Ar spēles garšu gada garumā

Salauziet savu iedomu uzliktās važas, un Jūs salauzīsiet arī važas, ko uzliek ķermenis.

/R.Bahs „Kaija Vārdā Džonatans Livingstons”/

Viss jaunais un radošais sākas ar: Kā būtu, ja Es…

~ Kā būtu, ja Es izdomātu velosipēdu?

~ Kā būtu, ja Es vairs neskatītos TV?

~ Kā būtu, ja Es skrietu katru dienu?

Par velosipēdu – kāds mani jau apsteidzis, TV aparāts jau gadus četrus stāv iepakots savā oriģinālajā kastē uz skapjaugšas, tad nu šī būs īsā versija (garajai vajadzētu veselu grāmatu sējumu izdot…) par skriešanu katru dienu, par spēlēm, spējām un atziņām.

Sākums meklējams 2013.gada oktobra otrajā pusē, kad aktīvi strādāju pie biznesa plāna (par veselīga dzīvesveida našķiem) un pēdējās dienās pirms aizstāvēšanas – 24/10 – bija visvairāk darba: gan pārskatīt statistiku, gan aprēķinus pārbaudīt, gan pašas prezentācijas izstrāde. Tā nu veiksmīgi pabeidzis šo projektu (spēli) un, ieguvis teicamu novērtējumu, uzreiz pēc atgriešanās mājās no svinību galda – pamanīju, ka skriešanas kedas ir noputējušas, jo nebij skriets jau kādas dienas 3. Nekavējoties, ķēros vērsim pie ragiem: nopūtu putekļus, izdzenāju zirnekļus un devos prom ielās. Uzreiz pieslēdzās Prāts ar savām pārdomām un analīzi (tajos laikos Prāts vēl skrēja līdzi) par teicami padarīto darbu, pateicībām un vēl tādu kā tukšuma sajūtu, jo šī interesantā un aizraujošā spēle nu bija galā – ko nu? Jārada kas jauns! Uzreiz aktīvi ģenerējošais Prāts atsauca ainiņu no nesenā Puma skrien treniņa, kad Renārs stāstīja par savu čomu, kas bija apņēmies visu decembri katru dienu skriet pa 10 km, likās – oho-ho-ho – tā tik ir apņemšanās, tas tik ir raksturs!

Tajā brīdī uzausa doma: Kā būtu, ja Es (un spēle sākās…) darītu ko līdzīgu, tikai četru nedēļu vietā skrietu deviņas (no šī brīža līdz gada beigām), tā – lai pa smuko sanāk gadu nobeigt! Katru dienu 10 km – tā kā nedaudz par daudz – tad nu piektdienās apņēmos 5-8 km pievārēt. Mana spēle, mani noteikumi… – pieslēdzās arī azarts un tas nozīmē, ka jautrība un gandarījums garantēts! Tā arī sākās mana prieka Spēle, kuras sākotnējie vienkāršie noteikumi ļoti drīz tika mainīti un tīši-netīšām kilometri paši noapaļojās uz 100km/nedēļā, ~450km/mēnesī, 10+km dienā un jau noskrietajām 9 nedēļām pievienojās arvien jaunas un jaunas nedēļas – ar domu: paskatīt, cik tad ilgi būs iekšā! Kāpēc tieši 10+km? – jo manī Laimes hormoni sāk atbrīvoties vidēji pie astotā kilometra un kas tad ir skrējiens bez endorfīniem? Vienkārša matemātika – garāks skrējiens = vairāk endorfīnu = lielāks Prieks un Enerģija! Šeit uzreiz teikšu lielu Paldies Mārim T, kas tieši šajā ieskrējiena laikā veica savu Projektu 666 un pārliecinoši pierādīja, ka var un kā vēl var.

No vienas puses pirmās četras nedēļas ir pašas grūtākās saņemšanās ziņā, jo tobrīd ieradums vēl tiek tikai radīts un audzināts, pēcāk jau tik atliek ļauties šim burvīgajam ieraduma spēkam un vienkārši izpildīt tā prasības bez liekām runām. No otras puses, regulāra ikdienas skriešana – tā ir vieglāk saņemties, jo atkrīt plānošana un domāšana – vai šodien skriet, jo Prāts jau atradīs daudz iemeslu, kāpēc neskriet un kas ir svarīgāks darāms.

