Renārs Roze atbildSpēka trūkumam, skrienot sacensībās (un varbūt arī treniņos), var būt ļoti daudz cēloņi, taču kā galvenos iemeslus gribētu minēt neatbilstošu gatavību izvēlētajai distancei, kā arī neatbilstošu organisma sagatavošanu startam. Protams, jāatzīmē, ka sacensībās, skrienot tuvu savam spēju maksimuma, ir tikai normāli, ka ir grūti un distances beigās spēka ir pavisam maz, taču, ja ar spēka trūkumu nākas saskarties regulāri un arī pie zemākas intensitātes, tad visticamāk cēloņi ir jāmeklē citur.
Ja runā par gatavību izvēlētajai distancei, tad uzskatu, ka sacensībās būtu jāstartē tad, kad esi tam daudz maz gatavs, nevis startēt, lai sev vai kādam citam par visām varītēm pierādītu, ka es to varu izdarīt. Treniņi daudzu nedēļu, mēnešu un pat gadu garumā ir tas, kas organismu norūda un sagatavo tam, lai tas spētu izvēlēto distanci noskriet pēc iespējas lielākā ātrumā. Bet skriet pusmaratonu, maratonu, 50 kilometrus vai pat 24 stundas no vietas, pirms tam īpaši šādam pārbaudījumam negatavojoties, labākajā gadījumā būs vienkārši ļoti grūti uz spēku izsīkuma robežas, bet sliktākajā gadījumā tas var novest arī pie traumām un citām veselības likstām. Bieži skandināts ir teiciens, ka “nenogalina attālums, bet nogalina ātrums” – taču jāatzīst, ka arī, lai tikai noskrietu sacensībās veicamo attālumu jeb distanci tam ir jāgatavojas. Tāpēc it sevišķi iesācējiem, gan domājot par distancēm treniņos, gan sacensībās, ieteiktu palasīt par Renča pusskaitli.
Attiecībā par ‘neatbilstošu organisma sagatavošanu startam’ ir jāņem vērā, ka nevar nostāties uz starta līnijas neatpūties, negulējis, stresains un cerēt, ka skriesies ļoti viegli. Emocionālais stāvoklis iet roku rokā ar fizisko stāvokli, un ja organisms būs noguris un saspringts emocionāli, tad arī fiziski skriesies daudz grūtāk. Par gulēšanu pieturos pie principa, ka ļoti svarīgi ir kārtīga izgulēšanās vismaz pēdējās divas dienas pirms sacensībām. Tāpat treniņu slodze pēdējās dienas pirms sacensībām ir jāsamazina – līdz pēdējai dienai turpinot trenēties kā ierasts un neļaujot ķermenim atpūsties, nevar cerēt, ka sacensību ātrumā skriesies ļoti viegli.
Pie spēka trūkuma no svara noteikti ir arī uzturs, ko arī var uzskatīt par neatbilstošu organisma sagatavošanu skriešanai. Katram gremošanas sistēma gan strādā nedaudz atšķirīgi, un ir produkti pēc kuru ēšanas skrienas vieglāk, bet pēc kuriem smaguma sajūta pieturas ilgāk. Tāpat, vismaz uz sevis, esmu pamanījis, ka darbojas princips pirms gulētiešanas vairāk lietot olbaltumvielas un mazāk ogļhidrātus. Kaut arī pirms maratona tā varētu nebūt labākā izvēle, tomēr ikdienas treniņos jūtu, ka, ja iepriekšējā vakarā ir ēstas olbaltumvielas (biezpiens, rieksti), tad nākamajā rītā skrienas daudz vieglāk. Protams, atsevišķs stāsts ir nepilnvērtīgs vai nepietiekams uzturs – trenējoties vairāk un intensīvāk organisms tērē daudz vairāk enerģijas, līdz ar to, ja regulāri iznāk izlaist brokastis vai pusdienas, bet treniņu apjoms arvien pieaug, tad spēka trūkums ir tikai loģisks iznākums – organismam vienkārši pietrūkst enerģijas.
Nobeidzot, jāsaka, ka par regulāru bezspēku var liecināt arī pārtrenēšanās vai kādas veselības problēmas. Pārtrenēšanās gadījumā ķermenim ir vajadzīga ilgāka atpūta vai jūtami mierīgāks treniņu režīms, savukārt, ja, rodas aizdomas, ka organismam trūkst kādas minerālvielas vai ir kādas citas nopietnas veselības problēmas, tad palīdzība būtu jāmeklē pie medicīnas speciālistiem, lai pārliecinātos, vai patiesi ar veselību viss ir kārtībā.
km 
-
Sacensībās ir jāteš, nevis jādomā, kur palicis spēks ;)
Anēmiķi vēl zinās ieteikt pārbaudīt dzelzs līmeni, tas arī bieži mēdz būt nespēka iemesls.
