Transgrancanaria 360° – nomoda sapņi

„Kāds prieks ir diennakti un vairāk mocīties no karstuma un pārguruma, pat, ja tas notiek visskaistākajā vietā uz zemes?” Šāds jautājums mani nodarbina jau pāris gadus, kopš es pieveicu savu pirmo kalnu ultru, Transgrancanaria 125km, tālajā 2015. gadā.

Lēna dabas baudīšana vai ātra, ja vien tās ir kaut kāda veida sacensības, tā beigu galā neizbēgami izvēršas par negantām ciešanām, kuras nav vēlme piedzīvot vēlreiz. Taču kurš gan nezina par ultru mīļotāju vārgo atmiņu? Visa šī it kā žēlošanās taču ir tikai vārdi. Patiesībā viss ir pilnīgi otrādi – kā lai tā pa īstam izbauda kādas vietas skaistumu un burvību, ja vien nedodas tur kārtīgi pasvīst. Kas paliek atmiņā, kad kājas pārstājušas sāpēt un murgi naktī mitējušies? Protams, ka tikai skaistais. Katra sīkā vai dramatiskā uzvara pār „negribu” un „nevaru”. Tās nodevīgās, jaukās, adrenalīna pilnās izjūtas, kas neizbēgami mūs piemeklē katrā elpu aizraujoši skaistā kalnu skrējienā. Tās taču liek mums justies tā pa īstam dzīviem!

Lai nu kā, Grankanārija ir vieta, kur man patīk atgriezties atkal un atkal –  pirmajā reizē tikai atpūta, otrajā pirmais maratons, trešajā – pirmā kalnu ultra. It kā jau liekas, ka būtu gana darīts uz vienas mazas salas, tomēr, kad mani sasniedz informācija par jaunu Transgrancanaria distanci (paldies Andrim), āķis ir lūpā. Lasu nolikumu un man tas liekas kas nereāls. Tieši tā, kā man patīk. Man ir garlaicīgi piedalīties skrējienos, par kuriem zinu, ka finišēšu. Mani allaž aizrauj tas nezināmais – es nezinu, vai spēju pieveikt 265 km ar 16500 kāpuma metriem. Nezinu, vai spēšu atrast ceļu tumsā, nemarķētā trasē, ja aiz muguras būs vairākas negulētas naktis. Es nezinu, cik diennaktis varu pārvietoties bez miega.  Nezinu, vai iekļaušos 101 stundas kontrollaikā. Tāpēc tas ir tik sasodīti interesanti, un, tikko kā reģistrācija ir atklāta, mans pieteikums un motivācijas eseja jau ir ceļā pie spāņiem. Tikai, kad dalības maksa samaksāta, uz mirkli pieslēdzās veselais saprāts. Bet ko nu vairs – vai nu pirmo reizi kāda muļķība sastrādāta?

Kaut laika ir daudz, arī uzdevumu nav mazums. Jāatrod mītnes vieta, jānopērk lidmašīnas biļetes, jāsameklē visas neganti garajā sarakstā prasītās obligātā ekipējuma lietas. Ko gan es iesākšu ar to telti, kas man būs jāstiepj līdzi uz sava kamieša? Vai nazi? Vai es ar to stāšos pretī milzu iguānām, vai kādiem iedomu tēliem, varbūt kaktusiem? Ir par ko lauzīt galvu.