Dariet jebko pietiekami bieži, un Jūs iegūsiet izveicību šajā jomā. Ikvienai darbībai ir tendence atkārtoties; atkārtota darbība izraisa ieradumu, un ieradums ir cilvēka otrā daba.
/O. Mandino/

Tā nu es skrienu un jūtos kā Polianna, kas radījusi savu Prieka spēli. Un aizmirstiet apkārtējo izsmieklu un bažas „ko teiks citi?” – tas laupa enerģiju. Skriešana ir lielisks veids kā pārvietoties Telpā un darīt to ātrāk kā ierasts, vērojot krāšņos dabas skatus, gan tuvākus, gan ne tik tuvus, ko daba rāda tikai tiem, kas ir noskaņoti to visu redzēt: Saules sveicienus rītam, mākoņu mijiedarbību ar Mēnesi un viļņu šalkoņu miglas ieplakā… Tas, kurš skrien pamana ne tikai gadalaiku maiņu, bet arī saož un izjūt apkārtnes smaržu, nosaka dienas noskaņojumu un saņem Enerģiju dubultā atdotajai. Piemēram, Rīga no rītiem ir pilnīgi citāda – piemīlīga, klusa, noslēpumaina un pat bikla, pretēji tam, kāda tā ir dienā – agresīva, skaļa, skarba un mežonīga, par ko arī pārliecinājās nerīdzinieki Ainārs un Magnus pērnās piektdienas prieka kopskrējienā. Skrienot tiek veiktas kā fiziskas aktivitātes, tā arī domu atbrīvošana atbilžu saņemšanai un dinamiskā meditācija, elpošana kopā ar Dabu, gandarījuma un miera gūšana. Skriešana ir piepūle tikai sākumā, pēc tam tas jau ir izveidojies par pozitīvu ieradumu, kas dod panākumu un baudu. Tik vienkāršā veidā – tik daudz bonusu – nu kā lai neskrien?

Kā jau iepriekš minēju – Tā ir mana Spēle, ar maniem noteikumiem, kurus varu mainīt vienīgi Es un darīt to, kad vien labpatīkas. Nav nekādas piespiešanās – jebkurā brīdī Spēli var pārtraukt vai radikāli mainīt noteikumus. Man tika teikts, ka tā nav labi, ka tā nav pareizi, jo vismaz vienu dienu nedēļā ir jāatpūšas… mana atbilde pavisam vienkārša – tā ir cita spēle; manā spēlē ir cita veida atpūta un citi noteikumi… Vēl man patīk vērot cilvēku sejas izteiksmes, kad atbildu uz viņu jautājumu – un cikos tad Tu celies? Nu vienkārši nevar nesasmaidīties. Darbdienās es ceļos tūlīt pēc plkst. 4:00, miegam veltot 5-6 stundas, skrējienam, iesildīšanās un atsildīšanās procesam atvēlot ap 2 stundām, pēc tam nesteidzīgi ieturētas pamatīgas brokastis un prom uz darbu. Esmu secinājis, ka skrienot nevar domāt negatīvas domas – vienkārši fiziski nav iespējams – tāpēc tas ir arī lielisks pozitīvisma treniņš un paraugstunda. Tas, kurš skrien rīta agrumā, dienu uzsāk ar mierīgu ķermeni un prātu, un milzu Enerģiju.

Es teiktu, ka tā ir Vispasaules Mīlestības sajūta, kas liek celties rīta agrumā, meklēt kedas un doties ārā pēc Brīvības devas, pēc veselības malka, alkas pēc svaigā gaisa, ko ieelpot pilnu krūti, rīta sveicienu nodošana agrīnajiem sētniekiem vai vientuļiem suņu staidzinātājiem; tā ir tāda kā pozitīva atkarība, kurā iesaistīts viss organisms, gan fiziskais, gan mentālais, gan garīgais – Tu izej ielās un dodies, kurp kājas pašas nes, ļaujoties vēja plūsmai un zvaigžņu ceļam, brīvā domu lidojumā sevi uzlādējot. Šīs spēles ietvaros esmu skrējis gandrīz visās diennakts stundās, izņemot laika posmu starp 1.30 – 2.30, un viennozīmīgi varu teikt, ka mans laiks ir 4.30 – 6.30 no rīta – tad laiks apstājās un iestājas lielais prieka Brīdis.

