Ultrabalaton 2018. 221 km.

Nemāku teikt, kāpēc es skrēju tik daudz. Tas nav no vieglākajiem jautājumiem. Svarīgākais ir, ka biju pilnīgi pārliecināts par to, ka man tas noteikti ir jādara.

20.05.2017 – Ungārija, kaut kur pie Balatona ezera. Lēnām lieku soli uz priekšu, tad nākamo. Ir karsts, tik tiešām karsts. Saule mani cepina, un es jūtu, kā manas rokas sūrst, mana seja tāpat. Liekas, ka vēl skrienu, bet īsti saprast nevaru. It kā uz priekšu kustos, bet cik vēl ilgi. Tā saule mani nobeigs. Ak, Didzi, kā Tu tā varēji… Tik jauns, tik vieglprātīgs, tik drosmīgs, bet tik dumjš. Kāja pusbeigta, ķermenis apdedzis, pats pusdzīvs, nomocīts. Un nav kur noslēpties, tā saule, tie asie, dedzinošie stari. Katrs ēnas nostūris ir kā paradīze, kurā tā gribētos uzkavēties ilgāk, bet nevar, jo laimes un prieka brīžiem laiku neesmu ieplānojis. Ir sasniegta 110 kilometru atzīme. Sūtu ziņu saviem atbalstītājiem, cik tālu esmu ticis. Kā atbildi saņemu ziņu, ka puse distances jau ir veikta un atlicis tikai ceļš uz mājām. Šajā brīdī saprotu, ka nekāda mājupceļa nebūs. Es nezinu, cik ilgi vēl izturēšu. Cenšos domāt pozitīvas domas, bet manā galvā visu laiku laužas tās ilgās stundas un nebeidzamie kilometri, kurus pavadīšu pusdzīvs, svešā zemē, cīnoties par jau zudušu mērķi. Jūtu, kā liesma, kas manī vienmēr degusi, sāk dzist. Saule ir rietējusi, un gaismu nomaina tumsa. Uz priekšu vēl kustos, bet liekas, ka esmu vairāk miris kā dzīvs. Jau ievērojami biežāk esmu sācis pāriet soļos, līdz saprotu, ka vairs nesaprotu, uz kuru pusi jāskrien. Vienā no krustcelēm skrienu virsū brīvprātīgajam, kurš neizpratnē skatās uz mani, līdz paceļu galvu un apjēdzu, ka dodos nepareizā virzienā. Tās domas, kas manā galvā, tās mani beidz nost. Viss, par ko spēju domāt, ir silta gulta un miegs. Šīs domas no savas galvas izmest nespēju, un šajā brīdī, man pašam vēl īsti neapzinoties, cīņa ir zaudēta. Liesma ir dzisusi. Pēc 148 kilometriem piekliboju pie viena no brīvprātīgajiem un saku, ka man pietiek. Kad ar mokām iesēžos mašīnā, tikko ticis pie segas, izjūtu atvieglojumu, kādu nebiju jutis sen. Ierodoties savās pagaidu mājās, novelku sporta drēbes, lai beidzot varētu nomazgāties. Aplūkojot sevi spogulī, saprotu, cik ļoti esmu apdedzis. Ķermenis ir pamatīgi cietis, un rokas tiešām neizskatās labi. Lēnām ierāpjos gultā, apsedzos ar segu, tad sāku trīcēt. Nevaru saprast, vai man ir auksts, vai karsts. Manu ķermeni pārņem drebuļi. Aizmigt arī tā īsti nevar, jo muskuļu sāpes un apdegumi to neļauj. Kad beidzot ir pienācis rīts, sāku pārdomāt visu notikušo, līdz saprotu kādu ļoti nozīmīgu faktu. Šī bija pirmā reize, kad tiku apturēts. Šeit nepietika tikai ar pliku gribasspēku un apņēmību. Lai veiktu šādu distanci, vajag arī ko citu. Nedaudz smadzeņu un vēlmi mācīties no savām kļūdām. Tā, kas man vienmēr ir pietrūcis. Man gan bija nepieciešamas tikai dažas dienas, lai pateiktu sev, ka es šeit atgriezīšos. Būšu vēl sīkstāks, vēl apņēmīgāks, un pats galvenais – nākamreiz es būšu gudrāks. Kad visas šīs īpašības tiks apvienotas, es kļūšu neuzvarams. Es atgriezīšos šeit, Ungārijā, pie Balatona ezera, lai paveiktu savu darbu līdz galam.

27.02.2018 – Kaut kur uz Daugavgrīvas šosejas. Jau atkal vēderu griež kā ar nazi. Ir jārīkojas, turklāt ātri, bet ir tik sasodīti auksts. Soma tiek iemesta sniegā, cimdi uzmesti tai virsū. Kabatā sameklēts papīrs, tad žigli, žigli bikses nost un viss notiek. Galvenais – jāmēģina tajā neiekāpt, vai vēl ļaunāk – netrāpīt sev virsū. Velns, katru reizi vienā un tajā pašā vietā un laikā, jau kuru treniņu pēc kārtas. Varbūt jāiegādājas pamperi? Cenšos darboties, cik vien veikli varu. Tagad ātri, ātri papīrs tiek likts lietā, bikses kājās, soma plecos, cimdi rokās. Nolāpīts, cik auksti! Viss, telefons neiztur aukstumu un izslēdzas. Mani roku pirksti ir nākamie, tos pakustināt tikpat kā nevaru. Vajag tikt siltumā, turklāt nekavējoties! Bet kur lai liekas? Viss apkārt ir tik tumšs. Vienīgo gaismiņu dod sniegs un blāvais pieres lukturis. Mēģinu atsākt skriet un, cik vien iespējams, kustināt roku pirkstus, bet nepalīdz. Iedomājos par sabiedrisko transportu, bet ir tik agrs, ka tas vēl nemaz nekursē. Tāds nu es tur biju. Viens pats tumsā un salā. “Nekas, Didzi, nekas. Kad atkal būsi nokļuvis ellē, Tu šo aukstumu vēl atcerēsies.” Nospļaujos un turpinu ceļu. Nav vērts stāvēt uz vietas, salt un smirdēt. Vēl paspēju pie sevis nodomāt, ka tad, kad būs vissliktāk, es šo un pārējos rītus atcerēšos. Ticiet man, būs vēl grūtāk.

