Zane bija trases malā Florencē, kad Renārs Roze pagājušo gadu noskrēja starp latviešiem visātrāko maratonu sezonā. Un pie sevis klusībā izdomāja ka skries un tā sanāca, ka mēs viņai palīdzējām. Šo interviju viņa sniedza pirms lielā notikuma un bija pārliecināta ka noskries. Zane uzdrošinājās un noskrēja.
Vai tu noskriesi pusmaratonu?
Esmu pārliecināta, ka jā.
Un kā tev šķita pirms nokļūšanas „Uzdrošinies noskriet” akcijā?
Nu tā nedaudz šaubīgi jau bija, bet uzticējos jums, jo teicāt, ka var 10 nedēļās satrenēties un noskriet visi.
Tevī ir liela apņēmība skriet. Kas tev liek skriet?
Man ik palaikam uznāk, ka vajag sev uzlikt kādu augstāku laktiņu, pārbaudīt savas spēju robežas. Tagad treniņu procesā man liekt skriet tas ,ka redzu kādi man ir panākumi. Redzot, kā kaut kas mainās, uzreiz gribas šo procesu turpināt līdz galvenajam mērķim
Ja Renārs būtu basketbolists, tu skrietu?
Būtu diezgan interesanti redzēt Renāru spēlējam basketbolu. Līdz šim vēl neesmu to piedzīvojusi. Nu man ar basketbolu ir vēl nedraudzīgākas attiecības nekā bija ar skriešanu, tā kā basketbolu nespēlētu. Bet nu domāju, ka tad mēs abi tāpat skrietu. Basketbolisti jau arī skrien. Protams, ka Renārs ietekmē nedaudz, ka sāku skriet, bet, manuprāt, tā ir tāda labā lieta, kuras ietekmei ļauties, tā jau nav smēķēšana vai alkohols kompānijas pēc.
Kā tas sanāca, ka viņš nezināja par taviem plāniem noskriet pusmaratonu?
Renārs nezināja, ka es piesakos akcijā, bet par šādu manu ideju zināja. Rudenī, šī doma mani pārņēma un jau sāku gatavoties pusmaratonam, bet uznāca ziema un kaut kur tas viss palika. Bet sākoties atkal pavasarim atkal sāka šaustīt man šī doma par pusmaratonu un tieši īstajā brīdī uzradās akcija un sapratu, ja mani paņems, tad jau man nebūs kur likties un jāiet būs līdz galam.
Vai gandrīz vai profesionāls skrējējs var iedot padomu tādam, kas skrien sava prieka pēc?
Nu jā, ir vairākas lietas par ko var dot padomus, piemēram, par dzeršanu trasē vai apaviem, pulsu. Bet jābūt ļoti uzmanīgi, ja sāk profesionālais trenēt skrējēju sava prieka pēc, jo var sākt dot uzdevumus, kas radītu nepatīkamas sajūtas. Piemēram, apdzen tos divus skrējējus vai skrien nākamo treniņu pa 3 min ātrāk. Ja cilvēks nav tam vēl ar prātu nobriedis, tad pastāv iespējamība, ka vispār pametīs skriešanu, jo vairs nepatiks. Kā arī profesionālajiem skrējējiem ir jābūt nedaudz uzmanīgiem ar saviem komentāriem un jociņiem. Man apkārt ir ļoti daudz cilvēku kas skrien un skrien ātri. Visi mani atbalsta, bet dažreiz izskan joks „kad beigšu pastaigāties”, protams, pasmejos jau par to un saprotu, ka tiem, kas skrien ātrāk par četrām minūtēm uz kilometru, 7:30 min/km liekas pastaiga, bet dažreiz tas var tā nedaudz aizskart, jo pagaidām jau ātrāk nevaru.
Runājot par akciju, tādas nākotnē būtu jātaisa?
Jā, domāju, ka noteikti jātaisa. Jo tomēr tas palīdz noturēties uz tā īstā ceļa, lai tiktu pie mērķa. Kā arī tā ir vēl viens veids kā popularizēt aktīvo dzīves veidu. Teiktu tā ir kā papildus motivācija. Droši vien, ja es nebūtu iesaistījusies akcijā, tad varbūt labākajā gadījumā būtu piespiedusi sevi satrenēties 10 km, bet, re, kā izrādās, ka tomēr vairāk arī varu.
Varbūt maratonā un tu atkal piedalītos?
Lai gan tiešām tagad ir arī pazibējusi doma, ka varētu arī kaut kad maratonu noskriet, domāju, ka kādu laiciņu padzīvošu ar saviem sasniegumiem pusmaratona līmenī .
Tev labāk patīk skriet vienai vai kompānijā?
Man patīk skriet vienai, dažreiz paņemu kaut ko klausāmu arī. Koptreniņā Ogrē secināju, ka vajag arī kādreiz treniņu ar kompāniju, jo tas tomēr dažādo to un atsvaidzina visu treniņu procesu. Pat gribas, lai varbūt būtu bijis vairāk koptreniņi tieši akcijas dalībniekiem.
Kādas ir citas tavas sportiskās aktivitātes bez skriešanas?