Kopā jautrāk – saorganizējas tāds kā Vāveru izbraukuma pulciņš, būs lieliska kompānija gan ceļā, gan skaistajā villā pie okeāna, kuru paspējusi norezervēt Inga. Kopā ar Lindu nopērkam lidmašīnas biļetes, bet Lauma ir lielisks atbalsts interesanto obligātā ekipējuma lietu sagādē. Taču pirmās grūtības mani piemeklē saistībā ar medicīnisko sertifikātu. Sēžu ģimenes ārsta kabinetā un nespēju noticēt, kad daktere man pasaka striktu un skaidru „nē”. Viņa šo neparakstīšot un viss. Jau pirms 2 gadiem tas nāca grūti, bet šoreiz esmu tiešām atdūrusies pret sienu. Asaras saskrien acīs, daudz netrūkst, lai es sāktu raudāt aiz dusmām, bet daktere ir nepielūdzama: es ne fiziski, ne psiholoģiski neesot gatava tādai slodzei un, visticamāk, tajos kalnos arī palikšot. Viņa man neiesaka to darīt ne kā ārsts, ne kā cilvēks. Kas tās par nedzirdētām muļķībām?! Kāpēc viņa domā, ka es to nevaru – redz mani reizi 2 gados un domā, ka pazīst? Vai tiešām nejēdzīgi zems hemoglobīna līmenis un niecīgs sirds defekts tagad nozīmē, ka jātinas palagā un jāvelkas uz kapiņu pusi? Esmu izmisumā, līdz sertifikāta iesniegšanas pēdējai dienai ir mazāk kā mēnesis. Ko man darīt? O, ieteikumus saņemu dažādus. Visjautrākais, šķiet, parakstīt to papīru pašai. Kad gudriniekam jautāju par daktera zīmogu, man tiek atbildēts: „Nu vai tad tev darbā zīmogu nav?” Ko tie spāņi zinot, vai Latvijā ir tāds dakteris Bērziņš vai nav, neies tak pārbaudīt! Tik drosmīga es gan neesmu. Piesakos uz slodzes testu Sporta Laboratorijā un tur pie vienām sāpēm saņemu arī kāroto dokumentu. Dārgi, bet droši. Lielais akmens no kakla nost. Nākamajā dienā no Laumas uzzinu, ka GPS aparātus dabūsim. Labi gan, ka viņai kaut kādi gali pie Garminiem. Lieliski, vēl viens akmens mazāk. Tagad tik vien kā gaidīšana, gatavošanās un vitamīnu rīšana.

Kalnu iekarošanai kājas tiek trenētas Siguldas serpentīnā un taciņās. Vai kam tādam iespējams sagatavoties? Nav ne jausmas. Pirms izlidošanas vēl pamanos nodot asins analīzes. Par laimi dzelzs rezerves un hemoglobīna līmenis ir atpakaļ normas robežās.

Ceļojums sākas ar neticamu veiksmi. Esam jau sasniegušas pārsēšanās lidostu Anglijā, kad uzzinām, ka esam bijušas pēdējā lidmašīnā, kas torīt atstājusi Rīgu. 3 minūtes vēlāk negadījuma dēļ lidosta tikusi slēgta uz diezgan ilgu laiku. Tālāk gan galamērķi sasniedzam bez jebkādiem starpgadījumiem, no sirds priecājoties par neticami silto vakaru Meloneras. Ceļš līdz apartamentam no autobusa pieturas nav tāls, tikai 1.7 km, tomēr, lai to veiktu biezās drēbēs un ar smagiem čemodāniem, nākas piesēst ērtā ielasmalas kafejnīcas dīvānā un pabaudīt saldējumu. Atvaļinājums! Ir tik labi! Priekšā daudz siltu dienu un arī lielais piedzīvojums!