Kāds otrdienas vai ceturtdienas rīts plkst. 04:30. Jau atkal skan modinātājs. Ar grūtībām pieslienos sēdus. Zinu, ja atkal atgulšos, uzreiz aizmigšu, jo gultā ir tik silts. Tur ir tik labi, tik patīkami. Iegrimt dziļi, dziļi spilvenā, doties tālu sapņu valstībā. Tā vietā man galvā ir viena doma – izturēt. Izturēt šo visu līdz galam, jo manā pasaulē vietas vājumam vairs nav. Es jau sen kā dodos karā. Katrs agrais rīts, katrs tālais ceļš ir daļa no mana kara. Būšu sīksts un nelokāms. Mani neviens nesalauzīs. Tieši tāpēc ar grūtībām ceļos, lai vilktu sporta tērpu. Tā arī pagāja mans gatavošanās posms. Ceļoties agri, lai skrietu tad, kad ielas ir pilnīgi tukšas un pilsēta vēl cieši aizmigusi. Tā nu tas bija. Celties ar domu – izturēt! Izturēt līdz galam! Ejot gulēt vienmēr nodomāju, ka vairs nav atlicis daudz, bet tagad jābūt stipram. Tieši šīs domas man skrienot palīdzēja visvairāk. Izturēt un būt stipram. Nežēlot sevi, jo vājumam vairs vietas nav. Ne šeit, ne šajā pasaulē. Ne šajā skrējienā, ne šajā karā.

10.05.2018 – Siófok, Ungārija, plkst. 09:31. Līdz sezonas galvenajām sacensībām palikušas divas dienas. Dodoties rīta skrējienā pa pilsētu, nejauši uzduros uz asfalta uzkrāsotam ciparam un burtu salikumam “UB 205 KM”. Ļoti tuvu manām mājām. Nesteidzīgi skrienu tālāk, un nodomāju, ka ir ļoti karsti. Es esmu tam gatavs.

11.05.2018 – Siófok, Ungārija, plkst. 09:18. Vēl diena līdz startam. Līdz dienai, ko es gaidīju tik ilgi. Man ir pamats justies par sevi droši, jo daudz kas ir mainījies kopš pagājušā gada sacensībām. Esmu gatavs karstumam un saules stariem. Pirmkārt, Solomon cepure aizsargās ne tikai manu pieri, bet arī vaigus. Otrkārt, Adidas skriešanas jaka aizsargās manas rokas, lai iepriekš pieļautās kļūdas neatkārtotos. Treškārt, kājas un citas neaizsargātās ķermeņa vietas aizsargās pats stiprākais pirms sauļošanās aerosols. Izklausās labi, vai ne? Pašam liekas neticami, ka esmu tā sagatavojies. Kārtīgi sagatavoties cīņai pret karstumu bija tikai viens no maniem uzdevumiem. Atceroties pagājušo gadu, jau pēc veiktiem 30 kilometriem jutu nepatīkamas sāpes potītē. Tāpēc apņēmos uz starta līnijas stāties pilnīgi vesels. Arī tas veiksmīgi izdevās, jo sapratu, ka nevaru skriet vairākas dienas pēc kārtas. Manas potītes šādu treniņu režīmu neatzīst. Nācās skriet nedaudz retāk, veicot garākus skrējienus. Uzdevumu uzskatu par izpildītu, jo potītes un ceļgalus izdevās nosargāt. Pirms sacensībām pat biju zaudējis nedaudz liekos kilogramus, sverot vairs tikai 96 kg. Liekas, ka visi priekšnoteikumi, lai finišētu, ir izpildīti, bet, kā jau mēs visi zinām, šajā pasaulē ir cilvēki, ar kuriem vienmēr kas atgadās.

Mierīgas rīta rosmes laikā izjūk mani vienīgie skriešanas apavi. Tie iepriekš bija nedaudz ieplīsuši, bet dienu pirms sacensībām no labās kājas apava rēgojas trīs lieli pirksti, bet kreisās kājas apavam ir sākusi atdalīties zole. Diezgan komiska situācija, kurā daudzi būtu krituši panikā, bet ne es. Jau iepriekš, gatavojoties skrējienam, zināju, ka šajās sacensībās būs daudz brīžu, kad skriešana ne tuvu nebūs galvenais. Skriešana kļūs par sekundāru faktoru, jo galvenais būs izturēt. Turēties kājās līdz pašam galam un nesalūzt. Ar mierīgu sirdi paņemu visizturīgāko leikoplastu, ar kādu savas dzīves laikā esmu saskāries, un ne pārāk meistarīgi salīmēju savus apavu pāri. Kā jaunas gan neizskatās, bet kurš tad uz mani tur skatīsies. Tāpat neviens nepamanīs manas caurās zeķes. To, ka man ir cauras apakšbikses, arī neviens nezinās, ja vien es neveikli neapsēdīšos, jo arī maniem šortiem ir divi milzīgi caurumi tieši tajās vietās, lai skats kļūtu pagalam nepieklājīgs. Tāda nu ir mana kombinācija. Cepure un skriešanas jaka ir pirmā svaiguma, kamēr apakšbikses, zeķes, šorti un botas turas kopā uz pēdējiem diedziņiem. Bet ko darīt, ja tas ir apģērbs, kurā jūtos visērtāk? Man būs jādodas cauri ellei. Es būšu slapjš un sasvīdis. Es smirdēšu, nolāpīts. Tajā brīdī nevienu neinteresēs, kā izskatos. Visvairāk jau mani pašu, jo mans mērķis nav labi izskatīties. Mans mērķis ir finišēt.