Ziemā ļoti cītīgi gāju uz aerobikas nodarbībām, tagad gan visu brīvo laiku, kas paredzēts sportošanai aizņem skriešanas treniņi. Siltajai sezonai sākoties vienmēr arī ar riteni daudz braukāju un vasarā bez peldēšanas nu nekādīgi neiztikt. Un 10 min ūdeni es nesaucu par peldi, vienmēr mani nevar izdabūt no ūdens laukā. Man patīk tāda aktīvā atpūta, piemēram, doties kādā pārgājienā vai ekskursijā ar riteni. Esmu iemēģinājusi arī orientēšanos mežā, tas skriešanu padara vēl interesantāku. Pagājušogad piedalījos ar Xrace sacensībās un tīri labi patika, tā kā iespējams šogad arī kādā posmā būšu pamanāma.
Tu redzēji, kā tika noskriets ātrākais pagājušā gada maratons starp Latvijas sportistiem. Kādas ir sajūtas trases malā?
Es jau ļoti uztraucos, satraukums bija katrā vietā kur gaidīju, kad Renārs skries garām. Bet tā gan ir katrās sacensībās. Vislielākais uztraukums parasti ir kādas trīs minūtes pirms prognozētā laika, kad jābūt šajā vietā. Tad jau gatavojos padot pudeli un fotografēt. Florencē trase bija izveidota tā, ka varēju Renāru redzēt četrās vietās neskaitot startu un finišu. Vēl vairāk sāku uztraukties, kad saskaitot skrējējus, iznāca, ka Renārs ir piecpadsmitais.
Un kādi tev ir pienākumi?
Pirmām kārtām jau uzmundrināt un atbalstīt. Vēl arī dažreiz padodu ūdeni vai želeju. Kā arī vienmēr cenšos fotografēt, tas gan pagaidām īsti nesanāk. Nesanāk, jo grūti ar vienu roku turēt fotoaparātu, ar otru padot ūdens pudeli , un vēl uzsaukt „Malacis, tā tik uz priekšu.” Gadās, ka to pogu nospiest atceros tikai tad, kad jau Renārs paskrējis garām.
Grūti ir būt kopā ar sportistu?
Neteiktu ,ka grūti, kopumā jau forši. Ir jāsadzīvo ar tiem daudzajiem treniņiem, ja tie rada prieku sportistam. Es jau kā mediķis būdams vienmēr satraucos, ka pārāk daudz un pārpūla organismu. Un vēl nevaru izšmaukt un ir jātaisa masāžas, jo kā nekā esmu izgājusi arī masāžas kursus. Bet tas foršais ir, ka varu braukāt uz sacensībām līdzi uz visām Latvijas pilsētām un pat uz ārzemēm, un parasti tad klāt ir ekskursija un citi prieki. Kaut vai orientēšanās sacensībās, ideāla pastaiga pa mežu un uzturēšanās svaigā gaisā.
Pirms starta kurš ir vairāk satraucies – sportists vai līdzjutējs?
Ja runājam tieši par mani un Renāru, tad noteikti izskatās, ka es, jo ja es satraucos, tad to pamana visi apkārtesošie. Tā aktīvi uztraucos. Dažreiz gan jūtu arī, ka skrējējam arī ir neliels uztraukums pirms kādām lielākām sacensībām.
Vai Renārs Roze var skriet ātrāk?
Noteikti.
Un tu pati, vai pēc pusmaratona noskriešanas turpināsi skriet?
Ceru, ka jā. Vismaz tas ir mans mērķis. Mana galvenā idejā iesaistoties akcija bija šāda – ja es uztrenēšos skriet 20 km, tad mans ķermenis būs pieradis, ka es skrienu un prasīs, lai vismaz 5 km pāris reizes nedēļā izeju paskriet.
Malacis, tā tik uz priekšu! =)
MALACĪTE ! TURPINI GAN SKRIET ! =)
Grūti ir tikai iesākt un tam Tu jau esi pāri:)
Es priecājos par jums abiem, Zane – par jūsu abu sasniegumiem!
trakoti foršs pārīts:)
No Tevis var pamācīties kā no skriešanas gūt prieku:)
katram jau savi ātrumi un ar tiem jāspēj sadzīvot un dažreiz arī tos piešmaukt, bet pretinieki jau tāpat bīstas;)
Zane, ja turpināsi, tad noteikti arī progresēsi, agrāk vai vēlāk – galvenais, lai patīk skriet! ;)
Tas ir pareizais ceļš, jo tikai skrienot var saprast citu skrienošo. Tā tikai turpināt!
Super! Tā turpināt! Ceru, ka šis varbūt kalpos par iedvesmu arī manai atbalstītājai kādreiz pamēģināt ;)
sm72, vai kluba talismans piedalās rekordu kaldināšanā?:)
Visu cieņu! Respekts :)
Prieks, ka es ar bildē trāpījis. Ja vispar pats nevarēju skriet veselības likstu dēļ, tad vismaz parunāju ar to, kas uzdrošinājās noskriet :) Veiksmi turpmāk!
Paldies par uzmundrinājumiem manai tālakai skriešanas karjerai :) šodien biju izgājusi pirmo skriešanas treniņu pēc pusmaratona (brīvdienas jau bija arī riteņbraukšanas treniņi) tīri forši ir arī skriet “bez mērķa” un tie 5 km liekas pat ļoti labi pēc 21 vienā rāvienā. :)
[…] par Zani, pārējām meitenēm un akcijas […]
Mūsu Zane turpina skriet un uzsākusi jaunu uzdrošināšanos, kuras rezultātā nākamgad plānā četri pusmaratoni. http://zanesemuars.blogspot.com/
Ja es pasludinātu tādu mērķi…
tātad katram savs ir motivējošs