Aizbraukt atkārtot finišēt – Monblāns

Šis ir ceļš, kas sauc

Kad pienāks laiks

Tas pacels mūs līdz galotnēm

Un domas skrien un ilgas ļauj

Tad noticēt vēl ir tik ļauts.

Pagāja gads. Aizritēja rudens. Pienāca ziema. Līdz organizatori tā neviļus atgādināja, ka: „Unfortunately you were not success ful in the draw for the 2013 CCC®, but as promised you can try again for the same event in 2014 while be fitting from a coefficient of 2 for the draw.” Divreiz nebija jāsaka, tāpēc arī pieteikšanās 2014.gada CCC distancei notiek jaunajā gadā. Pēc divu nedēļu gaidīšanas ailītē pie sava vārda rēgojas – jābrauc. Tā pagāja ziema, uzausa pavasaris, pienāca vasara.

BRĪDINĀJUMS! Raksts ir garš un izraisa pozitīvas emocijas!

Ceļā. Soma iepriekš sakrāmēta. Pusdienas arī paēstas. Pateicoties pārplānotajai izbraukšanai Āžu kalna stirnu buks tiek atstāts uz citu gadu. Pavēlā 23.augusta pēcpusdienā Alma ar mini mašīnīti ir klāt. Otrpus Rīgai piebiedrojas Andris ar Gunu. Vēl tikai sīkums, ka jāuzspēlē tetris un jāsakrāmē mūsu mantas iekš to auto. Ar saulrietu sasniedzam Lietuvas robežu. Jo tālāk uz dienvidiem, jo vairāk un stiprāk līst. Kādā no Lietuvas Statoil kolektīvi iztērējam pēdējos litus un tiekam pie saldumiem. Laimīgi. Nakts. Tumsa. Alma ar Andri ik pa brītiņam mainās pie auto stūres. Kamēr vieni brauc tikmēr otri guļ. Līdz kādu brīdi Alma uzliek Vecpilsētas dziedātāju disku un „Vilks, kazu aizvilka” neviļus kļūst par top dziesmu uz nakti.

Polijas autobānis. Kabata. Pie kārtējās maiņas tiek pieņemts lēmums pagulēt līdz rītam, jo steigties nav kur un veikalu arī gribam. Domāts darīts. Ja sākumā nesanāk iemigt, jo mašīnā ir pārāk karsts, tad pie atvērta loga gulēšana ar pauzēm paiet nemanot. Bet… Es tai brīdī sapņoju, ka atrodos Varšavā, kabatā, blakus McDonalds. Peļķi klāj ledus, bet īsi labi nesanāk paslidināties (pirms nedēļas ledus uz ezera bija labāks). Otrā pusē pāri ezeram, kur izgaismotas spīd skulptūras, aust saule. Šis jānofotografē… Un tad es pamodos, jo Andris paziņoja, ka braucam.

Rīta plāns ir atrast tuvāko Dechatlon veikalu un papētīt, kas tur labs. Tā neviļus tieku pie pārgājiena mugursomas. Ja stāvlaukumā garlaicīgi, tad karaliskas brokastis IKEA kafejnīcā. Atkāpei – plāns bija tur (Francijā) labākajā gadījumā nopirkt tikai nūjas, par pārgājiena mugursomu, lietus biksēm un dūnu jaku vēsture klusē. Un jau atkal autobānis. Izrādās nav nemaz tik traki sēdēt pie auto stūres un vadīties tikai pēc sānu spoguļiem, ja divus gadus nav braukts vispār. Vācijā šovasar cieņā ceļa remonti. Bija jau nedaudz bailīgi braukt pa šauru ceļa posmu, divās rindās. Labi, ka pa mazu spraudziņu redzēju, kas notiek aizmugurē. Un tad mēs iebraucām sastrēgumā, kur komfortablais braukšanas ātrums no 120km/h pat ne 80km/h jānomaina uz 5-10km/h un nemitīgu bremzes/sajūga/gāzes pedāļa spiešanu. Piemirsušās man tās iemaņas, piemirsušās. Domāts darīts. Tā teikt pussekunde un mēs ar Almu apmaināmies vietām. Ik pa brītiņam sazinos ar Sanitu, jo Šveicē ir ieplānota naktsmītne. Vienīgi mēs nezinājām kādi sastrēgumi ir vakarā šai pusē un nekas cits neatliek kā braukt pa taisno uz Šamonī, jo Sanitai rīt jāstrādā un Dimam līdz pusdienlaikam vajag savu somu. Bet iebraukt uz pāris stundām arī ne šis ne tas.

Šveice. Nakts. Tumsa. Ezers. Atmiņas. Te pagājušo gadu piestājām, te arī, te noparkojāmies pa visu stāvlaukumu. Lai nu kā, bet serpentīnā uzbraucām. Šveices – Francijas robežu šķērsojām. Tumsā jeb agrā rītā tas serpentīna ceļš uz Šamonī izskatās bailīgāks.

25.08.2014. Šamonī. Pilsēta klusa. Visi vēl guļ. Pusseptiņos no rīta eju izlūkos pētīt laika prognozes līdz tuvējai autobusa pieturai. Šodien saule, rīt lietus. Bet, ko darīt tik agri pilsētā? Protams, pagulēt. Nav ērti tai mašīnā, nav. Salds miedziņš. Ap astoņiem palēnām mostas pilsēta. Nav ko ielejā sēdēt, jādodas kalnos. Alma paliek pilsētā, bet mēs dodamies augšā. Takas, saknes, pagriezieni, akmeņi. Strauts. Avenes. Nepilnas divas stundas un pieveikti gandrīz 5km augšup. Taka dalās. Mēs jau neiesim pa to lielo plato, mūsu izvēle ir tā otrā mazā šaurā. Mellenes. Jo aukstāk kalnos, jo lielākas vējš. Vēsāks arī sāk palikt. Lietus? Snieg! Lielām, retām pārslām. +14C. Interesanti. Planpraz izdīcu brokastu pauzi. Te kalnos viss garšo lieliski, it īpaši ar skatu uz Monblānu. Andris tikmēr stāsta par dzelteno taciņu un trepītēm uz LeBrevent. Tie kalni visapkārt. Tās takas. Skaties, kaza! Tur augšā vēl viena, riktīga kalnu kaza! Kamēr Andris mēģina šīs bildēt, es ar Gunu spriežu kā būtu tur augšā pa tām trepītēm kāpt. Droši vien bez ekipējuma nekādi. Vienā no taku sazarojumiem ierosinu iet pa labi, jo tur nedaudz tālāk ir trepītes, šī grēda jau nemaz nav tik liela un virziens arī pareizais. Karti jau neviens nepaņēma līdzi. Sniegs. Akmeņu plātnēm klātas takas. Vienā brīdī Andris iztraucē mūsu nesteidzīgo gājienu un ierosina doties atpakaļ, lai ietu pa to otru taku. Šai kalnu grēdai tomēr galu neredz kā arī nevar saprast cik tālu vēl ir jāiet. Mums tomēr laicīgi ir jābūt atpakaļ pilsētā. Augšup kāpšana gan nesokas tik viegli kā lejā. Dzeltenais marķējums. Un tad es ieraudzīju ieleju…

Tur pa labi lejā mēs pagājušo gadu brokastojām, tur kreisajā pusē kāpām augšā, tur bija strauts, tur tālumā tai mazajā mājiņā nakšņojām kopā ar francūžiem un tur nākošajā dienā kāpām augšā. Ja pagājušo gadu uz šo ieleju raudzījos tāpat vien, tad šogad to pavada atmiņas. Ilgi gaidītās trepītes arī klāt. Atceros. Šeit mēs ar visām somām kāpām lejā. Vai tad augšā kāds skrien? Nē. Bet vējš te gan negants. 100 augstuma metri jeb 500 parastie metri vai 20 minūtes. LeBrevent 2525m sasniegts. Skatāmies uz ezeriņu un prātojam, ka tepat ar roku jau vien aizsniedzams, bet prāts čukst trīs stundas draugi, trīs stundas. No LeBrevent līdz Planpraz noskrējām. Guna teic, ka nejūtas labi. Vienu jau neatstāsim, bet pašiem ar pacēlāju lejā braukt arī negribas. Mēģināsim skriet/iet pēc pašsajūtas. Zigazagos uz leju. Te nu atkal sajūtu, ka man kājās ir visnepiemērotākie apavi kalniem – asfalta botas. Ne jau pirmo reizi izslidinos vai kāju nolieku ne tā. Un tad mēs tikām avenēs. Akurāt desmit minūtes veseli ēduši. Nedaudz pa klints taciņu augšup līduši. Tik gardas un lielas, ka žēl atstāt.

Pilsētā noris rosība, jo drīz pirmie ceļā dosies PTL dalībnieki. Baznīcas pakājē pie tūrisma informācijas centra ir labākā vieta Šamonī, kur izbaudīt komunikāciju ar ārpasauli. Izdzirdēt latviešu valodu ne no savējiem kompanjoniem ir patīkami. Dima pošas ceļam. Ārpusē latvieši pulcējas bariņos. Kopbilde ar karogu. Neilgi pirms PTL starta aizskrienam līdz blakus ielai ieņemt labākās vietas, lai pavadītu visus drosmīgos kalnos nedēļas garumā. Emocijas, kas laužas laukā neaprakstāmas. Ļaudis izklīst, mums laiks doties uz auto, atdot atvestās mantas un sameklēt naktsmājas. Viss noris gandrīz ideāli, ja neskaita to, ka nav saprašanas vai tas cipars iekavās ir vajadzīgs vai nav, lai zvanītu. Mums četriem ierāda mazu dzīvoklīti, auto var novietot zem mājas stāvvietā (mēs gan pamanījāmies novietot zem pretējās mājas). Mums stāsta, ka internets esot, bet nestrādā, telefonoperators kaut ko nav izdarījis. Ilgi nebija jāgaida, lai istabas vidu aizņemtu mantu kaudze. To šķiros un kārtos vēlāk. Varbūt rītā. Pie vakariņu galda top plāns, ko darīsim līdz startam. Ja ir labs laiks, tad jādodas kalnos. Aiguille du Midi arī jāuzbrauc, pilsēta jāapskata un expo jāapciemo. Pirms starta vēl jāpaspēj arī atpūsties.