12.05.2018 – Balatonvilagos, Ungārija. Plkst. 08:00. Ilgi gaidītais brīdis ir klāt. Noskaņojums ir ļoti pacilāts. Neizplūstu garos atvadu vārdos, tikai pasaku to, kas man pašam ir svarīgi. Vājumam vietas vairs nav. Tieši ar šiem vārdiem dodos kaujā. Zinu, kas mani sagaida un cik smagi būs. Jābūt stipram. Pirms starta tiek sveikti Ultrabalaton ilggadējie dalībnieki un drīz pēc tam tiek dots starta signāls. Ceļš sākas šeit, un, ja viss izdosies, tad šeit būs arī mans finišs. Trases malā gaida daudzi riteņbraucēji, kuri pavadīs savus skrējējus. Ja jūs zinātu, cik ļoti es vēlāk apskaudīšu tos, kuriem bija šāda iespēja veikt distanci ar pavadošo riteņbraucēju. Iespējams, ka kāds arī būtu piekritis, bet es šādu domu pat neapsvēru. Šis ir mans skrējiens. Es šajā karā dodos viens. Lai arī cik grūti tas būs, es vēlos visu šo smagumu nest uz saviem pleciem, lai beidzot būtu brīvs. To nevar paskaidrot vārdiem. Varbūt kāds, kurš jutis ko līdzīgu, mani sapratīs. Man no šīs nastas ir jātiek vaļā. Man jākļūst brīvam.

Veicot sacensību pirmo kilometru, katrs skrējējs tiek pavadīts ar aplausiem, bet visskaļākos aplausus izpelnās kāds vīrs, kurš skrien ar diviem lieliem karogiem. Viens no tiem, protams, ir Ungārijas. Nodomāju, ka veikt 221 km ar diviem lieliem karogiem rokās ir gandrīz vai neizpildāms uzdevums, bet šis cilvēks lika man noticēt, ka viņš no sirds ciena savu karogu un valsti. Ja viņš ir izvēlējies šādi apliecināt savu spēku, savu mīlestību pret valsti, tad es šādu izvēli cienu.

Skrienot pirmos kilometrus, neizbēgami pienāk domas par skaistu finišu. Tas, par ko nevajadzētu domāt, nāk prātā jau pašā sacensību sākumā. Šoreiz pat necīnos ar to, bet ļauju sev nedaudz pasapņot. Laikam labsajūta par to, ka man ir iespēja šeit atrasties, lai cīnītos man tik nozīmīga mērķa labā, ņēma virsroku pār mani. Par finišu nevajadzētu domāt tajos brīžos, kad ir grūti. Tajā brīdī vēl viss bija skaisti, lai arī es ne brīdi necentos sevi mānīt. Lai tiktu līdz galam, man vajadzēs paveikt teju neiespējamo.

Izmantoju katru iespēju lūkoties uz ezeru. Tas ir apbrīnojami skaists. Tā ūdens ir kristāldzidrā krāsā. Cik ļoti kārdinoši būtu mesties tajā iekšā viļņu apskāvienos. Ne bez pamata mans prāts tiek pārņemts šādām domām. Sāk kļūt karsti. Sviedri pār pieri jau līst aumaļām. Mana laimīgā idille tiek izjaukta, jo es atrodos pie brīnumu ezera, kuram galu diemžēl neredzu. Domas par vēso ezera ūdeni izkūp gaisā kā nebijušas. Laiks atgriezties realitātē. Lai tiktu apkārt šim dabas brīnumam, man būs jāēd un jādzer. Jāapgādā savs ķermenis ar šķidrumu un barības vielām. Būs jāēd arī tad, kad negribēsies. Tieši tāpēc es izmantoju katru iespēju ko apēst. Kontrolpunkti un dzirdināšanas punkti ir izvietoti ik pēc 2 – 7 kilometriem. Cenšos dzert kādu garšīgu sporta dzērienu. Tas ir brūnā krāsā un liekas ļoti atsvaidzinošs. Ar divām glāzītēm pietiek, jo somā ir ūdens. Bez tā šoreiz nekur. Šajā karstumā sevi bez ūdens neatstāšu. Pametot kontrolpunktus, vienmēr paķeru sauju ar rozīnēm, ko iemetu mutē, lēnām tipinot tālāk. Tomēr gandrīz visos kontrolpunktos ēdu tomātus ar sāli. Tas notiek tā – uz galda ir šķīvis ar tomātiem un šķīvis ar sāli. Tomāti ir sagriezti četrās vai vairākās daļās. Netīrās un lipīgās rokās tiek paņemta tomāta šķēle un tiek pamērcēta sāls šķīvī. Sanāk vareni labs un sāļš. Tik sāļš, kādu ikdienā nekad neēstu, bet šī nav parasta diena. Šodien būs ne tikai jādzīvo, bet arī jāizdzīvo.

Brīžiem trase ved gar šosejas malu, tad pa kādiem vientuļākiem ceļiem. Te pēkšņi jau skrienu cauri skaistai pilsētai, kurā viss liekas tik sakopts. Tūristi ar skatieniem pavada skrējējus, kamēr pilsētas iedzīvotāji ir savās ikdienas gaitās. Tam visam pa vidu var atrast arī mani. Esmu šeit bijis iepriekš, šo pilsētu pat atceros. Zinu, ka drīz sāksies viens no sarežģītākajiem trases posmiem. Ceļš mani vedīs prom no ezera, augšup kalnos. Pirms gada šeit klājās grūti. Šogad noteikti nebūs vieglāk. Ne jau no kāpumiem vai nogāzēm šeit baidos, bet gan no karstuma. Jābūt taupīgam ar ūdeni. Tas lieti noderēs. Tālumā sāk ducināt pērkons, debesis pārņem tumši mākoņi. Pirms divām dienām jau saskāros ar negaisu. Tādus pērkona grāvienus savā dzīvē vēl nebiju dzirdējis. Likās, ka zibens ir spēris ar tādu spēku, ka uz pusēm varētu pāršķelt viscietāko akmeni. Pats Tors, nokāpis no debesu valstības, zveļ ar savu āmuru, cik vien spēka. Nodomāju, ka to piedzīvot vēlreiz gan negribētu, līdz saprotu, ka mans ceļš ved tieši tam pretī. Tieši vētrā, pašā kaujas dziļumā, kur tā savus varoņus gaida.

