Iesākot šo rakstīt, es ne vella nezinu, kas tur galā būs. Jo šodien ir sestdiena, bet maratons ir rīt.
Stāstam sākums meklējams augusta vidū, kad saņēmu sms no Sportlat, ka nupat ir pēdējā stundiņa klāt, lai par lētāku samaksu piereģistrētos Valmieras maratonam. “Hm,” aizdomājos. It kā vasaru čakli esmu skrējusi atšķirībā no iepriekšējiem gadiem un kas to zina, vai vēl kādreiz varētu tik labvēlīgi iekārtoties apstākļi, lai pieveiktu maratonu – katra kārtīga skrējēja sapni. Vēl maijā, kad noskrien.lv klubiņš saorganizējās uz koptreniņu, kurā noskrēju 32 km, teicu, ka tas nav man (bija ārkārtīgi grūti). Bet nu, izlasījusi šo nevainīgo ziņu, sapratu, ka āķis ir lūpā. Rezumē – gari nedomājot, veicu reģistrēšanos. Un no tā brīža vairāk vai mazāk sāku satraukties par to, kā ar šo man veiksies. Satraukums pēdējās dienās gan kaut kur ir pačibējis. Zinu tik to, ka viena nevēlos skriet, tādēļ mēģinu izšķirties starp divām TT kompānijām – uz 4h vai uz 3:45. Šobrīd ir 8 vakarā, esmu pabijusi kino un pastaigās, sāedusies pastu un man nāk miegs. Agri, ne? Čakli piestumjos arī ar Laimas konfektēm “Rīts”, ko šorīt sapirkos kopā ar citiem tikpat noderīgiem pārtikas produktiem. Vēl tikai jāuzmaļ dabīgais želejas ekvivalents (kas man – izrādās – padodas varen gards ar pirmo paņēmienu – banāns, selerijas kāts, dateles, čia, citrona sula, ūdens), jāsaliek somas saturs vienuviet (mīļākais skriešanas krekliņš jau ir sameklēts) un var sākt gaidīt stresu. Līdz 33.kilometram esmu bijusi, bet kas ir aiz šīs atzīmes? To es uzzināšu rīt.
Svētdiena, 8 no rīta. Skan modinātājs un es jūtu, ka man ļoti negribas celties. Pie sevis nosmejos, ka organisms ļoti labi zina, uz kurieni es to vedīšu, tamdēļ pretojas. Minūtes paskrien ātri un man jau ir jābūt laukā, lai uzsāktu ceļu uz Valmieru, kad vēl tikai cīnos ar auzu pārslu biezputru.
Ceļš paskrien ātri, Valmiera ir klāt, saģērbšanās, numuru izņemšana. Stresa joprojām nav, tieši pretēji – jūtos ļoti pat neraksturīgi flegmatiska. Neliels satraukums uz brīdi parādās kādas 5 minūtes pirms starta, kad paklausos austiņās, ko šodien varētu klausīties no mūzikas.
Starts!
Fiziski grūtākie bija kādi pirmie pieci kilometri – kājas šķita tādas stīvas, neiesildījušās. Vietā, kur viens otram sāk skriet pretī, aizrāvos ar pazīstamo (un arī nepazīstamo) sveicināšanu, ka nepamanīju, kur grūtums pagaisa. Drīz pēc tam tika uzsākta TT uz 3:45 apdzīšana. Mazliet vilcinājos, pirms sekot savam brašajam ceļabiedram Matīsam, tomēr nolēmu, ka vajag (tad jau manīs, kas tur beigās sanāks). Dzirdēju vēl nopakaļus Arles komentāru, vai nav mazliet par ātru. “Varbūt arī ir,” nodomāju. No paša starta jau domās iztēlojos, kā finišēšu, ko rakstīšu īsziņās draugiem un ģimenei, kāds gandarījums mani tad piemeklēs un ka vēl vienu ķeksīti varēšu ielikt “to do” sarakstā. Otrajā aplī lielākoties pļāpājām ar apsteigto Emīlu, kas negribēja atstāties un turpināja kopīgi ceļu. Atminos to, ka trešajā aplī lūkojos apkārt un pie sevis domāju, ka visur šeit skriešu vēl tikai vienu reizi un tad viss. Jau no paša sākuma man patika ideja par četriem apļiem, jo tad tas ir “kā parasti” – lielākoties pašmāju pusmaratoni, kas skrieti līdz šim, izvietoti 4 apļos.
Trešā apļa beigās pazaudēju sabiedroto un mazliet saskābu. Ieregulēju skaļāk mūziku, atminējos trako Dženu no “Dzimuši, lai skrietu”, sapurināju matus “Foo Fighters” ritmos un turpināju ceļu uz priekšu. Trešo reizi kalniņš pirms starta/finiša zonas. Lai arī fiziski grūts, tomēr emocionāli pacilājošs trases posms, jo šeit bija visvairāk atbalstītāju, kas ar saviem uzmundrinājumiem deva papildus spēku. Pēc pāris kilometriem nopriecājos ieraudzīt pusmaratonu pieveikušo Dzintaru, kas iepriekš bija solījis ceturtajā aplī nepieciešamības gadījumā pievienoties. Nožestikulēju, ka mūziku nost neslēgšu, un klusējot plecu pie pleca (brīžiem es viņa aizvējā) veicām ceturto apli līdz pašam finišam. Finišs, medaļa, apskāvieni, prieks, sajūsma. Kur ir putra?