26.08.2014. Ja vakar pa logu varēja redzēt Monblānu, tad šodien tikai mākoņus. Aiz loga līst jeb gāž tik sirsnīgi gluži kā pa Jāņiem. Ja godīgi, tad brīžiem lejā nāk balta siena. Pirmā doma – jūtu līdz PTL dalībniekiem un atceroties savu aizpērno TDS trīsas pārskrien pāri. Nesteidzīgas brokastis un pilsētas apskate, kas plānota kā izpētīt kādi veikali ir pilsētā un trūkstošo lietu iegāde. Guna jau no rīta runā, ka viņai no obligātā ekipējuma nav lietus bikses un jaka arī ne tāda. Skriešanas somu arī vajadzētu. Šamonī nevar sūdzēties ar mazu sporta preču veikalu izvēli. Sākam ar to, kas tuvāk mājām jeb lēto. Tad Quechua tiek noskatītas dūnu jakas. Meiteņu variants varēja būt garāks, lai vēders nav pliks un plaukstas nosegtas. Šodien laimīgi cilvēki ir tie kam ir gumijnieki vai vismaz dzeltens lietussargs. Vienu brīdi Guna sāk runāt (pēc tam arī biežāk), ka viņas jaka laiž ūdeni cauri un, ka vajag jaunu. Un, ka vispār viss ir slikti, ka esošais ekipējums viņai neder. Es gan paklusēju par to biežo čīkstēšanu un tikai nosmaidīju pie sevis. Tāpat klusībā nodomāju par to kā pirmo reizi startēju CCC, kā izmirku un nedaudz pārsalu trasē. Bet ko ta’ es. Pareizi jau toreiz daudz kas nebija, bet nu nav jau tik traki tagad. Un vispār man šķiet, ka tas zilonis no mušas tiek daudz lielāks uzpūsts nekā ir. Bet, lai jau.

Tā staigājot pa veikaliem vienā no tiem pārdošanā izlikta smuka zaļa Lafuma jaciņa. Tik maza un kompakta. Ja nebūtu man mana smukā lillā lietus jaciņa, tad šo es pirktu acis nepamirkšķinot. Kā izrādīsies, vēlāk Guna tā arī izdarīja. Uzmetu acis arī nūjām, bet nekas mani īsti neuzrunā. Aizlienētas ir, bet savas arī gribētos. Kārtējais veikals, kuram skatlogā izlikts obligātais ekipējums. Guna pēta lietus bikses, jaku. Mēs pārējie tāpat vien sirojam pa veikalu. Pārdevējs apjautājas ko mums vajag. Izrāda lietus bikses, tai pusē meiteņu drēbes, te puišu. Guna piemēra bikses. Neslikti. Man arī kārdinājums piemērīt. Kolektīvi tiek nospriests, ka izskatās labi – mums abām. It kā jau vienas tādas ir skriešanai, bet šīs ir vieglas, plānas un tiešām tādas kā organizatori prasa. Tā neplānoti arī manā īpašumā nonāk šādas HH ūziņas.

Ārā atkal līst. Manas kediņas paliek slapjākas, būs kaut kur cauras. Un diena arī pusē. Saule nespīd, visapkārt balti mākoņi un peļķes. Tirdziņš šķiet tāds maziņš, kluss un tukšs. Nekas manu uzmanību pirmajā reizē nepiesaista. Manu, ka aizlienētās nūjas tiek tirgotas ar dalībnieku atlaidi pa 60e. Dārgi. Zinu, ka viņas tika pirktas daudz, daudz lētāk. Atkāpei, par to, ka ar aizlienētajām nūjām pēc tam būs piedzīvojumu piedzīvojumi nevienam pat prātā neienāca. Kolektīvais pārtikas veikala apmeklējums. Pēc pāris dienām uzzināsim, ka apelsīni nav pašiem jāsver, atšķirībā no pārējiem augļiem un dārzeņiem. Katru reizi nogaršošanai tiek paņemtas divas vai trīs jaunas šokolādes. Lai diena būtu ar pluss zīmi pietrūkst tikai nesteidzīga pasēdēšana info centrā. Kurš pirmais grib mājās tam tiek atslēga. Pārējiem atnākot atliek tikai – cerēt, ka durvis būs vaļā, kāds ies iekšā/ārā vai arī jāzvana, kad esi klāt. Mājupceļā pavērojām kā cauri pilsētai krācuļojoši traucas kalnu upe. No rīta ūdens līmenis bija par metru zemāks. Nav jau brīnums kāpēc blakus esošās zemākās ielas ir slēgtas – dažas pat applūdušas. Gunai no lētā veikla tiek jauna soma un no tirdziņa noskatītā lietus jaka. Var redzēt, kurš no mums šodien ir ļoti laimīgs.

Pie vakariņu galda tiek pārspriesti turpmāko dienu plāni. Gribam tur augšā kalnos, kur mākoņi neder. Laika prognozi jau sola labu, bet kā būs ar tiem mākoņiem? Plāns celties laicīgi un skatīties, tāpat ieplānots expo apmeklējums. Vakars tiek pavadīts meklējot pa somām un maisiem vajadzīgās lietas. Divreiz pārbaudot vai viss ir ielikts. Brīžiem nepamet doma, bet varbūt skriet ar mazo somu. Bet vai tur viss salīdīs. Iestūķēju. Maza apaļa bumbiņa gan sanāca, bet tomēr lielā šķiet labāka (žēl, ka neuzliku uz muguras pielaikot).

27.08.2014. Atver acis, aiz loga spoži spīd saule. Bet kalns nedaudz ietinies mākoņos. Pavisam nedaudz. Bet varbūt, bet tomēr, nē. Pārāk ilgi domājām, jau diena iesākusies. Tāpēc, ja sākotnējos šodienas plānus izjauca uz kalniem uzsēdies mākonis, bet ielejā sēdēt visu dienu man noteikti negribas uz kalniem taču atbraucām. Cenšos sarunāt kompāniju. Andris būtu gājējs, Guna grib atpūtināt kājas, Alma arī nedomā kaut kur augšā kāpt. Bet man tikai kaut kur uzkāpt, aiziet, aizbraukt, redzēt. Istabas vidū pētu karti, kurp doties. Sadalāmies, es ar Andri dosimies del’Aiguille virzienā, bet Guna ar Almu pa pilsētu.

Mūsu gājiens sākas tepat netālu aiz mājas, garām pacēlājam, pa meža taku augšup. Mežā ir nedaudz pavēss. Tās taciņas. Saknes, lapas, akmeņi, saknes, akmeņi, lapas. Nedaudz skarbākas kā otrā pusē. Mellenes. Avenes. Nūjas aizvien vēl somā. Es prātoju, ka varētu uzkāpt līdz pat del’Aiguille un tad kaut kur pa citu taku lejā. Andris ierosina uzkāpt un nobraukt, jo viņam kājās jūtams aizvakardienas kāpiens, no kura man nav ne miņas, vai arī uzkāpt līdz pusei un tad kāpt lejā. Es ierosinu vēl trešo variantu – uzkāpt un nokāpt. Nē, mans variants tomēr netiek izskatīts. Lejā zem mums paliek pilsēta. Ielejā lidinās paraplānisti. Te Andris nāk klajā ar ideju – uzkāpjam vēl 300m un tad kāpjam lejā. Pēc ilgas domāšanas negribīgi piekrītu, jo citu variantu jau nav. Tīri sagadīšanās pēc ilgi nebija jādomā par augšā/lejā kāpšanu, jo ir kārtējais krustojums. Apskatot karti, šī taka mums der. Ved lejā uz pilsētu pa otru pusi. Tad vēl nezinājām, ka taka vedīs gar ūdenskritumu. Jo vairāk uz leju, jo vairāk var dzirdēt, ka kaut kur tur priekšā dun kalnu upe. Jo tuvāk, jo skaļāk. Izlīkumojot pa mazu taciņu pāri akmeņiem nonākam pie kraujas, no kuras paveras burvīgs skats uz ūdenskritumu. Varavīksne. Krauja zem mums paveras iespaidīga. Nosmejamies, ka viens neapdomīgs solis un lidojums garantēts. Rudens arī šeit pavisam nedaudz manāms. Ja augšup kāpšana bija pa stāvām takām, tad lejā dodamies ar līkumiem pa lēzenām takām. Te atkal dzirdama pazīstamā dārdoņa. Pa mazu, sakņainu taciņu, pieturoties pie kokiem, ir iespējams nokāpt zemāk un aplūkot ūdenskritumu, kur paveras Cascade du Dard varenība. Pirmo reizi redzu tik lielu ūdenskritumu. Takas apakšā pāri upītei tiltiņš uz kafejnīcu. Bet mēs tālāk gar upi pilsētas virzienā. Otrpus upei „žāvē” baļķus tos aplaistot ar ūdeni. Drīz otrā pusē parādās šoseja. Pazīstama. Serpentīna ceļš uz tuneli, kas savieno Franciju ar Itāliju. Man šī vieta šķiet tālu no pilsētas, lai gan ir tikai pāris kilometri ejami. Saule spīd aizvien spožāk. Mašīnas uz ielas arī daudz. Ar Andri spriežam, ko darīsim pilsētā, lai gan tāpat ir skaidrs, kur dosimies. Guna ziņo, ka viņas ir uzkāpušas otrpus kalniem un izbauda sauli kādā no „balkoniem” pie pacēlāja. Virs ielejas aizvien lidinās paraplānisti. Viņu tur, debesīs, ir tik daudz, tik daudz. Tur labajā pusē trīs sinhroni lidinās un veic dažādas piruetes. Smuki. Nespēju no šiem acis atraut, patīk. Atpakaļceļā pie pacēlāja vēlreiz nopētām biļešu cenas, tā saucamā multi pase maksā 56.50e un vari vizināties ar visiem pilsētas pacēlājiem un var braukt ar vilcieniņu, bet tikai pacēlājs 50e.

