Rīga – Valmiera, 107 km. 2017.

Bailes. No kā man vairs baidīties? No tumsas? Vientulības? Muskuļu sāpēm? Dārdošās smagās tehnikas? Varbūt vajadzētu. Bet es vairs nebaidos. Jā, mani moka neziņa. Neziņa par to, kas ar mani notiks, bet tās nav bailes. Es zinu, ka esmu bijis tur jau iepriekš, esmu izbaudījis visu, bet reizēm man liekas, ka katra reize ir kā pirmā. Viss būs tāpat kā vienmēr, tā pati šoseja, tas pats ceļš, tā pati tumsa un gaisma. Lielākoties pat cilvēki trasē ir vieni un tie paši. Tomēr šoreiz manī ir sajūta, ka viss būs savādāk. Šoreiz uz starta līnijas stājas cits Didzis. Tikpat stūrgalvīgs, kurš vēl joprojām neklausās nevienā, bet jau rūdīts daudzās citās kaujās. Esmu nopietni bruņots. Neko jaunu izdomājis neesmu, tikai šoreiz mans kaujas ekipējums, mans galvenais ierocis – apņēmība un griba, ir nesagraujami. Es zinu, ka būs grūtie posmi, kurus nāksies pārvarēt, tā tam ir lemts notikt. Galamērķis ir tālu jo tālu, un es neesmu no dzelzs, bet man ir jābūt stipram šajā ceļā. Nāksies vien paciest un izturēt, jo šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, cilvēki man tiešām tic! Jau sen ir satumsis, un katra mazā zvaigzne debesīs ir acs, kas vēro mani. Didzi, ja Tev vairs nav spēka cīnīties par sevi, tad cīnies par tiem, kuri vēl Tev labu un kuri gaida Tevi mājās. Ja nevari par tiem, tad cīnies par tiem, kuri liek Tev šķēršļus un met sprunguļus ceļā, lai viņi redz, lai dzird kā zeme rīb, kad tuvosies finišam. Bet, ja nevari arī par viņiem, tad cīnies par tiem, kurus vairs nesatiksi un atvadīties nepaspēji…

“Lai Tev pietiktu spēka visu ceļu!” (Irma, 2. klase) Brīvības piemineklis – Garkalne, 0 – 23 km.

Pirms starta satieku Sintiju un Ritu. Apspriežam pārējos dalībniekus un pārrunājam to, kas mani sagaida, līdz dalībnieki nostājas, lai dziedātu Latvijas himnu. Es, kā vienmēr, stāvu nostāk no pārējiem. Lai arī esmu ar pavadonēm, un apkārt ir tik daudz cilvēku – sacensību dalībnieki, atbalstītāji un nejauši ieklīdušie, es jau šobrīd esmu pilnīgi viens un es tāds būšu visu atlikušo laiku. Vienalga, lai ar ko es kopā skrietu, tas būs tikai īss mirklis līdz atkal nāksies palikt ar sevi. Dodamies trasē, tas laiks ir pienācis, stunda ir situsi. Viss kam esi dzīvojis, domājis un gatavojis sevi. Lai notiek! Galva augstu pacelta, acis vērstas uz priekšu. Laiks pārbaudīt, uz ko esmu spējīgs. Cik daudz spēšu atdot sevi, cik daudz izturēšu. Muguru piespiedis pie sienas, ielas malā notupies bezpajumtnieks. Roka izstiepta, acis izbolītas. Liekas tāds gados jauns, bet tādam jau grūti noteikt to vecumu. Nodomāju, kas tā ir par laimi, atrasties pretī nezināmajam. Jā, dēļ visiem šiem skrējieniem es pamazām sadegu. Tie prasa daudz, tie no manis ņem daudz, un es viņiem dodu daudz. Bet tas ir daudzkārt labāk, kā sēdēt un lēnām sapūt. Pūt un lēnām apaugt ar pelējumu, sēžot uz ielas vai četrās sienās, tam pat nav liela nozīme. Katram cilvēkam savs ceļš ejams šajā pasaulē, un es no sirds priecājos, ka mans ceļš ir tieši tāds, kādu esmu to izvēlējies un iztēlojies. Tālāk mums pievienojas kāds iereibis vīrs, kurš aiz sevis velk čemodānu uz riteņiem. Vēl pievienojam rokas bagāžu, un šis vīrs jau ir pamatīgi nokrāvies. Tomēr viņš ar smaidu uz lūpām apsteidz visus skrējējus. Pie sevis pasmejos par viņu, jo iedomājos, ka viņš šādi varētu veikt ceļu līdz Valmierai. Alkohola reibumā, velkot aiz sevi bagāžu, nesot rokassomu, džinsās un mētelī. Diemžēl, jau pēc simts metriem mazais vīrelis ir apstājies un izskatās manāmi aizelsies. Pēc šī cilvēka sejas izteiksmes spriežot likās, ka viņa veselībai šis skrējiens nebūt nav nācis par labu. Pasmaidu par smieklīgo situāciju, jo, zinot iepriekšējo gadu pieredzi, vēlāk var nebūt spēka pasmaidīt un var nākties gaidīt līdz pašam finišam.

