Apmēram pirms diviem gadiem šajā laikā šai pat VSK Noskrien vietnē publicēju rakstu ar līdzīgu nosaukumu, kā šim rakstam, vienīgi abiem vārdiem `maratons` priekšā bija trīs papildus burti – `p`, `u` un `s`. Nu varu šīs pusītes aizvākt un pateikt pavisam īsi un konkrēti – Valmierā esmu noskrējis maratonu!
Vēl šī gada sākumā biju pie sevis izstrādājis nodomu maratonam pievērsties tikai pēc tam, kad būšu iespējis noskriet pusmaratonu pusotrā stundā. No vienas puses tas skaidrojams ar to, ka tad varētu domāt, ka patiešām esmu noskrējis pietiekami daudz, iekrājis krietnu bāzi, lai maratonā nebūtu pārlieku jāmokās. No otras puses – lai maratonā nav arī tik ilgi jāskrien! Bet galvenokārt – lai mans ceļš uz maratonu netiktu pārlieku sasteigts, lai tas notiktu lēnām un pakāpeniski, lai tikmēr būtu lielāks prieks par noskrietajām pusītēm un beigu beigās – arī lielāks prieks par pašu maratonu, uz kuru tik ilgi iets. Tomēr beigās atteicos no sava sākotnējā plānā un pieteicos Valmieras maratonam dienā, kad uzstādīju kārtējo jauno personīgo rekordu pusmaratonā, Sportlat 1. Rīgas pusmaratona ietvaros Biķernieku trasē to noskrienot ar rezultātu 1:33:45. Tas notika šā gada 8. maijā, un toreiz līdz pusotrai stundai man vēl bija pietrūcis gana daudz – teju četras minūtes. Lai tomēr mazinātu savu pārkāpumu pašam pret savu ieceri, pēc tam vēl divas reizes laboju savu personīgo rekordu pusmaratonā, kas nu ir 1:31:20. Tātad nemaz tik traki tālu no maģiskās pusotras stundas vairs neesmu.
Pirms-starta nervozēšana
Starta biezoknī
1. km – 5:10 min/km
2. km – 5:02 min/km
3. km – 5:12 min/km
4. km – 5:13 min/km
5. km – 5:18 min/km
6. km – 5:19 min/km
7. km – 5:14 min/km
8. km – 5:19 min/km
9. km – 5:19 min/km
10. km – 5:10 min/km
11. km – 5:14 min/km
Ik pa laikam trasē tika satiktas pazīstamas sejas – gan kādu apdzenot, gan kādam apdzenot mani, gan skrienot šurpu, turpu pa Valkas un Rubenes ielām reversajā kustībā. Vēl interesanta lieta – ja parasti sacensībās es praktiski nesarunājos ne ar vienu (labākajā gadījumā ar īsu frāzi atbildu uz kādu uzmundrinājumu no līdzjutēju vai citu skrējēju puses), tad šoreiz nācās parunāties visai padaudz. Liekas, ka varēju būt norunājis vairāk kā visās mana mūža iepriekšējās sacensībās kopā.. Un tas bez jebkādiem pārspīlējumiem! Pārsvarā citi skrējēji mani uzrunāja sakarā ar maniem apaviem – huaraches sandalēm. Kā par brīnumu, negadījās dzirdēt nekādas negatīvas piezīmes par tiem, vien pozitīvas un izbrīnošas. Dažiem pastāstīju, ka skrienu savu pirmo maratonu un ka apavus esmu pagatavojis pats no gumijas gabala. Tas bija otrā aplī, skrienot kalniņā Loku ielā, kad sāku jau apdzīt vairākus, kas izskatījās jau noguruši. Viņiem atlika vien noelsties, jo viņi skrēja tikai pusmaratonu, bet es pēc saviem paskaidrojumiem viņus apdzinu un attālinājos :) Vēl mani uzrunāja Andris, kurš skrēja Vibramos un teicās, ka dara to, manis iespaidots. Viņš arī skrēja maratonu un kādā brīdī mani apdzina, beigās finišējot apmēram desmit minūtes pirms manis. Vēl kāds puisis jau pašā pirmā apļa sākumā prasīja, vai es esmu tas `Rūdas vīrs`, kas raksta emuāru, un ka viņš esot mans regulārs lasītājs. Tad vēl otrā apļa beigās pēdējā kalniņā no ezeriņa kāds vīrs izteica sajūsmu, ka, redz, pat pludmales čībās var visus apdzīt. Šis kalniņš man tiešām ļoti patika, jo katrā aplī te kādus apdzinu (vien ne pēdējā, jo tad jau skrēju viens). Bet trešā apļa sākumā kāds mazs bērns, kas pastaigājās gar trasi, rādīja saviem vecākiem: `Re, tas vīrietis skrien sieviešu apavos!` (lietojot tieši tādus jocīgus vārdus, nevis normālus kā `onkolis` un `tanta`)..
