Pirmos kucēnus neslīcina, tāpēc pēc pirmās „Uzdrošinies noskriet” akcijas VSK Noskrien lūdza uzdrošināties vēl piecpadsmit skrējējiem, kas nekad nebija noskrējuši. Viņi uzdrošinājās un noskrēja. Valmieras maratonā pirmo reizi finiša līniju šķērsoja astoņi pusmaratonisti un trīs maratonisti. Tagad mēs ar droši sirdi varam teikt – „galvenais ir uzdrošināties.” Gatavošanās, koptreniņi, starta drudzis un pēdējie kilometri pirms finiša ir tikai punkta uzlikšana. Galvenais ir uzdrošināties. Un tu varēsi noskriet pusmaratonu, maratonu un jebko. Pusmaratonisti.
Linda
Tagad – pēc pāris dienām uz to atskatoties, jāsaka, ka nāca diezgan viegli. Kaut vai tāpēc, ka pats process radīja daudz pozitīvu emociju. Pēdējie kilometri bija tādi grūtāki, bet ne tik grūti, lai sāktu domāt par tempa samazināšanu. Laikam biju gana labi sadalījusi spēkus. Tagad pat šķiet, ka sākuma tempu būtu varējusi ātrāku paņemt.
Noskriet pusmaratonu bija vieglāk. Tā teikt – divu stundu mocības un miers! Vasara ar silto un saulaino laiku brīžiem sagādāja raizes, jo trāpījās visādi izbraucieni ārpus ierastās vides, kā dēļ kāds treniņš bija jāizlaiž, kā arī karstumā skriešana bija grūtāka. Viens tāds grūtais treniņš pat lika man sākt bažīties par to, vai vispār varēšu to paveikt. Bet vienmēr visur ņēmu savu skriešanas ekipējumu līdz un pēc iespējas tomēr mēģināju paskriet.
Atceroties pagājušā gada Valmieras satelītskrējienu, kas bija pirmās sacensības manā skriešanas “karjerā”, bažījos par uzkalniņu pirms finiša, pēc kura pērn man vairs nebija spēka pēdējam finiša izrāvienam. Salīdzinoši šogad tas šķita gaužām viegls, tajā pat pamanījos apdzīt un uzmundrināt mūsu vienīgo vīrieti Lauri un finišā vēl izspiest no sevis ātrāku tempu!
Esmu ļoti apmierināta un lepojos ar sevi! Tas ir forši! Akcija disciplinē, tā sajūta, ka citi seko līdz manām gaitām vairoja pienākuma sajūtu, kad kādreiz gribējās noslinkot. Tā ir lieliska iespēja sastapt iepazīt jaunus, pozitīvus cilvēkus, kas sacensībās radīja sajūta, ka šeit neesmu viena!
Didzis
Pusmaratons bija kā balva par veiksmīgi aizvadīto treniņu procesu. Netrūka ne spēka, ne motivācijas un atbalsta. Viennozīmīgi vieglāk bija noskriet pusmaratonu kā 10 nedēļas trenēties. Taču es nesaku, ka trenēties bija grūti. Reizēm bija grūti piecelties agri no rīta, lai dotos garākā treniņā vai arī pārvarēt darbā uzkrājošos nogurumu un iziet paskriet vakarā. Pats skriešanas process nekad nav licies grūts. Grūtāk ir nonākt līdz skriešanai, nekā to darīt.
Pārsimts metrus pirms finiša ieraudzīju savu vidusskolas fizkultūras skolotāju, kurš bija atbraucis atbalstīt skrējējus. Viņa sejā bija skaidri nolasāma “nevar būt, ka tas esi tu” izteiksme. Sasmējos par šo tikšanos un ar smaidu uz lūpām devos finiša virzienā.