Lindams taisnība. Es kā skrējējs-anēmiķis nu jau divu gadu cīņas stāžu varu teikt, ka dzelzs trūkums ir ļoti jūtams iemesls nespēkam. Btw, tam var arī nebūt veselības problēmas par cēloni (man, piemēram, neko neatrada), bet vnk pastiprināts patēriņš/pazemināta organisma uzņemšanas spēja, kas pie lielākiem treniņapjomiem dod pamatīgu disbalansu ar anēmiju rezultātā. Jebkurā gadījumā pārbaudei nav vajadzīgs pat ārsta norīkojums, jebkurā Gulbja laboratorijas filiālē var nodot asinis un paskatīties, vai visi rādītāji ir normas robežās.
Dzelzs trūkuma gadījumā nespēks gan būs jūtams arī neskrienot.
Lai gan es ļoti cienu Renāru, kā gudru, inteliģentu un spēcīgu skrējēju, tomēr, kad runa sākas par kaut kādiem Renča skaitļiem un pusskaitļiem, tad pat nezinu, ko teikt. Es vienkārši neredzu absolūti nekādu sakarību starp Renča pusskaitli un to, vai cilvēks var veikt konkrēto distanci, vai nevar, tāpat, kā neredzu nekādu pamatojumu treniņprocesā izmantot Renča skaitli.
Noskrienot vismaz 28 reizes vismaz 56 kilometrus, vari būt visnotaļ pārliecināts, ka spēsi noskriet 84 kilometrus.
SKAIDRS! :) pārējo nelasīšu. jāgatavojas.
Šajā sakarībā jau sen ir bijusi vēlme pēc tādas opcijas līdztekus Renča skaitlim, kā iespēja redzē cik reizes ir noskriets konkrēts km skaitlis. Teiksim man Renča skaitlis šobrīd ir 11, bet priekš 12 vajag vismaz 6 reizes 12, tātad nav grūti izrēķināt, ka 12km ir skrieti 6 reizes, bet man interesē cik es esmu skrējusi 15km un tamlīdzīgi.
No profila pieejamas “Distances reizes” pa dažādiem periodiem.
Paldies Signim par šo “Distances reizes”, pirms ~2 gadiem ierosināju uztaisīt šo skrējienu garuma histogrammu. Ērtāk protams būtu to aplūkot grafiski, kur uz X ass ir distances garums un uz Y skrējienu skaits, bet šis arī sniedz nepieciešamo informāciju. Paldies!
Paldies Signim par vēl vienu iespēju pētīt un analizēt savu skrējienu vēsturi! Ja vēl zinātu, ko nozīmē fona iekrāsojums… :):)
Pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka fona iekrāsojums ir robežšķirtne pašreizējam gada RS.
Nejauši pamanīju. Reāli apstulbu ;) šķiet, nav tālu tas mirklis, kad iešu ārā skriet bez uzskaites. 50km Daugavplī neskrienu, taču gada laikā uzrādās 11x50km. prātā var sajukt. Drīz iešu Aināra morālajās pārdomu pēdās ;)
Turpinot matiss domu gājienu, sanāk, ka uz jautājumu “Kāpēc skrienot trūkst spēka?” atbilde ir “jo esi Ņerga” ;D
Būsim atgriezušies janvārī, šī titula dzimšanas laikā :)
Rakstā pieminētais Renča pusskaitlis varbūt der pusmaratonam, bet maratonam un ultrām viennozīmīgi nē. “Noskrienot vismaz 34 reizes vismaz 67 kilometrus, vari būt visnotaļ pārliecināts, ka spēsi noskriet 100 kilometrus.” Tas ir daudzreiz par daudz!
Ilustrācijai citāts no raktsta par Laulasmaa Ultra uzvarētāju žurnālā Jooksja, kuru deva Tallinas maratonā:
“Rünno Ruul gatavojoties Laulasmaa Ultra skrēja 300 kilometrus nedēļā, tuvojoties sacensībām apjoms samazinājās līdz 173 kilometriem. Tajā pašā laikā vidējais ātrums bija 4:38 uz kilometru. Turot tempu 4:20-4:30 uz kilometru, vidējais sirds ritms saglabājas zem 130 sitieniem minūtē. Garākais skrējiens – 60,4 km ar tempu 4:50 un pulsu ap 130.
Sacensību nedēļas pirmajās piecās dienās Rünno skrēja 77 kilometrus un veica divus tempo treniņus. Otrdien viņš skrēja piecas reizes 1,7 km ar tempu 3:40-3:50. Pirmssacensību dienā vienu reizi 1,8 km (3:52 min/km) un piecas reizes 60 metrus pret kalnu.”
P.S. Rünno Ruul profils Endomondo: http://www.endomondo.com/stats/995898
Pieņemu, ka Renāra padomi lielākoties ir orientēti uz skrējēju vulgaris jeb NORMĀLO CILVĒKU – aptuveni 10km ripinātāju, kurš pa laikam (sezonā) saņemas pusmaratonam. Tieši tādam gadījumam arī domāts Renča pusskaitlis.
Dullie, tā jau normālie, ņergveidīgie un citi dīvaiņi ir minoritāte (aktīva, bet tomēr) un nez vai ir šo padomu mērķauditorija. Savukārt, ar savām diskusijām, jaucam galvu vienkāršajiem cilvēkiem, kuri nemaz neiedomājas piemērot Renča pusskaitli 100km veikšanai…
Beidzam biedēt/mulsināt cilvēkus :)