Maratona distance tās pašreizējā garumā pirmo reizi tika skrieta Londonas 1908. gada olimpiādē un neskaitāmi skrējēju tūkstoši katru gadu atkal un atkal noskrien. Savā ziņā šīs olimpiskais skrējiens kalpo par pierādījumu cilvēka varēšanai un izaicinājumam noskriet maratonu. Diskvalificētā uzvarētāja dramatiskā finiša fotogrāfija dos iedvesmu katram skrējējam un… arī loģikas faniem.
24. jūlijā pie Vindzoras pils uz starta līnijas nostājās 56 skrējēji no sešpadsmit valstīm un pēc starta šāviena devās pirmajā maratona distancē. Distances garums tika mainīts, jo maratona skrējējiem finišēt vajadzēja pie karaliskās ģimenes ložām olimpiskajā stadionā. Pirmajā olimpiādē maratons tika skriets 40km garā distancē. Olimpiādē līdz pat 1920. gadam tika skrietas dažādas distances, līdz IAAF 1921. gada maijā noteica, ka maratona distances garums būs Londonas olimpiādē veiktais garums.
Skrējēju vidu bija arī mazpazīstams konditors no Itālijas – Dorando Pietri. Lai arī par favorītu uzskatītais Dienvidāfrikas skrējējs Čarlzs Džefersons lielāko distances daļu atradās vadībā un pie 35. kilometra bija pat četrdesmit minūtes priekšā pārējiem skrējējiem, stadionā pirmais ieskrēja tieši itālis.
Tajā dienā Londonā bija ļoti karsts un sacīkstes līderis to neizturēja un nokrita bez spēka. Pēc tam gan Džefersons piecēlās un turpināja distance, bet 41. kilometrā viņu panāca itāļu konditors, kurš bija sācis ļoti ātri skriet, uzzinot ka līderis ir apstājies. Viņam tas maksāja dārgi. Ieskrējis stadionā, itālis bija tik ļoti pazaudējis spēkus un orientāciju, ka nespēja pastāvīgi izvēlēties uz kuru pusi tālāk skriet.
Septiņdesmit metrus pirms finiša arī itāli maratons uzvarēja un viņš pakrita. Pēc brīža viņš gan saņēmās un turpināja skriet, bet veicis dažus metrus viņu pieveica nākamais trieciens. Stadionā ieskrēja amerikāņu skrējējs Džonijs Heiss un līdzjutēju ovāciju radītais troksnis itāļu skrējēju atkal nogāza gar zemi. Pie Dorando Pietri piesteidzās kāds žurnālists un sacensību tiesnesis, un palīdzēja tam piecelties, kā arī pavadīja līdz finiša lentai. No stadiona itāli iznesa uz nestuvēm.
Lai arī cik žēl tas būtu, bet varonīgais skrējējs par olimpisko čempionu nekļuva. Tiesneši diskvalificēja itāli, jo viņš lai veiktu distanci izmantoja citu palīdzību, tādejādi olimpisko zeltu ieguva amerikāņu skrējējs, kurš finišēja otrais. Tik un tā maratona vēsturē iekļuva tieši mazais itāļu konditors, kurš ar savu vīrišķību, iešanu līdz galam un neapstāšanos pie grūtībām – noskrēja maratona distanci līdz galam. Anglijas karaliene lika izgatavot vēl vienu uzvarētāja kausu no sudraba, pie kura tad arī tika Dorando Pietri. Pie tam, pēc pāris mēnešiem Amerikā itāļu skrējējs uzvarēja godīgā cīņā olimpisko čempionu Heisu.
Kāpēc sākumā pieminēju loģiku? Izrādās, ka slavenajā bildē, kur redzams dramatiskais finišs, ka viens no Dorando Pietri palīgiem ir neviens cits kā sers Arturs Konans Doils. Tajā laikā viņš strādāja par olimpiādes komentētāju avīzē „Times.”
