Supervaroņu izaicinājums: Sigulda-Rīga

Starts: 22.05.2020. ~18:45 no Siguldas, finišs 23.05.2020 ~03:15 Grīziņkalnā.

21.05.2020. vakarā pieņemts lēmums par startu izaicinājumā – tā lai nebūtu jāveltī daudz laika plānošanai. Esmu morāli noskaņojies būt gatavs visam, kam nebūšu sagatavojies. Konstatēju faktu, ka manā rīcībā ir viss ekipējums plāna realizācijai: ir lieliski īso distanču apavi, dzeramsistēma apšaubāmā stāvoklī, lukturītis ar rezerves baterijām, šorti, 2 t-krekli, termokrekls, bafs, roku sildītāji, Garmins un telefons.

22.05.2020. piektdienas man patīk, darba diena beigusies, atgriežos pie gatavošanās procesa izaicinājumam. Izzīlētais uzturplāns: 1.5 litri ūdens + 1 litrs pusceļā – zem Saknes, 4 isostar ābolu biezenīši, sāls kapsulas un drūmam brīdim hlora tabletes.

No Siguldas startēju plkst. 18:45. Kā būs – tā būs! Proviants gan izzīlēts priekš 8 stundām.

1.-20. km. Aprašana ar pulksteņa norādēm par distances maršrutu, šķiet, ka būs labi. Jau pirmajos kilometros bija skaidrs, ka būs aizraujošs pasākums – tik smagnējs solis sen nebija pieredzēts. Izaicinājuma finišētāji ziņoja, ka Gaujas posms ir skaists un baudāms, uz ko arī cerēju. Aptuveni 15. kilometrā tiku pārsteigts ar ārprātīgi blīvu odu mākoni, kas ~15 minūtes smagi apgrūtināja redzamību un elpošanu. Nelaimīgā kārtā pamanījos vienu ieelpot, kuru no elpceļiem izraidīju ar izteikti spēcīgu klepus vilni, kas materializējās smagās 5 stundu vēdersāpes. Pretēji plānotajam skrējiens gar Gauju bija izteikti nepatīkams.

20.-40. km. Pirmais un vienīgais posms, ko no sirds izbaudīju, saulriets mežā, dabas skaņas un dzeršanas sistēmas ritmiskā žlurkstēšana. Mans solis raits un sejā plats smaids. Pārvietošanās – pārsvarā pa labi skrienamām stigām un motociklu iebrauktām trajektorijām, uzbūru skaistu ainu, ka šādi tas būs līdz pat distances beigu daļai. 40. km ir sasniegta emocionālā virsotne, pusceļš sasniegts 3h40min, patērēts 1 l ūdens un 2 ābolu biezenīši. Uzpildīju sistēmu ar nejauši atrasto litriņu, sagatavoju lukturi darbam, no dienas režīma pāreju nakts režīmā. Nu tik būs!

40.-60. km. Nepaiet ne pusstunda, kad saņemu realitātes spērienu, sāpošajam vēderam piebiedrojas izteikti neskrienamas, uzartas stigas. Cenšos skriet gar stigas mīksto sūnu segumu, vidusklases lukturīša radītais apgaismojums nav pietiekošs, bet, par laimi, navigācija vēl ir vienkārša, un prāts – ass kā skalpelis. Gaisa temperatūra strauji krīt, ir ātri jākustas, lai nebūtu jāvelk termokrekls. Nav sevišķi sarežģīta manipulācija, bet slinkums paliek slinkums. Kā pārsteigums seko satraukumu radoša krampēšana augšstilbā, tieku atsēdināts, lai enerģiski paļurinātu un pabakstītu muskuli, tālāk par šo darbību manas zināšanas nesniedzas. Pirmo reizi šķita, ka nāksies izstāties. Pakonsultējos ar sevi, vienojāmies, ka jāturpina, sliktāk jau vairs nebūs. Kāja krampī, vēders sāp, paliek auksti, redzamība švaka un tūlīt būs jāforsē upīte. Trases autors brīdināja, ka tumsas apstākļos varētu neizdoties atrast seklāko upes posmu, veiksmīgā kārtā, ierobežotā redzamība aizveda tieši pie dabīgā tilta, ko arī izmantoju. No prieka pat kājas krampis pazuda kā nebijis. Kārtējā depresīvā stiga, arvien biežāk sāku pieļaut mikro-kļūdas navigācijā, noguruma fons sāk likt par sevi manīt. Garkalnes bļodu neizbaudīju, man tā riebās. Pēkšņi piefiksēju, ka mežā ir daudz spīdīgas, ziņkārīgas acis un aizdomīgi trokšņi. Arvien uzmācīgāka paliek vēlme pāriet soļos, ik pa brīdim tai arī ļaujos. Vāji.

60.-80. km. Navigācija paliek sarežģīta, daudz mazi pagriezieni, kurus ļoti grūti pamanīt, noguruma fons palielinās, uzmanība mazinās tieši kā apgaismojuma spilgtums. Skrējiens paliek ļoti saraustīts, bieži attopos, ka skrienu nevis pa taku vai stigu, bet paralēli tai – pa sūnu segumu. Mirkli vēlāk – taisns ceļa posms, ceļa vidū spīdošās acis, tuvojos tām, bet dzīvnieks paliek nekustīgs, ej vēl tuvāk, no dzīvnieka reakcija – nekāda. Prāts strādā labi, pat radoši. Labāk lēnām atkāpties! Badam, ir rezultāts! Dzīvnieks pazūd. Nu jau paliek nieka 10 km. Starp citu, Jaunciema dārziņi nakts melnumā ir ļoti neomulīga vieta, kur skriet. Suņu rejas jau pierastas, uztraukumu nerada, suņi taču ir aiz sētām. Jaunciema gatve, transportbūves tehnikas novietne, apsargāta teritorija šosejas malā. Protams, nejauki rejošs suns lielā ātrumā pārvietojas gar teritorijas sētu, standartsituācija? Ne šoreiz. Par pārsteigumu, suns palīda zem žoga un tesās man virsū. Acumirklī piezagās doma, ka no šejenes ceļu turpināšu ar kādu operatīvo transportlīdzekli. Apstājos, notēmēju uz suni ar 0.5 l ūdens pudelīti, suns riņķoja apkārt un es tam rotēj’ līdz’. Par laimi, pēc n-tajām sekundēm, no sarga būdas izrāpās vīrs, kurš savāca suni. Acumirklīgs adrenalīna lādiņš, kas tik ļoti nepieciešams distances izskaņā. Stabilā tempā tikai līdz finišam, pēdējais pārbaudījums – palīst zem siltumtrases. Kāpnes – done!

Bilance. 8h30min49sec pieveikti 80.08 km. Satikts liels skaits draudzīgu dzīvnieku. 60 km sadzīvošana ar spēcīgām vēdera sāpēm, nepārtraukta cīņa ar sevi un apstākļiem. Ļoti daudz lamājos, kā klusībā, tā arī skaļi. Pirmo reizi bija tik grūti, bet es tam biju radījis atbilstošu augsni. Ekipējumam ir milzīga nozīme. Pirmā ultra, ko noskrienu ar saprātīgu rezultātu – esmu ļoti apmierināts!