1. 0:55:29
2. 0:53:43
3. 0:54:06
4. 0:53:09
Dažas dienas pēc maratona aizdomājos par to, ka iespējams šur tur dzīvē sevi mazliet apzogu, nenoticot savām spējām. Ne pirmo reizi pierādījies, ka mans ķermenis ir spēcīgāks un izturīgāks nekā esmu par to domājusi. Milzīgs paldies visiem tiem, kas ticēja, iedrošināja, uzmundrināja, uzsita pa plecu un tagad jautā, kad nākamais?
Apsveicu,apsveicu! Un labs rezultāts pirmajai reizei! Esmu lepns ka esam vienā komandā ! :)) Novēlu neapstāties pie maratoniem,bet perspektīvā ķerties klāt vēl grūtākiem ,garākiem un paugurainākiem skrējieniem!
Kad uzzināju par tavu veikumu, ļoti nopriecājos. Gaidu ilgstošu brīdi, kad Noskrien meitenes sāks aizpildīt pjedestālu vietas vienlaicīgi un cīnīsies savā starpā. Tuvākie pāris gadi būs ļoti interesanti. Noskriet mēs visi (96%) varam, bet kaut kādu pavērsienu Noskrien.lv scenārijā ar sacensību garšu noteikti vajag. Un tas sāk notikt. Kas būs ar Noskrien puišiem?
APLAUSI! Un tā, kad nākamais?
Guna MALACIS :* Apsveicu ar lielo un pilniba izbaudito pirmo garo skrejienu un ieguto vietu pjedestala! ;)
Pēdējais aplis visātrākais! Es laikam arī pamēģināšu nākamreiz klausīties pēdējā aplī Foo Fighters :) Apsveicu, labs rezultāts!
Valodniecisks jautājums. Vai “trakā Džena” nebūs turpmāk jālatvisko kā “ātrā/stiprā/… Guna”? :)
Pirmais un uz pjedestāla, pie tam tādā kompānijā – lieliski!
PS tas dabīgais želejas aizvietotājs izklausās interesants…
Fantastisks rezultāts!!Apsveicu!
Jautājums par Tavu brūvējumu-sanāca gana šķidrs,lai sacensībās dzertu??vai tomēr tāds pabiezs un ēdi to??
Apsveicu. Maisam gals vaļā – tagad tik uzstādīt jaunu mērķi – 3:30 un uz priekšu. Tas nebūs grūti (dikti) redzot tavu pirmo varējumu. Ja vari pēdējo apli noskriet visātrāk – tātad palika vēl spēka rezerves.
Močitāja Guna :)
nu meitenēn, Tev gan ir akna! :) patiesi priecajos par Tevi
Pēdējā laikā kad eju uz kārtējo treniñu, gandrīz vienmēr atceros par visām Noskrieniešu dzelzs lēdijām. Tas baigi liek neslinkot. Par to jums visām paldies.
Es domāju, ka ar Gunu ne tikai komandas , bet arī kluba biedri var lepoties .. Un ne pirmo vai pēdējo reizi- man vēl labā atmiņā , kā Guna pavasarī arī LSC pusītes kausu novietoja uz televizora, ja nemaldos :D
Paldies pozitīvajiem komentētājiem, liekat pasmaidīt. :)
Klāra-lido – sanāca tik šķidrs/biezs, lai varētu izdabūt cauri sporta pudeles korķim.
Jā, LSC kauss joprojām uz TV. :)
Apsveikumi ar lieliski paveikto PIRMO!
Kad moži, veikli un smaidīgi paskrēji garām otrajā aplī, atlika vien apbrīnā noelsties! Ļoti iedvesmojoši :) Tā turpināt!
42,195 km- nav slikti!
Apkārt pasaulei))
Guna, Tavs sniegums bija pārsteidzošs, pozitīvā nozīmē, protams! Roka gan neceļas ieteikt tā turpināt, jo tomēr esam vienā vecuma grupā… ;)
Spīdoša debija…gan labs rezultāts, gan apziņa, ka ir kur tiekties, pie tam ļoti reāli nevis tikai domās.Malacīte!!!
Skaists pjedestāls. Tev jāmēģina kas garāks, lai izbaudītu patiesu gandarījumu. Andris Dudelis jau ik pa brīdim mūsu lapu arī palasa:)
Apsveicu ar patiešām labo rezultātu jau pirmajā maratonā, un kādā kompānijā uz pjedestāla!!!! :)))
Gatavošanās process atļāva šādu rezultātu!
Skrienot uz 3h40 pēdējā aplī biju nedaudz pārsteigts un turpināju cerēt, ka nepanākšu :) Pieļauju, ka svētdien būs nedaudz lielāka kilometrāža un Ainārs varēs smaidīt ūsās ;)
Apsveicu ar lielisku Pirmo!
Man bija līdzīgi kā Tev ar atklāsmi, ar apjausmu par robežu nojaukšanu starp iespējamo un neiespējamo. Un, visinteresantākais, ka tas attiecas uz visām dzīvas jomām – tas “nostrādā” uz visu, tas nav tikai stāsts par skriešanu. Maratons ļauj pavisam citādi palūkoties uz vispārdrošākajiem sapņiem, jo pēc maratona ir kļuvis skaidrs, ka ar pacietīgu ikdienas darbu un neatlaidību var sasniegt gandrīz visu. Tik atliek droši sapņot. To novēlu arī Tev – lai Tev sapņu nepietrūkst! :)