Lai veicas, nejēgas. Lācars Leiks un viņa neiespējamās sacīkstes

Pirms trīsdesmit gadiem kāds vīrietis neparastā vārdā Lācars no austrumu Tenesī aizsāka pasaulē sarežģītāko skrējienu. Bārklija maratons (Barkley Marathon) jau bija plaši pazīstams ekstrēmo skrējēju vidū, un 2014. gada dokumentālā filma tam pievērsa plašākas pasaules uzmanību. Šo sacīkšu stāsts ir satriecošs. Stāsts par vīru, kas aiz tām stāv, ir vēl labāks. Ja vien Lācars Leiks patiesi pastāv…

Saullēkts aukstā ziemas rītā. Lācars Leiks stāv līdzās sarkanai Honda automašīnai pie ieejas Frozen Head parkā Vortburgā, Tenesī štatā, kas atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā uz rietumiem no Noksvilas. Mugurā viņam flaneļa krekls, plati, zili džinsi un jauni darba zābaki. Garie, sirmie mati sasieti astē, kas nokarājas pār muguru. No pirmā acu uzmetiena viņš atgādina pensionētu kravas automašīnas vadītāju vai izbijušu kriminālnoziedznieku, kas tagad pievērsies lauksaimnieka dzīvesveidam.

“Tu kavē,” viņš noburkšķ. Ir 7.03 rītā.

Es mudīgi izkāpju no automašīnas un atvainojos. Viņš rādās vēss, atturīgs, viegli aizkaitināts manas klātbūtnes dēļ. Viņa humoru vai harismu, par kuru tik daudz esmu dzirdējusi, nejūtu ne tik, cik melns aiz naga. Varbūt tā liekas tikai man. Esmu šeit ieradusies, jo viņš negribīgi atļāvis sekot viņam un komandai pārgājienā uz Big Knob virsotni, kas ir Frozen Head augstākais punkts. Paskaidroju, ka rakstu lielu stāstu par Bārklija maratonu – pasaulslaveno ultramaratonu, Leika meistardarbu. Leiku šis paskaidrojums nepavisam neietekmēja. Varētu pat teikt, ka viņš likās nedaudz aizkaitināts.

Man teikts, ka septiņu stundu gājiens Big Knob ir labāks par rāpšanos Big Hell, Rat Jaw vai Bird Mountain (tulk. Lielajā Ellē, Žurkas Žoklī vai Putnu Kalnā). Tas ir labāks par The Bad Thing (Slikto Vietu). Mums nebūs jāšķērso Son of a Bitch Ditch (Velns Parāvis Grāvis) – 10 pēdas plata un 10 pēdas (tulk. 10 pēdas ir ap 3 metri) dziļa ieplaka cieši saaugušā mežā. Mēs apiesim Leonard’s Butt Slide (Leonarda Slīpumu), kur 45 grādu slīpumā simtiem pēdu jāvirzās lejup pa dubļiem caur mežrozīšu brikšņiem.

Esmu ģērbusies, it kā būtu jāiet pa tundru: garā apakšveļā, krekliņā ar garām piedurknēm, sporta kreklā, džemperī ar kapuci, virsjakā, zilos džinsos, kāju sildītājos, cimdos, ausu sildītājos un sarkanā adītā cepurē. Biju dzirdējusi, ka Frozen Head virsotnēs temperatūra var nokrist ļoti zemu, neskatoties uz to, cik ciešama tā liekas apakšdaļā.

Gājienu uzsākam klusējot. Es eju pāris soļus aiz Lācara un Raw Dog (tulk. Raupjā Suņa) – viņa drauga un kolēģa. Pirms trīsdesmit gadiem abi šie mežziņi izveidoja Bārklija maratonu – bēdīgi slavenās 100 jūdžu (160km) garās skriešanas sacīkstes pa nepateicīgākajām vietām valstī. Bārkliju uzskata par vienu no sarežģītākajiem ultramaratoniem pasaulē. Daudzajiem dalībniekiem tas pazīstams kā “sacīkstes, kas aprij savus mazuļus”. To pievārēt mēģinājuši labākie skrējēji pasaulē, un viņi izgāzušies. Ap 1000 skrējēji mēģinājuši pieveikt šo distanci, un tikai 14 (red. pēc 2017. gada maratona jau 15) to ir paveikuši. Tas ir kāpums 59 100 pēdu (ap 18 tūkstošu metru) augstumā, kas ir līdzvērtīgs uzkāpšanai Everestā… divreiz. Tas ir vairāk nekā jebkurā citā ultramaratonā: Hardrock tās ir 33 000 (10 tūkstošu metru) pēdas, Nolan’s 14 – 45 000 pēdas (gandrīz 14 tūkstošu metru). Vairākums netic, ka sacīkstes Tenesī štata apvidū varētu būt tik smagas, bet, par nožēlu visiem skrējējiem, tā patiesi ir!

No 1986. gada Bārklijs noritēja nepamanīts, taču no parasta pasākuma pārvērtās kulta apsēstībā. Tikai nedaudzi saprot, kā pieteikties Bārklijam, un vēl mazāk nonāk tuvu tā finišam. Mūsdienās cilvēki no visas pasaules ierodas, lai izmantotu iespēju neguļot iznīcināt prātu un ķermeni 60 stundas ilgās un 100 jūdžu garās mocībās pa nežēlīgiem kalniem. Vieni un apmaldījušies tikai ar kompasu un lūgšanām viņi cīnās ar halucinācijām, ārkārtēju aukstumu un karstumu, pērkona negaisiem, slapjdraņķi un pilnīgu spēku izsīkumu, virzoties pa plašiem, draudīgiem un neiezīmētiem mežainiem apgabaliem.

Gadu pēc gada jauns bariņš apjukušu nabaga dvēseļu dāvā sevi Bārklija dieviem. Viņi brīvprātīgi piekrīt garīgām un fiziskām ciešanām, nakts melnumā šķērsojot šaubīgas ūdenskrātuves, aizas ar plaisām un rupjas klintis. Viņi trenējas gadiem, gadu desmitiem, sacenšoties par vietu, kuru parasti neiegūst, tad mežos vienatnē vemjot, asiņojot, smagi elšot, līdz viņi sabrūk vai pieņem lēmumu padoties un braukt mājās, cerībām un lepnumam velkoties pakaļ kā tukšām konservu kārbām.