Nav iespējams uzskaitīt visu, ko esmu guvis pateicoties šai Prieka spēlei: vairāk iepazinis sevi, savas robežas, savas stiprās puses, nostiprinājis pārliecību un ticību sev un saviem spēkiem, jo, kā jau minēju, Prāts, kuram patīk analizēt (kāpēc tik daudz ir jāskrien???), pētīt un visu sarežģīt, līdzi skrien ļoti reti, jo skrējienā tas nav vajadzīgs. Cik gan bieži dienas gaitā sanāk brīdis paņemt pauzi un pajautāt sev – kā es šobrīd jūtos? Vai mani kas uztrauc? Pavisam nesen – Lāčplēša dienas ietvaros, realizēts arī pusProjekts „Pusīte”, kura noteikumi pieteicās tādi – vienu nedēļu (septiņas dienas) katru dienu noskriet vismaz pusmaratona distanci (21.1km), tajā iekļaujot vismaz 5km jaunu un neskrietu vietu apskati un izpēti – uhh, cik interesants un saistošs izvērtās šis pasākums.

Noteikti šī Spēle ir izmainījusi mani, manu dzīves uztveri un būtību – esmu kļuvis vēl pozitīvāks; ja man uzdod jautājumu, kas sākas ar – vai Tu vari…? tad nemaz nenoklausoties līdz beigām, atbildu – JĀ, jo apzinos, ka, iespējams, ir it viss! Vajag tikai atmest Prāta ierobežojumus un skatīt dziļāk… un vēl šī unikālā iespēja mainīt attieksmi – es gribētu domāt, ka pamatus šai prasmei esmu apguvis un nostiprinājis skrienot „īpaši labvēlīgos laika apstākļos” – kad kārtīgs saimnieks pat suni ārā nedzen vai arī tajās reizēs, kad sāpes lika par sevi manīt – pārlieku aizraujoties ar futbola spēli vai neveiksmīgi pamežģot kāju – vienkārši sāpes tika izslēgtas un aizmirstas. Un kā ar tām reizēm, kad pēcpusdienā tika uzskriets garāks gabals 30+km un jau nākošā rītā tiek iziets ar kedām kājās ar domu uzskriet? Pirmie kilometri tādi mazliet amizanti, ar taisnām un stīvām kājām, – šādos brīžos es saku, ka muskuļi šādā veidā izsaka pateicību par labi padarītu darbu – jau pēc brīža saproti, ka kājas ir atguvušas savu elastību un var atkal baudīt ierasto kustību prieku. Ikvienā situācijā, ja es nevaru mainīt pašu notikumu – es vienmēr varu mainīt ar kādu attieksmi to uztvert!

Un vēl, protams, jāpiemin Prieka skrējienu sastāvdaļa – Pateicību sūtījumi. Pateicības par visu: par brīnišķo iespēju skriet, par vēlmi to darīt, par veselību, kas tikai uzlabojas, par jaukajiem laika apstākļiem, par satikto suņu staigātāju smaidu vai vientuļo sētnieku priecīgo labrīt-atbildi, par dzīves kvalitāti, kas tikai uzlabojas, par kolosālajiem cilvēkiem apkārt un spēka apziņu pašā! Tas iedvesmo – tā arī turpinām! Un, protams, milzum-lielā pateicība manai mīļotajai par sapratni un atbalstu!

Nu jau ir pagājušas vairāk kā 400 dienas kopš spēlēju savu Prieka spēli. Kas būs tālāk? Kurp skriet, ko jaunu izdomāt? Es ļoti labi apzinos, ka it viss mums ir dots uz laiku, un pieķerties kaut kam ar nagiem un zobiem, cerībā uz neatlaišanu un noturēšanu, būtu muļķīgi un varbūt pat sāpīgi… Dienas skrien kā stirnas – es tām pakaļ… ar acīm plaši vaļā un atvērtu sirdi – gatavs ieraudzīt jaunu iespēju un pārvērst to par izdevību! Mums izdosies!

Radiet paši savas spēles, savus noteikumus un izbaudiet procesu – dzīve ir pārāk īsa, lai to dzīvotu ar nopietnu sejas izteiksmi un sarauktu pieri… Tagad gan – skriet!