Rimi Riga Marathon 2020 – maratons, kurš notika / nenotika / notiks… (Kristīne Zvingevica – Kalniņa)

Tas, ka piedalīšos Rimi Riga Marathon, top skaidrs 2019. gada decembrī, kad piereģistrējos, veicu apmaksu un saņemu apstiprinājumu, ka esmu reģistrēta 42.195 km distancei. Līdz šim dažādos formātos esmu ņēmusi dalību Rīgas skriešanas svētkos – gan kā brīvprātīgā, gan šad tad arī kas noskriets. Tad nu šoreiz piešķiļas, ka vajag 42 km, ka arī es gribu saprast, kā tas īsti ir – noskriet maratonu.

Izvēlos Ilonas Marheles sastādīto treniņu plānu, nu to, kurš “light” – vieglais. Tas būs zināms izaicinājums, jo līdz šim nekad neesmu varējusi iekļauties kādā konkrētā treniņu grafikā.

Ātri vien pienāk janvāra pēdējā nedēļa, kas arī treniņu plāna pirmā nedēļa. Sākums patiešām ļoti viegls un nekādas grūtības nesagādā, tāpēc kādā ceturtajā nedēļā apsveru iespēju mainīt šo plānu pret otru – advancēto. Izlasu to un tomēr izlemju palikt pie jau iesāktā plāna.

Tā nu rit nedēļa pēc nedēļas, līdz pasauli pārņem zarazas panika un pasākumu kalendārs sabrūk kā kāršu namiņš. Viens pēc otra pasākumi, tiek atcelti/pārcelti uz nenoteiktu laiku/pārcelti uz iespējams zināmu laiku!!! Ļoti ceru – pat tad, kad pārceļ olimpiskās spēles, līdz pēdējam ceru, ka MANS gada pasākums netiks atcelts/pārcelts. Cerības ir veltīgas, un kādā dienā tiek paziņots, ka arī šis pasākums, pagaidām, ir atcelts. Tas, ka esmu zvērīgi nikna uz situāciju, nozīmē nepateikt neko!!! Bet jau tad izlemju, ka es vienalga skriešu.

Attiecīgi treniņi netiek pārtraukti, tie paliek garāki, grūtāki, bet man patīk.

Treniņu laikā satikti dažādi cilvēki, spilgtākais personāžs – tante, kura lec no ceļa nost ik reizi, kad kāds viņai nāk pretī. Reizēm pat ļoti dusmīgi cauri maskai bubina, īpaši tad, ja pa celiņu skrien vairāki skrējēji.

Treniņu laikā izbaudīti visdažādākie laikapstākļi – lietus, sniegs, krusa, vējš, saule, karstums, kā arī secināts, ka šogad februāris bijis draudzīgāks skriešanai nekā aprīlis. Pilnīgi noteikti zinu, ka, ja nebūtu treniņu plāna, diezgan daudzas reizes būtu atradusi attaisnojumu: necilvēcīgi laikapstākļi.

Treniņu laikā satikti dažādi dzīvnieki – vārnas, krauķi, zvirbuļi un cielavas, viens ļoti lepns sīlis, pīļu pāris, skudras, dažādu izmēru un krāsu gliemeži, divas draiskas vāveres, viens pieredzējis ezis, un kaut kas, kas no tāluma izskatās pēc bebra.

Paveikti 75. treniņi, viens izlaists. Pašai prieks par sevi.

Treniņos aizvadītas 76. stundas, saskrieti 538 km, ar velo – 151 km, patērētas 32 780 kalorijas.

Ir aicinājums no pasākuma organizatoriem – 17. maijā skriet katram atsevišķi, bet domās – kopā. Un ienākas arī paziņojums, ka pasākums šogad būs, tas pārcelts uz 10.oktobri, un tas ir patiešām ļoti iepriecinošs fakts.

Kopā ar vīru izplānojam maršrutu. Tam tiek dots nosaukums #NoMildasLīdzMājām.

Sarakstīts ēšanas grafiks, un vēl vis kaut kas, kas liekas nepieciešams. Respektīvi dienas plāns ir gatavs.

Plāns gatavs.

Manu sākotnējo vēlmi – būt pašpietiekamai un visu ceļu skriet bez barošanas/atbalsta punktiem, vīrs neakceptē. Piekāpjos un piekrītu diviem punktiem.

Sestdien ir pabriesmīgs laiks – lietaini vējains, brīžiem gāž pamatīgi. Vīrs prasa, vai skriešu arī tad, ja rīt būs tādi paši laikapstākļi, atbildu apstiprinoši un klusībā ļoti ceru, ka man izdosies sarunāt ar māti dabu, ka lietus rīt nelīs. Laicīgi eju gulēt, bet īsti neguļas, lietus pamatīgi grabina pa palodzi, un saldākais miegs ienākas tieši tad, kad pienācis laiks celties. Izbaudu rīta procesu, uzvāru kafiju, uzēdu, palasu M.Ercoga “Anapurnu”, atkal uzēdu, atkal padzeros. Mostas pārējie mājinieki: vienam uz darbu, otram jāved mani uz startu. Izeju uz balkona, lai notestētu laiku, tas ir tieši tāds, lai veikli ielīstu zem segas un nekur, nafig, šodien neskrietu, nu labi, lietus nelīst, un tas ir iepriecinoši. Spītība ņem virsroku, sāku ģērbties, sanāk tieši tā, kā skrēju ziemā, kuras šogad nebija.