Un kādēļ? Lai cīnītos par iespēju tikt iesvaidītam augstāko kārtā, par iespēju kļūt par kaut ko vairāk nekā cilvēku – kaut ko nesalaužamu un neuzvaramu, par iespēju hronikās iemūžināt savu bezbailību gandrīz neiespējamā uzdevumā, bet galvenais iemesls, kāpēc tas tiek darīts – lai pierādītu savu vērti nevis sev, bet tam, ko pielūdz un ciena.

Bārdainais svētais. Mežu krusttēvs. Viņa svētais vienzilbīgais vārds – Lācs.

Patiesību sakot, es neaptvēru, kur iekulšos, uzņemoties uzdevumu uzrakstīt par Bārklija maratonu. Nezināju, ka pati klaiņošu pa mežonīgo apvidu. Cerēju, ka visu varēšu aplūkot no malas, uzmundrināt novārgušos skrējējus, vienlaikus pierakstot savus novērojumus par izturību, cietumu kultūru, sodu un lielākajām dienvidnieku kultūras īpatnībām. Taču, vairāk iepazīstot sacīkšu dalībniekus, mani uzskati mainījās. Tuvāk iepazīstot Lācaru Laiku, sāku viņu saskatīt citā, neparastā gaismā. Mans stāsts it nemaz nebija par sacīkstēm. Tas bija par vīrieti vārdā Gerijs Kentrels.

LĀCARA NEPARASTĀ HARISMA

Big Knob virsotnes slīpumā Lācs kā ērglis veras uz akmeņaino taku. Atkal un atkal viņš pārlaiž acis zemei, meklējot fosilijas, dzīvnieku pēdas un retus akmeņus. Pārgājienā devāmies pirms kādas pusstundas, un viņš pret mani mazliet sācis iesilt. Lācs dalās savās plašajās zināšanās par ģeoloģiju. Pļāpā par vietējo ainavu un šīs zemes dibināšanas vēsturi. Stāsta par trīs radikāli atšķirīgajām Tenesī ģeoloģijas zonām, kādu reti sastopamu kaļķakmens paveidu ASV centrālajā daļā, par augšupejošajiem kalniem, kas izveidojās, Smokies (Lielajiem Dūmakainajiem) kalniem virzoties pa kontinentu pirms 300 miljoniem gadu.

“Ja paskatās uz ASV austrumu daļu no augšas, tad izskatās, it kā kāds būtu stūmis kasti pa paklāju un tādā veidā sakrunkojis paklāju kastes priekšā,” viņš teica.

Nav grūti aptvert, kāpēc tāda vieta kā Frozen Head neatslābstoši piesaistījusi viņa uzmanību visus šos gadus – parks ir anomālija! Kaļķakmens, smilšakmens, slāneklis un akmeņogles veido pamatu. Vienlaikus karaliska un draudīga, sarma kā miljoniem duncīšu sakrājusies uz kailajiem zariem. Sala klātie zirnekļu tīkli patīkami atgādina starp kokiem izstieptas baltas mežģīnes. Lai arī dažus parka nostūros manāms skaistums, lielākā daļa apvidus ir raupja un drūma. Īsāk sakot, neiedvesmojoši. Tieši šī daļa Bārklija maratonu padara tik grūtu. Agrā pavasarī, kad notiek sacīkstes, nav nedz elpu aizraujošu ainavu, nedz zaļojošas augu valsts. Ir tikai dzestrums, neauglīgi skati un necaurredzamas miglas blāķi. Ainavu veido pelēki brūns muklājs, ko nosedz slapju lapu un daudzu gadu garumā sakritušu un satrupējušu zaru kārta. Zari uz zemes atgādina miljoniem pelēku skrāpējumu pēdu, it kā kaut kas būtu plēsies ārā. Koki kā tērauda stieņi, biezoknis kā dzeloņdrāts – nebūs pārspīlēts, apgalvojot, ka tas ir sava veida cietums.

Lācu bremzē klibā labā kāja. Šobrīd viņam ir 62 gadi. Maratonists mūža garumā, kas 50 gadu laikā noskrējis vairāk nekā 100 000 jūdzes (ap 160 tūkstoši kilometru). Lācs to var pierādīt, parādot karti, kurā atzīmēts tīklojums ar ceļiem un takām. Tas viņam palīdz sekot līdzi visām vietām, kur skrējis. Noskrienot tik daudz jūdžu un piedzīvojot traumas, viņš var dot dažus padomus.

“Nav jāēd, lai skrietu,” viņš man pastāsta. “Tās ir vecu sievu pasaciņas. Mēs esam radīti dzīrēm un badam. Vairākums šeit dzīvojošo lielāko daļu dzīves pavadījuši izsalkumā. Vai nu pietiek visa, vai nav nekā.”

Esam vairāk nekā 2000 pēdu (609m) augstumā vietā, kuru dēvē par “grāmatu bāzi”. Bārklija trase nav marķēta, tāpēc Lācs un Raupjais Suns trasē noslēpuši grāmatas, kas kalpo kā atskaites punkti. Kad skrējējs tiek līdz grāmatai, viņam jāizplēš tā lapa, kas atbilst viņa skrējēja numuram, un jāatnes to Lācam kā pierādījumu, ka veikts pilns loks. Grāmatas arī palīdz atrast noklīdušus skrējējus. Atrodot pēdējo grāmatu, no kuras izplēsts attiecīgais numurs, meklētāju komandām sašaurinās vietu skaits, kur varētu atrasties skrējējs. Tiesa gan, parasti nevienu nedodas meklēt, pirms nav pagājušas noteiktās 60 stundas. Šogad izmantotas 13 grāmatas. Tām ir tādi nosaukumi kā “What Did I Do Wrong? (Ko es izdarīju nepareizi?)”, “Confessions of a Virgin Sacrifice (Jaunavu upurētāja atzīšanās)”, “You Can if You Think You Can (Tu spēj, ja tev šķiet, ka spēj)”, “How to Survive and Grow Richer in the Tough Times Ahead (Kā izdzīvot un kā kļūt bagātākam grūtajos laikos, kas sekos).”