12.05.2018 – Aszófő, Ungārija. Plkst. 12:45. Veikti 50.3 km. Liekas, ka esmu ticis cauri sveikā. Tumšie mākoņi izrādījās man un pārējiem skrējējiem draudzīgi. Sāk līt, bet šajā karstumā lietus palīdzēja kaut nedaudz atsvaidzināties. Ūdens pudelēs iemetu C vitamīna tabletes. Tas ir viens no maniem mīļākajiem dzērieniem, tāpēc liku cerības, ka tas palīdzēs grūtos mirkļos arī šoreiz. Līdz ar pirmajiem kāpumiem atgriežas saule un lietus mitējas. Augšup pāreju soļos, jo zinu, ka spēki ir jātaupa. Sacensību dalībnieki rindiņā kāpj viens aiz otra. Jau vairākas reizes trasē samainos ar vīru, kuram uz krekla ir rakstīts “Samurai”. Katrā reizē, kad samurajs mani apdzen, man ir sajūta, ka viņš skrien par ātru šādam skrējienam. Es zinu, ka cilvēka izskats var būt maldīgs, tomēr liekas, ka viņš ir pārvērtējis savas spējas. Nedaudz vēlāk ar samuraju vietām samainījos jau piekto reizi, un viņš beidzot palika man aiz muguras. Tā izrādījās pēdējā reize, kad redzēju šo apaļīgo, mazā auguma vīru. Samurajs nebija vienīgais, ar kuru nācās mainīties vietām. Agrāk šāda mētāšanās, apdzenot, tad atkal atpaliekot, būtu likusies kaitinoša, bet ne šoreiz. Pārāk bieži esmu bijis šādās situācijās. Laikam esmu sācis pierast. Ja samurajs bija ar gariem, brūniem matiem, kuri sniedzās pāri plecam, tad mans nākamais skriešanas sabiedrotais bija manāmi jaunāks vīrs ar īsiem, sprogainiem matiem. Kamēr es centos skriet vienmērīgā tempā, šī censoņa taktika bija kontrolpunktā pavadīt vairāk laika, atgūt spēkus, lai trasē varētu doties raitākā solī. Tik bieži redzot šo skrējēju trasē, nejauši pievērsu uzmanību viņa šortiem. Izskatās kā džinsu šorti, bet patiesībā nav. Tie tomēr ir sporta šorti, tikai ar interesantām kabatām un dizainu. Tad uz brītiņu atjēdzos, lai saprastu, ka es tik tiešām skatos uz cita džeka šortiem, domājot, no kāda materiāla tie ir taisīti. Velns, laikam tiešām manām smadzenēm karstumā ir grūti. Šķiet, ka esmu sācis jūgties nost. Kad jau kārtējo reizi esam apmainījušies vietām, sasniedzu kādu no kontrolpunktiem. Šajā punktā ir ne tikai atspirdzināšanās, bet arī iespēja atpūsties. Ēnā izvietoti mīkstie spilveni. Skrienot garām, redzu to pašu sprogaino jaunekli džinsu šortos. Aplējis savu seju ar ūdeni, mierīgi atlaidies uz muguras. Rokas sakrustotas zem galvas. Varētu būt forši tā mierīgi pagulēt, jo skriets ir jau daudz, apmēram 80 kilometri. Šī nebūs pirmā reize, kad uz kādu skatos ar skaudību. Man iespēja apgulties vai apsēsties būs liegta vēl garas stundas. Tomēr es šo iespēju būšu liedzis sev pats. Tā ir mana izvēle – turpināt ceļu, jo es nedrīkstu būt vājš. Kad ziemas aukstumā tajos agrajos rītos, kad vēl ārā bija tumšs, skrienot gar jūras malu, vienmēr nodomāju, ka vājumam vairs nav vietas. Cik gan labi, ka man bija iespēja piedzīvot tos tumšos rītus. Tie man deva spēku, kas kādam citam šeit pietrūka. Jā, es arī gribēju atlaisties ēnā, bet to nedarīju. Labi vien ir, jo, kamēr citi sēdēja mīkstajos spilvenos, es devos tālāk. Tā arī bija pēdējā reize, kad redzēju šos džinsu šortus. Es nezinu, kas ar šo vīru notika tālāk, bet es savu izvēli izdarīju. Kad tas notika, vismaz uz brīdi varēju justies lepns par sevi.

Tālāk mani šajā ceļā pavada spēcīgi saules stari un sāļi sviedri, kuri tek manā mutē. Es skrienu pa šauru šoseju, kurā nav ne mazākās vietiņas, kur noslēpties no karstuma. Apņēmīgi turpinu ceļu, līdz smilšains ceļš ved mani iekšā mazā, gleznainā pilsētiņā. Skrienot gar vienu no mājām, ieraugu zālājā četrus mazus sunīšus. Nu gan jauki, pie sevis nodomāju. Tie mierīgi pastaigājās gar sētas malu. Kad esmu tiem pietuvojies, saprotu, ka tie nav sunīši, bet gan vistas. Mierinu sevi, ka būs jau labi. Tās vēl nav halucinācijas. Šādi kļūdīties varētu daudzi cilvēki, vismaz es tā ceru. Domājot par vistām un karstumu, esmu ticis līdz Vargas vīna darītavai. Droši kāpju pa trepēm lejā, jo zinu, ka tas būs īss brīdis patīkama vēsuma. Vīna aromāta pavadīts, jau atkal esmu ārā, karstumā. Uz priekšu dodos gana apņēmīgi, līdz piekto reizi savā dzīvē sasniedzu gana zīmīgu noskrieto kilometru robežu.

