Latvieši degustē 3000m augsta ledāja smaili ar kolas garšu

Šveices iezemiete Sanita, zinādama, ka augusta pirmās trīs nedēļas plānoju pavadīt Bernes tuvumā pie draugiem, piedāvāja nostartēt Glacier 3000 Run. Nedomājot piekritu, jo nebija iemesla atteikties pakustēties dienā, kad Latvijā notiek dzimtās pilsētas pusmaratons, kurā pirms trim gadiem debitēju skriešanas sacensībās. Gandrīz mājās, turpat netālajā Kurzemes piekrastē tika rīkotas Latvijas garākās piedzīvojumu sacensības un solidarizēties ar savu  komandu, kura trasē atradīsies 44 stundas, nenāktu par skādi.

Plāns bija pavisam vienkāršs, uzskriet 3000m augstā kalnā, pieveicot 26km distanci, startējot no 1000m augstuma virs jūras līmeņa.

Jūs taču zināt, cik augstu atrodas Liepāja? Zināt gan! Tur arī sāku nedēļu ar skrējienu pa naksnīgajiem veloceliņiem un peldi jūrā. Naktī uz otrdienu atkārtoju tumsas skrējienu nulles līmenī, tikai šoreiz 7km baso skrējienu finalizēju ar peldi jūrā, kur pat metrs virs līmeņa nav sataustāms rāmā vasaras naktī. Pilnai sagatavotībai ledāja iekarošanai vēl atlika vien neliels riksis pa Šmerļa takām, kā arī nokļūšana līdz Šveicei un apmešanās pāris dienas pirms starta vietā, kas zemāka pat par mūsu pašu Gaiziņu.

http://www.noskrien.lv/wp-content/uploads/2012/07/Glacier-3000-Run-Streckenplan-2012.pdf

Ja ieskatās Noskrien.lv kalendārā, tad itin skaidri noprotams, ka pirmie 16km būs skrienami itin raiti, jo starts 1050m augstumā un sasniedzami vien aptuveni 1300m vjl., taču atlikušajos 10km jātiek Glacier virsotnē, kas ir 2950m augsta, respektīvi, 1600m augšup. Kaut kas līdz šim nepieredzēts ne man, ne citiem letiņiem, kas startējuši izdaudzinātajās Monblāna takās.

Jau pirms starta bija skaidrs, ka nezināmo ir pārāk daudz un vienkāršāk ir nedomāt par spēku taupīšanu distances otrai pusei, tāpat nav jēgas apdomāt, kāda tad īsti būs skriešana 3km augstumā pie neierasta atmosfēras spiediena samazināta skābekļa apstākļos. Jaskrien tie pirmie 16km un pēcāk manīs, kas un kā.

Bernes pievārtē dzīvojošais Atis par skrējienu lasījis avīzē, ciemos trases rekordu braukšot labot speciālisti pat no citiem kontinentiem, Austrāliju un Ziemeļameriku ieskaitot. Apskatos dalībnieku sarakstu, kur piekto reizi rīkotajās sacensībās tik tiešām pieteikumi no 11 ārvalstīm, Latviju ieskaitot. It kā dalībnieku skaits ierobežots līdz 800 un šeit būšot iespēja kvalificēties pasaules čempionātam kalnu maratonā.

Biju gatavs saģērbties gana silti, taču sacensību centrā visi kā viens grozījās parastos vasaras skriešanas kreklos, tamdēļ sekoju viņu piemēram. Arī dzeršanas pudeli ar jostu atstāju somā, jo dzirdināšanas punkti kartes shēmā šķita viens pie otra, it īpaši beigu daļā. Atlika vien organizatoru maisā salikt pēc finiša nepieciešamās siltās drēbes un doties starta virzienā.