Tuvojoties Berģiem, skrienu nelielā skrējēju grupiņā. Protams, tiek uzsākta saruna par to, cik tālu vēl jāskrien, vai varēsim, varbūt nemaz nevarēsim sasniegt galamērķi. Lai arī šajā kompānijā esmu pats jaunākais, lepni saku, ka šo ceļu mēroju jau trešo reizi. Jūtos kā šī skrējiena veterāns, pieredzējis vīrs. No kāda kunga saņemu jautājumu, kādā pulsa zonā esmu finišējis iepriekšējos gadus. Atbildu, ka nekad tādu neesmu mērījis, un tad iestājās kapa klusums. Laikam tādu atbildi neviens negaidīja, bet atceroties, kā finišēju gadu un divus iepriekš, neesmu pārliecināts, vai tajā brīdī man vispār bija pulss, jo jutos vairāk miris nekā dzīvs. Droši zinu, ka pulss atgriezās nākamo dienu laikā, bet spēja normāli pārvietoties ar savu klātbūtni pagodināt gan nesteidzās. Drīz jau tiek ieslēgts pieres lukturis, un esam tumsā. Sarunas ir pieklusušas, tikai aizmugurē kāds kaitinoši skaļi spļaudās un šņauc degunu. Sāk ļoti gribēties ēst, un nolemju negausīgi notiesāt savus vistas ruletes krājumus. Jā, nekādi banāni vai apelsīni, tieši gaļas izstrādājumi. Katram skrējējam savs. Saprotu, ka sākumā nav kur steigties, bet jūtu, ka pārāk labi uz priekšu neiet. Nedaudz saskumis nodomāju, ka būs labi, ja finišēšu kaut nedaudz ātrāk kā pagājušo gadu. Ieskrienot Garkalnē, uz ielas parādās apgaismojums, kas ļauj uz mirkli izslēgt un no galvas noņemt pieres lukturi. Gadu no gada, viņš vienmēr kaitinoši spiež manu galvu, tāpēc izmantoju katru iespēju novākt viņu no acīm. Kontrolpunktā darbojos ātri, nedaudz papildinot dzeramā krājumus un kabatā iemetot cepumus. Pārlecu pāri vilciena pārbrauktuvei un pa svecīšu izrotāto ceļu dodos tumsā. Es atceros, no kā pagājušo gadu šeit baidījos. No tumsas.

Garkalnes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:00:40. 23km – 02:29:58. Sacensību vidējais temps – 00:06:29 min/km.

“Lai Tu nepiekustu! Lai Tu neaizmiedz!” (Luīze, 2. klase) Garkalne – Sēnīte, 23 – 36.4 km.