12.05.2018 – Badascony, Ungārija. Plkst. 19:28. Veikti 101.6 km. Trase ved caur nomaļām, bet skaistām pilsētiņām. Arī cilvēki šeit ir atsaucīgi. Ar kādu vīru sanāk īpaši draudzīga tikšanās, kurš ar savu pacelto dūri atbild manai, nenolaižot to, kamēr pazūdu no viņa redzesloka. Liekas, ka viņš saprot, kam eju cauri un kas mani vēl sagaida. No mājām saņemu laba vēlējumus. Cilvēki virtuāli seko man līdzi uz katra soļa. Uz brīdi pat rodas sajūta, ka neesmu viens. Attālums, kas mūs šķīra, bija liels, bet, lasot uzmundrinošos ziņojumus, iedomājos, kā visi šie cilvēki ir šeit pat blakus, aplaudējot un uzmundrinot mani. Viņi mani pavada šajā kaujā. Es nedrīkstu viņus pievilt.

Jo tālāk es skrienu, jo nepacietīgāk sāku gaidīt tumsas iestāšanos. Pa tumsu skriet nav viegli, bet karstums sāk kļūt tiešām apgrūtinošs. Cik vien varu, mēģinu slēpties no saules vai atvēsināt savu sakarsušo galvu. Beidzot pienāk brīdis, kad gaismu nomaina tumsa un nākas vilkt galvā pieres lukturi, jo redzamība zem kājām ir zudusi. Par nožēlu, gaismiņa ir ļoti vārga. Laikam vajadzēja iegādāties jaunas baterijas, kamēr vēl bija tāda iespēja. Būs jāskrien uzmanīgi. Jāļauj, lai vismelnākā tumsa man rāda ceļu uz gaismu. Apstājoties tālākajos kontrolpunktos, kļūst grūti noturēt līdzsvaru. Kājas jau zaudē savu koordināciju, ķermenim grīļojoties, tomēr kājās turos. Skrienot cauri tumsai, varžu koris, kurš dzīvo ezera malā, kļūst pavisam skaļš, atgādinot smagus bungu dārdus. Cik interesanti, ko gan noguris vīrs var sadzirdēt. Veikti jau vairāk kā 120 kilometri. Sāku domāt, cik ļoti gribētos būt siltumā. Siltā gultā, mierā un klusumā. Nekur vairs nebūtu jāskrien. Ja tā padomā, noskriets jau ir daudz. Ne kurš katrs to varētu. Vai tad tiešām atpūta nebūtu nopelnīta? Labi, ka spēju šajā brīdī attapties un sapurināt sevi. Velns, kas te tagad notiek? Es apsolīju, ka nežēlošu sevi. Tev ir jānoskrien vēl par 100 km vairāk. Es nedrīkstu sevi žēlot. Tiklīdz, kā tas notiks, cīņa būs zaudēta. Atceries, Didzi, atceries par vājuma brīžiem. Tiem šajā skrējienā nav vieta. Jābūt stipram, jāturpina kustēties. Par laimi, šim brīdim izdevās veiksmīgi tikt pāri. Nevaru teikt, ka gribēju izstāties, bet nācās pamatīgi saņemties. Lēnām, skrienot cauri tumsai, jau sāku pietuvoties maģiskajai 148 kilometru atzīmei. Vairāk savā dzīvē nekad neesmu noskrējis. Atrodoties 145. kilometrā, saņemu pēdējos laba vēlējumus no savas atbalstītāju grupas, līdz arī pēdējais no viņiem dodas pie miera. Šāda ekstra man ir liegta, bet ne par to saskumstu. Šajā brīdī iestājās pilnīgs klusums. Nav neviena, kurš varētu pateikt ko uzmundrinošu. Vairs nav neviena, kurš sekotu līdzi sarkanajam punktiņam trasē. Ir tikai tumsa un pilnīgs klusums.