Iedvesmojos no drugoi raksta – Из серии «Сильные люди» | Дорандо Пиетри
km 
-
Labs motivators pirms rudens maratona pēdējā treniņcēliena. Īpaši tiem, kuriem tas būs pirmais maratons!:)
Baigi sen par šiem notikumiem tika lasīts, tāpēc lielais paldies Signim par lielisku atgādinājumu un papildus motivāciju ;)
Signi, es tevi pilnīgi labi saprotu. Man arī ik pa laikam gaidot Pirmo Maratonu – it īpaši no rīta pamožoties pēc ‘garuča’, nāk prāta murgainas domas, ka mans finišs nebūs vieglāks par itāļa finišu. Pat pēc sava mūža garākā gludā skrējiena – 33km – man nav pārliecības ka kājas 40. vai 41. vai pāris simtus metrus pirms finiša nesavilksies krampī vai gluži otrādi paliks ļenganas kā itāļu picu meistaram vai arī vēders taisīs tādus pigorus ka gribot negribot jānoiet malā vai galu galā ‘širmis aizbrauc’ un es aizeju pretējā virzienā.
Jebkurā gadījumā – pat ja es rāpoju vai lienu – nestumiet, nevelciet mani (drīkst uzmundrināt, lamāt, padzirdīt) – es negribu dabūt diskvalifikāciju savā Pirmajā. Un es FINIŠĒŠU. Par spīti visiem (arī savām šaubām). Starp citu pēc bildēm spriežot mans dzīvsvars ir kā diviem itāļu picu cepējiem.
Aivars703, tikai, lūdzu, bez histērijas ;) Ja jau esi izturējis 33km ar tik pieklājīgu ātrumu, tad līdz finišam tiksi un bez lielām problēmām – vienīgais dari treniņā to, kas jādara un skrieni maratonā tik ātri, cik tas ir nepieciešams, nepārsniedzot “gaismas” ātrumu, un Tu finišēsi, jo darbs ir ieguldīts gana pieklājīgs! :)) Ar vēderu būs viss ok, ja neēdīsi pirms mačiem “Aivara speķīti” (eh, nespēju šo šedevru vairs atrast – skaitīsim, ka nav bijis), štovētus kāpostus un kaut ko tādu, kas galīgi nesaskan ar skrējēju veselīgas pārtikas statūtiem ;) … katrā gadījumā, palasi forumu un tur par vēdera problēmām viss aprakstīts ;) Lieto noteikti šķidrumu, labāk kaut ko tādu, kur ir minerāļi … nu Tu jau tāpat esi gudrs ;) Lai izdodas! ;)
Tas bij domāts kā joks. Histērija jeb ‘trimbulis’ sāksies 10 minūtes pirms starta, kad nevar saprasts ko darīt – vēl padzerties vai aizskriet vēlreiz uz WC, pulss pārsniedz normu kaut stāvu uz vietas. Par laimi tas ilgst tikai 10 minūtes un tad jau viss aiziet savu gaitu.
Tā jau domāju – tikai esi uzmanīgs! ;) Šo te lasa arī citi skrējēji, kam kādreiz būs pirmais maratons ;))
Zini, arī man ar tiem trimbuļiem ir līdzīgi :) Pirms kārtējā maratona, un jau kārtējo reizi sastopos ;) … galvenais ir, lai viss ekipējums ir pilnīgā kārtībā iepriekšējā vakarā, tad ar mani viss notiek tā, kā tam ir jānotiek normālos mačos ;)
Sava pirmā maratona pēdējos 5km … gadus tā 23+ atpakaļ … skrēju gandrīz autopilotā – dalībnieku maz, skaitu vairs neatceros, bet spēju kādu no konkurentiem apskriet un šādi nofinišēt uz vienas elpas vilciena, jo pēc finiša … kādu laika sprīdi neko neatceros, zinu tikai, ka man kāds pasniedza segu, lai sasildītos … kā nekā, ārā bija marta mēnesis un vēl ap 9:00 bija -2C … nu aptuveni “tāpat” kā šajā skrējienā, tikai bez svešas palīdzības ;)
Uhh, varena cīņa! Ar vairāk kā 100 gadus vecu elpu.
Apbrīnojami tā laika cilvēki …
P.S. > Cik esmu piefiksējis noskrien.lv ievietotie video tā savādi palaižas. Jau 2 video ne tā kā vajadzētu ;) Varbūt kāda kļūme…
Frax1s, kādā ziņā dīvaini? Uz kāda interneta pārlūka?
Apbrīnojami cilvēki!
Tajos tālajos gados šo distanci bija veikt krietni grūtāk, zināšanu un pieredzes masa praktiski nekāda!
Cerams, ka mans pirmais maratons noritēs krietni gludāk, cerams!
[…] 5) noskrien.lv raksts Pirmā maratona distance […]
Raksts labs, bet Aivara komentārs super :))
Cerams, ka mums visiem izdosies :)
Tas ir vāks kaut kāds – izvilkt tik iznīcinošu rakstu atklātībā! :D Jo vairāk lasu un skatos, cik grūti tas ir, jo trakāk nervozēju pirms sava pirmā.