Starts desmitos, bijām cēlušies pirms sešiem, gulēts pamaz, ierodamies starta koridorā vieni no pēdējajiem, taču, kā izrādās, tad esam gandrīz visiem priekšā, jo pēc starta šāviena jāskrien kā ārā no maisa. Starta temps paliels, laižu daudzus garām, taču neesmu arī pats lēnākais ar savām 4:09min/km. Pirmajos 5km asfalts un 22min40s, tālāk seko grantēti celiņi, meža takas un pat pļavas 10km/48:33. No 11km tikai 3km bijuši lēnāki par 5min/km, taču jau kāds 100m kāpums arī iekrājies pēdējos 6km. Priekšā vēl 5km ar 150m kāpumu un tad jau būs vienalga ātrums jānomet, jo kopējās distances jautrākais posms būs klāt nemanot. 15km, skrienot nelielā kāpumā, norikšoti 1h16min, kas ir ātrāk nekā pērn Zelta kedā mūsu pašu Mežaparkā. Esmu strauji pietuvojies pašam galvenajam, kalns, kura wikibilde redzama augstāk, ir klāt. Redzat to ieleju pirms tā? Pareizi, ciematiņam, kura iedzīvotāji kvēli atbalstīja skrējējus pat ar dižu zvanu kori, bija izskriets cauri un atlika nokārtot attiecības ar Glacier milzeni, kura serpentīnos priekšā vīdēja nokausētie censoņi. Temps kritās no 8min/km un 10min/km līdz pat 13min/km un pat pāris reizes 15min/km. Ja 16km noskrieti 1h20min, tad šķiet ar atlikušajiem 10km iekļaušos 1h40min bez bēdu, lai finišētu zem trim stundām. Ne vella!

Biķernieku takās skrienot, dzirdētas runas par manu zemo pulsu, kas šoreiz nedaudz iegāza. Šīs bija ceturtās sacensības kalendārajā gadā un tikai pirmās, kurās pulsometrs neatteicās strādāt. Nekad neuzzināšu, kāds pulss bija man, skrienot Lieldienās LSC pusīti Mežaparkā, NRM, izspiežot no sevis 3h31min, un šā gada Zelta kedā, jožot 4:30min/km. Tagad bija citādāk, skrien pret kalnu kā pret sienu un, domādams par nezināmo, automātiski saudzēju sevi, nelaižot diži augstāk par uzrādīto vidējo ap 150 pumpja cikliem minūtē. Neesmu drošs, ka varēšu ilgstoši bliezt ar pulsu 155+ un kalnā kāpju, ne skrienu. Arī kāpjot izdodas apdzīt pa kādam censonim, ir tādi, ar kuriem nepārtraukti maināmies pozīcijām, tostarp dažām dāmām, kas izskatās gana žiperīgas.

Dzirdināšanas punktos pieejams gan enerģijas dzēriens, gan želejas, gan banāni, gan kola, kuru gaidīju visvairāk, jo patiesi likās, ka kofeīns izglābs pasauli, kad sasniegšu kārotos dzeršanas punktus, kuriem pa starpām bija arī sanitārās pieturvietas. Gadījās redzēt, kā kāds skrējējs apgulstas un nodod krampjos savilktās kājas dakteru rīcībā. Sanita pēc finiša stāstīs, ka vienā punktā mērīts asinsspiediens, kas mani nepārsteidza, jo liels pulss kombinācijā ar paretināto atmosfēras spiedienu varētu arī dempingot spiedienu asinsvados un tad jau ģībonis nebūtu tālu kā organisma aizsargreakcija, bet, ak vai, mīksta piezemēšanās nespīdētu gan, jo pašam dažbrīd šķita, ka muļķīgs solis var, maigi izsakoties, sakropļot un ne tikai. Tiesa, dabas skati tie skaistākie, spēj tik baudīt un aptvert neticamo. Vēl pirms gadiem trim Tatros kāpu aizelsies no bezspēka, taču tagad straujiem soļiem cenšos pieveikt ko iespaidīgāku. Neticami.

Parādās ledus. Atis zināja teikt, ka šeit esot dārgākie pacēlāji visā Šveicē, jo augšā slēpošanas trases darbojoties visu gadu. Lieki piebilst, ka pacēlājs pēc finiša iekļauts skrējiena cenā tāpat kā masāža, baseins un pusdienas.