Pilsēta noris rosība. Uz ielām manāmi cilvēki ar marķētām sporta somām, maisiem un dzeltenos krekliņos. Ēnā pie info centra pavēsi, bet saulītē patīkami. Aizpildām brīvo laiku komunicējot ar ārpasauli. Līdz brīdim, kad Andris saņem ziņu, ka Guna ar Almu arī ir tepat. Veikals. Mantu un somu maiņa.

Expo. Arī šeit, lai tiktu pie sava numura ir jāstāv rindā. Stundu noteikti. Pat tad, kad esi laimīgi ticis līdz durvīm un iekštelpās, Tu aizvien stāvi rindā. Izklaides? Ir. Pārējo dalībnieku ekipējumu pētīšana, atrodi uz info dēļa savu vārdu, un vispār jau es neizskatos pēc tāda, kas skrien. Sporta zālē līkločos izkārtoti galdi. Nepaiet vēl kādas minūtes desmit līdz tiekam pie reģistrācijas galdiņa (vairākus metrus gara ar daudziem datoriem). Lai nebūtu drūzma, viens no brīvprātīgajiem regulē plūsmu pie reģistrācijas. Es tieku pie vienas dāmas, kura man jau no paša sākuma manā otrajā dzimtajā valodā kaut ko skaidro un rāda. Laipni norādu, ka neko nesaprotu. Tieku pie īsa izklāsta angļu valodā. Hmm, nekur nebiju manījusi, ka man šogad ir jāzina dalībnieka numurs, tāpēc dāmai nākas vien samierināties ar manu pasi. Pēc brītiņa viņa man dod atpakaļ pasi un lapu, kuru tālāk pārējie expo gaitā aizpildīs, un turpina tik pat mierīgi franču valodā skaidrot, kas man ar viņu jādara. Taisnības labad jāsaka, ka šajā brīdī sapratu, ka vēlreiz lūgt skaidrot angliski ir bezjēdzīgi. Uz lapas kā vienmēr ir uzskaitīts obligātais ekipējums. Tikai izņēmums ir, ka viņi šogad atzīmē trīs lietas, kas ir jāatrāda (es to nezināju un izvilku visu). Man tika telefons, sistēma un lietus bikses. Pārējiem diezgan līdzīgi. Pāris dienas vēlāk Aigars pirms starta sūdzēsies, ka orgi esot izbrāķējuši viņa parasto elastīgo saiti, kā dēļ nācies pirkt jaunu (nogriež un aptin) un stāvēt vēlreiz rindā, kā arī gaidīt, kad atradīs viņa lapu, izbrāķēto lapu kaudzē. Atrādāmās lietas bija iespēja salikt lielās vannītēs, lai vieglāk. Tālāk apzīmogotā un parakstītā lapa tiek iemainīta pret dalībnieka aploksni. Sajūsma par numuru, kurš sākas ar 5, paliek aizvien lielāka un lielāka, lai gan labi atceros, ka ierakstīju normālu finiša laiku… Kā jau ierasts Lettonie izpelnās ovācijas un galvaspilsētas minēšanu no vecāka gada gājuma francūžiem (viņiem brīvprātīgie lielākoties ir cienījama vecuma ļaudis). Nākošais galdiņš. Pie somas piestiprina atpazīšanas zīmi (krāsainu savilcēju), ka tieši šī soma ir pārbaudīta un ap roku apliek lentīti. Turpinot expo līkločus, katram iedod lielo plastmasas mantu maisu, kreklu, gružu un miskastes maisiņu. Pēdējais, pie kā tiekam, ir autobusa biļete. No iespējamiem laikiem ar Gunu paņemam vēlāko, kas ir 7:15, lai nav agri jāceļas un ilgi Courmayeur jānīkst. Lieki piebilst, ka tie, kas uz expo gāja nākošajā dienā brauca ar autobusiem pat pus6 no rīta.

Āra spīd saule. Dalībnieku rinda uz expo ir kļuvusi tikai un vienīgi garāka, tagad rindā stāv latvieši. Daudzi sasēduši uzkalniņā un atpūšas, tik pat daudzi pārkārto somas saturu kā arī pielaiko jauniegūto dzelteno krekliņu. Man, protams, vajag bildi ar numuru uz kalnu fona. Andris ik pa brītiņam pukojas, ka tek sistēma. Ilgi domāju, vai vajag, bet expo tirdziņā tieku pie ūdensdroša iepakojuma savam telefonam. Sniedzu naudu un smiedamās pus pa jokam saku, ka varu maksāt ar karti. Jā, tas der. Pārdevēja atbilde mani paņēma uz izbrīnu. Un tomēr, iepriekš noskatītās dūnu jakas top mūsu. Nākošajā dienā man būs arī jaunas nūjas.

Nav jau par ko priecāties, ka Andrim tek sistēma, pēc kuras gulta tiek žāvēta ar fēnu, bet gultas atbīdīšana no sienas mūs aplaimoja ar interneta pieslēgumu dzīvoklī ar padsmit zīmju paroli. Taisnības labad jāsaka, ka pāris dienas atpakaļ visus stūrus izložņājām kontaktu meklēdami. Urā! Ātri tiek nolemts, ka no lētā veikala ir nepieciešams sistēmai jauns uzgalis. Nav jau tā, ka tagad dzīvoklī iestājas klusums un visi tikai pa telefoniem vien, bet tas atvieglo dzīvi vismaz ar laika prognožu uzzināšanu, gan laba novēlējumu saņemšanu. Tāpat neviļus uzzinām, ka Mārtiņš ir atbraucis bišķiņ paskriet UTMB distanci jeb „Viens bišķiņ, divi bišķiņ, trīs bišķiņ, daudz bišķiņ – nav svarīgi cik bišķiņ, galvenais, ka ir”.

28.08.2014. Ceļamies ļoti agri, lai jau nedaudz pēc astoņiem rītā ekipējušies ar siltām drēbēm dotos ceļā. Alma paliek gulēt. Rinda pie pacēlāja gara. Iegādāta multipase, kas ļauj braukt augšup ar visiem pacēlājiem Šamonī un doties ar vilcieniņu uz ledāju. Tas nekas, ka jau tagad ir zināms, ka nākošie mēneši paies kartupeļus ēdot, bet tas (būs) bija tā vērts. Lai vai kā, bet jau pagājušo gadu teicu, ka gribētu uzbraukt tur augšā…

Nākamo rindu uz pirmo pacēlāju par rindu īsti nevar nosaukt, jo kā piestājām, tā tikām iekšā. Pāris minūtes un esam sasnieguši pirmo pārsēšanas punktu del’Aiguille. Nākošajā vagoniņā tiekam ļoti raiti. Zem mums paliek pilsēta, ieleja. Uz brīdi aizraujas elpa, jo vagoniņu tā sašūpo, tā sašūpo, ka uz brīdi pazūd pat pamats zem kājām. Pārmijas. Vēl brītiņš paiet, kamēr vagoniņš vairs nešūpojas. Brauciens arī paliek stāvāks un klinšu siena tuvāk un tuvāk. Augšā pūš vējš un vispār ir auksts. Iekštelpās ir siltāks. Mums nākošā rinda uz liftu. Tur zīmīte “15minūtes”. Pēc maza brītiņa parādās arī 30 un 45minūtes. Bet tas uz mums vairs neattiecas.

Viss tik balts, ka elpa aizraujas. Tur augšā Aiguille du Midi 3842m ir ziema, saule un pūš auksts vējš. Jāatzīst, ka pirmo reizi esmu tik augstu kalnos. Apjūsmojot apkārt esošos kalnus, stāvam rindā uz stikla kolbu. Aizvējā jau silti, bet, kad tiekam skatu platformas otrā pusē, brrr, tur pūš auksti vēji un var sajust, ka āra ir ziema ar visiem saviem nulle grādiem plusā. Ar acs kaktiņu ik pa brītiņam metam skatienu uz durvīm, vai tā mūsu rinda beidzot nepienāk. Gribam iekšā, siltumā. Iekšā esot mums jau laicīgi noprasa vai visi trīs esam kopā. Protams. Tiekam pie smieklīgi liela izmēra čībām, lai vispār drīkstētu šķērsot mistisko zonu pāri paklājiņam uz stikla kolbu.

Pēdējie soļi pa tepiķīti, pakāpiens un nedrošs solis virs bezdibeņa… Zem tevis tukšums vairāku simtu metru dziļumā. Vēl viens nedrošs solis, lēnām apjaut, kas notiek, ka apkārt kalni, sniegs, aiza. Tu apstājies, apskaties apkārt… Elpa aizraujas… Sajūtas sirreālas. Daudz laika pētīt apkārtni nav, jo arī citi grib redzēt šo skaistumu. Apkalpojošais personāls ir īstajā vietā un laikā, jo ar fotoaparātiem rīkojas gluži kā profesionāļi.