Pirmkārt, biju priecīgs, ka esmu sasniedzis finišu bez starpgadījumiem, traumām vai sāpēm, kas varētu sabojāt šo patīkamo pasākumu. Otrkārt, biju ļoti apmierināts ar sasniegto rezultātu Un pats svarīgākais – emocijas, kas mani pārņēma ne tikai finišā, bet visa skrējiena laikā – patīkamā apziņa, ka man patīk skriet! Esmu apmierināts ar faktu, ka esmu sācis skriet un daru to regulāri, un ar prieku. Bet man nav tādas sajūtas, ka esmu paveicis ko lielu vai sasniedzis izvirzīto mērķi un tagad varu atslābināties… Mans mērķis drīzāk ir šī sajūta, kas man ir šobrīd, kad varu skriet ar prieku arvien garākus gabalus, piedalīties sacensībās un uzstādīt priekš sevis labus rezultātus. Turpināšu skriet, mācīšos to darīt pareizāk un labāk, un varbūt kādreiz pienāks kārta arī manam pirmajam maratonam… Un iespējams, ka tad gan varēšu atbildēt – esmu apmierināts ar paveikto!
Cilvēku iespējām nav robežu, taču reti kad paši to apzināmies. Tāpēc ir labi, ja kāds no malas to vēlreiz atgādina, iedrošina, palīdz saņemties, motivē… Šādas akcijas lieliski motivē piecelties no dīvāna un noskriet, pat ja to it kā negribas. Vēl ļoti iedarbīgs ir tipiskā latvieša faktors – kā tad es neskriešu, ja kaimiņš (šinī gadījumā – cits akcijas dalībnieks) skrien biežāk un vairāk par mani .
Jeļena
Pateicoties vīra atbalstam skriet bija samērā viegli. Laikam jau tomēr noskriet pusmaratonu bija vieglāk, jo bija pietiekami daudz laika lai tam sagatavotos. Trenējoties bija gājis visādi, vienā brīdī, kad bija problēmas ar potīti, pat likās, ka treniņi jāpārtrauc vispār. Taču pateicoties tam, ka piedalījos “uzdrošinies noskriet”, bija pietiekoši liela motivācija ar grūtībām tikt galā.
Mans finišs bija ar smaidu uz lūpām un vīru pie rokas. Prieks, gandarījums un lepnums par sevi. Šādas akcijas motivē nepārtraukt iesākto un saņemties brīžos, kad neklājas viegli. Kā arī sajūta, ka neesi viens, ļoti palīdzēja.
Arta
Nevaru viennozīmīgi pateikt bija grūti vai viegli, katrā ziņā pusmaratons pagāja ļoti ātri. Desmit treniņu nedēļas – kā labi paveikts darbs, pusmaratons -kā balva par to! Protams ir liels gandarījums par paveikto, bet būtu bijusi laimīgāka, ja vecā trauma nebūtu likusi par sevi manīt!
Dažkārt vajadzēja sevi ļoti piespiest, lai neizlaistu treniņu, bet tagad es varēšu teikt, ka varu noskriet pusmaratonu!
Inese
Īstenībā tas nāca vieglāk nekā biju domājusi. Gan trenējoties, gan skrienot pusīti pārliecinājos, ka viss tomēr ir galvā – ja noskaņojies pozitīvi, noskriet ir krietni vieglāk.
Pusmaratonā problēmas radās tikai pēdējā kilometrā. Ja skatās no izvirzītā mērķa – finišs bija labāks, nekā biju plānojusi. Ja no pašsajūtas, tad pēdējais kilometrs man nāca ļoti smagi.
Milzīgs prieks, tikpat liels atvieglojums un lepnums par paveikto. Akcija „Uzdrošinies noskriet” ļoti motivē brīžos, kad uznāk slinkums skriet, tā ir iespēja satikt foršus skrienošus cilvēkus, tas nemanot “ievelk” skriešanas pasaulē.