Rīga ir tukša, vienīgie, kas bremzē satiksmi, ir luksofori, kuri, zarazas panikas pārņemti, ieslēdzas paši, pat ja nav neviena cilvēka, kurš vēlas šķērsot ielu.

Starts kā oriģinālā pasākuma plānā – pie Brīvības pieminekļa 7:30… tikai šoreiz bez starta šāviena, bez numura, bez brīvprātīgajiem, bez kopības sajūtas, bez medaļas. Bet pirms starta dricekli neviens nav atcēlis, tas gan.
Buča vīram, Brīvību gliemežiem un pasākums ir sācies!

Rīga vēl aizmigusi, cilvēku praktiski nav. Vien tante, kura slauka pieminekļa trepes, un pašvaldības policists, kurš laiski gremo brokastis. Vakar salijušais lietus šodien nodrošina svaigu gaisu pilsētā. Jau pašā sākumā ir skaidrs, ka esmu saģērbusies drusku par biezu, jaku varēja arī nevilkt. Skrienas labi, pat pārāk labi. Paspēju pavērot arī Rīgas skatus, nu skaista tā Rīga, skaista.

Brīvību gliemežiem !!!

Pavisam drīz jau esmu uz Valdemāra ielas, nākošais atskaites punkts – “traumas”, tad – RRF, tad – pārbrauktuve Sarkandaugavā, tad jau Mežaparks un pavisam ātri esmu nonākusi pirmajā punktā. Stipri par ātru, ļooooti labi saprotu, ka šis ātrais sākums man “atkodīsies” vēlāk, bet es nespēju sev atteikt, izbaudīt to kaifīgo sajūtu, kad skrienas viegli un labi.

Njā, nu tiešām esmu par ātru, jo norunātajā vietā neviena vēl nav. Ņemu telefonu lai zvanītu, un tieši tajā brīdī piebrauc vīrs ar bufeti. Īsti ēst vēl negribas, bet izmantoju iespēju padzert siltu tēju. Atstāju jaku mašīnā. Nākošais punkts – Garkalnes pietura. Krustabaznīcas iela, tad drusku pa Ropažu ielu, līdz izskrienu uz Brīvības gatves, tālāk tikai taisni. Pilsēta lēnām mostas, ielās parādās mašīnas, ļaudis, daži velo, daži sētnieki, daži tramvaji ar uzpurņos tērptiem braucējiem. Jugla beidzas, bildē tā īsti nevar redzēt, bet “dzīvajā” Berģu kalns izskatās liels un kājām nedraudzīgs.

Rīgas ielas tukšas

Arī mākoņi savelkas ļoti, tomēr ceru, ka nelīs. Pretī skrien vairāki skrējēji, brauc velosipēdisti. Veiksmīgi šķērsotas vairākas atslēgas vietas – no/uz brauktuves. Nu jau arī uzraksts “Rīga” paliek aizmugurē. Kad atskatos, tad liekas, ka pie minētā uzraksta ir kāds košs, kustīgs cilvēks, izskatās kāds skrējējs – pagājušā gada Stirnubuks.lv spilgtajā kreklā.

Turpinu kustību, joprojām skrienas ļoti labi un tas priecē, veiksmīgi esmu tikusi galā ar pirmo želeju, gan vēlāk, nekā pēc plāna. Bet pats fakts, ka tā noturas manā kuņģī, ir apsveicams.

Aiz muguras dzirdu soļus, atskatos un ienākas dienas pārsteigums/prieks Inese Neilande!!! Tik forši. Kādu brīdi skrienam kopā kedu kedā, patarkšķam par saviem šīs dienas plāniem, prieks, ka arī viņai šodien labi skrienas. Tad novēlam veiksmi viena otrai un katra uz savu pusi.