13.05.2018 Balatonmáriafürdő 2, Ungārija. Plkst. 02:41. Veikti 150.8 km. Ar grūtībām ieraujos iekšā tualetē. Būtu forši, ja vajadzētu tikai pa vieglo. Nekā, vajag pa riktīgo. Sēsties nedrīkst, jo var gadīties, ka nebūs spēka piecelties, turklāt tāpat jau īsti neredz, kas uz poda malas atstāts. Kad atvieglošanās beigusies, smagi izveļos ārā. Beidzot svaigs gaiss. Lēnām soļoju uz priekšu un domāju. 150 kilometri. Tik tālu no mājām nekad neesmu bijis. Cenšoties atsākt skriet, pienāk viens no skaistākajiem mirkļiem skrējiena laikā. Uzmanīgi mēģinot sakopot kopā visas domas, izskaitļoju, ka līdz finišam ir palicis tikai 71 kilometrs. Šajā brīdī pirmo reizi visa skrējiena laikā saprotu, ka tas tik tiešām ir iespējams. Man šī distance būs pa spēkam, ja vien būšu nesalaužams. Uz brīdi strauji kāpinu tempu, jo emociju ir tik daudz. Vēl nodomāju, ka ar lielu emociju palīdzību var veikt pēdējos 3 kilometrus, arī tad, ja spēka nav nemaz. Man pašam tas vairākkārt ir izdevies. Diemžēl 3 kilometri nav gluži tas pats, kas 71. Pavisam drīz jau atkal atjēdzos realitātē. Finišs vēl joprojām ir tālu. Netrako, esi pacietīgs. Ap 158. kilometru beidzot skrienu gar paša ezera malu. Liekas, ka ezers ne reizi nav bijis tik tuvu. Cauri tumsai redzu mazas gaismiņas, kuras spīd gan tajā ezera krastā, kurā jau biju, gan tur, kur vēl jānokļūst. Apzinos, ka ceļā nāksies pavadīt vēl garas stundas. Katrs solis prasa arvien vairāk spēka, bet to nevarēs salīdzināt ar to, kas mani sagaidīs vēlāk. Tāpēc domāju tikai par to, lai sasniegtu nākamo kontrolpunktu. Par finišu neuzdrošinos pat sapņot. Lēnām un prātīgi esmu sasniedzis pilsētiņu, kuras nosaukums man jau iepriekš likās interesants. Fonyód, 162 km. Neaudz atgūstu spēkus un jautāju kādai brīvprātīgajai, kā tad lai īsti izrunā šīs pilsētas nosaukumu? Atbildē saņemu nesakarīgu “ņ”, “jū”, “ō”, sajaukumu. Enerģijas un veselā saprāta taupīšanas nolūkos, atkārtot nemaz nemēģinu. Kamēr mēģinu sakārtot domas, ieraugu, ka kāds puisis smagi klibo. Viņam iet tiešām grūti. Var redzēt, ka kāja ir smagi traumēta. Ar visu to šis puisis vēl turpina kustēties. Skatoties no malas, varētu teikt, ka viņam nav nekādu izredžu finišēt, bet liekas, ka viņš ir apņēmies cīnīties. Skumjš, bet tajā pašā laikā skaists un iedvesmojošs mirklis. Pēc neilga laika man nākas nokļūt līdzīgā situācijā. Pienāk laiks grūtākajiem 3 kilometriem manā skrējēja mūžā. Pirmo reizi skrējiena laikā ķermenis atsakās sadarboties ar manu prātu. Paskriet vairs nevaru. Katrs solis nāk ar milzu mokām. Liekas, ka potītes uzsprāgs. Mēģinu nožēlojami klibot uz priekšu. Man ir jārīkojas, turklāt steidzami. Dzeru un ēdu visu, kas pa rokai, bet nepalīdz. Trīs sāpju pilni kilometri. Saprotu, ka man ir jātiek pāri šim brīdim. Šis ir lūzuma punkts. Tādi pienāk skrējienā. Iedzeru pretsāpju tableti un cenšos raitāk soļot uz priekšu, līdz visbeidzot atgūstos un atkal varu skriet. Pirmā nopietnā krīze ir pārvarēta. Esmu soli tuvāk uzdevuma izpildei.

Nākamie kilometri paiet svīstot un cenšoties iedabūt mutē ko ēdamu. Tomātu un sāls kombinācija tiek likta mutē, tad plauksta priekšā tai, lai pievemtu plaukstu, nevis uzkodu galdiņu. Ik pa laikam sūtu ziņas uz mājām, stāstu, kā man iet. Mana atbalsta grupiņa regulāri mani uzmundrina un slavē. Viņi mani šobrīd neredz. Neviens nezina, cik grūti man iet, bet viņi noteikti var iztēloties. Mans nogurums ir labi dzirdams balss ziņojumos, kuros stāstu par situāciju trasē. Lai cik smagi būtu, cenšos uzturēt sevī možu un kaujiniecisku garu. Sasniedzot 189. kilometra kontrolpunktu, piedzīvoju vienu no labākajiem mirkļiem šā skrējiena laikā. Patiesībā, ne tikai šajā skrējienā, bet ņemot kopā visus iepriekšējos. Skrienot uz kontrolpunktu, skatītāji ir izvietojušies pa malām. Cilvēku pūlis, kurš sastāv no atbalstītājiem, citiem skrējējiem, kuri piedalās stafetē un gaida savus komandas biedrus. Viņi visi mani sagaida ar aplausiem. Es šādu atbalstu ļoti novērtēju, tāpēc tūliņ paceļu sažņaugtu dūri, lai viņi redz, ka es vēl cīnos. Šajā brīdī aplausiem pievienojas pamatīgas ovācijas. Nolāpīts, paldies viņiem! Es nevaru atcerēties, kad vēl savas dzīves laikā kāds mani būtu tik skaļi sveicis. Es saņemu neiedomājamu enerģijas lādiņu. Zinu, ka tas nebūs ilgs, bet es to izbaudu. Padzeros, iemetu mutē riekstus, lai varu uzreiz doties tālāk. Vēlreiz tieku pavadīts ar gavilēm, kuras man liek vēlreiz celt savu dūri. Nezinu, vai šie cilvēki to apzinājās, bet viņi man neiedomājami palīdzēja. Ja man būtu tāda iespēja satikt viņus visus vēlreiz, es paspiestu roku un pateiktos katram no viņiem.