Biju sadomājusies, ka pirmdienā pēc skrējiena darbā būšu beigta, bet tik traki nebija – sagurumu jutu, locītavas jutu, apetīte lielāka kā parasti, bet brīvdienu nevajadzēja. Pat kolēģi brīnījās, ka esmu tik friša.
Līva
Nu gluži pastaiga pa parku tā nebija, bet tomēr jau laikam skrējās viegli. Ātrāk gan jutu, ka nevaru, bet tempā kurā skrēju jutos labi un pati pēc tam priecājos, ka tās man nebija mocības 21km garumā, bet virkne nebijušu emociju!
Noskriet laikam bija vieglāk, bet noskriet nebūtu viegli, ja nebūtu tie desmit nedēļu treniņi. Jo noskriet jau var, bet tie treniņi dod to skrējiena sajūtu, lai nav jāmokās. Visgrūtāk bija treniņos turēties pie plāna un regulāri likt sev iet skriet un noskriet konkrētus attālumus
Finišs bija ar spurtu un divkauju ar kādu sacensību dalībnieci. Emociju ziņā jutu, ka acīs pat asaras riešās, bet nācās šīs emocijas apslāpēt, jo traucēja brīvi elpot un tikt līdz finiša līnijai. Finišējot pirmās bija bailes vai nedaudz nepārrēķinājos ar spurtu un vai nepaliks slikti. Bet pēc tam neizsakāma iedomība un lepnums – es noskrēju ātrāk kā brālis.
Esmu ļoti apmierināta ar tempu kādā noskrēju un ka spēju startā sevi turēt rāmjos un neskriet visiem līdzi. Parasti tas sabojā man 70% no visām manām sacensībām – pārķerts starts. Prieks, ka šeit viss izdevās lieliski. Varbūt ir žēl, ka neizskrēju sastādīto plānu pilnībā un gribējās, lai es to būtu izdarījusi, bet tā notiek, ja trenējas divos sporta veidos ar tik lielām slodzēm.
Šāda akcija man palīdzēja sasniegt mērķi, jo viena pati es mēģināju tikt līdz pusmaratonam, bet treniņi tika atstāti novārtā. Akcija palīdz saņemties. pēc tam, kad ir noskriets pusmaratons cilvēks paskatās uz sevi no malas un saprot, ka viņš var izdarīt vairāk nekā viņš domāja, ka var un jā, reizēm tam vienkārši ir nepieciešama kāda palīdzīga roka, kas vai nu viegli pastumj, pabaksta vai pažēlo.
Trasē prasījās kāds atbalsts no noskrieniešiem, kas apjautātos vai viss ir ok un vai Tu turies. Bet citādi bija ok. Sākumā biedēja tas, ka trasē skrējienā tā cīņa būs jāizcīna vienai, bez atbalsta. Skrienot kaut kā tomēr izrādījās, ka spēju cīnīties viena un spēju arī pati sevi motivēt skriet uz priekšu. Bet viennozīmīgi liels paldies, jo bez šīs akcijas es šovasar sev noteikti nebūtu uzstādījusi šādu mērķi – noskriet pusmaratonu!
Līvas stāsts lasāms rakstā „Es varu noskriet pusmaratonu. Un tu?”
Zita
Kopumā vidēji, ja ne iesnas, tad droši vien būtu pat viegli. Žēl, ka nevarēju noskriet visu distanci no sākuma līdz beigām, jo 14 km celis sāka “āķēties no eņģēm ārā” un nācās samazināt tempu, kā arī pamīšus ar skriešanu paiet. Otrajā aplī it kā spēka pat bija vairāk nekā pirmajā, bet baidījos par celi. Sāpes celī skrienot, bet vēl vairāk sajūta, ka kāja celī pret manu gribu salieksies un paklupšu.