Kāpēc grāmatas, es viņam jautāju.

“Kam tad vēl ir numurētas lappuses?” skan atbilde. Lāca jaukais pragmatisms ir krietna daļa no viņa harismas. Viņš arī piebilst, ka grāmatu nosaukumi kalpo izklaidei. Kādu gadu skrējējus pārsteidza tas, ka grāmatām bija pornogrāfisks saturs. Bārklijs kļuvis plaši pazīstams zobgalīgo grāmatu izvēles dēļ, un tagad cilvēki viņam sūta grāmatas pa pastu. Pat tik daudz, ka viņam pašam sacīkšu vajadzībām tās nav jāpērk.

Kalna malā Lācs apstājas pie neizteiksmīga ķepas nospieduma dubļos.

“Vai atšķir suņa pēdas no koijota?” viņš jautā, skatoties uz Raw Dog. “Es atšķiru galvaskausus, bet ne pēdas.”

Raw Dog pienāk klāt, lai appētītu nospiedumus. “Suns,” viņš klusi atbild. Turpinām ceļu. Viņi šādi rīkojas bieži, pārbaudot viens otra enciklopēdiskās zināšanas par apkārtējo vidi. Kad Lācs norāda uz rododendru krūmu, Raw Dog saka: “Tās ir platlapu kalmijas.” Lācs ierosina noslēpt grāmatu bērzā, bet Raw Dog iebilst: “Lāc, tas taču nav bērzs.” Mežonīgais apgabals tiek izmantots zinātniskais izpētei, sava veida mākslas forma.

“Vai kādreiz esi redzējusi rožakmeni?” Lācs man jautā. “Tas ir smilšakmenī izveidojies kristāls, kas atgādina rozes. Būdams mazs, dzīvoju Normanā Oklahomas štatā, un tā bija viena no nedaudzajām vietām, kur tos varēja atrast. Mēs tos vienkārši atradām zemē.”

Lācs, īstajā vārdā Gerijs Kentrels, savu bērnību vecumā no sešiem līdz deviņiem gadiem pavadīja Oklahomā. Tā bija pirmā vieta, kas viņam šķita kā mājas.

“Tur nav kalnu, nav koku, visu laiku pūš tas nolādētais vējš, 15-30 jūdzes (24-48km) stundā. Sešus mēnešus vienā virzienā, un nākamos sešus mēnešus tas pūš pretēji,” viņš stāsta.

Būdams sabiedrisks pēc dabas, Lācs runā par visu. Viņš ir enciklopēdisks un smieklīgs, neizsmeļama informācijas, stāstu un jociņu krātuve. Sarunās viņš ne reizi nesastomās. Sāku aptvert, kāpēc viņš valdzina tik daudzus.

Viņš man pastāsta, ka bērnībā bieži pārvācies. Lāca ģimene pārvācās uz Tenesī štatu, kad tēvs dabūja kosmiskās aviācijas inženiera darbu Tallahomā. Diezgan loģiski, ka puiku, kuram dzīvē ir maz stabilitātes, fascinētu akmeņi un fosilijas – stabilas un pastāvīgas lietas.

Es arī pārmeklēju zemi, bet īsti nezinu, ko meklēt. Mums zem kājām zaigo mirdzoši melna stikla gabaliņi. Pieliecos, lai paceltu vienu šķiltavu lielumā. Rādu, turot to plaukstā.

“Kas ir šis?” jautāju es.

“Tā ir akmeņogle,” viņš atbild. ”Šitā sūda dēļ cilvēki saplosījuši kalnu gabalu gabalos un sačakarējuši vidi.”

Jautāju, vai tā degtu, ja es pielaistu uguni. Viņš atbild, ka jā. O, jā!

SLAVENĪBA FRANCIJĀ

Nākošo reizi Lācu un Raw Dog sastopu agrā piektdienas rītā pēdējā grāmatu bāzē Brushy Mountain (tulk. Mežainais kalns) štata labošanas iestādē. Lācs mūsu grupiņai dod norādījumu sagaidīt viņu Pie Hārdija Vortburgā. Tas ir pirmais aprīlis, un tā nav nejaušība, ka šajā dienā ir oficiālais Bārklija starts.

Sacīkstes sākas sestdien laika posmā starp pusnakti un pusdienlaiku, un neviens nezina, kad tieši. Viss, kas ir zināms – kādā brīdī šo 12 stundu laikā Lācs iepūtīs gliemežnīcā, tā norādot, ka skrējējiem ir tieši stunda laika, lai sapulcētos starta vietā. Sacīkstes sākas, kad Lācs aizdedz savu cigareti. Tas skrējējiem neļauj atslābt. Lācam tas patīk.

Saule vēl nav uzlēkusi, kas ierodos Pie Hārdija, gaiss ir dzestrs un mitrs no rasas. Restorāna vidū ap lielu galdu sasēdušies sirmi vīri – pensionāru, baznīcu apmeklētāju un vectētiņu tipi. Pie šī paša galda viņi katru rītu šeit brokastojuši jau kopš pašiem sasodītajiem pirmsākumiem. Viņi atceras visus zīmolus un dekorus, kādi bijuši Hārdija laiku lokos, viņi spēj atsaukt atmiņā, kurā gadā restorānā parādījās jauni galdiņi, jauns apgaismojums, jauns grīdas segums. Bārklijs ir viņiem labi pazīstams, un par tā tuvošanos vēsta jauno, savādo cilvēku uzplūdi mazajā pilsētiņā tuvākajās dienās ap pirmo aprīli (vai datumu pēc iespējams tuvāk tam), kuru Lācs speciāli izvēlējies sacīkšu sākumam.

Kad ierodas Lācs, viņš pasūta olas ar cīsiņiem un pievienojas vīriem laktā. Lēnām parādās mediju pārstāvji no Francijas un Ņujorkas. Augsto tehnoloģiju audiovizuālā ekipējuma un cieši pieguļošā sporta apģērba dēļ viņi atgādina citplanētiešus no tāltālas zemes. Lācs viņus ignorē. Vietējo vidū viņa īpatnējā draņķīga rakstura kalnieša slava netiek novērtēta, savukārt tuvos un tālos nospodrinātos pilsētniekus tā nerimstoši uzmundrina.

