Dārgo Sīmaņkliņķi!

Es zinu, ko bijām sarunājuši. Pulksten septiņos.

Bet šoreiz nebija tik viegli. Vispirms jau tas trakais lietus – ja ne gāza no kājām, tad tās slapināja pamatīgi gan. Labi, ka šajās skumjajās stundās bija jauka kompānija, jo īpaši atkal satiekot Elīnu. Cilvēks-stimulants. Turklāt kāds labs draugs pirms starta ieteica sausās drēbes sūtīt uz otro, nevis pirmo kontrolpunktu. Tas izglāba, un es varēju turpināt steigties pie Tevis sausā apģērbā. Bet steidzos es nesteidzoties. Vispirms nāca miegs, jo iepriekšējā naktī nostrādāju maiņu bārā. Bet zini, kā bija? Pēdējie klienti aicināja līdzi, turpināsim pasēdēt – teica viņi, bet es teicu – nē, piedodiet, nevaru. Gribētu bet nevaru. Man Valmierā randiņš.

Un tas viss Tevis dēļ. Ņem vērā.

Kad miegs vairs nenāca, piedzinās augšstilbi un kļuva pavisam smagi. Jau sāku kaulēties pati ar sevi un plānot, kā atcelt mūsu tikšanos. Vienā no kontrolpunktiem paņēmu tableti un piezvanīju māsai. “OK, man laikam tikko iedarbojās ibumetīns..” Ceļš turpināja vest pie Tevis. Tad palika pavisam labi. Es atkal varēju skriet. Līdz brīdim, kad nevarēju, bet tās jau bija pašas beigas, tikai kādi pēdējie 30 kilometri. Sapratu, ka, ja steigšos, notiks kas nelabs labās pēdas aizmugurē, un mēs netiksimies vispār. Tāpēc soļoju. Zvanīja draudzenes un kavēja man laiku. Līdz pat pašai Rubenei joprojām bija izredzes nokļūt galā norunātajā laikā – Divplākšņi pat mani mēģināja visādi uz to pielabināt –, bet es tomēr devu priekšroku labsajūtai (ja vispār šis vārds jebkā iederas, runājot par šitiem Taviem ikgadējiem pasākumiem).

Pirms simtā kilometra man pievienojās daži draugi un divi suņi. Te garām pagāja Tavas pilsētas galva, te viņam pagāju garām es, bet kustību turpināja visi. Starp citu, uz šosejas ir ļoti daudz mirušu dzīvnieku, bet Tev ar šo faktu, visticamāk, nebūs ko iesākt. Pie Tevis ejot, gan neviens nemirst, lai gan reizēm liekas, ka atstiept kājas varētu gan. Vai arī tās vienkārši nokristu, un tad mēs turpinātu dzīvi atsevišķi – es Āgenskalnā, bet manas (labi, tad jau vairs ne manējās) kājas, piemēram, kaut kur Rūjienā. Tā, lai būtu drošas, ka nav mani, šo te varmāku, nejauši atkal jāsatiek.

Tā nu sanāca, ka atnācu (nē, beigās jau atskrēju!) ar stundas nokavēšanos, taču ierados. Tu jau biji pamatīgi apmīļots, tāpēc nopratu, ka piedosi. Piedošana tomēr ir lāga lieta. Bet Tev labāk zināms, jo strādā baznīcā.

Nākamreiz gan pasteigšos.

Cieņā,

Justīne