Gandrīz kā līderis uzsāku otro apli.. :)
Otrais aplis
12. km – 5:09 min/km
13. km – 5:14 min/km
14. km – 5:12 min/km
15. km – 5:08 min/km
16. km – 5:12 min/km
17. km – 5:16 min/km
18. km – 5:21 min/km
19. km – 5:25 min/km
20. km – 5:18 min/km
21. km – 5:31 min/km
Pirmie divi apļi pagāja visai viegli, tāpat turpināju lēnā garā skriet, nebija vēl nekādu noguruma pazīmju, un pusmaratons tika noskriets ar laiku 1:50:44 vai tamlīdzīgi. Trešā apļa vidus daļā jau manīju, ka ātrums sāk nedaudz tā kā kristies. To gan mēģināju tomēr noturēt līdzšinējā līmenī, bet, lai to izdarītu, jau nācās pielikt lielākas pūles. Jāsaka liels paldies visai manai atbalsta komandai – vecākiem, māsai ar draugu, sievai -, kas trases malā padeva man savu sagatavoto ogļhidrātu dzērienu, konfektes, sieru, fotografēja un filmēja mani, kā arī uzmundrināja :) Biju viņus izvietojis tā, lai būtu pēc iespējas neatkarīgāks no oficiālajiem dzirdināšanas punktiem, jo nebija zināms, kāda veida dzērieni tajos tiks piedāvāti. Rezultātā patiešām pamatā iztiku tikai ar saviem dzērieniem, vien pāris reizes oficiālajos punktos paņemdams ūdeni un banānu gabaliņus. Laura pirms atbalsta komandas dalībnieka pienākumu veikšanas uzsākšanas bija pati jau noskrējusi satelītskrējienu, kā arī abas ar Alīnu bija sagatavojušas mundrināšanas plakātus, kas arī bija ļoti interesanti :)
Kāds satelītskrējiena dalībnieks man trasē padod dzeramo..
Tāpat trasē bija arī citi līdzjutēji, kas uzmundrināja garām skrienošos. Kādi mazi puikas bija sagatavojuši plakātus ar uzrakstiem `Turas!`, vai ko tamlīdzīgu, kurus rādīja laikam visiem skrējējiem, bet divas meitenes Valkas ielas reversās kustības turpceļā ārkārtīgi aktīvi un atraktīvi kliedza uzmundrinājumus ikvienam, bet īpaši man (varbūt vēl kādam, nezinu). Tāpat vēl arī citi organizatoru piedāvātie uzmundrinātāji citās trases vietās darbojās tīri aktīvi. Tas diezgan labi noderēja, īpaši jau pēc otrā apļa, kura beigās finišēja pusmaratonisti un trase pēkšņi kļuva praktiski tukša – trešo apli uzsāku vienatnē, vien nedaudz man priekšā skrēja divi pavecāki vīri kuri pašā pirmā apļa sākumā mani bija apsteiguši, bet nu atkal nedaudz samazinājuši tempu. Vismaz vienu no viņiem atkal apsteidzu, kad viņš Loku ielas kalniņā pārgāja soļos, bet par otra apsteigšanu man atmiņu nav. Jā, starp citu, vērts piezīmēt, ka visa maratona laikā ne uz brīdi nepārgāju soļos! :)
Nedaudz nepārdomāti no organizatoru puses, šķiet, bija rīkot bērnu skrējienu tai laikā, kad finišē liela daļa pusmaratonistu. Es ap šo laiku atrados otrā apļa beigās, uzskrēju pēdējā kalniņā no ezeriņa un te pēkšņi priekšā vesels bars sīko ar saviem vecākiem pārvietojas virzienā uz finišu. Mums – pusmaratonistiem un maratonistiem – gan šai vietā bija norobežota tāda šaura taciņa, kur skriet, taču ne jau visi bērni izjūt dziļu respektu pret šādiem norobežojumiem.. Rezultātā kāds pārītis bērneļu atradās man priekšā un biju spiests kādai meitenei pieturēties pie pleca, lai, garām skrienot, viņu nenotriektu no kājām (lai viņa neiedomātos pēkšņi griezties sāņus vai tml.). Kad paskrēju garām, gan manīju, ka kāds organizators jau sāk aktīvāk skatīties, lai bērni nelīstu tur, kur nevajag. Dzirdēju, ka pusmaratonistu finišā arī šī bērnu bara dēļ esot bijusi drūzma, bet kas tad man – es, kā jau minēju, vienatnē aizskrēju jau trešajā aplī.