Atceros, kā pirms gada, šajā pašā ceļa posmā man briesmīgi nāca miegs. Tik ļoti vēlējos ieritināties zem segas, siltumā un drošībā. Atceros kā Valkā es bēgu no tumsas. Tik ļoti negribēju ar viņu sastapties, līdz tā mani panāca un es samierinājos ar to. Un te nu es esmu. Viens, tumsā un salā. Šis ir īpašs ceļa posms, jo nav melnākas nakts par šo. Uz brīdi izslēdzu savu vienīgo apgaismoju un es neredzu vairs neko. Apkārt ir pilnīga tumsa. Liekas, ka pamats zem kājām ir zudis, un tur atrodas bezdibenis. Uz brīdi liekas, ka temps samazinās. Priekš kam steigties uz priekšu, varbūt labāk pataupīt spēkus. Uzreiz atbildu sev ar pretjautājumu, priekš kam tad Tev vispār šeit ir jāatrodas? Kāpēc Tu izvēlējies šo ceļu? Ja neatdodu sevi visu, tad nekam vairs nav nozīme. No tumsas man neizbēgt, tāpat kā no visa pārējā, kas mani pēdējā laikā piemeklēja. Es varu mukt mūžīgi, bet varu arī stāties visam pretī kā vīrs, lai arī kāds būtu gala iznākums. Šajā brīdī, tur tumsā, nakts melnumā, es zināju, ka šis ir tas brīdis, tas neaizmirstamais brīdis, kad man ir izdevies sevi salauzt, un dūres atkal ir sažņaugtas cieši. Tumsa tinas man apkārt ar saviem taustekļiem, vijas ap manām rokām un kājām. Man nav kur sprukt, un es arī negrasos to darīt. Ja Tu gribi mani, tad nāc un paņem, bet es no tevis vairs nebaidos. Es vairs neesmu tas pats, mazais un gļēvais. Manas rokas, mans ķermenis triecas Tev pretī, droši skatos Tavās acīs, mans skatiens nenovēršas. Manī ir drosme cīnīties par Tevi, skriet cauri tumsai, pat ja tā nebeigsies nekad. Esmu sasniedzis Sēnītes kontrolpunktu. Savu taktiku nemainu, darbojos ātri. Nākamais ceļa posms būs visīsākais, bet arī šoseja šeit būs visšaurākā.

Sēnītes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:37. 36.4 km – 03:57:30. Sacensību vidējais temps – 00:06:28 min/km.

“Lai veicās maratonā” (Kristaps, 2. klase) Sēnīte – Ragana, 36.4 – 45.9 km.

Tik tiešām, kuļoties cauri naktij, ir savācies jau maratons. Tad jāsavāc vēl viens. Tad vēl pusīte jāpievieno. Galvenos uzdevumus izpildu godam. Ik pēc kilometra vai diviem, iemetu mutē siera gabaliņu un padzeros. Iedzeru savu pirmo pretsāpju tableti. Nācās to darīt jau ap 38. km. Salīdzinājumam – pagājušo gadu darīju to nedaudz pirms 90 km. Šoreiz nolemju neko negaidīt, jo manas potītes, kurām nācās daudz pārciest gatavošanās posmā, jau sākušas sūdzēties. Viens brīdis ir īpaši satraucošs, jo sāk likties, ka vairs nevaru noturēties kājās. Nevaru noskriet taisni, pamats zem kājām zūd. Uz brīdi liekas, ka tūlīt izjukšu pa sastāvdaļām. Tas būtu smags trieciens, jo jūtos visai labi. Tālāk sastopu savu cīņu biedru Mārtiņu. Un aiziet! Iet vaļā visa veida sarunas. Ko tikai mēs nepārrunājām. Skriešana, sadzīve, sports, situācija Latvijā un, protams, nažu cīņas, kā uzbrukt, kā aizstāvēties. Šis ir īsākais un šoreiz arī vieglākais ceļa posms. Turklāt Raganas kontrolpunktā varēšu pārvilkt drēbes, jo pirms gada rīts bija ļoti auksts, un biju pamatīgi nosalis. Kontrolpunktā mani sagaida Ilze, kas ir patīkams pārsteigums, jo nebiju gaidījis sastapt kādu atbalstītāju jau tik ātri. Ātri pārģērbjos, paņemu no galda cepumus un dodos tālāk. Dodos pretī rītausmai. Pirmā rīta gaisma man vienmēr liecina, ka esmu par soli tuvāk finišam. Bet vēl jāpaciešas. Apkārt joprojām ir tumšs, bet skriet ir jau daudz vieglāk, jo šajā grūtajā un garajā posmā, kaut uz brīdi, bet es nebūšu viens.

