Negaidītais 37. Tartu Maastikumaraton, 1. daļa

Marta vidū es saņēmu negaidītu un interesantu piedāvājumu – būtībā bezmaksas dalību 37. Tartu Forest Marathon. Mazliet bija jāpadomā, tomēr, tā kā tādi piedāvājumi dzīvē negadās bieži, tad, protams, piekritu. Tāpat arī Igaunijā esmu krietni retāk nekā Lietuvā, beidzot būs iespēja turp aizbraukt kaut kādā tūrismā un paskriet. Tiesa, konkrētā nedēļas nogale ir grūta, jo sestdienā ir Olaines rogainings, no kura es neesmu gatavs atteikties, tur man nenokārtoti rēķini no pagājušā gada. Līdz ar to, protams, atkrīt dalība pilnajā maratona distancē (es gan tāpat vēl nejūtos psiholoģiski gatavs savam pirmajam parastajam maratonam), kas atstāj izvēlei nākamo distanci, kura šeit gan nav pusmaratons, bet 24 km. Tā kā šie 24 km ir nestandarta distance, tad īsti nevaru uzstādīt konkrētu mērķi, kam gatavoties (pusmaratonam vismaz būtu kaut kāda PB pārsišana), tāpēc arī šī gatavošanās ir vairāk attiecīgajai nedēļas nogalei kopā, jo sanāks kaut kādi 30 daži + 24 km divās dienās. Nekas traks, bet tomēr labāk būt formā, nekā nebūt.

Pats skrējiens patiesībā nemaz nav Tartu, bet gan ir point-to-point no Otepää uz Elva.

Ir tā, ka pēc mana oriģinālā šā gada plāna man šobrīd vajadzētu nevis rakstīt šo blogu, bet gan iečekoties savā viesnīcā Umagā, lai piektdien piedalītos savās pirmajās 100 jūdzēs Horvātijā. Diemžēl tā nav. Slimošana janvārī un divas traumas februārī un martā mani tik ļoti izsita no ritma un plāna, ka šo skrējienu es atmetu. Varētu, protams, mēģināt to veikt, un gan jau tas izdotos, bet tas, visticamāk, notiktu caur pārāk lielām mokām un nepatiku. Nav vērts. Labā ziņa ir tā, ka vispārīgi tomēr pa rudeni un ziemu ir ielikta gana laba bāze, pie kuras vienkārši ir jātiek atpakaļ (galvenais, lai traumas neatdzīvojas, jo viena noteikti vēl fonā mazliet sēž). Tāpat, protams, ir izdomāts cits garais skrējiens jūlijā, attiecīgi tagad, aprīlī, ir labs brīdis atsākt nopietnu gatavošanos.

Diezgan aptuvenais plāns, kad un ko skriet. Tā kā pa vidu ir vēl visādas sacensības (Maltuve, SB, Nakts rogainings, Olaines rogainings), tad tas vairāk ir tāds kā aktivitāšu saraksts nevis plāns, but still.

Martā pēdējais skrējiens bija Rīgas rogainingā, kurā 4 stundu distancē sanāca palikt soli no pjedestāla. Sliktāk par to gan bija sāpe pēdā, kura jau eksistēja pirms šī skrējiena, savukārt skrējiena laikā sanāca eleganti un jaudīgi uzmīt uz saknes ar tieši sāpošo vietu, kā rezultātā sāpe nepāriet vēl līdz pat marta beigām. Ārsti gan neko neatrod, kas nomierina, tāpat es secinu, ka sāpēšanas apjoms īsti nemainās no tā, vai sēžu vai eju, vai skrienu. Tāpēc ar aprīļa sākumu atsāku skriet. Pirmā nedēļa ir ok, nav grūta, nav viegla, īpaši sevi nemoku, jo nedrīkst atsākt par strauju, tipiska kļūda (jo kā nekā arī martā esmu skrējis daudz mazāk un daudz saraustītāk, nekā esmu gribējis). Tālāk jau būs jaudīgāk. Pēc +/- 10 dienām otrā daļa.

Pirmā nedēļa + mazliet jau otrā

Titulbilde pasākumam.