešanas piedzīvojumiem. Domāju, ka skriešana ir viena no tām lietām, kuru vajadzētu katram pamēģināt, un ar savu rakstīšanu man ir iespēja padalīties ar savu stāstu. Tāpat tam visam ir motivējoša nozīme. Es varu pats pēc tam pārlasīt un atgūt skriešanas prieku, un, iespējams, citi, izlasot manus pārdzīvojumus, var atrast motivāciju sev, lai dotos atkal ārā un skrietu.

Alex ir ļoti labs blogs par skriešanu – addicted2running.com