Skatu laukums. Kalni, kalni un vēlreiz kalni. Zilas debesis. Saule. Sniegs. Guna ar Andri aizvējā ķer „pavasara” saulīti. Ielejā ne tikai pārgājienā dodas alpīnisti, bet viens ar slēpēm izbauda sniega priekus. Otrā pusē kalni un visā sava varenumā slejas Viņš – Monblāns. Rāmo mieru un klusumu pārtrauc helikopters. Atlido šis ar maisu un aizlido. Pēc brīža atkal klāt. Vispār jau tāda dīvaina sajūta, ka zem tevis lidinās helikopters. Arī lejupceļā vagoniņš šūpojas. Del’Aiguille ir vasara. Biezās ziemas drēbes tiek ietilpinātas mugursomā. Apkārt viss tik zaļš. Brokastu pauze. Arī pagājušo gadu šeit ir būts. Ielejā noris rosība. Kārtējo reizi pārliecināmies, ka mums nebija rindas.

Nākamais apskates punkts ir sameklēt vilcieniņu un aizbraukt līdz ledus alām. Stacija Chemindefer du Motenevers atrasta. Rinda uz vilcieniņu gara. Par laimi ilgi nav jāgaida un iekārtojamies braucienam vienā no sarkanajiem vagoniņiem. Tu-tū. Un tikai augšup, augšup vien. Izkāpšana Merde Glace 1913m. No augšējās skatu platformas paveras skats uz ledus alām, trepītēm. Mēs tur noskrējām lejā? Tiešām? Un vēl uzskrējām augšā? Nopietni!?! Skatos un pie viena rakņājos atmiņās, bet šodien redzētais nekādi nelīmējas kopā ar pagājušajā gadā izdarīto. Dienas vidū te ir daudz atpūtnieku tāpēc līkumojam lejup pa metāla trepēm. Pa ceļam pētām uzmundrinošas bildītes, ka uz leju ir 420 pakāpieni, bet uz augšu ir 415 pakāpieni kā arī to, ka uz leju ej svilpodams, bet augšup elsdams-pūsdams. Pirmais darbs ieejot alā ir uzvilkt silto jaku. Vēsi. Šoreiz ledus alā ir ierīkotas istabiņas, vienā no tām ir dīvāns, galds un kamīns. Citviet tikai gulta. Pie sienām visādas glezniņas. Izgaismots ar krāsainām gaismiņām. Pacel acis augšup, mēs tur tiešām uzskrējām? Aizvien liekas nereāli. Augšup kāpiens nogurdinošs, jo spoži spīd saule. Arī augšā braucot izmantojam pacēlāju, jo tie šogad ir pa brīvu. Mums par laimi ilgi nav jāgaida vilciens. Ejot cauri pilsētai, pavērojam TDS finišētājus. Satiekam mūsējos, uzdāvinām savas ceļojumu kartītes, ja nu kāds vēl šodien grib izbaudīt kalnus. Edgars ir ar mieru braukt. Nesteidzīgs vakars ar kārtīgām vakariņām, ekipējuma krāmēšanu somā man un Gunai. Gunai trasē iedodu līdzi savas jaunās  nūjas. Pati došos ar aizlienētajām. Vakarā vēl vienojamies, ka pēdējie startētāji atdod atslēgas Aijai, lai pirmie finišētāji tiktu mājas.

Ja augstu mākoņos pabūts, pilsēta apskatīta un brīvdienām atvēlētais laiks manāmi sarūk, tad paliek 29.augusts, kad vēl var Monblāna kalna masīvu apskatīt skrienot jeb Cormauyeur, Itālijā 9:00 pēc vietējā laika tika dots starts CCC distancei 101km garumā ar kontrollaiku 26h30min, lai pēc kāda laika atgrieztos atpakaļ Šamonī.

29.08.2014. Modinātājs ir zvanījis. Aiz loga uzausis rīts. Pa galvu maisās domas vai tiešām šodien būs jāskrien. Ar savu taisīšanos rīta agrumā uzmodinām pārējos gulētājus, kam starts būs vakarā. Brokastis. Ceļa soma plecos. Izvēlamies taisnāko ceļu uz autobusu. Ne mēs tādas vienīgās, kas dodas uz pilsētas centru. Stāstu Gunai, ka tur būs autobusu rindas un labirints, lai tiktu autobusā. Ir labirints ar autobusa laika norādēm. Parādi savu biļeti un uzreiz tiec tālāk, jo brīvprātīgie operatīvi organizē dalībniekus uz busiem. Pa ceļam Gunai rādu, kur mēs ūdenskritumu atradām. Tunelis, kas savieno Itāliju ar Franciju aizvien liekas garš. Neliela līkumošana un esam klāt. Mulsumu man sagādā autobusa šoferis, kurš nobrauc garām tradicionālajai apstāšanās vietai Cormauyeur, apstājas uz brīdi un tad aizbrauc tālāk līdz stāvlaukumam. Stāvlaukums tā kā zināms no TDS, bet kāpēc mūs izlaiž šeit. Īsti nesaprotu vai organizatori ir startu pārcēluši. Izskatās, ka mēs neesam vienīgās, kas samulsušas no jaunās kārtības, bet, lai nu kā, kopā ar pārējiem nokļūstam līdz starta vietai pie skolas. Rādu Gunai, ka šeit var atstāt nododamās mantas, bet tā kā ārā ir agrs un nedaudz vēss, saku, ka jāiet iekšā skolā pasēdēt. Pabrīdinu, ka organizatori apkārt siro ar vienu domu pārbaudīt dalībniekiem somas. Man par izbrīnu klases ir slēgtas. Nākas vien ierūmēties mazā telpiņā ar citiem uz grīdas. Katra minūte tiek izmantota lietderīgi – guļot un atpūšoties. Neilgi pirms pirmā starta gaitenī pamanu Aigaru. Ārā top kopbilde. Skatos uz savu starta numuru un domāju, bet kāpēc 20 minūtes vēlāk, kāpēc. Organizatori sveic visus dalībniekus ar pirms starta uzrunu. Vēl brīdis un pirmā grupa dodas trasē. 10 minūtes un otrā grupa dodas trasē. Kārtējas 10 minūtes līdz pēdējam startam velkas kā vesela mūžība.  Kājas sagurušas jau no gaidīšanas vien.

Starts tiek dots skanot himnai. Beidzot. Emocijas. Aplausi. Līdzjutēji. Kā vienmēr ar goda apli caur pilsētu. Līdzjutēju radītais skaļums ir neizmērāms. Pēdējos metros uz pilsētas asfalta pamanu vēl kādu savējo – Arni dikti jau aizdomīgs tas karodziņš uz numura bija. Šim raitāks gājiens pret kalnu. Pēdējais pilsētas līkums un aidā meža takās. Vēl gluži raiti var tikt augšup. Smiltis, saknes, akmeņi, augšup saknes, līkums, akmeņi, augšup. Savā nodabā kaut ko dungoju pie sevis un tikai kāpju augstāk un augstāk līdz zem manis paliek pilsēta ielejā. Kad vienā brīdī liekas, ka šeit vajadzētu būt nogāzei tā nav. Trase ir pamainīta no iepriekšējās reizes pirms trīs gadiem. Visapkārt mežs. Ēšanas plāns arī ir gatavs – uzkost ik pēc stundas. Laiciņš skriešanai ideāls +17C, saulīte. Būtu grēks sūdzēties. Mežs, skrējēju rindas paretojušās. Izdodas pat kādu apdzīt. Pārmaiņas pēc klajāks laukums ar vientuļām mājām tajā. Atkal meža biezoknis. Un pēkšņi sev priekšā ieraugi daudz dalībniekus. Opā, kas tad nu? Visi drūzmējas pie mežmalas, bet neizskatās, ka notiktu kāda kustība uz priekšu. Kas tas nu trase beidzās? Bezdibenis? Izrādās, ka platā sakņainā meža taka pāriet mazā šaurā taciņā. Atkāpei – Kāpēc starts CCC tiek dots trīs viļņo? Lai šeit būtu mazāks sastrēgums. Muļķības, tāpat vismaz 5 minūtes jāgaida. Man prātā vienu brīdi pazib doma vai neizbaudīt dabas viesmīlību, jo rindu jau tāpat nevar nokavēt. Kamēr domāju pamanu sev priekšā Arni. Tā vārds pa vārdam un esam ielīduši tuvāk malai. Mūsējai rindai darbojas rāvējslēdzēja princips, jo pāris metrus tālāk pienāk vēl viena, un tad vēl pēc vairākiem metriem vēl viena. Nav jau brīnums, ka visiem nepietiek vietas.

Un tad mēs izlīdām no mežā. Un skatam pavērās skrējēju čūska līdz pat kalna virsotnei. Mums tur būs augšā jākāpj? Uz leju iet raiti. Divreiz pāri akmeņu plātnēm. Ne tikai tev priekšā ir skrējēju čūska, bet aiz muguras tāda pati. Solis pie soļa, nūja pie nūjas, metrs pie metra un tā visu laiku. Mani apdzen kāds kungs, bet te viņš kļūst lēnāks un velkas kā gliemezis, bet taka ir tik šaura un stāva, ka ne apkārt apiet, ne apdzīt. Tracina tās kedas man priekšā, nudien. Labi, ka brīžiem ir iestaigātas divas paralēlas takas, labi, ka tā. Tā mēs veiksmīgi izmantojam iespēju apdzīt. Arnis arī pietuvojies. Kāpjam un pļāpājam. Grūti. Sagurums. Kaut varētu atpūsties. Saulīte silda. Vēderā aiziet kārtējais batoniņš, lai gan pēc laika it kā nav plānots ēst, bet vēders tāds jocīgs it kā pieprasa savu tiesu. Vēl pēc kādiem augstum metriem sapratīšu, ka tas no kāpšanas nevis no tā, ka gribas ēst. Slava tiem, kas izgudroja nūjas. Pacel acis uz augšu. Ak, jel. Tur aiz līkuma ir vēl jākāpj! Tas kalns kādreiz arī beigsies? Ha, bet viņš kā par spīti paliek tikai stāvāks un stāvāks. Šie bija lēnākie un morāli graujošākie 4km gandrīz 2h. Tāpēc ir tik patīkami ieraudzīt, ka kalna galā ir augstākais no visiem KP – 2548m (uzdzina mūs uzreiz kāpt pusotru kilometru augšup). Pirmie 10km pa 3h9min ir pieveikti. Līdz nākošajam KP tikai 4km. Balkons, skrējiens, uz leju. Pirms paša KP neliela uzmanības pārbaude ar strauju serpentīn-noskrējienu uz leju. Labi ripo, labi ripo, tad vēl uz taciņas ir dažas dziļas rises un ūdens trubas.