Grūti viennozīmīgi pateikt kas bija vieglāk – trenēties vai noskriet pusmaratonu. Dēļ savas aizņemtības dienestā visgrūtākais bija atrast laiku un gribasspēku iet skriet. Paši treniņi kā tādi nebija grūti, ja nu vienīgi ar dažiem izņēmumiem. Vienu no garajiem gabaliem (17 km) noskrēju diezgan ātri priekš manis un nejutu nogurumu, ja tā būtu sacensībās, tad būtu vispār brīnišķīgi.
Pirms finiša biju sakreņķējusies par celi un pūles bija jāpieliek, lai tiktu līdz galam. Finišējot bija neticība tam, ka es to esmu paveikusi – vai patiešām vai patiešām un tā domādama pat nejutu, ka vīrs uzreiz pie finiša sabučoja un apsveica. Ja ne saruna vēlāk par šo tēmu, tad arī nezinātu. Un, protams, lepnums par sevi, jo esmu pieveikusi pusmaratonu un tas nav nekāds piecītis.
Mērķis bija 2:45, bet finišēju 2:36. Protams, ka esmu apmierināta ar paveikto, bet vienmēr ir tā, ka varēja būt labāk. Patreiz domāju, ka piedalīšos arī citos pusmaratonos. Skriešu vēl un vēl ātrāk un vieglāk.
Man, piemēram, bija tā, ka es šad tad skrēju, bet ar šad tad nevar sagatavoties pusmaratonam. Brīvā laika ļoti maz un tad jau atrodas attaisnojumi kādēļ šodien neskriet un neviena priekšā tu neesi atbildīgs par to vai tu skrien vai nē. Ja piedalās akcijā, tad tas uzliek zināmu atbildību organizatoru priekšā un tā cilvēka priekšā, kurš netika uzaicināts, jo uzaicināja tevi. Man šī atbildības sajūta ļoti palīdzēja mobilizēties. Paldies organizatoriem, patiess paldies par šo akciju un izveidoto atmosfēru starp visiem VSK Noskrien skrējējiem. Esmu pateicīga par doto iespēju.
Iveta
Viegli nebija. Trase bija grūtāka, nekā biju iedomājusies. Bet nekas, pirmā pieredze ir pirmā un ir daudz lietas, ko mācīties un ņemt vērā nākotnē.
Finišs bija ar sāpošu celi, bet emociju pilns, gandarījuma pilns. Viss – tas ir izdarīts un jāmeklē kompānija nākošajam pusmaratonam. Un vēl finišējot uzstādīju sev jaunu mērķi. Uzlabot rezultātu un tad ceru, ka varēšu palīdzēt citiem – kādreiz esot par tempa turētāju.
Paldies paldies par šo lielisko iespēju skriet savu pirmo pusīti, iepazīties ar lieliskāko skrietgribētājkompāniju – noskrieniešiem. Arī es tagad esmu ar to visu saslimusi pa īstam.
km 
-
Mana bilde liecina, ka esmu skrējusi tikai nedaudz ātrāk par nūjotājiem. :D
Jāsāk spraust nākamie mērķi. Ar pusīti jau viss tikai sākas un slimībai ir tieksme progresēt:)
Lindams, es ar nosmējos par Tavu foto :)) Bet neuztraucies, mēs zinam, ka Tu noskrēji ātrāk!!
Super, Lindu, prieks par Tevi:) Es jau sākumā teicu, ka tu noskriesi. kāds tad bija laiks?
smaidu :) SGK Noskrien :) skrietgribētājkompānija :)
un par “eru, ka varēšu palīdzēt citiem – kādreiz esot par tempa turētāju.” tik jauki.
arī par “nevar būt, ka tas esi tu” izteiksme
NOSKRIEN!
esam žirgti kucēni! peldam tālāk :)
Pievienojos apsveikumiem, visi malači! Tagad tik turpināt!