Šādi skrējieni ir pilni ar pozitīvām emocijām, tomēr visspilgtāk parasti atceros tieši grūtos brīžus. Nākamos četrus kilometrus skrienot, jūtos labi, bet te pēkšņi spēki tiek no manis izsūkti. Viss notiek tik strauji. Šī ir otrā reize šī skrējiena laikā, kad mani pārņem izmisums. Papildus tam, čurāju kādu sarkanīgu šķidrumu. Atgādina rūsu, kas tek no krāna, kad tiek veikti kādi remontdarbi. Paskriet vairs nevaru. To nevar aprakstīt, cik ļoti sāpēja potītes. Nespēks mani ir pārņēmis pilnībā. Varētu teikt, ka arī paiet vairs nevaru. Es priekšā jau redzu kontrolpunktu. Tur varēs padzerties ko garšīgu, nevis to sūdu, ko dzeru jau visu ceļu, un no kura nāk vēmiens. Tiklīdz kā esmu nožēlojamā gaitā aizklibojis līdz kontrolpunktam, saprotu, ka tagad gan ir nepatikšanas. Ķermenis ir sabrucis. Man vairs nav spēka parunāt. Ziniet, uzskatu, ka ungāriem ne pārāk patīk runāt angliski. Arī brīvprātīgajiem kontrolpunktos. Es turos pie galda, atbalstījies pret to ar abām rokām. Vēl nedaudz un kritīšu tam virsū. Ja iepriekš izaicinājums bija censties skriet, tad tagad tādas pašas grūtības sagādā noturēšanās kājās. Brīvprātīgie danco man apkārt, runājot man nesaprotamā valodā. Es nemaz nepūlos viņiem ko skaidrot, jo jūtu, ka tas būs pārāk grūti. Domāju tikai par to, kā nenokrist, kā noturēties kājās. Balsis skan man apkārt, un brīvprātīgie turpina savu deju. Liekas, ka viņi ir maza auguma, pat ļoti maza. Visiem ir sarkanas acis un zaļa āda. Kādam pat aug ragi. Atgādina mazus, zaļus troļļus. Nodomāju, ko tie sūda goblini grib no manis? Viens no tiem man dod kādu dīvainu dzērienu. Auksta kola ar citronu un ledu. Ledus gabaliņi gāžas ārā no glāzes, kad lieku to pie lūpām, līdz viens no tiem nokrīt uz galda. Nolieku glāzi un paceļu ledu, lai pieliktu to pie pieres. Beidzot kāds mazs prieciņš šajā elles karstumā. Nākamajā mirklī ledus ir pie manām vēnām, un vesels ledus maiss ir uz mana kakla. Viņi visi man ir apkārt, lai palīdzētu. Vēl joprojām neesmu atguvis runas spēju, bet liekas, ka viņi apspriež manu starta numuru, uz kura ir Latvijas karogs. Pēkšņi visi apklust, jo saprot, ka man ko teikt nav jēgas. Tā mēs tur stāvējām. Laika izjūta jau sen bija zudusi, bet liekas, ka šādi stāvam ilgi. Kad esmu nedaudz atguvies, cik vien saprotami varu, saku, ka man laiks doties. Izrādās troļļi nemaz nav troļļi, sarkanās acis un asie zobi arī ir pazuduši. Viens puisis ir garāka auguma par mani, un kāda ļoti izpalīdzīga meitene ar mani sarunājas angliski. Viņi visi par mani uztraucoties, pat piedāvājot pavadīt. Nē, es došos ceļā viens. Ar līdzi paņemto ledus maisiņu rokās kliboju tālāk. Papildus tam, ka nespēju noiet taisni un sāp visas maliņas, sāk prasīties arī tualetes apmeklējums, turklāt pamatīgs. Nolāpīts, it kā tāpat nebūtu grūti. Pēc pieciem smagiem kilometriem beidzot tieku mazmājiņā. Es nezinu, cik cilvēku šeit ir bijuši pirms manis, bet es noteikti neesmu pirmais, un liekas, ka neesmu iekļāvies arī pirmajā piecdesmitniekā. Grūti, protams, tā noteikt, bet gan jau sapratāt. Tālāk seko vecais, labais stāsts. Ar pirkstu galiem turos pie sienām, lai neiekristu podā. Jaukajam aromātam klāt ir nācis karstums. Svīstu nevis no tā, ka kaut kas nenāk ārā, bet no tā, ka te smird, te ir sasodīti karsts, un pēc 26 stundu skrējiena esmu iekrampējies visur kur vien varu, lai vien neiekristu sūdos. Kad tas beidzot ir galā un esmu atrāvis vaļā tualetes durvis, cenšos ieelpot svaigu gaisu, bet tā vietā ievelku rīklē vēl karstumu un sviedrus. Labi, tagad vismaz tik traki nesmird. Ir jau arī gaišās puses, jo nevajadzēja to darīt publiski, un galu galā, bikses arī tā īsti nepieliku. Nemaz nav tik slikti. Šobrīd, protams, par šo visu situāciju varu pasmaidīt, bet tajā brīdi gan smiekli nenāca. Lai vai kā, ceļu es spēju turpināt.

13.05.2018 Siófok 1, Ungārija. Plkst. 10:42. Veikti 204.5 km. Esmu sasniedzis maģisku robežu. Pirmo reizi esmu veicis vairāk kā 200 kilometru. Pacietīgi tuvojos mērķa sasniegšanai. Atlicis mazāk par pusmaratonu, bet katrs solis no manis prasa ļoti daudz. Beidzot esmu aizskrējis līdz pilsētai, kurā palieku ceļojuma laikā. Jā, beidzot tā 205 kilometru zīme, kuru ieraudzīju rīta rosmes laikā. Manas mājas ir rokas stiepiena attālumā, es tās redzu. Šajā brīdī ir jānorij siekalas, ja tādas vēl ir, un jāsaņemas. Ir ļoti, ļoti smagi. Domāju par to, kā likt nākamo soli, kā kaut nedaudz pakustēties uz priekšu. Šajā brīdī iedomājos par skolēniem, kad viņi turējās balstā uz elkoņiem, jeb visiem labi zināmajā “plankā”. Uzdevums bija turēties, cik ilgi var. Bērni trīcēja, viņi raudāja, bet lielākā daļa klausīja mani un turējās līdz pēdējam. Teicu viņiem, lai domā par to, kā noturēties vēl sekundi vairāk. Nedomāt par minūtēm, stundām, bet gan par sekundēm. Man jādomā par nākamo soli, jācīnās par to. Tieši tāpat kā toreiz viņi cīnījās par sekundēm.

Soma spiež plecus. Kājām klāt ir piesieti akmeņi. Liekas, ka atrodos siltumnīcā. 215 kilometri. Vai šis viss reiz beigsies? Vairs nesaprotu neko, pat ne to, cik garu distanci skrienu. Jau apsveru iespēju rakstīt uz mājam, lai pasaka, cik daudz vēl jāskrien. Es zinu, ka esmu tuvu. Lai cik grūti nebūtu, ar katru mokpilno soli tuvojos finišam.