Raganas kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:04:14. 45.9 km – 05:04:17. Sacensību vidējais temps – 00:06:32 min/km.

“Mēs esam tavs spēks un mēs būsim vienmēr Tev blakus!” (Madara, 2. klase) Ragana – Brasla, 45.9 – 64.2 km.

Zinu, ka augstu sasniegumu sportistiem ir sava atbalsta komanda. Zinu arī to, ka arī man tāda ir. Ir tik daudz vieglāk, ja ir kāds, kurš palīdz Tev noturēt tempu, neatslābt un netrakot, pārlieku nekāpināt tempu. Šis ir ļoti garš posms, kurš stiepjas 18 km garumā. Nākamie 10 km, paiet pļāpājot par dažādiem lietām, diemžēl, ne par nažu cīņām, bet par citām saistošām lietām. Ik pēc brīža Endomondo pienāk kāds balss ziņojums. Tas uzmundrina, tajā pašā laikā radot lielāku atbildības sajūtu, jo pievilt pārējos nedrīkst. Skolēni pieprasa pirmo vietu. Pietiek ar to, ka nāksies viņiem paskaidrot, kāpēc tas šoreiz un arī ne tuvākajā laikā nebūs iespējams. Pamēģiniet paši nostāties pret 30 pirmklasniekiem un atbildēt par saviem grēkiem. Attaisnojums, ka es vēl tik ātri neskrienu, šeit nederēs. Liekas, ka Ilzes kompānijā laiks rit visai strauji, un kilometri nemanot krājas. Brīžiem pat skrienam nedaudz par ātru. Bet, jo ilgāk skrienam, jo nepacietīgāks palieku. Kur ir gaisma? Kur kavējas rīts? Vēl joprojām debesis ir tumšas. Dzirdu, kā iedziedas putni. Tā ir laba zīme. Skrienu garām autobusa pieturām, atceros, kā pirms gada vienā no tām piestāju, lai padzertos. Atceros arī to, ka pirms gada šajā pašā vietā jau bija gaišs. Ja iepriekš skrēju cauri melnajai tumsai, tad šoreiz skrienu pretī gaismai. Līdz beidzot, soli pa solim, paliek gaišāks. Pienāk brīdis, kad arī Ilzei ir jādodas atpakaļ. Nedaudz saskumstu, jo zinu, ka vieglā pastaiga ir beigusies. Uz brīdi pat iedomājos, ka varētu skriet nedaudz lēnāk, bet šo domu uzreiz atmetu. Ir jāturpina, temps ir ļoti labs un vienmērīgs. Laikam treniņi un pieredze dara savu. Apdzenu dažus skrējējus. Redzu, ka citiem šobrīd ir krietni grūtāk kā man. Nākas iedzert jau otro pretsāpju tableti. Pa ceļam gan no kabatas izkrituši visi cepumi, bet kontrolpunkts ir jau rokas stiepiena attālumā. Saruna ar kontrolpunkta brīvprātīgajiem: “Varbūt mums Tevi apsegt ar segu? Būs siltāk!”, es atbildu: “Nē, paldies.”. “Siltu tēju?”, es: “Nē, paldies.”. “Varbūt siltu buljonu?” “Nē, paldies.” “Vismaz apsēsties nevēlies?”. “Sēdēšu finišā”. Mana mute pilna ar gurķiem. Nomurminu pateicības un atvadu vārdus un dodos tālāk. Šajā brīdī vieglā dzīve ir beigusies. Mana pārliecība ir augusi, un es saprotu, ka patiesībā kustos visai veikli un ātri. Ja šādi turpināšu, pārspēšu savu iepriekšējo rezultātu ar uzviju. Patiesībā, pat varu iekļauties 12 stundās. Šī doma iezīmē ēras beigas. Es beidzot cīnos par konkrētu rezultātu. No vieglas sestdienas pastaigas, šī sacensība pāraug medībās. Es nezinu, vai es esmu mednieks, vai tieši otrādi – medījums. Laiks ir mans ienaidnieks, un man ar viņu nāksies sacensties. No šīs cīņas man neizbēgt.