“Francijā esmu slavenība,” viņš man stāsta, “bet Amerikā mani vairāk uzskata par bezpajumtnieku.”

Pērn divi neatkarīgi filmu režisori – Timotijs Keins un Annika Iltisa – uzņēma dokumentālo filmu par Bārkliju. Kad tā tika izlaista Netflix, filma kļuva par grāvēju. Lācs apgalvo, ka filma vietējos iedzīvotājos modināja interesi. Ieradušies aptuveni 10 cilvēki no tāda medija kā CNN, nedēļas nogalē Lācam sekojot ik uz soļa.

“Šogad pasākumam pievērsta liela uzmanība, un man visu šo mediju priekšā jāiziet bez zobiem, līdz ieliks jaunus,” viņš smejoties stāsta. Neilgi pirms dokumentālās filmas iznākšanas un slavas Lācs izrāva zobus. Viņš negribēja doties pie zobārsta, tāpēc zobus izrāva pats. Viņš deva padomu, ka savu zobu izraušana būtu laba sagatavošanās Bārklijam.

Ar zobiem vai bez tiem, bet Lācs no kamerām nebaidās. Viņam raksturīgas asprātības un izteicieni, kas ir kā naglai uz galvas. Tas it nemaz neatbilst viņa ārējam izskatam, tāpēc kameras viņu dievina. Vairāk pavadot laiku Lāca sabiedrībā, sāku saskatīt tēlu, kuru viņš izveidojis daudzu gadu gaitā. Lāca publiskais tēls ir labi ieeļļota mašīna. Tas manī raisīja pārdomas: kas viņš ir patiesībā? Visi viņu pielūdz, viņam izveidojusies kulta fanu pulks. Kas viņā ir tāds, kas visiem liek vēlēties piedalīties?

SLEPKAVAS IZSMIEŠANA

Atrodamies bēdīgi slavenajā Brushy Mountain valsts labošanas iestādē, 120 gadus vecā augstākās drošības cietumā netālajā Petrosas pilsētā. Metāla ieejas vārdu priekšā aug gundegas un dadži. Pat pavītušie ziedi šķiet maldinoši un sarkastiski, gluži kā dekoratīvie spilventiņi uz naglu gultas.

Lācs izkāpj no automašīnas, sakot, ka “sieviete ar atslēgām” ir ceļā. Viņa suns Mazais grauž zāli un pēc tam izvemjas. Pēc dažām minūtēm Liza Rūterforda, sieviete īsiem blondiem matiem, piebrauc baltā kravas mašīnā. Pie gurna piekārtajām atslēgām žvankstot, viņa lēnām atver vārtus.

“Sveicināti beigās!” viņa saka.

Vairāk nekā 100 gadus Brushy Mountain bija viens no lielākajiem maksimālās drošības cietumiem Amerikā. To slēdza 2009. gadā. Paslēpts skarbajos Kamberlendas kalnos, vietējiem zināms kā “Pils,” tas tika uzbūvēts 1896. gadā un tajā izmitināja tālaika bīstamākos noziedzniekus. Cietuma nesaudzīgā apkārtne to padarīja par teicamu ieslodzījuma vietu. Kāds TV reportieris izteicies ļoti trāpīgi: “Izkļūt no cietuma ir viena lieta, bet izkļūt no Morgana apgabala ir kas pilnīgi cits.” Izrādās, ka kāda cietumnieka nemākulīgās bēgšanas stāsts ir vienīgais iemesls, kāpēc Bārklijs eksistē.

Džeimss Ērls Grejs, kurš noslepkavoja mācītāju Martinu Luteru Kingu, 1977. gadā izbēga no Brushy Mountain, kurā izcieta 99 gadu ieslodzījumu par 1968. gadā paveikto slepkavību. Rejs un seši ieslodzītie no cauruļu gabaliem izveidoja stilizētas kāpnes, kuras pārmeta pāri 14 pēdas augstajai sienai. Citi divi ieslodzītie imitēja kautiņu, lai novērstu sargu uzmanību, kamēr bēgļi nokļuva pāri sienai. Reju pēc 55 stundām atrada dzinējsuņi, un viņš atkal tika apcietināts. Šajā laikā – divās diennaktīs un 7 stundās – viņam no cietuma bija izdevies attālināties tikai 8,5 jūdzes. Pārgurušu un dubļainu viņu aizveda atpakaļ uz Brushy Mountain.

Reja bēgšanas mēģinājuma iedvesmoti, Lācs un Raw Dog zobojoties saderēja, ka kāds droši vien pa šiem pašiem mežiem noteiktajā laikā paspētu noiet simt jūdzes. Un tā dzima Bārklijs.

Pēc tam, kad Lācs ar izolācijas lentu pielīmē grāmatu pie metāla stieņa aiz cietuma sienām, mēs klīstam pa pamesto cietuma teritoriju – basketbola laukumu, mazgātavas telpām, vieninieku kamerām bez logiem, sporta zāli, kuru ieslodzītie izveidojuši, izmantojot akmeņus no akmeņlauztuvēm.

“Dekorācijām ir vienojoša tēma,” saka Lācs, “tā ir cilvēku ieslēgšana.”

Liza mūs uzved uz veco pašapkalpošanās kafejnīcu, kurā ieslodzītais Tims Kross 1998. gadā apgleznoja visas telpas sienas. Redzami krāšņi savrupmāju uzmetumi, ar svecēm izgaismotas vasarnīcas, savvaļas dzīvnieki un zivis. Tāpat kā gundegās aiz dzeloņstiepļu žoga, tāpat arī šajās ainās ir kas apdullinoši traģisks.

Pēc tam dodamies uz A kameru bloku, kur 27. kamerā savu ieslodzījumu izcieta Džeimss Ērls Rejs. Pēc kārtas apskatām viņa apdzīvotās telpas. Uz metāla galda ieskrāpēts “Dievs Tevi mīl.” Uz durvīm ir rokām gleznots konfederātu karogs. Norādu uz durvju zīmējumu.

“Cilvēki ir neizprotami,” saka Liza.