Šis KP man atmiņā palicis, ka pie viņa pienāku no apakšas un ne jau pēc 15km. Cola. Zupiņa nav. Par izbrīnu nav arī wc. Nopētu apkārtni. Tā mājiņa ar krūmu puduri nostāk izskatās tīri ok. Tā teikt ne es vienīgā viņu noskatījusi. Brīdī, kad sienu ciet bikses un kārtoju somu braši piesoļo kāds kungs, ieraudzījis mani apmulst, atvainojās, aizgriežas un paiet nedaudz tālāk. Es tikai nosmaidu. Pēc brīža kāda dāma vaicā vai tur ir wc nākas apbēdināt un pateikt, ka nav. Atstāju KP, uzrāpjos pa stāvo pauguru. Te ir skrienams. Vienā pusē krūmiem noaudzis kalns, otrā pusē ieleja. Pāri ielejai kalnu strauti. Skrien un ar acīm meklēju mellenes. Nākamie 7km paiet viegli, jo jāskrien ir pa balkonu. Priekšā mainīga kompānija gan kāds lēnīgāks, gan kāds ātrāks, gan kāds kam ejot krūzīte šūpojas un grab pie somas. Lai interesantāk pētu numurus. Bija arī tādi, kas izgāja 20minūtes pirms manis. Lai jau. Mellenes. Rododendri. Avenes nemanu. Galvā aizvien dungoju rindiņu: „Taureņi mūs tā kā gājputni pametuši”. Trases malā plīvo marķējums. Pusizžuvis ūdenskritums. Pa brītiņam pretī nāk atpūtnieki ar lielām somām. Lai tiktu līdz KP Refuge Bertone vispirms ir jāuzrāpjas kalnā. Lai slavēta nūdeļu zupiņa un kola. Trasē pavadītas 5h. Šoreiz iztieku bez bildes uz kalnu fona. Pārbaudu, ka sistēmā ūdens nav daudz, nedaudz papildinu. Foršāk jau ir smagāku somu nest uz muguras. Ar tādu domu pametu KP un turpinu ceļu augšā kalnā. Aizvien spīd saule, nelīst. It kā jau lietu kaut kad solīja, bet vairāk uz vakarpusi. Nē, mums viņu nevajag. Uzmanīgi lēkājot pa akmeņiem šķērsoju vēl vienu kalnu strautu. Nekas nav mainījies. Taka aizvien iet pa balkonu, mellenes mazāk, akmens plātnes gar malām gan vairāk. Vēl ilgi jāskrien? Sāk piemesties pirmās grūtuma pazīmes. Cik var skriet? Kādu kāpumiņu lūdzu. Mellenes. Dungoju aizvien to pašu rindiņu. Ir labi. Vienu brīdi sāk parādīties tādas kā pazīstamas takas un līkumi, tad straujāks zigzags uz leju. Atceros kā iepriekš šos lēnām tipināju, jo ceļi izrādīja nepatiku. Tagad droši lidoju lejā, izbaudot katru līkumu. Tur lejā ir KP. Atceros. Arnuva ir viens no tiem KP, kur līdzjutēji sagaida savējos tāpēc visiem garantēts troksnis. Zupiņa, siers, desa, kēkss, zupiņa, šokolāde, apelsīns, kola. Izejot noskaloju putekļus no sejas. Galu galā tur tak’ tālāk fotogrāfs. Kalnu upe izžuvusi. Tiltiņš. Bet fotogrāfi, bet fotogrāfi arī. Pirmais, kārtējais, kalns. Telefons aizdomīgi klusē, zonu arī nerāda. Tas uz īsu brīdi. Ielejās tā ierasta parādība. Taciņa ielejā, kurai abās pusēs zaļas pļavas. Pa vidu tek kalnu strauts. Mazītiņš tiltiņš. Jau izsenis ir iegājies, ka augšā iet, pa taisni un lejā skrien. Te taču skrienams. Kaut kur tālumā dun kalnu upe. Pieskrienu pie kalna. Pēkšņi galvā pazib tikai viena doma – stulbais Šveices kalns. Pati pie sevis nosmejos par šo salīdzinājumu. Nebija nemaz tik traki drausmīgs vējš nepūta kā iepriekšējo reizi. Un kalnā augšā tiku diezgan raiti. Želeja dod papildus spēkus. Vēl tagad atceros kā toreiz kāpjot skanēja Alleluja kādam mobilajā telefonā. Pie sevis nosmaidu. Laiku īsinot atbildu uz īsziņām. Kalna galā KP un Šveices robeža ar dārgajiem telefonsakariem. Šveices pusē apmācies. Ne ta’ migla, ne ta’ mākonis. Vēl pēc brītiņa parādās neliels smidzeklis. Lēnām dalībnieki no somas velk laukā lietus jaukas. Nē, nē. Lietu nevajag, vēl nevajag. Ej projām lietus, ļauj man vēl paskriet ar komfortu. Šveices pusē taka ved uz leju. Dūmakains.  Tālākais punkts sasniegts. Atceros, ka iepriekšējo reizi šeit ganījās aitas un bija jāskatās, kur likt kāju uz taciņas. Šoreiz no tā visa ne miņas. Doma par ūdens krānu izgāzās, soma tāda paviegla palikusi. Bija jau doma, ka vajadzētu papildināt ūdens rezerves. Nav ūdens krāna, nav. Tad jāskrien tālāk. Lietus projām, projām, projām. Ha. Ceri vien. Vēl līdz tam līkumam, vēl šo pauguru, vēl šo ieleju. Pierunājāt. Velku laukā savu lietus jaku. Tā jau silts un patīkami, bet saliedēt kreklu negribās. Kapuce galvā, jaka līdz pusei vaļā, piedurknes uzlocītas. Silti.

Ja lietus līst, tad ir dubļi. Ja ir skrienama taka, tad ir jāskrien. Ja jāskrien, tad jāskrien. Aiz līkuma paveras taka uz leju, kas vēlāk pāries serpentīna ceļā uz leju. Dubļaina, labi dubļaina, bet skrienama. Palēkdamies aizskrienu garām vairākiem vietējiem. Dzirdu aiz muguras kaut ko nosakām. Nu, ja. Mums nav kalnu, bet ir Siguldas kalnu maratona rūdījums, kur uztrenējam skriešanu pa dubļiem uz leju. Kārtējo reizi pie sevis nosmaidu. Vēlāk uzzināšu, ka Guna domāja ļoti līdzīgi šeit skrienot lejā. Vēl viena kalnu upe. Augšup. Pēdējos kilometrus padzeros ļoti prātīgi un nedaudz, jo pēc somas viegluma jūtu, ka sistēma ir gandrīz tukša. Pēc kārtējā kāpuma augšup ieraugu mazu kafejnīciņu, kura ir ciet, bet tai blakus ir saules sargs zem kura var no lietus paslēpties. Bet vispār panika iestājas, kad sistēmā ūdens beidzas, nedaudz pirms KP. Tā sajūta, ka izdzer pēdējo lāsīti ir biedējoša. Labi, ka šļūtene bija. Lai arī līdz nākošajam KP LaFouly vien pāris kilometri, bet bez ūdens kalnos nevar iztikt. Ieleju tikai tik daudz, lai būtu, kur tableti izšķīdināt. Vēlreiz pa tiltiņu šķērsojam izžuvušo kalnu upi. Lielceļš. Kaut kādas takas. Līdzjutēju gaviles. Asfalts. KP LaFouly. KP pirmo reizi satieku Gunu. Pārmijam pāris vārdus. Beidzot uzzinu pie kā ir mājas atslēgas. Kontaktinformāciju atsūtīs vēlāk. UTMB startā līst kārtīgi. Es palieku mieloties ar zupiņu, bet Guna ar Arni dodas tālāk. Un tā būs visu laiku. Es atnāku, bet viņi aiziet. Uzpildu kārtīgi sistēmu, pamielojos ar gardumiem. Ārā ejot vēl izbaudu publiskā Wifi priekšrocības. Atkal nemanu wc. Vai tad trasē krūmu trūkst?

Kārtējo reizi nopīkst telefons Toms ziņo, ka līderim 20km līdz finišam palikuši. Un? Bet es vēl neesmu pusē. Viņa jautājumu vai līdz tumsai tikšu Champex-Lac saņemu vēlāk. Štruntīgi tie mobilie sakari kalnos. Brīžiem ir zona, brīžiem nav. Kad izrāpjas no ielejas, tad īsziņas birst viena pēc otras. Vismaz zinu, ka ar telefonu viss kārtībā, ka nav pazaudējis zonu pusdistancē kā iepriekšējo reizi TDS. Vislabākie krūmi ir ceļa kreisajā pusē, kur ir daudz akmeņu aiz kā aizslēpties. Lēnām tiek uzsākts pārgājiens ar nūjošanas elementiem. Vietām tiek arī skriets. Lietus nerimstas, bet aizvien turpina vairāk vai mazāk līņāt. Trase ved gar kalnu upi. Kaut kur uz augšu, kaut kur uz leju, kaut kur pa mežu, kaut kur cauri pilsētai, bet uz priekšu. Viens no mazajiem ciematiņiem tik pazīstams. Rūķi pie mājas, puķes pie logiem, malka zem palodzes. Viss kārtībā vienā no mājām cietā ar tēju un kafiju. Atceros kā iepriekš arī te cienāja ar gardumiem. Brīžiem skrienot rakņājos atmiņās no pāris gadus vecās trases un gaidu, kad būs tas līkums, tā upe, tas ciemats ar bērniem vai tas tilts pēc kura vēlāk sekoja vīnogu lauks un akmeņu plātnes. Nekā tāda nav. Trase ir mainīta, bet atmiņas paliek.