Trešajā aplī man tiek rādīts uzmundrinājuma plakāts :)
Trešais aplis
22. km – 5:11 min/km
23. km – 5:25 min/km
24. km – 5:34 min/km
25. km – 5:27 min/km
26. km – 5:31 min/km
27. km – 5:33 min/km
28. km – 5:36 min/km
29. km – 5:34 min/km
30. km – 5:36 min/km
31. km – 5:31 min/km
32. km – 5:33 min/km
Trešā apļa beigās jau biju beidzot tā kā piekusis, bet ceturtais jeb pēdējais aplis beidzot bija diezgan pasmags. Temps vēl vairāk kritās, taču, protams, ne tik dramatiski, lai to varētu saukt par `sienu`. Ar šo `sienu` laikam tā arī nesaskāros, to neizjutu, laikam jau tādēļ, ka ikvienā dzeršanas punktā (trīs reizes katrā aplī, sākot ar otro apli) dzēru savu ogļhidrātu sporta dzērienu. Līdz ar to ogļhidrāti nepaguva izsīkt. Tas faktiski uzskatāms par vislielāko panākumu, kas mani visvairāk iepriecina pirmajā maratonā – ka nebija `sienas` :) Jau trešā apļa vidū, kad konstatēju, ka līdz finišam atlikuši vēl 15 kilometri, sarēķināju, ka varu tos `noskriet` (ja tā drīkst izteikties.. precīzāk būtu – `novilkties`) pat ar 6 min/km, lai tāpat vēl iekļautos četrās stundās. Tas tiešām iepriecināja, jo tik lēni jau arī vēl nevilkos. Pēdējais aplis pamatā pagāja, domājot par to, ka, lai arī ātrums nokrities, tas tomēr nav vēl nokrities pat tik zemu, kā vēl iepriekš būtu pieticis četrām stundām, bet nu jau reāli pat būtu varējis atļauties skriet vēl lēnāk.
Ceturtā apļa vidū pēc nogriešanās no Tērbatas ielas uz Valkas ielu, lai uzsāktu reverso kustību, pēkšņi pamanīju, ka man tikai pārdesmit metrus priekšā skrien ro. Viņa pirmajā kilometrā man bija teikusi, ka mēģināšot skriet uz laiku 3:45 un drīz jau pagaisa manam skatienam, tāpēc mans pārsteigums, viņu ieraugot tik tuvu priekšā, deva papildus motivāciju turēties līdzi un reversās kustības tālākajā galā arī apsteigt. Atcerējos, ka gluži līdzīgi bija noticis pērnā gada Ozolnieku pusmaratonā, kurā arī es vienā brīdī viņu pēkšņi pamanīju sev priekšā, kaut biju domājis, ka viņai jābūt krietni tālāk. Protams, ro nav ne manā vecuma, ne dzimuma grupā, taču neviens no šiem nav šķērslis motivācijai apsteigt! ;)
Apgrieziens ap stabiņu pēdējo reizi trases tālākajā galā
Vēl var pieminēt to, ka arī VSK Noskrien akcijas `Uzdrošinies noskriet 2` dalībniece Ieva man kalpoja par zināmu motivatoru pēdējā apļa beigu daļā, kad reversajā posmā redzēju, cik tuvu man viņa jau ir. Drīz vien pēc tam parādījās arī Pāvels, tāpēc nācās vien mēģināt turēt tempu, cik vien tas bija manos spēkos. Pēdējā kilometrā sanāca pat atkal nedaudz paātrināties un noskriet to ar līdzīgu ātrumu, kāds bija sākumā – 5:20 min/km.