Starp citu, būtu interesanti palasīt, kā tagad klājas pirmās “Uzdrošinies noskriet” akcijas dalībniekiem. Ceru, ka visi vēl skrien, un ar akcijas beigām nekas nebeidzās?
ilksy – skrien, skrien. Protams, vairs nav neviens kā priekšā just atbildību, tāpēc vieglāk atlikt treniņus un skriešana ir retāka. (to es par sevi)
Mazzinsh – Paldies! Sanāk, ka mēs viena par otru UN akcijās esam fanojušas. :) Laiks bija ap 1:57:00 :)
ilksy, domā ir raksts par to kā iet UN1 akciajs dalībniekiem ar skriešanu, bet droši var teikt, ka vismaz viens ir devis atpakaļ skriešanai, jo Valmierā Jānis turēja tempu un droši vien kādam no UN2 palīdzēja.
JĀNIS man izteicās,ka esot vienīgais,kas daudzmaz nopietni skraidot no UN1.
ui, atvainojos, ne par to tēmu ilksy atbildēju. :) Aizrāvos ar pašslavināšanos.
Ir labi noskriet pusmaratonu,ar to arī pietiek. Teiktu tā galvenais ir skriet ,sev ,ne rezultātam. Amatieru maratonistiem visiem kā viens iedzīvojā traumās. Sacencības ne piekā laba nenoved. Noskrien pedējā laikā publicē viena rakstura rakstus,atgādina -sacerējumu kā es pavadīju vasaru-tam dom\ats twitters un tam līdzīgie. nepieciešami cilvēkus izglītot (raksti par apaviem,uzsturu,programmām’un tt,ne jau tikai stumt skriet.
Profesionāli sportisti (maratonisti) neiedzīvojas traumās? Domājams tādi skrējēji, kas tā teikt – skrien sev, ir ievērojamā vairākumā, bet cik tad ilgi tipināsi pa māju :)un kādēļ sev liegt šos svētkus – dalību sacensībās? Daudzi ir tādi, kas skrien tā, kā tajā brīdī ir gatavs to darīt, bet nevis noķert konkrētu rezultātu. Par izglītošanu šaubu nav – vajag, bet tik daudz izglītojoša šajos stāstos iz dzīves (nevis sacerējumos), ka lasi un ņem tik vērā un droši viens otrs no tām pašām traumām izvairīsies. Cits jautājums vai mācamies no citu kļūdām vai sasniegumiem. Arī par apaviem, uzturu, programmām esmu palasījies VSK Noskrien, turklāt forumā šāda rakstura informācija neizpaliek un papildus, izmantojot attiecīgas saites, esmu iepazinies ne ar vienu vien grāmatu u.t.t. Tā, ka domāju nav tik traki un tā saucamie tīri izglītojošie raksti arī neizpaliks. Katrai lietai savs laiks un vieta :).
arturs, vai nav tā, ka tikai tos, kuri ir izstumti (motivēti)skriet, interesē raksti un informācija par apaviem, uzsturu, programmām’un tt)
Vispār gribās daļēji piekrists arturčikam,bija interesanti raksti,raksts ar Daces Linas dalību,bet raksti kā es noskrēju(nav svarīgi 21,42) copy paste. Par sacencībam,es personīgi šogad noskrēju 3 pusīte un viena vel priekšā,neko veselībai labu neredzu,bet sacenes ir viens no galvenaiem motivātoriem skriet,gatavošanas proces-sacencības,fizioterapeits un tt :)
Artūr, noskrien.lv ir atvērts jebkādiem rakstiem un ja tu iesūtīsi rakstu par apaviem, uzturu, programmām, tad ar lielāko prieku publicēsim.
@arturs: Tiesa, skriešana dažreiz sagādā arī traumas. Vēl saka, ka gurķi ir ļoti kaitīgi veselībai – pat nāvīgi. Vismaz visi, kas ēda gurķus, nomira vai pēc kāda laika nomirs.
Un starp 1892. gadā dzimušajiem, kuri kaut reizi mūžā uzturā ir lietojuši gurķus, mirstība ir 100%tīga.