Dažkārt cilvēki jautā, vai Bārklijs patiesi ir veltījums vīrietim, kas noslepkavojis vienu no visu laiku labākajiem civilajiem līderiem. Jautājums vietā. Vai Bārklijam ir rasistisks zemteksts? Par to domāju arī es. Dienvidi ir pazīstami ar savām šķietami nekaitīgajām tradīcijām, kuras sakņojas dziļi problemātiskos uzskatos. Kad to jautāju Lācam, viņš tikai pasmejas. Viņš atbild, ka mērķis vienmēr bijis pasmieties par čali, parādīt, kāds nīkulis viņš bija. Uzskatu, ka Lācs šajā jautājumā atbildējis godīgi.

Runājot par sacīkstēm, Lācs vairākkārt izmanto vārdu “sods”. Viņš saka, ka tas nav sods, ja vien netiek veikts pilns loks. Sodi vietējiem ir labi pazīstami. Ir gandrīz smieklīgi skatīties kādu ciešam. Bārklijs uz tā balstās. Daudzie maratona loki piespiež skrējējiem četras reizes izlemt, vai doties atpakaļ mežonīgajā apvidū. Viņiem jāatgriežas nometnē pie saviem draugiem, ģimenes, guļammaisa, bet viņi nedrīkst uzkavēties ilgāk par dažām minūtēm. Šī iemesla dēļ lielākā daļa skrējēju sacīkšu laikā neizritina savus guļammaisus. Lai nekristu kārdinājumā.

“Spoki niknojas, ja vandāmies pārāk ilgi,” saka Liza. Pirms dodamies prom, viņa mums izklāsta plānus par kokteiļa taisīšanu cietumā no mellenēm, kazenēm, brūnā cukura un sviesta. Viņi to dēvē par End of the Line Moonshine (tulk. Beigu Maisījumu).

VISS LĀCA DĒĻ

Piektdienas vakarā tiek ēsta vista. Lācs kopā ar citiem organizētājiem visu pēcpusdienu pavadījis, slienot reģistrācijas telti un numura zīmju sienu un reģistrējot skrējējus. Kamēr visi iekārto savas nometņu vietas, uz grila visu nakti bārbekjū un pikantajā mērcē čurkstinās milzīgi cāļu stilbi. Tiklīdz kāds stilbs tiek noņemts, tā cits nāk vietā. Pret celmu atbalstītas divas milzīgas bundžas ar konservētām pupiņām. Regulārie Bārklija apmeklētāji ierodas ar groziņiem. Kādā brīdī ierodas sieviete ar kūku, uz kuras rakstīts “Good Luck Morons (Lai veicas, nejēgas!)”.

Lāca un Raw Dog savdabīgā humora izjūta sacīkstēs nosaka it visu, sākot ar noteikumiem un dalības maksu līdz tradīcijām, kas raksturīgas neparastajam biedriskumam, kas pastāv starp vairākām paaudzēm tā saukto “Barkers”. Pērn Bārklijam pieteicās vairāk nekā 700 cilvēku. Tika izraudzīti tikai 40.

Viņi kopā ar ģimenēm un draugiem šeit ieradušies no visas pasaules. Somija, Nīderlande, Zviedrija, pieci cilvēki no Francijas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Brazīlijas, Bolīvijas, Kanādas, Jaunkaledonijas. Visā sacīkšu vēsturē piedalījušies skrējēji no Indijas, Dienvidāfrikas Republikas, Meksikas, Taivānas, Tadžikistānas, Japānas, Ukrainas, Lietuvas, Krievijas, Ungārijas, Antarktīdas Zinātņu stacijas un citām vietām, ieskaitot visus ASV štatus, izņemot Ziemeļdakotu.

“Viņiem grūti laupīt drosmi, nevari zināt, kā tas ir,” saka Lācs.

Izraudzītie skrējēji februārī saņem vēstuli no Lāca ar paziņojumu par viņu atlasi. Vēstulē Lācs garantē, ka dalība Bārklijā “nenozīmē neko vairāk kā ilgstošas neizsakāmas ciešanas, kurām sekos tikai izgāšanās un pazemojums.” Viņš raksta, ka laiku pirms sacīkstēm var pavadīt trenējoties, bet labāk to veltīt, lai nokārtotu savas lietas. “Atjauno testamentu, apciemo draugus un radus, kā arī nokārtot visus savus darījumus. Ja briesmīgais garīgais stāvoklis, kura iespaidā pieteicies 2016. gada Bārklija maratonam, uzlabojas, tad vēl vari izbēgt, uzrakstot man un lūdzot savu vietu nodot kādam citam neveiksmīgam pamuļķim.” Vēstuli viņš paraksta ar “Lai Tavs dievs stāv Tev klāt! Lācs.”

Katru gadu dalības maksa ir 1,60 ASV dolāru un vēl kāda lieta, kuru nosaka Lācs: garās zeķes ar zeltainiem pirkstgaliem, pogājamie krekli, Camel cigarešu paciņa. Pērn bija jāatved flaneļa krekli, un šī iemesla dēļ Lācs arvien staigā jaunos kreklos. Šogad dalības maksā ietilpst “foršs t-krekls ar uzrakstu svešvalodā.” Jaunavām jeb skrējējiem, kas Bārklijā piedalās pirmo reizi, no sava štata vai valsts vienmēr jāatved automašīnas numura zīme, kura tiks pievienota numura zīmju sienai. Reģistrācijas teltī visi skrējēji ierodas ar pieprasīto kreklu, sīknaudu, bieži – arī ar kādu pārdomātu dāvanu no sirds: retām Jaunkaledonijas monētām, ar roku zīmētu Lāca portretu numura zīmes aizmugurē. Kāds liels dūzis no “Nutella” atvedis personalizētu burciņu, uz kuras vārda “Nutella” vietā rakstīts “Lācars”. Pretī Lācs dod numurus, dažus neskaidrus norādījumus par trasi un smieklīgu plānu, kā būs veicama trase.

Skrējējiem reģistrējoties, jautāju, kāpēc viņi izvēlējušies Bārkliju, nevis citus maratonus. Visi sniedz vienu atbildi: Lācs.

Kima, 33 gadus veca dalībniece, kas piedalās pirmo reizi, man saka: “Tikai viņa dēļ.” Stīvs, kurš Bārklijā piedalījies septiņas reizes, saka: “Tādu veci kā Lācs nevar aizstāt. Viņš tāds ir vienīgais. Lācs ir Bārklijs.”