13.05.2018 Balatonvilágos, Ungārija. Plkst. 12:57. Veikti 217.8 km. Is this the last one? Is this the last one? Atkārtoju to divas reizes. Jā, šis esot pēdējais. Tas ir neticami. Sūtu ziņu uz mājām, ka mēs uzvarējām. Sajūta ir fantastiska, un, lai arī cik dīvaini tas neliktos, skrienu savus ātrākos kilometrus visas sacensības laikā. Skrienot vēl paspēju iedomāties, cik daudz laika zaudēju kontrolpunktos. Man nebija pavadošā riteņbraucēja, kas padotu ēdienu un dzērienu. Nekāda atbalsta, nevienas pazīstamas sejas, tikai es pats. No visas sirds vēlējos veikt šo skrējienu vienatnē. Atceros, ar kādu skaudību skatījos, kā citus skrējējus gaidīja mašīnas, kurās atradās viss iespējamais. Ūdens, limonādes, ledusskapis, maiņas apavi. Kamēr man bija soma uz pleciem, saplīsuši skriešanas apavi un cauri šorti. Tomēr visiem tiem cilvēkiem, kuriem neizdevās veikt distanci līdz galam, nebija tā, kas pieder man. Neiedomājama spītība. Sīkstums, lepnums, spīts. Es zināju, ka šajā skrējienā finišu sasniegs tas, kurš ir apņēmies iet līdz galam, līdz pašām beigām. Lai ko tas prasītu. Mašīnas taurē, cilvēki man māj, sveikdami mani atgriežoties. Rūc motocikls, un tā vadītājs, ģērbies melnā ādas jakā man rāda paceltu dūri. Viņš man lēnām pabrauc garām, un es savu dūri turu, cik vien ilgi varu, jo zinu, ka viņš mani vēl redz savā spogulī. Tieši tā, nevis muļķīgas pirkstu kombinācijas, bet sažņaugta dūre, kura man nozīmēja ko vairāk par vienkāršu žestu vai sveicienu. Tas bija mans kaujā saucējs, mans gribasspēks.

Esmu sācis pēdējo kilometru. Droši zinu, ka finišēšu, tāpēc beidzot no somas tiek izvilkts Latvijas karogs. Nesu to somā visa ceļa garumā, ne uz brīdi to nenožēlojot. Aizveru acis un paceļu to virs galvas. Es vēlējos to izdarīt jau pirms gada, bet neizdevās. Es atgriezos un paveicu darbu līdz galam. Protams, priecājos par to, bet vislielākais lepnums bija par tiem brīžiem, kad bija vissliktāk. Man izdevās rast sevī spēku, lai saņemtos un spētu piecelties. Saņēmos brīžos, kad vairs nevarēju pāri lūpai pārspļaut un tas arī bija mans galvenais spēks.

13.05.2018 Club Aliga, Ungārija. Plkst. 13.17. Finišs 221 km. Skrējējs no Latvijas, Didzis Brauns. Finiša laiks 30:17:19. Ieņēmu 44. vietu no 79 finišētājiem. Veseliem 117 sacensību dalībniekiem nācās izstāties. Tas pierāda to, cik grūts šis skrējiens bija. Pirms paša finiša gandrīz atkal aizskrienu nepareizi. Esmu tik noguris, ka varētu apmaldīties savā guļamistabā. Kopā ar medaļu saņemu arī savu uzvarētāja lenti. Tieku fotografēts un sveikts ar finišu. Pavadīju ceļā vairāk kā 30 stundas, un tagad varu izbaudīt vissaldāko sajūtu pasaulē. Varu beidzot apsēsties. Nezinu, vai spēšu piecelties, bet sajūta ir fantastiska. Nekad nesēžu sacensību laikā, jo tā ir lieka laika tērēšana un pēc tam ir ļoti grūti atsākt skriet. Nākamā lieliskā sajūta pēc 221 km veikšanas seko, novelkot sporta apavus. Tad novilkt zeķes, lai varētu nobīties no tulznām un piepampušajām kājām. Tādās vietās man tulznas vēl nekad nav bijušas. Starp šiem prieka mirkļiem pienāk laiks arī kādam skumjam brīdim. Saprotu, ka mani Adidas Solar RNR ir jāatstāj šeit. Paldies, Jums, mazās, par visiem skaistajiem brīžiem un kilometriem, kurus veicām kopā. 2373.47 kilometri ir liels skaitlis. Centos tās bez emocijām iemest melnajā maisā, bet sāpīgi jau bija. Ir laiks doties mājās.

Iznākot no dušas, ķermeni pārņem drebuļi. Ārā ir tik karsts, bet man ir auksti. Es trīcu un tieku paslēpts zem divām segām. Ik pēc brītiņa mostos, jo nevaru ilgāk nogulēt. Sāp visas maliņas. Sāpes neļauj man aizmigt. Mutē tiek iestumta vēl kāda spēcīga pretsāpju tablete. Ceru, ka tās ilgu laiku nevajadzēs lietot. Negribu tās pat redzēt. Nākamajā rītā pieceļoties, ir dīvaina sajūta. Vairs netrīcu, bet paiet, protams, grūti. Tā būs vēl dažas dienas. Domājot par skrējienu, liekas, ka esmu izdarījis neiespējamo, bet tā nav. Viss ir iespējams, ja cilvēks to no sirds grib. Patiesībā izdarīju to, ko vajadzēja izdarīt, lai atkal varētu doties tālāk. Biju sīksts līdz kaulam. Nevienam neko neskaidroju, bet darīju ar nelaužamu pārliecību, jo zināju, ka tā vajag. Mana sirds bija droša, tā teica, ka daru pareizi, un viņa man rādīs ceļu arī tumsā, kad liksies, ka izejas nav. Es ticu, ka pienākot šim mirklim, es atkal spēšu saņemt spēkus, lai nepadotos. Bet kā nezinātājs pateiks, ka vēl cīnos un neesmu padevies? Viņš redzēs sažņaugtu dūri.