Finišā ieskrēju paceltām rokām ar teju desmit minūšu rezervi četru stundu plānam. Arī visi trīs iepriekš minētie konkurenti – Laine, Ieva un Pāvels – vēl iekļāvās četrās stundās, tā kā finišā bijām visi diezgan tuvu. Lai nu kāds būtu rezultāts, prieks par pirmo maratonu milzīgi liels! Kaut kad distances vidus daļā man radās sajūta, ka maratons ir tiešām forša lieta un es varētu ar to nodarboties arī turpmāk. Pēdējais aplis šo sajūtu nekādi negrāva, bet finiša iespaidi vēl krietni papildināja. Finišā mani jau gaida atbalsta komanda, arī citi skrējēji, kas jau finišējuši, drīz finišē vēl citi. Kājās jūtams patīkams nogurums, nedaudz jūtamas potītes, bet citādi nekas nesāp, nekas nav noberzts, nav arī nekādu citu vainu.
Finišā paceltām rokām..
Ceturtais aplis
33. km – 5:27 min/km
34. km – 5:39 min/km
35. km – 5:46 min/km
36. km – 5:39 min/km
37. km – 5:48 min/km
38. km – 5:48 min/km
39. km – 5:45 min/km
40. km – 5:41 min/km
41. km – 5:41 min/km
42. km – 5:20 min/km
43. km (mans Garmin piefiksēja vēl 570 metrus virs 42 kilometriem) – 5:29 min/km
Daži pēc maratona man prasījuši – kas tālāk? Vai ir dzīve pēc maratona, ja, nedaudz pārfrāzējot, atļauts jautāt Ivara vārdiem, kurš gan to attiecinājis uz pusmaratonu? Nu jā, tālāk ir dažādi varianti, no kuriem ātrumā varu iedomāties vismaz trīs – 1) turpināt kāpt tālāk, ar maratonu taču nekas nebeidzas, drīzāk tikai sākas, tālāk nāk pavisa jauna – ultru – pasaule..; 2) palikt pie maratoniem un attīstīt ātrumu, mēģināt tos skriet arvien ātrāk; 3) atgriezties pie pusītēm un mēģināt labot rekordus tajās. Protams, ka par pusītēm neaizmirsīšu, jo arī tās man patīk, pie tam Latvijā ir daudz pasākumu, kur garākā distance ir tieši pusmaratons. Taču gluži pie trešā varianta palikt negribu, gribu skriet arī ko garāku. Droši vien kombinēšu pirmos divus variantus, kā sanāks. Uz maratonu tika iets pietiekami ilgi, uz ko vēl lielāku arī gribu iet vismaz tikpat ilgi, neko nesasteidzot. Negribu ultramaratonu noskriet tikai noskriešanas pēc, lai ir, bet gribu tam vispirms kārtīgi sagatavoties, lai par skriešanu ir prieks, lai nav daudz iešanas paužu un tamlīdzīgi. Jau minēju par lielāko prieku šajā pirmajā maratonā – `sienas` neesamība. Otrs lielākais prieks varētu būt bijis par to, ka biju pietiekami labi sagatavojies, lai ne reizi nebūtu jāpāriet soļos. Saprotams, ka uz ultramaratoniem to gluži attiecināt nevar, īpaši jau kalnu variantiem, kādi man interesē visvairāk, jo tajos gluži vienkārši bez iešanas nevar neviens. Taču – jo mazāk šādas iešanas pauzes jo labāk. Un iepriecinošo lietu trijnieku varētu noslēgt ar faktu, ka maratons nav atstājis nekādas īpaši jūtamas sekas sāpju ziņā. Ne man kādi muskuļi pārlieku sāpētu (vien jūtams patīkams nogurums), ne trepes sagādātu problēmas (ne augšup, ne lejup ejot), ne kas cits. Dienu pēc maratona paskrēju vēl pa pie-Valmieras mežiem atjaunošanās skrējienu 8.5 km garumā – tīri normāli. Protams, vilkos kā blakts pa līmi (tas tagad tāds populārs izteiciens kļuvis..) ar vairāk kā septiņām minūtēm uz kilometru, bet tā jau arī tā atjaunošanās notiek.
Pēc finiša mani `noķer` atbalsta komandas līderis ;)
Tāpēc – ar maratonu dzīve vēl nebeidzas, tā tikai pāriet citā fāzē. Nu, kad man kāds neskrējējs jautās, vai es skrienu maratonus, man nebūs katrreiz jātaisnojas: `Nē, pagaidām tikai pusmaratonus`. Nu varu sevi bez melošanas pilntiesīgi saukt par maratonistu!