Arī kalnos nemanāmi iezogas vakars. Eju un prātoju vajag lampu vai nevajag. Vēl jau ir gaišs. Krēslā man labāk patīk iet bez lampas. Līdz lielajai ēšanai nav tālu, jo skatam paveras kokā grebto zvēru dārzs. Tad jau vēl pavisam nedaudz un tūlīt būšu klāt. Pie viena no serpentīna pagriezieniem kā tagad gar acīm pazib kā es toreiz sēdēju uz soliņa un dzēru ūdeni, jo viss bija slikti. Šoreiz nav laika domāt jākāpj. Biju piemirsusi, ka kalnos tumsa uznāk ātrāk un vēl mežā. Tāpēc es zinu, kurš augšā kāpa bez lampas. Ja no aizmugures nespīdina virsū, tad no apkārt esošajiem lukturiem labi var redzēt, kur likt kāju neaizķeroties aiz kādas slīpētas saknes vai akmeņa. Cenšos daudz neiepalikt no priekšā ejošā. Gaisma tomēr. Atzīstu esmu par slinku, lai tagad vilktu laukā savu gaismu. Skrējēji kalnos ir izpalīdzīgi un cenšas viens otram palīdzēt cik var. Tā vienā brīdī man blakus iet viens skrējējs, kas ar savu lukturi uzkrītoši izgaismo ceļu arī man. Ja aizskrienu ātrāk pakaļ priekšā ejošajam, tad drīz arī viņš ir klāt. Līkumos paspīdina gaisumu, lai redzētu, kur man likt kāju. Brīžiem jau viņa palīdzība traucēja, jo no viņa gaismas es metu sev ēnu uz ceļa. Bet ko darīt, ka biju aizmirsusi, cik tas kāpiens ir ilgs un augsts. Platāks ceļš, pazīstama pļava. Šeit pagājušo gadu ar Tomu mēs Inesi gaidījām.

Līdz ar tumsu sasniegts lielais KP Champex-Lac. Kur var tik veiksmīgi sagadīties, ka ienākot cilvēku pārpildītajā teltī uzreiz uzskrienu virsū Gunai. Te ir silts. Te ir mūzika un Ēdiens. Pirms meklēt dienišķos makaronus ar mērcīti, zupiņu, melleņu plātsmaizi, apelsīnus un sieru uzlieku lādēties savu uzticamo draugu garminu. Plāns ir pusstundas laikā pazust no šejienes (mazajiem KP ir 10minūšu limits), kas nedaudz gan izgāzās, jo izgāju pēc 50minutēm. Guna plāno drīz doties. Uzvelk jaunās lietus ūziņas. Ir doma iet kopā, bet man vajag nedaudz vairāk atpūtas, jo es tikai nupat atnācu. Apmaināmies ar informāciju no trases. Es vēl šiem prom ejot nosaku, ka šajā punktā pārbauda ekipējumu. Interesanti, kas būs šoreiz? Nebija vispār. Pēc pieredzes zinu, ka kalnos naktī paliek vēss. Pēc sēdēšanas siltā teltī āra būs auksts. Man pēc sajūtām nešķiet, ka tik ļoti līst, lai vilktu lietus bikses, bet rociņas gan uzvelku, bufu ap galvu arī aplieku. Sirsniņmāja un esmu gatava nakts posmam. Lēnām uzsāku skriet pa asfaltēto celiņu. Kreisajā pusē paliek ezers. Noķeru vienu grupiņu un turos viņiem kādu gabaliņu līdzi, līdz saprotu, ka simtu gadu man nevajag tās rociņas un bufu ne tik. Man ir karsti. Kaut kā ejot nomoku visu nost. Jaku jau nevilksi nost, ja līst un nojume tuvumā nav. Bija tā vieta, kur iepriekšējo reizi vilku virsū lietus drēbes, bet tas jau aiz muguras. Kad viss liekais somā turpinu skrējienu. Lampiņu gaismā tālumā un tuvumā spīd trases marķējums.

Pēc kartes profila atceros, ka tagad līdz finišam būs trīs lieli kāpumi. Plāns naktī skriet izgāzās pēc pilnas programmas, jo ir nakts, ir tumšs, līst, mums atkal kaut kur ir jākāpj augšā. Tātad paskriet nevar. Kaut kādi stāvi sakņaini pauguri. Kaut kur skan strauti. Čalas neskan. Pēc pieredzes zinu, ka miegs naktīi nāk ap kādiem četriem no rīta. Bet, kas notiek? Nav pat viens naktī un man acis tā krīt ciet, ka es knapi uz kājām spēju nostāvēt, kur nu vēl iet un kāpt. Nūjas nelīdz, želeja ne tik. Es miegu ciet uz līdzenas vietas. Tagad, kad ir vajadzīga vislielākā koncentrēšanās miegs nav pielūdzams kaut uz brīdi atkāpties. Tā es eju, kāpju un grīļojos. Ik pa brītiņam apstājos, noskurinos un kāpju tālāk. Un tā kādu pusstundu. Pa šo laiku man tik daudz skrējēju paiet garām. Pašai dusmas, bet tu neko nevari izdarīt. Mierinu sevi ar domu, ka kaut kad jau tam miegam bija jānāk un vēlāk būs miers. Protams, protams. Tā kādu pusstundu nomocījusies klumburoju uz priekšu. Ja ir taka tad nav tik traki, ja ir jākāpj uz leju un jāiet gar kraujas malu tad gan ir jautri. Kārtējie līkloči. Kalna galā spīd krusts. Atceros viņu. Bet iepriekš pie viņa pienācām no otras puses. Izklaidei ik pa laikam paceļu lampiņu uz augšu un paspīdinu marķējumu. Ja līst, tad ir ūdens. Vienā no klajumiem tādi dubļi, tādi dubļi, ka ejot visi skatās, kur likt kāju. Jāpiebilst, ka tie dubļi arī nedaudz smaržoja. Pēc tam nedaudz pārplūdis kalnu strauts uz takas, kuru veiksmīgi izdodas šķērsot lēkājot pa akmeņiem. Slapjas kājas negribas. Pie sevis nodomāju kā te izskatīsies garās distances skrējējiem. Neapskaužu. Mazais KP, kur nopīkstina dalībniekus. Līdz Trient nav tālu. Kontrollaiks arī šādu pastaigu atļauj. Mans plāns par šo skrējienu un finišu jau sen nav sajūsmā, bet ko darīsi trase un kalni ievieš savas korekcijas. Izlienot no meža biezokņa var redzēt zvaigžņotas debesis. Kad atmet visu romantiku tad sev priekša redzu skrējēju lampiņu čūsku. O, forši. Es arī uz turieni. Drīz ielejā spīdēs Trient. Otrpus ielejai spīd cita lampiņu čūska. Ahā. Tur būs jākāpj augšā. Organizatori ir padomājuši par dalībnieku drošību, ja iepriekšējo reizi, kad skrēju un vajadzēja šķērsot ceļu, bija izliktas ceļa zīmes, tad šogad mums ir uzbūvēts pašiem savs gājēju tiltiņš. Superīgi. Vēl brītiņš, izsoļoju cauri pilsētai uz KP. Guna ar Arni aiziet no KP.

Trient. KP tieku pie gardās zupiņas, nūjas atstutēju pret galda malu sev blakus, uzlieku atkal palādēties garminu un ielieku vienā no somas kabatām. Pie viena pārbaudu sistēmu. Vajag uzpildīt. Nepagāja ne pusminūte, kad sistēma uzpildīta. Pagriežos. Nav, nūjas, nav! Neredzu. Varbūt nokritušas? Nē, arī nav. Kur ir manas nūjas? Es viņas te noliku pie galda. Neizēstais zupas šķīvis stāv, bet nūjas nav. Prātā pārcilāju savas pēdējās darbības, ko darīju. Nē, nūjām ir jābūt tepat. Apskatu telpu. Nav. Pēkšņi cauri galvai izskrien simtiem domas. Kā tas varēja notikt. Kurš aizgāja ar manām nūjām? Ko es teikšu Zandai? Sajuta tāda, ka viss pamats zem kājām pazudis. Tukšuma sajūta. Bet Tu labi zini, ka priekšā ir vēl divi briesmīgi kāpumi. Kā es tur tikšu augšā? Aizvien apjukusi staigāju pa telti meklēdama savas nūjas. Vienam pārim ir līdzīgas, bet tās nav manas. Pie galda manu citas nūjas, bet ne manējās. Skaisti. Tiešām manas nūjas ir aizgājušā trasē. Kas tā par netaisnību. Dusmas un izmisums no manis laužas ārā pa visām malām. Tik pat lielā mērā bezpalīdzība kādā esmu atstāta. Bet tās nebija manas nūjas, par to ir visvairāk žēl. Šajā KP pazaudēju daudz laika. Laiks ir nepielūdzams. Ir jāiet tālāk. Finišs arī gaida. Tas kāpums līdz Catogne bija dusmu, spīta, saguruma, bezpalīdzības pilns. Mazā Kp čaļi izklaidējas. Nāk pretī pa trasi un pīkstina visiem numurus. Stilīgi. Eju un pētu visiem nūjas ar cerību ieraudzīt savējās. Jau prātā izdomājusi vairākus variantus, ko jautāt, ja nu pēkšņi ieraugu savējās. Lai gan labi apzinos, ka mums starpā varētu būt vismaz 10minūtes. Nav jau viegli tumsā visus pētīt. Jākāpj augšā arī ir. Serpentīna ceļš ar saknēm šķiet vēl stāvāks un grūtāks. Labi, ka vismaz nelīst. Kāpju augšā saliekusies un rokas atbalstījusi pret ceļiem. Tā vieglāk. Vienā no līkumiem aizrakstu Līvai, ka manas nūjas aizgājušās neceļos. Pēc brīža atnāk mierinājuma sms. Vismaz kaut kas. Aizvien jūtos sagrauta. Kaut kur kalnos lēnām aust jauna diena. Eju un domāju. Re kā. Labi, ka vismaz miegs vairs nenāks. Protams, protams. Ilgi nebija jāgaida, kad otrais miega vilnis bija klāt. Ja pirmais bija augšā kāpjot, tad otrais piezagās lejā kāpjot kaut kur pie Šveices robežas. Nogāze uz leju. Ne pārāk plata taciņa zigzagā. Es eju lejā un atkal miegu ciet, grīļojos. Pussekunde. Es stāvu rokas izstiepusi turot līdzsvaru. Labi, ka tā. Šai brīdī saprotu vismaz mana reakcija mani nav pametusi un, ka naktī ar auto nebraukšu. TĀ pussekunde… ir daudz. Turpinu atkauties no miega un lēnām grīļodamies kāpju lejā, ik pa brītiņam apstājos. Tā vienā no likumiem man dāma gados pajautā vai viss kārtībā. Atbildu, ka nē. Pasaku, ka ejot miegu ciet. Viņa uzlika roku uz pleca un noteica, lai esmu piesardzīga un uzmanos. Paldies. Nepagāja ne minūte un miegs no manis atkāpās. Es biju vismaz par kaut ko laimīga. Kalnos lēnām sāk aust saule. Tumšos meža biezokņus un takas ietin gaisma. Kaut kur lienam gar slēpošanas trasi. Liekas pazīstama, bet kārtējo reizi no citas puses. Tā lienot zem viena no balstiem man šķiet, ka viņš šūpojas. O, jē. Arī šī burvība ir klāt. Vēlāk skrienot celmi rēgosies kā suņi.