Braslas kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:10. 64.2 km – 06:59:25. Sacensību vidējais temps – 00:06:30 min/km.

“Skrien kaut nedēļu, Tu to vari nepadodies!” (Made, 2. klase) Brasla – Stalbe, 64.2 – 77.3 km.

Man diemžēl nav nedēļas. Man ir piecas stundas, kuru laikā jāveic 43 km. Jebkurā citā situācijā, šāds uzdevums liktos vieglāks par vieglu, bet esmu mērojis jau tālu ceļu. Es nezinu, vai mani ceļi izturēs, vai potītes nepārlūzīs uz pusēm. Droši zināju tikai to, ka, kamēr varēšu nostāvēt un kaut skatīties Valmieras virzienā, viss būs iespējams. Ar katru soli mana pārliecība pieaug. Apdzenu pamatīgu sauju ar skrējējiem. Šajās sacensībās īstā skriešana ir tikai sākusies. Esmu labi sagatavojies, jo visu laiku spēju sevi apgādāt ar šķidrumu un spēju sevi piespiest ēst. Es nevēlos sagaidīt to brīdi, kad būs jau par vēlu, un nespēks pārņems mani. Vēl pirms kontrolpunkta apdzenu kārtējos skrējējus un, ierodoties kontrolpunktā, tieku apbērts ar komplimentiem. Ātri uzkožu gurķīšus un metos atpakaļ kaujā, jo sekundes rit un man ir jāpasteidzas.

Stalbes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:03. 77.3 km – 08:20:14. Sacensību vidējais temps – 00:06:27.

“Nepadodies, centies cik vien spēj. Es domāšu, lai Tev sanāk.” (Sāra, 1.klase) Stalbe – Rubene, 77.3 – 93.6 km.

Sāk līt. Vējš pieņemas spēkā. Smagie man traucas pretī, aiz sevi nesot milzīgu lietus mākoni. Viena no smagās tehnikas mašīnām man pret krūtīm triec tik stipru vēja brāzmu, ka ir grūti noturēties kājās. Skrienu pa peļķēm, kājas jau kļuvušas slapjas. Man no muguras garām aiznesas citus apdzenošs smagais ar cisternu. No tā brēciena un ātruma, kādā viņš man aizlidoja garām, satrūkstos un mūku sāņus. Apsolu sev, ka turpmāk būšu daudz piesardzīgāks. Viss iepriekš nosauktais vairumam cilvēku varētu izsaukt riebumu, bet ne man. Es pie šādiem apstākļiem esmu pieradis. Lietus, peļķes, vējš? Šoseja, smagā tehnika? Nogurums, muskuļu sāpes? Tie visi ir mani sabiedrotie šajā cīņā. Es šādos apstākļos jūtos kā zivs ūdenī. Kamēr citi pāriet soļos es turpinu skriet. Kad citi sūdzas par slapjajām kājām, es skrienu peļķēm cauri. Pēkšņi jūtu, ka strauji sāk slāpt. Skaidrs, laiks kārtīgi uzpildīties. Esmu gatavs šim mirklim. Enerģijas batoniņš vēderā, kārtīga zaļās tējas deva klāt un esmu gatavs turpināt. Ar lielu pārliecību ieskrienu Rubenes kontrolpunktā. Šeit saprotu, ka ja vien mani pa ceļam nenospers zibens, es iekļaušos 12 stundās, un šeit sākas jau nākošā cīņas daļa. Man ir jāpaspēj nokļūt Valmierā līdz 11:30:00. Tas nozīmē, ka šajā pēdējā etapā, tiks atdoti visi spēki.