P.S. Bildes lielākos izmēros aplūkojamas šī raksta oriģinālversijā.
km 
-
Laiks 3h50:44.30
Labs raksts. Atgādina manas izjūtas pirms gada noskrienot pirmo Maratonu. Iespējas noskriet tev, Lainei, Ievai un Pāvelam ilgāk par 4 stundām nebija. Es biju sagatovojies nopietni. Man bija plāns – vajadzības gadījumā kļūtu par Tempa Dzinēju (šoreiz neatklāšu savu plānu – gan citreiz noderēs).
Tuvākais plāns var būt Siguldas kalnu izaicinājums – skrienot pilno distanci.
Apsveicu rūdas vīr!
Patīk Tava pārdomātā pieeja “apēdot” gatavošanās ciklu pirmajam maratonam, nevis max ātri un lieliem kumosiem, bet lēnam, baidot.
Super, atsauci visu dzīvā atmiņā. Ja ironizēju skrienot, ka jāskrien tā, lai vairāk nekad negribas skriet maratonu, tad tagad mērķis priekšā un motivācija :), jau finišā zvaniju trenerim un jau apspriedu, ko skriešu nākošo :). Muskuļi man bija gan piedzīti, smieklīgi skrēju 2 dienas, bet nekādas citas vainas arī nav un sienas arī nebija :). Vispār līdzīgs grafiks kā tev bijis, sākumu uzskrēju mazliet ātrāk, beigas mazliet lēnāk, bet tāds arī bija mērķis. Beigās gan sadzinos par daudz (reljefs!), nevarēju tiešām ātrāk, bet pulss bija daudz zemāks nekā sākumā. Jā, Aivar703, no jūsu kompānijas man tiešām bija paniskas bailes :D.
Ar to Aivaru703 lieli joki nav. Paniskās bailes noteikti bija pamatotas:) Gan jau viņam kāda tukšā alus pudeli bija jau azotē:D
Kas tikai neatklājas — diez, Aivaram703 bija akupunktūras adatas azotē vai citi moku rīki?
Rozīte no alus pudeles nav ne ar ko sliktāka par akupunktūras adatām, spāņu zābakiem, dzelzs jaunavām un tml. spēļmantiņām:)
p.s. Raksts tiešām forši pamācošs, kam caurvijas prātīga ziņa- maratonam gatavošanos nedrīkst sasteigt!!!
Noņemu cepuri Tavā priekšā, OreMan!
Par šo veikumu lasīju jau Tavā blogā, bet noslinkoju un neiekomentēju. Šādu gaisa gabalu veikt pa baso pagaidām ir ārpus manas saprašanas. It īpaši tas bija pēc pirmā izskrējiena ar VFF (pa asfaltu), kas izvērtās par īstu šoka terapiju manām, pie mīksto Kayano17 čību, pieradušajām kājām. Pēc trešās reizes vairs nav tik traki un sāku noticēt tam, ka iespējams noskriet arī maratonu. Pa ceļmalas zālīti vai stadionā, jā, basais variants ir tīri ok, bet asfalts, tā jau ir cita opera.
Vēlreiz, visu cieņu!
mana strateegija – arii izgarshot un nesasteigt.. laisiiju ar interesi! .. un cauri visam tieshaam vislielaakais prieks juutams par pirmo “iipasho” un ar baudu noskrieto! apsveicu!
Paldies visiem par apsveikumu!
Nu jā, edGar, tādu sīkumu kā finiša laiku, aizmirsu rakstā pieminēt ;)
Aivars703 sāk likt man baidīties par savu dzīvību un/vai veselību citos skrējienos.. Varbūt, ka tas nav slikti?