Ir gandrīz 6:00 no rīta un es esmu sasniegusi Vallorcine. Šis KP ir iekārtots pie dzelzceļa stacijas. Ugunskuru nemanu, bet skaļu un uzmundrinošu mūziku gan. Ieejot telpā pirmais ko izdaru nopētu visus ar acīm izmisīgi meklējot savas mīļās un foršās nūjas. Nav. Sāku samierināties, ka pēdējie 20km būs jāiet vienai. Paņemu zupiņu, sieru, desu. Piesēžu pie viena no galdiem paēst. Piekārtoju somu. Organizatorus iztramdu ar jautājumu par sirsniņmāju. Tāpēc sanāk, ka vairākas reizes mans numurs nopīkst uz paklājiņiem. Pie mājiņām aprunājos ar vairākiem dalībniekiem, jautā vai turpināšu ceļu. Saku, ka jā. Viņa rāda, ka viņai celis pieteicis streiku un, ka pēdējos 20km vairs neies. Ir jau žēl. Novēlu ātri izveseļoties. Man tiek laba vēlējumi tikt līdz galam. Vēlreiz lielajā telpā piestāju pie galdiem, lai uzliktu garminu uz rokas un varētu dienas gaismā sekot, kur es atrodos un cik austu man jākāpj. Jo kā vienu no opcijām ekrānā esmu iestellējusi augstuma metrus, pēc tiem diezgan precīzi var noteikt cik tālu ir KP. Pēkšņi manu mieru pārtrauc viens kungs ar jautājumu vai es pirms diviem gadiem neskrēju TDS un tad gadu iepriekš CCC. Jā skrēju, bet TDS nefinišēju. Stāstu, ka pagājušo gadu neskrēju, bet biju līdzi draugiem atpūsties. Jā viņš arī. Jautā vai mani atceras. Īsti jau pēc sejas neatceros, jo man visi pusmūža francūži vienādi, bet es zinu, kas ir tas kungs gados – es viņu atceros, ka ir tāds, kurš mani zin. No TDS laikiem atceros, kā viņš stāstīja, ka CCC distancē kādu laiku skrējām kopā. Mans Lettonie izraisa cieņu viņā. Šajā brīdī ir žēl, ka nemanīju viņa numuru, jo šoreiz jau sāk palikt interesanti ar ko es īsti runāju, bet viens ir skaidrs, ka nākamreiz atkal tiksimies trasē.

Izeju no KP un domāju, ka vajadzētu skriet. Šoreiz taču nekas nesāp. Bet aizvien nav motivācijas. Tāpēc pārvietotajos ātri ejot. Skatos kā kempingā saceltas teltis. Cik tālu no manis ir citi skrējēji. Tā četrus kilometrus pavadu domājot par finišu un par pēdējiem 20km. Pietuvojos priekšā esošajiem. Redzu, ka aiz līkuma būs mazais KP Coldes Montets. Vajag man viņus apdzīt, vajag. Te pēkšņi iekšā pamostas kaut kāds spīts un sacensību gars. Vajag būt man pirms viņiem. Es aizskrienu tā it kā aiz muguras nebūtu tie 80km. Pāri ielai. Cauri skrajam klajumam. Priekšā kalns. Zinu, ka nākošais KP ir pēc kādiem 600 augstuma metriem. To, kas notika tajos pāris metros pirms mazā KP neviens nezin, bet man atvērās otrā elpa. Ja visi augšā kāpj lēnām un prātīgi, tad es gar maliņu viņiem garām. Man uzcītīgi seko vēl viens skrējējs. Kamēr šie pa lēzeno ārmalu, tikmēr es pa akmeņaino iekšmalu garām ātri uzkāpju pa akmeņiem. Tā teikt palēkdamies gluži kā bērnībā. Jāatzīst, ka augstuma metri tik ātri nedilst kā garuma metri. 100 tāluma metri 10 minūtes. Ilgi. Jo augstāk, jo lielāki akmeņu krāvumi, jo man raitāka tikšana tiem pāri un citiem garām. Ik pa brītiņam atkal pīkst telefons ar uzmundrinājumiem: „Malacis! Tā turpini! Mēs visi sekojam līdzi un turam īkšķus!” vai arī „Turies! Vēl tikai mazliet, mazliet!”. Ir tik ļoti patīkami, ka tevi uzmundrina pēc vairāk kā 22h pavadīšanas trasē. Skatos pulkstenī. Vēl kādi 15km līdz finišam. Kad lielais kāpums pārvarēts ar acīm meklēju KP, augstumu metri teic, ka vēl jākāpj, bet vairāk jau nav kur. Augšā kalna balkonā rododendros aug mellenes. Ir akmeņu akmeņi tādi lieli un apaļi kā Vidzemes jūrmalā. Kārtējo reizi dzirdu sev aiz muguras kaut ko nosakām, jo es tos akmeņus šķērsoju palēkdamies. Gluži kā tāda kalnu kaza, kas palaista brīvībā.

Te augstu kalnos, kur zem tevis pašā kalna malā peld liels balts mākonis. Šis ir tavs skaistākais skrējiena brīdis, pie sevis nodomāju, kad agri no rīta kalnos virs mākoņiem aust saule. To skaistumu un burvību nevar aprakstīt tas ir jāredz. Varbūt es tomēr nedaudz priecājos, ka plāns līdz ar gaismu finišēt izgāzās.

Otrpus kalnu grēdai ir neliels mākonītis, kas rada miglu. Paliek siltāks. Varētu skriet bez lietus jakas, bet var jau arī viņu sabāzt aiz muguras zem somas, lai netraucē. Pa šauro taciņu tiek apdzīti vēl daži saguruši un ar pēdējiem spēkiem ejoši skrējēji. Tālumā spīd oranžā telts. Ir mazais KP LaTête. Pēc augstuma metriem izskatās, ka pēdējie 10km tikai uz leju. Tas priecē. Šaipus kalnu grēdai es neesmu bijusi, jo iepriekš mūs laida pa ieleju cauri mazajiem ciematiņiem. Te ir skaisti. Kalni, saule. Burvīgi. Es aizvien skrienu. Kā jau kalnos pienākas tad izdzirdot, ka no aizmugures kāds tuvojas skrienot to palaiž garām. Dažs novēl veiksmi vai uzsauc Bravo! Viena no labākajām lietām šajās sacensībās ir kalnu strautiņi. Tik gards un atveldzējošs ūdens. Sistēma, lai paliek vēlākam laikam. Taku segums mainās no akmeņiem, smiltīm līdz akmeņu plātnēm. Ar vairākiem augšā lejā, serpentīniem, taku taciņām. Es skrienu un izjūtu brīvību. Nepamet sajūta, ka pēdējos kilometros esmu apdzinusi ļoti daudz dalībniekus. Jau jūtu kā gaisā smaržo finišs. Esmu ieskrējusi pie pacēlājiem. Garām tam un ir pēdējais KP LaFlégère. Vēlāk uzzināšu, ka pie šī KP Guna ar Almu bija sēdējušas un atpūtušās kamēr es ar Andri pētījām otrā pusē ūdenskritumu. Šis KP ir īpašs ar to, ka šeit ir vecāka gada gājuma brīvprātīgie. Teltī sēž citi skrējēji. Tas bija mirklis. Ienācu, ielēju pati sevi kolu un izgāju. Aiz sevis dzirdēju tikai Lettonie un smaidus. Patīkami. Līdz kalnam uz leju krūzīte izdzerta. Pēdējie 7km uz leju es nāku. Kājas man par šiem pēdējiem kilometriem visticamāk pēc finiša pateiks visu ko par mani domā, lai jau saka. Skrienot lejā pa pirmo kalnu viens no priekšā ejošajiem nebija pamanījis, ka viņa draugs iepalicis un es pietuvojos. Smiekli garantēti. Meža takas. Platie tūristu ceļi ar grants segumu. Tā vienā no ceļiem man kāds vietējais kaut ko izmisīgi stāsta un rāda ar rokām. Saprotu tikai tik, ka jāskrien vairāk pa vidu, jo tur ir labāks segums jebšu mazāk akmeņi. Tikai šeit man pietuvojas vēl pāris skrējēji no aizmugures. Skrienu un domāju, ka manas kājas par šiem 7km ilgi ar mani negribēs runāt. Pulkstenis rāda 3km līdz finišam. Vienu brīdi aizdomājos kā būtu, ja man būtu nūjas. Vai es tā skrietu vai es tajā kalnā lēnām kāptu? Vai es nūjas nestu rokās vai būtu salocījusi un ielikusi somā? Par to vēsture klusē kā būtu, bet es zinu kā ir tagad. Ir labi. Vēl kāds līkums. Pilsēta. Un tad es ieraudzīju viņu – Baznīcu. Sirsniņa iepukstējās straujāk. Tur ir finišs. Tas nekas, ka līdz viņam vairāk kā kilometrs. Pēdējais kilometrs ir kā goda aplis caur pilsētu gar kanālu, pāri ielai, pa gājēju ielu un apkārt vēl kādai mājai, lai varētu ieskriet finišā. Šajā kilometrā mani pamana Marta ar Mārtiņu.