Kima ir viena no astoņām sievietēm, kas šogad startē. Neviena sieviete vēl nav pabeigusi skrējienu, bet viņas tik un tā katru gadu turpina pieteikties. Jautāju kādai sievietei, vai viņai šķiet iespējams, ka sieviete varētu finišēt. Viņa saka, ka viņai tā neliekas. Šo pašu jautājumu uzdodu daudzām sievietēm, un, man par pārsteigumu, visas piekrīt, kā ierobežojumu minot sieviešu soļu platumu un ķermeņa uzbūves fiziskos ierobežojumus. Lācs paskaidro, ka labākie vīriešu skrējēji sacīkstēs finišējuši tikai dažas minūtes pirms kontrollaika beigām. Pēdējais uzvarētājs, kas 2014. gadā bija Džareds Kempbels (2015. gadā nefinišēja neviens), finišā ieradās tikai 6 minūtes pirms 60 stundu kontrollaika. Lācs saka, ka sievietēm vienkārši trūkst ātruma. Par spīti tam visam, dažas drosmīgas dvēseles tomēr ir gatavas pamēģināt.

Kamēr tiek piereģistrēti skrējēji, es ievēroju Lāca rokas. Tās ir smalkas. Nagiem ir perfekts manikīrs un āda izskatās maiga kā zīdainim. Tas galīgi nesader ar viņa kalnieša personību. Viņš man pastāsta, ka citā dzīvē viņš strādā par grāmatvedi. Viņš saka, ka ir svarīgi, lai rokas būtu koptas, norādot uz cipariem papīros.

Tieši šajā brīdī parādās atšķirības starp Geriju Kentrelu un Lācaru Leiku.

“RĪKOJIES PAREIZI UN BRAUC MĀJĀS”

9.44 rītā Lācs iepūš gliemežnīcā. Parkā manāma gatavošanās murdoņa. Visi nemierīgi gaidījuši kopš pusnakts. Skrējēji sāk iesildīties, skrienot pa nometni. 10.30 lielākā daļa jau sapulcējušies ap starta vietu – dzelteniem vārtiem, daudzos gados nokvēpušiem ar cerībām un sakāvi. Cik roku tiem pieskāries?

“Vislielākais pūlis, kāds mums līdz šim bijis,” Lācs man saka. Ap skrējējiem sastājušies aptuveni 50 cilvēki.

Kāds pajautā: “Vai tuvumā ir ātrā palīdzība?”

“Ir – slimnīcā,” Lācs sausi nosaka.

Lācs nokrekšķinās, lai pirms maratona sākuma izteiktu dažus paziņojumus. Viņš skrējējiem saka, ka pirms vārtu sliekšņu šķērsošanas viņiem vajadzētu “salīgt mieru ar savu dievu” un pārliecināties, ka visas lietas ir nokārtotas. Viņš saka, ka piedalīšanās maratonā būs sliktākais lēmums viņu mūžā, un viņš apsola nevienam neteikt, ja kāds tagad pārdomās.

”Jums ir 24 sekundes laika, lai rīkotos pareizi un brauktu mājās,” viņš skrējējiem saka.

Tad tonis no jokaina mainās uz nopietnu un sirsnīgu. Viņš nosauc tos Bārklija skrējējus un draugus, kas aizgājuši mūžībā. “Es vēlos nolasīt viņu vārdus, jo viņu šodien šeit nav ar mums, un viņi nekad nebūs kopā ar mums, bet šeit ir daļiņa no viņiem.”

Atlikusi tikai viena minūte. Viss apklust. Skrējēji sastingst. Dzirdu kāda vīrieša čukstu savai sievai: “Tas ir tik sirreāli!” Visu acis pievērstas Lācam, gaidot, kad viņš izvilks cigarešu paciņu un aizdedzinās cigareti. Šī ironiskā aina ir smieklīga – izveicīgie un ar veselīgu dzīvesveidu apmātie nesmēķētāji aizturētu elpu gaida, kā viens vecis aizsmēķēs. Beidzot Lācs izvelk cigareti, pavirši to aizdedzina, un skrējēji dodas trasē.

“Palikušas mazāk nekā 60 stundas,” Lācs smaidot saka.

Maratons sastāv no 20 jūdzes (ap 32km) garas trases pa mežiem. Dalībniekiem šajā trasē jānoskrien 5 apļi, kopā 100 jūdzes (ap 160km), skrienot gan pulksteņrādītāja virzienā, gan pretēji. Lācs apgalvo, ka tādējādi skrējēji tiek apmulsināti un viņi nekad īsti neizprot trasi.

Sarunās ar skrējējiem daudz ko atklāju par Bārklija pieredzi. Tas ir saistīts ar ikvienu cilvēcīguma šķautni. Tiek pielietota māka darboties komandā, humora izjūta, līdzjūtība, prasme atkopties no lieliem un maziem trūkumiem. Tas ir kas vairāk nekā fizisks izaicinājums. Arvien jādomā par navigāciju, jo viņiem vienmēr jāzina sava atrašanās vieta. Skrējēji nezina, kas sagaidāms no Frozen Head. To nevar zināt. Ir lietas, kas nekur citur nav atrodamas. Skrējējiem nekļūdīgi nepieciešama ikviena viņu daļa; ja viņi kļūdās, tad kļūdas ātri iekrājas. Lielākajā daļā taku skrējienu un ultramaratonu pieejami ātrās palīdzības punkti, laika kontrolpunkti, trases marķējumi, tāpēc ar pienācīgiem treniņiem tos iespējams pieveikt. Taču ne Bārkliju. Skrējējus tam nesagatavos nekādi treniņi.