Vēl dažas uz/nobrauktuves, pie kurām nākas uzkavēties diezgan ilgi, jo auto daudzums palielinās ar katru mirkli, un tad sākas garlaicīgākais skrējiena posms. Pretī braucošās kravas mašīnas sagādā papildus vēju, kas tāpat jau nav nekāds mazais, mati pa gaisu ir visu laiku. Pretī braucošie velosipēdisti sveicina. Ieskatos savā uzticamajā cīņu biedrā #suunto Ambit3, nemanot jau saskrieti 25 km. Nemaz neesmu pamanījusi, ka drusku vairāk kā pusmaratons jau noskriets, un ierastais četrpadsmitā kilometra sāpošais gūžā vēl nav iemeties, tas priecē. Liekas, ka tālumā redzu sarkanās ceļu remontu barjeras, kas nozīmē, ka Garkalne tuvojas. Diezgan piņķerīgi ir skriet pa remontējamo ceļu, brīžiem nākas dot ceļu pretī braucošajām mašīnām, lecot nost no ceļa. Bet viena mašīna sagaida, kamēr izskrienu uz platāka ceļa, un tikai tad uzsāk kustību, par to patiešām paldies. Kādu gabalu uz priekšu redzu gaišu mašīnu, tas priecē, jo tikšu pie visādiem našķiem. Liels ir mans pārsteigums, kad pieskrienu tuvāk, un saprotu: mašīna tad gaiša ir, bet tas nav mans barošanas punkts! Iepīkstu, jo vējš krietni plucina, tiklīdz apstājos, uzreiz ir auksti! Zvanu, kas, nafig, par nūjiņām, kur ir mana bufete??? Izrādās – ceļā, jo esmu atskrējusi ātrāk, nekā plānots. Norunājam, ka negaidu, turpinu skriet plānotajā maršrutā. Tā arī daru, jo nupat pūš patiešām ledains vējš. Pārskrienot Garkalnes pārvadam, sajūtu būtiskas neērtības – ceļa seguma maiņa. Līdz šim skrēju pa gludu asfaltu, tagad segumā ir smalki akmentiņi, un šādus jaunumus pēdas uzņem bez sajūsmas, nu jā, jo skrienu ar maz polsterētiem apaviem.

Bufete mani panāk 28. kilometrā. Ir auksti, tāpēc uzreiz apģērbjos, dzeru siltu tēju, uzēdu plāni sagriezto šķiņķi, iedzeru kolu. Ir pamatotas aizdomas, ka nākošais posms būs diezgan lēns, tāpēc zaļo jaku nost nevelku. Vīrs brauc uz PiraniJa pēc četru sieru picas, bet es uzsāku skrējiena noslēdzošo posmu.

Ceļš ir labi zināms, braukts šeit neskaitāmas reizes, ar velo dažas reizes, skriets dažas reizes. Bet tagad viss izskatās citādāk, visu laiku ar sevi spēlēju totalizatoru – kas ir aiz nākošā līkuma, “Namdaru darbnīca”, kāda no “Šanhajām”, paipalu olu tirgotava, “Skuķīši”, “Upes rūķu“ pirts utt. Vējš pūš tieši no sāniem, tāpēc mati visu laiku ir pa gaisu, un visu laiku tieši sejā… nesaprotu, kurš man aizliedza izmantot tādu izgudrojumu, kā matu gumija, nav saprotams… Mašīnas brīžiem uzvedas kā trakas, baisi metas, ka nepārredzamos līkumos tiek veikti apdzīšanas manevri. Ceļa segums kļūst neciešamāks ar katru mirkli, skriet blakus ceļam arī nav variantu, pielijušas smiltis, kurās grimst kājas, ir arī peļķes… Attiecīgi līdz ar 38. kilometra iestāšanos ir iestājies arī vispārējs besis, ienākušās visādas nesajūtiņas, sāpītes un tamlīdzīgi draudziņi. Un kā trekns ķirsis uz kūkas ir vīrs, kurš pusotru kilometru līdz 42.195 brauc man garām ar smaržojošu, siltu picu, atdzesētu brutu, tīrām drēbēm… palēnina gaitu, uzrunā… ir tik neciešami liels kārdinājums iekāpt tajā sasodītajā mašīnā!

42, 195 km

Kādu brīdi ar sevi kaulējos, nesajūtas ar katru soli ņemas spēkā, bet spītība uzvar – esmu nolēmusi vilkties līdz kārotajam kilometru skaitam pati. Ja tagad padotos un iekāptu mašīnā, tad “pa kāju/kaķim zem astes” būtu sešpadsmit treniņu nedēļas un visi šodien saskrietie km. Vīrs aizbrauc, bet es turpinu cīņu ar sevi. Tie pēdējie metri lasās nu ļoti lēni, liekas, ka skrienu atmuguriski. Līdz beidzot tiek sasniegts kārotais 42,195!!! Principā – līdz iedomātajam skrējiena finiša punktam ir vēl kāds drusku vairāk nekā kilometrs, bet tas šoreiz netiks pieveikts. Viss ir galvā! Un manā galvā šodien nekas vairāk kā maratona distance neievietojas. Ja kāds man liktu šodien noskriet vēl kaut pusmetru, izrēķināšanās ar šādu personu būtu nežēlīga…

Well done!!

Un te jau iestājusies Laime – siltas, sausas, nesasvīdušas drēbes, bruts un pica!

Paldies Girts Kalnins par daudzpusīgu atbalstu trasē, kā arī pirms un pēc.

Paldies virtuāli attālinātajam līdzjutējam Rihards Zvingevics-Dreimanis

Un šitā izskatās Laime !!!