Tās ir neaprakstāmas emocijas, kuras skrējējus pavada pēdējā kilometrā pie tam ar katru metru tuvāk finišam aizvien vairāk un vairāk, jo tev visi aplaudē, bērni dod pieci, uzmundrina un galvenais, ka Tevi sagaida finišā ar sajūsmu kā savējo. Manī pamodās spīts un apdzinu pēdējos metros tos divus čaļus, kas man paskrēja garām. Smaids no sejas nepazūd.

Uzvara ir kā kalns. Bet nav neviena lielāka kalna par nākamo kalnu. Jeb I have just finished the CCC, in position 1084 after 24:51:00 running.

Finišā daudz latvieši. Telefonā atkal skan „Apsveikumi!”. Toms atsūta sms „Malacis! Gaidām bildi ar vesti!”. Paldies, paldies. Kā man vienmēr ir patikusi tā baltā dalībnieku telts finišā. Tieku sacienāta ar tēju. Pienāk divi citi skrējēji, kurus tomēr pašās beigās apdzinu. Viņu uzmanību piesaista mans karodziņš uz numura. Viņi ir no Austrijas. Pa pakāpieniem pie finiša nokāpt varu, palēkāt arī. Es tiešām skrēju? Guna finišēja nepilnu pusstundu pirms manis. Forši. Daži apjautājās, kur nūjas? Nav. Atkāpei. Nūjas vēlāk atradīsies  pie organizatoriem pie “pazaudētajām” mantām un ar kurjerpasta gādību nonāks Latvijā.

Rīts ir tikai sācies. Diena pat vēl nav pusē. Pie pusdienu galda ar Gunu pārrunājam savas skrējiena emocijas. Es stāstu par saviem piedzīvojumiem trasē. Apsveikumi birst mums abām. Nebiju jau domājusi izrādīties jaunajā vestītē, bet ja prasa tad vajag. Pēcpusdienā nolemjam iziet pastaigāties pa pilsētu. Ēst ar numuriem iesim rīt, kad Andris būs finišējis. Vēlāk vakarpusē parādās Alma. Esot tikusi gandrīz līdz pusei, atpūtusies saulītē nedaudz par ilgu. Organizatori izdomājuši, ka tālāk viņu nelaidīšot. Žēl. Bet neko darīt, viņi ir stingri. Atlikušo vakaru pētām piedāvātās finiša prognozes, lai zinātu cikos jāiet sagaidīt savējie pie baznīcas. Es paziņoju, ka šonakt gulēšu virtuvē. Es savā gultā nevaru izstiept kājas, kas šonakt būs svarīgs nosacījums labam miegam. Gunai naktī zvana modinātājs. Andris vēl trasē. Bet finišam tuvojas Matīss. Ir pus5 no rīta. Mēs ceļamies un ejam sagaidīt. Tā teikt atnācām pēdējā brīdī. Finišs ir tukšs un kluss. Vien organizatori un pāris atbalstītāji. Skan pieklusināta mūzika. Matīss stāsta, ka apdauzījis ceļus dodot bērniem „pieci” uz asfalta. Te tev bija kalnu skrējiens. Sagaidīts ir. Var doties atpakaļ gulēt. Ap septiņiem no rīta atkal skan modinātājs. Andris drīz būs finišā. Ejam sagaidīt. Pilsētā jau rosība. Skan mūzika. Kamēr pati pievienojos citiem latviešiem sagaidīt mūsējos un, protams, atbalstīt visus finišētājus Gunai dodas pa trasi pretī Andrim. Tā trases malā pavadu vairākas stundas. Jau iepriekš ir sarunāts, ka iesim pusdienās uz sporta halli. Pēc labi padarīta darba galvenais ir labi paēst. It īpaši, ja ar dalībnieka numuru tas ir pa brīvu un ēdamzālē var uzturēties kaut vai visu dienu. Netraucē arī tas, ka miegs nāk, jo naktī nav kārtīgi gulēts. Izvēlies ko vēlies jeb ēd ko izvēlējies. Tāds varētu būt šīs telpas sauklis. Baudām gan makaronus, gan desas, gan saldos un sulas. Ik pa brītiņam pievienojas kāds no latviešiem līdz esam aizņēmuši jau trīs galdu. Katrs dalās iespaidos par to kā gājis trasē. Kāds aiziet pēc papildporcijas un atnāk ar jūras veltēm. Es arī gribu. Vienā brīdī rāmās sarunas izjauc kāda skaļāka balss un govs zvans. Tas ir viens no vecākajiem brīvprātīgajiem palīgiem, kas novēl visiem priecīgu dienu. Patīkami. Ir svētdienas pēcpusdiena. Lielākoties visi veikali ir ciet. Šogad nav pat tradicionālais amatnieku tirdziņš expo vietā. Vakara plāns visiem kopistiski sakārtot somas, izgulēties un vienoties par mājupceļu. Ja vien tā somu krāmēšana veiktos tik raiti. Organizatori atsūta ziņu, ka vakarā sāksies pasākums. Mēs nē. Alma gan aizies. Kamēr Andris guļ, es ar Gunu aizejam satikt Sanitu un atdod ciemakukuli no Latvijas. Pa to laiku finiša pakājē godina visus PTL finišētājus arī Dimu. Es jau laicīgi paziņoju, ka gulēšu virtuvē uz matrača. Miegs ir labs, bet apetīte naktī pamostoties vēl labāka. Ja mans banāns atrodas ledusskapī, bet Gunas uz galda, tad kāda starpība kuru apēd.

Rīta cēliens iesākas agri ar brokastīm, dzīvokļa uzkopšanu, mantu krāmēšanu mašīnā. Vēl pēdējās stundas pa pilsētu. Mājupceļš paiet iespaidos par trasi un guļot.

Šveices – Vācijas robeža. Robežsargs pēdējā brīdī palūdz apturēt auto.

-Cik ilgi Jūs Šveicē uzturējāties?

-Mēs tikai cauri braucām. Bijām Francijā. Skrējām sacensībās pa kalniem.

-Uz kurieni braucat?

-Uz mājām. Uz Latviju.

-Bet ko Jūs Šveicē darījāt?

-Mēs tur nebijām. Skaidrojam vēlreiz ko darījām. Robežsargs paliek domīgs.

– Vai Jums mašīnā ir 10 000€ skaidrā naudā? Un te mašīnu pāršalca smieklu vētra. Tas bija viss. Novēlēja laimīgu ceļu.

Diena paskrēja, nakts pienāca vēl ātrāk. Ap rīta pusi tuvojamies Varšavai. Andrim rodas ideja par brokastīm IKEA. Navigācija notiek pēc blakus sēdētāja norādēm. Sēžu pie stūres un cenšos tikt cauri Varšavas sastrēgumiem, pirmdienā, pusastoņos no rīta. Pilsēta. Mašīnu drūzma. Ātruma ierobežojumi. Luksofori. Andra norādes, kur braukt. Cenšos neizrādīt savu satraukumu un visu uztvert pozitīvi. Pie viena luksofora noslāpēju mašīnu. Aizmugure smagais pīpina – cik ilgi gribu tik stāvu. Vēl pāris ielas līdz no trešās joslas ātri jāpārkārtojas pirmajā. Neliela panika galvā, atceros, ko instruktore mācīja, parādi pagriezienu, lai citi zin, kur tu gribi braukt un tad skaties, kas tevi laiž. Izdevās. Karaliskas brokastis. Vakarā būs tik pat karaliskas vakariņas un autovadītāju maiņa stāvlaukumā, nepatīk man tie 5km/h, nepatīk. Tā uz maiņām braucam mājās, ik pa laikam piestājot kādā benzīntankā uzpildīt degvielu vai uzēst. Guna arī grib pamēģināt kā ir braukt ne ar automātu. Viss kārtībā. Es ar Almu tai laikā aizmugurē atpūšamies guļot. Līdz ar saules rietu sasniedzam mājas.

Nobeiguma vietā. Tikai šogad skrienot es sapratu, kas un kāpēc bija tas, ka es pirmajā gadā finišēju CCC, neskatoties uz izmirkšanu, pārsalšanu un sāpošiem ceļiem trasē. Tāpat tikai šogad finišējot beidzot radās pārliecība, ka es varu finišēt arī UTMB. Taisnības labad jāsaka, ka tieši šī iemesla dēļ es priecājos, ka man ir tikai 7 UTMB punkti.