Rubenes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:58. 93.6 km – 10:03:57. Sacensību vidējais temps – 00:06:25.

“Spēks ir tavā sirdī, nevis muskuļos” (Emīlija A., 1.klase) Rubene – Finišs, Valmiera, Sīmaņa baznīcas kliņķis, 93.6 – 107 km.

Pēdējie 13 km. Tad, lai notiek. Šeit arī tiks atstāti pēdējie spēki, viss kas man ir, viss kam gatavojos, tiks veltīts šim noslēdzošajam posmam. Šī doma, par to, kur īsti slēpjas cilvēka īstais, patiesais spēks, tā mani nepameta visu skrējiena laiku. Es par to domāju skrējiena sākumā, kad biju viens un vientuļš, un es par to domāju arī šobrīd. Es atkal traucos visiem garām. Zinu, ka mani vairs neviens neapdzīs, un es visiem iešu garām kā stāvošiem. Es jau redzu Valmieru. Mana apņēmība sprāgst uz visām pusēm, esmu pilns ar emocijām. Man nav laika domāt par to, kas notika iepriekš, jo es jūtu, ka esmu pilnīgi cits Didzis. Es nevelkos kā gliemezis un man nav vajadzība pāriet soļos. Es spiežu sevi doties uz priekšu, es eju, lai atdotu visu! Pretim braucošās mašīnās taurē sveikdamas mani, tās ir manas fanfaras, tās vēsta, ka esmu tuvu galamērķim. Es varu vēl! Aiziet, ātrāk! Lai rīb kaujas bungas, šī cīņa tuvojas noslēgumam. Pēdējā – finiša taisne. Veltu visiem savu kaujas kliedzienu, tas atskaņojas Valmieras ielās, un lidoju pretī finišam. Sarkanais paklājs un pēdējie metri, apstāties vairs nepaspēju un ietriecos baznīcas durvīs. Saņemu citu apsveikumus un lēnām nokliboju malā. Vai tiešām viss? Es esmu pārspējis pats sevi. Nekad nebiju domājis, ka varu veikt šo distanci tik ātri. Varu teikt vēlreiz, ka tā nav lieliska fiziskā sagatavotība, vai liels talants. Tā ir apņēmība un gribasspēks. Stūrgalvība un neatlaidība. Pēdējos 13 km es spēju pamatīgi kāpināt tempu, un spēju to darīt arī pēc veiktiem 100 km. Tiklīdz kā skrējiens ir beidzies, saprotu, ka īsti nevaru paiet, jo kreisā kāja ir piebeigta līdz galam. Pēdu pie zemes pielikt īsti nemaz nevaru, kājas saliekt arī ne. Saprotu, ka stāvu kājās. Didzi, Tu vari apsēsties. Tu to esi nopelnījis. Apsēžos uz slapja soliņa, pie pašas baznīcas. Nezinu, vai būšu spējīgs piecelties no tā, bet svarīgākais ir izdarīts. Visi spēki ir atdoti, un tas šobrīd ir galvenais. Esmu lepns par savu rezultātu. Es redzu, ka spēju progresēt un tas man dod pārliecību, ka viss ir iespējams. Šobrīd man ir laiks sadziedēt kājas un noskaņoties nākamajām kaujām. Ticiet man, garākā nakts manā mūžā vēl tikai tuvojas, bet par to nedaudz vēlāk.

Finišs. Valmiera, Svētā Sīmaņa baznīcas durvju kliņķis, 107 km – 11:20:08. Sacensību vidējais temps – 00:06:21.

Skrējiens tiek veltīts manam labākajam draugam. Draugam, kurš mājās vairs nepārnāks.