Nav tik traki, Ainār. Ja ne Latvijā, tad pasaulē noteikti atradīsies daži gurķu ēdēji, kas dzimuši minētajā gadā – vai pat vēl agrāk! Tātad arī maratonistiem ir cerība.
publicēsim info tikai par apaviem, tikai treniņplānus, tikai diētas skrējējiem … tā, it kā dzīve sastāv vien no tehniskās informācijas – “priekš sevis” skriesim distances kas ir īsākas par 30 metriem (ja nekļūdos), ka sacensībās skolēniem īsāku distanču nav … neviens no skrējējiem, kas skrien priekš sevis un nepiedalās sacensībās, “nekad un nekādos apstākļos nav dabūjis” traumas!? Kam ir nepieciešami apavi? Skriesim ar plikām pēdām, kas neesot nemaz tik slikts variants un daži noskrienieši pat pie nāves briesmām nav piedabūjami vilkt kājās kādus apavus, vai dara to visai negribīgi :) Priekš kam, tādam NEsacīkšu skrējējam kā Artūrs ir nepieciešami treniņplāni, ja viņš neskries uz rezultātu? Ja man, kā “maz motivētam skrējējam” tie nav nepieciešami, tad priekš kam tērēt laiku un publicēt ko tādu?:) Tas viss, bija puspajokam, bet daļa joka ir katrā jokā. Kam skrienam? Protams, ka tikai sev, jo pierādīt, ka es skrienu ātrāk par Signi, vai kādu citu noskrienieti, vai kaimiņu Sašu, var, bet viss ir relatīvs, te es esmu labāks/ātrāks/ar smukāku skriešanas formu, te jau kaimiņš ir iegādājies pēdējās modes kliedziena formas tērpu, bet sacensībās atstāj mani ar garu degunu :) Visu izšķir motivācija! VSK Noskrien ir atvērts jebkuram, kas skrien, kas elpo un ne tikai skrējēji ir tie lasītāji un aktīvi dalībnieki … http://www.noskrien.lv/noskrien/
Visu izšķir slāpes pēc dažāda veida adrenalīna – kopā jautrāk!:)
Artūr, pameklē mazliet rakstos, forumā, šī Tevis gribētā informācija ir atrodama, bet, ja ir kāds jautājums, kurš ir vāji atspoguļots, vai Tavuprāt nepietiekami, vai gribi piedāvāt kaut ko no sevis – esam atvērti jebkurai sadarbībai, kas ļaus padarīt mūsu mājaslapu lasāmāku, pieejamāku, interesantāku …
Nepiekrītu Artūram.
Lielākā daļa no tiem, kas lasa šo lapu ir amatieri un tiem, kuri skrien vienkārši veselīga dzīvesveida uzturēšanas nolūkos, pie reizes sacenšoties ar sevi un sev līdzīgiem, IR interesanti lasīt piekto un desmito reizi “kā es noskrēju , utt”, jo var salīdzināt ar savām sajūtām, izdarīt secinājumus un nākotnē izvairīties no kļūdām un traumām, neizgudrojot divriteni.
Katram savs, mani drīzāk gan vienaldzīgu atstāj raksti par gatavošanos olimpiskajam B normatīvam, protams, vēlu veiksmi un ticu, ka kāds no lasītājiem arī sev ko noderīgu atradis, bet tas ir cits līmenis, kurā ar veselīgu dzīvesveidu maz sakara.
Tā kā – nekautrējaties un rakstiet visi – gan profi par to, kā sagatavoties no 2:30 maratona uz 2:20, gan tie, kuriem vienkārši jāpadalās sajūsmā par savu pirmo maratonu zem 4 stundām.
Man ir arī sajūsma par savu pirmo maratonu virs 4 stundām.
Super!
Mans pirmais pusmaratons bija šogad Rīgas maratonā.
Nu ļoti labas sajūtas, tagad gatavojos pirmajam maratonam Ķelnē 2.10.16.