Protams, skriet pār tiltiņiem ir jauki, tāpat pasmelt cepurē ūdeni no strautiņa, vai klausīties vietējo uzmundrinājumus, taču skriešana pa mīkstu sniega putru ir pasākuma kulminācija, kas pārspēj pat divās trases vietās izskanējušās frāzes, kurās nosauc skrējēju vārdā un manā gadījumā piemin Rīgu.

Kad sapratu, ka trijās stundās neizdosies finišēt, jo biju pārāk iekritis pulsa pieskatīšanas verdzībā, zuda motivācija atdot pēdējos spēkus un plēsties par kādu citu rezultātu. Pat vairs neiedziļinājos atlikušo kilometru skaitā, jo nebija nekādas starpībās, vai palikuši 5km vai 2km līdz finišam, tāpat nebija sarēķināms laiks mocībām, tamdēļ pārgāju citā režīmā un sāku sekot Garmin’a uzrādītajiem augstuma metriem. Likās pievilcīgāk zināt, ka līdz finišam vēl atlikuši 600 vai 500 augstuma metri. Tie patiesi man izteica vairāk nekā atlikusī distances daļa. Ievēroju arī to, ka pirmās norādes par 200m līdz dzirdināšanas punktiem pietuvojās ātrāk nekā pēdējās ar 100m atzīmēm. Tāds kā palēninātais skrējiens bija iestājies, pakāpjoties dažus kilometrus virs jūras līmeņa.

Tiesa, organizatori tomēr pamanījās mani nedaudz apčakarēt ar distances garumu, jo kā reiz mācīja Alberts, tad viss ir relatīvs. Skrējiena gaitā biju piefiksējis, ka Garmin’s rāda puskilometru vairāk nekā organizatoru jaukās atzīmītes un, kā jau biju paspējis saprast, tad sākumā pusstundas laikā diezgan elementāri varēja noskriet 6km, bet bija brīdis, kad pat 2km īsti nedevās rokā pēc 30min, taču beigās jau gribējās nedaudz izlikties un vismaz pēdējā kilometrā saņemties. Biju gatavs 26,5km Gārmindistancei un domās pēc 26km pulksteņa novibrēšanas vairs sevi nežēlot, taču, uzskrienot pa divām trepēm, attapos nofinišējis ar 26,09km. Pirmais latvietis bija sasniedzis 2950m virs jūras līmeņa novietoto finišu pēc 3h un 18min, Pulvermuca nopelnīja suvenīru no Šveices un pēcāk izbrīnīja mani nevāji, jo pašam pirms starta nebija pilnīgi nekādas saprašanas par paredzamo rezultātu. Trases rekords 2h 20min 2s kopš 2008. gada pieder britam, taču šoreiz vietējā šveiciete laboja labāko dāmu rezultātu uz 2h 41min 19s.

Garmin’s rāda vidējo pulsu 151 un maksimāli iespējamo Tranning Effect 5.0, kas nozīmē tikai vienu, proti, organisma pārslodzi, ko iztulkoju kā skriešanu tomēr sacensību, ne treniņrežīmā. Atceros neseno 105km skrējienu uz Positivus, kur trīsreiz garākā un ilgākā distancē tiku tikai līdz 4,8. Kā iepriekš minēju, tad šīs bija pirmās sacensības no četrām šogad, kurās darbojās pulsometrs, un gan jau arī maksimumu izspiedu NRM. Piebildīšu, ka TE koeficientu pulkstenis uzrāda tikai tad, ja darbojas pulsometrs, un mēdzu šo skaitli ievadīt pie saviem skrējieniem. Ja kādam ir papildus interese, tad:

“What is Training Effect?
Have you ever wondered what good your workout is doing? Training Effect measures the impact of exercise on your aerobic fitness. Using your heart rate, Training Effect tells you if the exercise you do is maintaining your current fitness level or improving it. With that information, you can vary your intensity to achieve your goals.