Aigar, gan jau ar laiku pakāpeniski pieradīsi pie dabiskās skriešanas vairāk, nav jau nekādas steigas ;)
OreMan, vēl ņemot vērā, ka Tev “jābaidās” arī no Daces Linas, jādomā, ka Tev ir cerības uz labiem rezultātiem un rekordiem turpmāk! ;)
Apsveicu ar pirmo maratonu!Galvenais ir skrienot pirmo- neizstāties, jo citādi ar katru nākamo to pieveikt ir grūtāk. Pie normāliem treniņiem pat pārāk neforsējott arī rezultāti pamazām pieaugs – arī uz pieredzes rēķina. Protams ka katrs trenējoties stāda arī sev kādu mērķi, citādi treniņi var zaudēt jēgu. Bet es uzskatu ka stari īsākās distancēs ir noteikti nepieciešami arī gan maratona, gan supermaratonu treniņprocesā. Un piemēram laai rudenī labi noskrietu maratonu var visu sezonu aktīvi startēt pusmaratonos. Un tā kā pēdējā laikā ir pieaugusi skrējienu popularitāte, tad ir iespējams startēt visu sezonu daudzās vietās. Un es varu ieteikt izvēlēties sacensības pēc tāda principa- katru gadu censties braukt uz citu vietu, un ideālā variantā ieplānot braucienus tā lai varētu arī kaaut ko apskatīt. Pasaaulē šādu principu sauc par maratona tūrismu. Tā var ar nelieliem izdevumiem apskatītvismaz Eiropu. un tā pamazām arī pienāks katra nākošā robeža – 10-tais, 20-tais, 50-tais un tā var turpināt kamēr skrieshana sagādā baudu. P.S. tikko kā Warszawas maratonā, kur finišēja virs 4000 skrējēju, uzvaru vecuma grupā V-75 izcīnīja viens 1935. gadā dzimis igaunis ar rezultātu 5.05.40
OreMan,labs aprakstiņš,vēlreiz apsveicu ar PIRMO,MALACIS.Lai TEV izdodas tālāk virzīties kā iecerēts.Pagaidām TAVA skrējēja karjera virzās tik uz augšu,galvenais – LAI NEPAZŪD SKRIEŠANAS PRIEKS ! NOSKRIEN !
Apsveicu, malacis! :)
Paldies, Didzi! Paldies, Inga!
Lindams, vārds(-i) vietā – kā jau arī minēja Artūrs Veics savā intervijā, mēs skrietu daudz ātrāk, ja būtu jābaidās par savu dzīvību.. ;)
Jāpiekrīt arī modris_aa – maraton-tūrisms ir laba lieta. Esmu jau paguvis nedaudz izbaudīt pusmaraton-tūrismu, skrienot pusmaratonus ārpus Latvijas – Cīrihē, Parīzē un Prāgā, tie visi bija forši pasākumi. Jādomā, ka ārzemju maratonam būtu jābūt ~2 reizes foršākam..? :)
Didzi! Sākot skriet rezultāti uz augšu iet diezgan strauji un tas dod stimulu trenēties. Bet agri vai vēlu pienāk brīdis kad kāpums vairs nav.Tieši tad ir jāspēj atrast un noskaņoties jaunam mērķim( tas var būt visdažādākais- vecuma grupa, valstis , pilsētas, kontinenti , var būt par piemēru arī sacensību lielums(dal.skaits), kāds īpaši eksotisks skrējiens vai kāds cits mērķis un tad ir vieglāk turpināt skriet, jo aiz katras sasniegtās virsotnes paveras skats uz nākošo.
Ļoti labs un baudāms raksts. Pievienojos sveicējiem.:)
Beidzot izlasīju. Paldies par aprakstu, kas atsauca atmiņā jau piemirsties sākušas Valmieras pasākuma detaļas. Atliek vien skaudīgi nopūsties – ak, kaut es pirms gadiem būtu TIK pārdomāti, apzināti gājis uz pirmo maratonu… :) Un vēl tās huaraches – tāds “sīkums”…
Ir sajūta, ka par OreMan pastāvīgo progresu varēsim priecāties vēl ilgi; es to varēšu darīt līdz savam pensijas vecumam jau nu noteikti. :)) Ierobežojošais faktors gan arī būs – tā (progresa) neietilpšana parastajos priekšstatos. Aigars jau uz to norādījis. :)
[…] 2” dalībnieki, bet arī vairāki skrējēji no VSK Noskrien komandas. OreMan par savu skrējienu jau rakstīja, savu pirmo maratonu noskrēja ro, kā arī vēl daži. Lai arī kārtējais apraksts par maratonu […]
Apsveicu ar pirmo maratonu, bet labi veci kas ir 3,50 salidzinot ar 2,50 vai ari uz 3,09 kads bija mans pirmais maratons.Citreiz sanak debijas rezultats ilgi paliek neparspets luk ta.