Cilvēces kopējo zināšanu bāzei ir kāds pamats. Ja tā padomā, tad kustēšanās un staigāšana ir pirmais, ko darām. Neskaitot gremošanu un citas neapzinātas darbības, skriešana, kāpšana un staigāšana ir tas, ko protam darīt vislabāk. Divkārtējais Bārklija finišētājs Džareds Kempbels teicis, ka trasē viņš juties, it kā no viņa būtu palikušas tikai divas būtiskākās daļas. Līdzīgs uzskats dažādos veidos pazīstams daudziem skrējējiem. Kādā brīdī ikviens no viņiem ir tumsā viens pats. Paies 12-40 stundas, līdz viņi ieraudzīs kādu cilvēku, viņi ir pārguruši, cīnoties ar sāpēm, bailēm un prieku. Lai cik trenēts būtu skrējējs, uz pleca sēdēs velniņš sacīdams: “Tas viss ir priekš kaķiem.” Prātā nemitīgi un skaļi dun šaubas. Katru stundu un katru sekundi jāpieņem lēmums turpināt. Kāds skrējējs teicis, ka, atrodoties trasē, nekas cits neeksistē, viss, uz ko jākoncentrējas, ir turpināt virzīties uz priekšu.

“Skrien vai nē, bet tur rodas daudzas jaunas atklāsmes par sevi,” teica kāds skrējējs.

“Tas, kas man likās pietiekami, nebija pietiekami,” teica kāds skrējējs, kurš atgriezās pēc 16 stundām trasē, nespējot pieveikt pat pirmo apli no pieciem.

Nākošo 24 stundu laikā ik pa laikam parādās skrējēji, viņi nes savas grāmatu lappuses un dod tās Lācam, un minstinoties dodas atpakaļ trasē. Pēc otrā apļa padevusies jau puse skrējēju. Tikai četras no astoņām sievietēm pieveica pirmo apli. 29 gadus vecā Dženilina Ītena no Soltleiksitijas ir vienīgā sieviete starp septiņiem skrējējiem, kas mēģina pieveikt trešo apli. Tomēr viņa un trīs citi skrējēji to neizdara. Trīs atlikušie skrējēji, kuri pieveikuši trešo apli, ir 39 gadus vecais Gerijs Robinss, kurš piedalās pirmo reizi, 31 gadus vecais vietējais Džons Kellijs un 36 gadus vecais Džareds Kempbels, kurš Bārklijā finišēja 2012. gadā un 2014. gadā.

Pirmdienas rītā, divas dienas pēc starta, divi skrējēji – Kellijs un Kempbels, atgriezušies no ceturtā apļa un devušies pēdējā aplī. Nometnes grupa gaida, kad no ceturtā apļa atgriezīsies Džons Kellijs, kurš vietējiem ir tik labi pazīstams, ka viņa uzvārdā nosaukts viens no kalniem. Laika paliek mazāk. Kad viņu beidzot pamana, viņam ir aptuveni 12 minūtes, lai atnāktu un tad atgrieztos trasē.

Ja tam tiks veltīts vairāk laika, tad pēdējā apļa pieveikšana ir neiespējama. Viņš tik tikko iet. Labajā rokā viņam ir kūja, otra kūja velkas aiz kreisās plaukstas. Seja viņam balta kā papīrs, neizteiksmīga. Visi sāk klaigāt un kliegt par laiku. Viņš atlaižas uz netīrajiem, dzeltenajiem vārtiem, ir skaidrs, ka viņš nedosies atpakaļ trasē. Viņa komanda sāk piegādāt ēdienu. Viņa sieva ir modra. Viņa cenšas viņu emocionāli uzmundrināt. Viņš nevar ieēst. Viņam pie mutes pieliek maizīti ar krēmsieru, bet viņš neēd.

“Man jāpaguļ,” viņš vārgi nomurmina, “es gribu gulēt. Vajadzēja pagulēt, kad biju pēdējā aplī.”

Visi atbild ar uzmundrinājuma vārdam, saka, ka drīz varēs gulēt, bet vispirms viņam jādabū savs numurs. Ir jāuzsāk piektais aplis, pat ja to nepabeidz. “Varēsi gulēt tur,” kāds norāda uz zemi tieši aiz vārtiem.

Lācs cieši skatās Džona apātiskajās acīs un mērķtiecīgi dod viņam numuru. Džons mērķtiecīgi to paņem, lēnām apiet dzeltenos vārtus. Viņš uziet kalnā aptuveni 100 jardus, tad sāk riņķot uz vietas kā suns. Viņš noguļas uz aizmieg.

Visi vēro viņu guļam. Lācs aiziet, nesakot ne vārda.

“Mēs to saucam par Upper Kelly Campsite (Kellijas Augšas nometņu vietu),” saka kāds skatītājs, kurš pabeidza sacīkstes pirms dažiem gadiem. Cilvēki pasmejas un dodas turpināt to, ko bija darījuši.

Aptuveni pēc stundas Džons pieceļas, parīstās, uziet Bird Mountain (Putnu Kalnā) un paņem savu pēdējo grāmatas lapu.

Mana draudzene Tamāra, kura visu nedēļas nogali uzņēma fotogrāfijas, dodas uzmeklēt Lācu un uzdot jautājumu. Viņu atrod sēžam savas automašīnas aizmugurē. Acis viņam asarainas un asinīm pieplūdušas. Izskatās, ka viņš raud. Viņa apvaicājas, vai viss ir kārtībā.

“Mēs nupat kā redzējām, kā kāds atdod visu, kas viņam ir,” viņš saka. Viņam trīc balss. “Piedod! Man jāsavācas.”

Viņa aptver, ka šī ir pirmā reize, kad sašķobās Lāca personības priekškars. Šis ir Gerijs. Lācs ir izgājis. Taču šis brīdis, lai cik īss, ir pārāk trausls, pārāk patiess. Acumirklī viņš izmet joku. Tā uzreiz parādās Lācs. Viņš ir atgriezies. Gerijs ir prom.

Ap 55 stundām nometnē atgriežas Gerijs Robinss. Nometnē atbalsojas ar tauri pūsta “Taps” melodija.

“55 stundas es sevi atdevu Bārklijam, savu sirdi, dvēseli, prātu un miesu,” Gerijs raksta savā blogā. “Es pilnībā biju iekšā. Trīs pilnas dienas nekam citam šajā pasaulē nebija nozīmes, un man tas patika. Es nesasniedzu Bārklija maratona finiša līniju, bet es biju sasodīti tuvu. Jau iepriekš zināju, ka šīs sacīkstes mani izaicinās vēl nebijušos veidos, un, dritvai micīt, tā bija! Sacīkšu laikā likās, ka prātā esmu atvēris durvis uz tādu istabu, kurā vēl nekad nebiju bijis, un šajā istabā atradās ideālais “es” bez ego, bez aizspiedumiem, neieinteresēts dzīves sīkumos, nelokāms nodomos, nekā netraucēts, plaši atvērtu sirdi un nespējīgs pārspīlēti reaģēt uz šķēršļiem savā ceļā. Vēlos, kaut biežāk varētu būt šis cilvēks.”