Training Effect is for all aerobic sports, all equipment and all healthy individuals.
Training Effect Scale

5.0 – Overreaching
4.0 – Highly Improving
3.0 – Improving
2.0 – Maintaining
1.0 – Minor”

Ja spētu kaut aptuveni nosapņot gaidāmās  CCC distances laiku trasē, tad varētu piedomāt pie zemāka pulsa, 130 – 140bpm? hmm, atstāt tos pašus 150?

Uz platformas, kur nepārtraukti finišēja skrējēji, ir draudzīga atmosfēra un sacensību runasvīrs nebeidza atkārtot par izcīnīto zelta medaļu sieviešu triatlonā, tā bija karstākā ziņa nācijai vietā, kur mākoņi zemu klanījās ikvienam, kura čips nopīkstēja pēc finiša līnijas pārkāpšanas. Aizvējā termometrs rādīja knapus +10C grādus, taču tas bija gandrīz kā telpās, ne ārpusē. Nedaudz kolas, kam piekosts pa apelsīna šķēlītei un banānam. Tad arī saņemta skriešanas josta ar uzrakstu “Glacier 3000 Run Finisher 2012″ un uzmeklēts kalna pakājē nodotais mantu maiss. Varēju pārģērbties, sameklēt kameru, lai uzrāptos pa beidzamajām trepītēm pašā 3000m Glacier spicē, kur Garmin’s nedaudz spītīgi uzrādīja vien 2995m. Nosūtīta īsziņa Kuldīgas pusmaratona virzienā un atklāsme, ka saulesbrilles gan nevajadzēja atstāt mājās, pārāk žilbinoši apkārtējie kalni. Pēcāk Pasta party iegūtais buklets stāstīs, ka monētas rijošajā tālskatī bijis redzams pats Mont Blanc!

Daudzi skrējēji turpināja ceļu uz kalna virsotni, tikmēr Sanita priecīgi bradāja spožo sniegu.

Ar pacēlāju lejupceļā uz brīdi atkal aizkrita ausis, gluži kā lidmašīnā vai straujākos asfalta nobraucienos ar auto. Tad dušas un baseins, kurā sajutos kā olimpiskie peldētāji Londonā, jo iespēju uzkāpt uz dzīvajā neredzētas laipas un tik feini ielēkt, ka pat pakaļkājas gandrīz aizlidoja pa priekšu. No organizatoru piedāvātās masāžas un Pasta party arīdzan nevarēja atteikties. Masieri krietni kvalitatīvāki par NRM redzētajiem praktikantiem, kur daži nedaudz padomāja, pirms ļauties kāju apstrādei. Šveicē nedaudz citādāk, vismaz šoreiz. Žēl vienīgi dzirdēt spriedumu par Sanitas celi, kurā esot sakrājies ūdens no nesen gūtās traumas, krītot ar velo. Nepatīkami. Nezinu pat, ko teikt Monblāna skrējiena sakarā. Gandrīz gribas ieteikt pašreiz netrenēties un pasākumu pēc nepilnām četrām nedēļām ņemt uz svaigumu.

Vakarā atgriešanās Bāzeles pusē, kur augstums desmit reizes zemāks jeb mūsu pašu Vidzemes pauguraines līmenī. Saņemu īsziņu no Datasport:
“Hi Matiss, you did it! Glacier 3000 Run, Gstaad in 3:18.30,5 / 30. rank cat M30 overall 80. rank. Congratulations from Swisscom”, Sanitai vācu mēlē. Ja pieskaita padsmit sievietes, kuras finišēja ar labāku rezultātu, tad esmu pat simtniekā, bet ne tas svarīgākais. Būtiskāk ir ieteikt pamēģināt šo skrējienu katram, kurš grib izmēģināt ko nebijušu. Lieliskas sacensības un, lai arī Sanita saka, ka skriešana viņai riebjas, nākamgad teicās atkal piedalīties un nostāties uz starta līnijas Gstaad pilsētiņā. Vien viņas kolēģi pēc sacensībām, klausoties iespaidus, bija noteikuši, ka daudz prātīgāk būtu bijis kādas dienas pirms starta pakāpelēt pa skrējiena takām, lai organisms aprod ar gaidāmo augstumu un citiem neierastiem apstākļiem pie palielinātas slodzes.