Dorando varbūt bija ātrāks (kādu laiku), bet mēs esam izturīgāki :) Noskrien!
Of his total time of 2h 54min 46s, ten minutes were needed for that last 350 metres. Njā, diezgan ātrāks. Te var redzēt, ka ātrums nogalina… Varbūt nevajag savu pirmo mēģināt zem 3h dabūt gatavu?
essnee, Tu to vari, nervozēt nevajag. Līdz startam un pat līdz 20 km vispār nevajag nervozēt, jo to visu Tu esi sekmīgi darījusi jau daudzas reizes, turklāt šoreiz sākumu varēsi atļauties mierīgāku nekā parasti. Vai tas nav forši? :)
Paldies par rakstu.
Es domāju, ka tajos laikos veikt maratonu bija 10X grūtāk, jo
viņi pat iedomāties nevarēja, ka pēc 80 gadiem skries ar Adidas un pārējām ūber krutajām tupelēm.
Tur vajadzēja būt kārtīgām iekšām, lai pat mēģinātu ar koka tupelēm skriet. Varētu izmēģināt, kāds no maratonitiem, kā ir skriet uz balli ejamajās laka kurpēs :) Vai vispār līdz finišam tiktu?
Nav tik tālu jāmeklē. Aleksandrs Prokopčuks to reiz esot izdarījis. Ja nemaldos, ar ECCO apaviem.
Tieši tā, Prokopčuks ar ECCO apaviem noskrēja (šķiet, arī uzvarēja?) Rīgas maratonu. Ap 1996. gadu, ja nemaldos. Gluži balles kurpes laikam tās nebija (nemaz jau nerunājot par koka tupelēm:), taču skrejamās arī ne.
Prokopčuks uzvarēja, bet ar Euroskor apaviem.
Mjā, un es brīnījos, kāpēc Googlestante neko nezina par ECCO saistībā ar Prokopčuku… :) Bet Euroskor pāris cilvēki tomēr pieminējuši interneta komentāros.
No otras puses, ja mums ar Lielkuili abiem tā likās, neatkarīgi vienam no otra – tad vēl neesmu drošs, kā bija īstenībā. Tīri vai jāmeklē vecas avīzes :))
Bija Euroskor. Kaut kādā rakstā vai TV pāaraidē vēl apsprieda ka itkā Prokopčuks taisa reklāmu ielas apaviem.
Tajos laikos vēl ar skriešanu nebiju saistīts. Steigā (bija jāsteidz prom no darba, bet autobuss reizi pusstundā) nepaspēju sameklēt apstiprinājumu, tāpēc piebildu par iespējamu maldīšanos.
Anduli, Tu būsi manā pavadā devies nepareizā atmiņu virzienā. ;)
Labi, tātad Tava pavada vainīga.. pie manas sklerozes.. :))
Kad reiz Matīss mani piečakarēja teikdams, ka “…varēs jau arī neskriet!”, es pēc teātra apmeklējuma papēž zābakos noskrēju ap 20km. Tā ka balles apavos arī skriet var… bet labāk pasaudzēt apavus un kājas un iet ar tiem ballēties :)
pulvermuca-nepareizs Tev tas pēdējais spriedums ;) Forši ka toreiz tā nedomāji un ieradies uz naksnīgo skrējienu balles apavos :)))
Hmm, man arī bija ECCO prātā. Var jau būt, ka arī ietekmējos. Bet Euroskor taču ir veikals nevis ražotājs?
Un pulvermucas pēdējais spriedums ir pareizs gan. Tas, ka ar balles apaviem var arī skriet, nenozīmē, ka tas ir labākais šādu apavu izmantošanas veids :P Lai nu paliek vien skrienamapavi skriešanai, balles apavi ballēšanai! [Liela daļa sabiedriskā transporta lietotāju piekritīs, ka ar jebkuriem apaviem var uzskriet, lai pagūtu uz tramvaju, pēdējo vilcienu, bet taisoties skriet, tomēr izvēle būs par labu botām, ne zābakiem.]
Ja atmiņa mani neviļ, tad skriešana papēžu apavos beidzās ar mazliet sāpošiem ceļiem dažu dienu garumā (skrienot piezemējos uz papeža). Kā piedzīvojums bija labs pasākums :) atcerēties būs ko ilgam laikam :))