Vēlā pirmdienas vakarā, neilgi pirms 60 stundu kontrollaika, velkoties parādās Džareds un uzliek roku uz dzeltenajiem vārtiem, kļūstot par vienīgo, kas Bārkliju pieveicis trīs reizes. Viņa laiks ir 59 stundas un 30 minūtes.

GRĀMATVEDIS ATGĀŽAMAJĀ KRĒSLĀ

Dažas nedēļas pēc Bārklija apciemoju Geriju viņa mājās. Vēlos uzzināt, kāds viņš ir, kad sacīkstes ir galā, kad nav jāspēlē Lāca loma. Viņš dzīvo laukos zaļojošā apvidū skaistā mājā, ko uzcēlis savām rokām. Viņš otrajā stāvā iekārtojis istabu ar gultām īpaši skrējējiem. Viņa suņi Lielais un Mazais brīvi klejo pa īpašumu. Pēc muguras traumas viņš sāka nodarboties ar mūrēšanu, kas ir alternatīva garlaicīgajām fizioterapijas un rehabilitācijas metodēm. Visas akmens sienas un kāpnes īpašumā viņš uzcēlis pats.

Gerijs un Sandra ieaicina mani iekšā. Viņi ir mīļi un atvērti. Sandra mani aicina apsēsties uz dīvāna un izvelk dučiem fotoalbumu. Gerijs sēž atgāžamajā krēslā dzīvojamajā istabā, kamēr mēs pārlapojam attēlus ar vairākiem gadu desmitiem: maratoni, iepriekšējās dzīvesvietas, bērni, kad tie bija mazi. Vienā attēlā redzama ģimene stāvam Bīčholas savrupmājas priekšā. Tā ir nolietota plantāciju māja, kurā viņi kādu laiciņu dzīvoja. Sandra stāsta, ka tur nebija tekoša ūdens un apkures. Viņi rīkojās kā mācēja, mīļi atmiņā atsauc Sandra. Gerijs saka, ka uz ceļa savācis rotaļlietas bērniem. Kā vienu no labākajiem atradumiem viņš atmiņā atsauc rotaļlietu Skeletor ar vienu roku. Fotogrāfijās ģimene izskatās jautra un laimīga. Tagad pāris flirtē un joko tādā veidā, kāds, manuprāt, īpaši neatšķiras no laikiem, kad viņiem bija divdesmit gadu. Sandra pastāsta par Gerija pužļu kaislību un gadu desmitus, kas pavadīti, trenējot Mazās līgas beisbolistus. Es viņam jautāju, kas viņam sakāms par mūsdienu bērniem, gaidīdama sarkastisku atbildi.

“Cilvēki slikti izsakās par bērniem,” viņš saka, “bet mūsdienu bērni ir satriecoši.”

Pēc dažām stundām, kas pavadītas, pārķemmējot viņu pagātni, Gerijs pieceļas, lai pagatavotu savus “slavenos” siera burgerus. Viņš izmanto serrano piparus un savu slepeno sastāvdaļu – karija pulveri. Pirms sākt gatavot ēst, viņš atnes grāmatu kaudzīti. Tās ir grāmatas, kuras viņš sarakstījis par savām attiecībām ar suni Lielo. Stāvot pie virtuves letes, viņš pastāsta, kā atradis Lielo mežā netālu no mājas. Suns bija sašauts un gaidīja savu nāvi, bet Gerijs viņu paņēma savā apgādībā un izārstēja. Viņš saka, kas tas bija viens no īpašākajiem pārdzīvojumiem, un kopš tā laika viņš pierakstījis savas dienas ar Lielo četru grāmatu sērijā “Lielā suņa dienasgrāmatas.”

Kad apsēžamies ēst, beidzot pajautāju to, ko vēlējos uzzināt visu šo laiku. Kāds ir stāsts par vārdu Lācars Leiks? Es sagaidu kādu atsauksmi uz Bībeles stāstu par bagātnieku un ubagu Lācaru, vai Lācaru un četrām dienām. Izrādās, ka tas ir tikai kāda cilvēka vārds, kurš viņam nejauši nosūtījis e-pastu. Kādu laiciņu pēc tā, kad Gerijs sācis izmantot šo vārdu, skrienot caur kādu mazu pilsētu, viņš šo vārdu atkal uzgājis telefonu grāmatā. Pēc nelielas izpētes atklājies, ka patiesi eksistē vīrietis vārdā Lācars Leiks. Viņš bijis fermeris Boliverā Tenesī štatā. Dzimis 1922. gadā un 2009. gadā miris 87 gadu vecumā.

Pirms pametu Gerija un Sandras mājas, pēdējo reizi ielūkojos fotogrāfijā ar Lācu lielā baltā namā: iztaisot kaut ko no nekā. Domāju par visiem bērniem, kurus viņš trenējis Mazajā līgā, un par skrējējiem, kuri cīnījušies ar sevi, lai paveiktu satriecošas, neiespējamas lietas.

Man nav raksturīgas banālas beigas, bet, griežoties no viņu piebraucamā ceļa, es nespēju beigt domāt, vai cilvēki, kuri iztaisa kaut ko no nekā, kļūst par leģendām.

Iespējams, ka iemesls, kāpēc vēlamies saņemt viņu novērtējumu, viņu atzinību, vēlamies būt viņu tuvumā, tikt paņemtiem zem spārna, ir tāpēc, tikai varbūt tāpēc, ka vēlamies, lai viņi kaut ko iztaisa arī no mums.

Autore: Sāra Estesa | Fotogrāfe: Tamāra Reinoldsa

Avots: http://bittersoutherner.com/lazarus-lake-barkley-marathons-good-luck-morons

Tulkoja: Zane Vaļule, Daugavpils universitāte