Ekspo diena ir pienākusi satriecoši ātri. Stress līdzinās okeānam. Kaut kas tāds liels un draudīgs sēž manī iekšā, reizi pa reizei uzbangodams līdz pat rīklei. Tajos brīžos liekas, ka smoku. Droši vien to var redzēt arī uz āru, lai kā es gribētu to slēpt. Īsti nezinām, vai jāatrāda obligātais ekipējums, tādēļ pirms somu nodošanas un numuru saņemšanas izmetam loku caur ekspo, lai apskatītos, kā tur viss norisinās. Cilvēku tur pamaz, bet skaidrs ir tikai tas, ka nevienam neinteresē, kas būs mūsu līdzņemamajās somās, ka tik mūsu sekošanas aparāti ir piestiprināti un strādā. Vēl gājiens cauri veikalam, lai pietiekošā daudzumā iepirktu ledus tēju, ko nosūtīt uz 3 base de vida punktiem, sistēmas uzpildīšanai. Jā, man liekas, ka gribēšu dzert ledus tēju, nevis ūdeni. Tad nāk kārta lielo somu sapakošanai. 2 somas uz 3 kontrolpunktiem. Kaut kā nav īsti skaidrs, tieši cik daudz ēdiena sūtīt uz kuru vietu, arī baterijas GPS aparātiem un pieres lukturīšiem kaut kā prātīgi jāsadala, par power bankām arī nedrīkst aizmirst. Siltās drēbes? Esam sabiedētas, ka salas vidienē ir ļoti auksti – vien daži grādi virs nulles. Pārvelkamās drēbes? Gan jau, ka gribēsies pārvilkt ko nesasvīdušu. Bet vai tad es svīdīšu, ja man padomā ir pamatā iešana, nevis skriešana? Man esot pārāk maz pārtikas. Nu, man ir 9 pretīgas kofeīna želejas, paredzētas tikai ārkārtas gadījumiem, viena sāļā želeja, daži karobas batoniņi, pāris isostar batoniņi un kaut kādi neredzēti proteīnu batoniņi, ko nopirku tikai tādēļ, lai būtu kāda nebijusi garša. Vīģes un dateles. Laumas krājumi ir iespaidīgāki. Es domāju spiest uz īstu ēdienu, ko iegādāšos veikalos, ja man paveiksies iet cauri apdzīvotām vietām dienas laikā, un 5 kontrolpunktu piedāvājumu, bet jānodrošinās gan ir. Pēdējā brīdī vēl tieku pie diviem Lindas graudu batoniņiem. Ai, nu gan jau būs labi – sadalu visus krājumus puslīdz vienādās daļās, neiešu jau rēķināt, tā nav mana stiprā puse.

Sirds smagi sitas, kad pienāk mana kārta reģistrēties un saņemt numuru. Neesam vienīgās sievietes, aiz mums ierodas blonda vācu kundzīte un vēl pāris meitenes. Viena no brīvprātīgajām, redzot manu satraukumu, interesējas, vai tad šī esot mana pirmā reize? Nu, jā un nē. Bet vairāk jā. Neko tik garu un kalnainu neesmu vēl pieveikusi. Nekad. Bet muļķības darījusi un apņēmusies paveikt kaut ko, kas man nav pa spēkam, esmu arī iepriekš, gan ne tādos apmēros. Dūša ar blīkšķi ir iegāzusies papēžos. Un nav taču pat sacensību diena! Atpakaļceļa, protams, nav. Esam nodevušas lielās somas jeb bolsas, kā esam pasākušas tās dēvēt (nu vismaz kādu vārdu spāniski esam iemācījušās) un pāris stundas vēlāk ierodamies uz brīfingu. Tas ir tāds visnotaļ spāņu valodā rīkots pasākums, kur simpātisks tulks angliski iztulko tikai dažas, viņaprāt, svarīgākās frāzes. Tā kā tulkojamā teksta ir tik maz, nākas secināt, ka laikam organizatori tur kuļ tukšus salmus. Jau pieminētā blondā vācu kundzīte ar šādu attieksmi nav mierā un pieprasa tulkot visu, kas tiek runāts. Neesmu piekasīga, bet domās pateicos vācietei. Mani arī interesē, kas tur tiek runāts. Īsumā tiekam iepazīstināti ar sacensību organizatoriem un atbildīgajām personām, ar kartēm, bīstamo vietu apzīmējumiem, sekošanas aparātu funkcijām, kā arī papildus sabiedēti par gaidāmajiem skarbajiem laika apstākļiem. Tiek atgādināts, ka šīs, atšķirībā no citām Transgrancanaria distancēm, nav sacensības un mums trasē ir jācenšas atbalstīt un palīdzēt saviem biedriem, ja nepieciešams. Pasākums ir ievilcies, mums jau vēl jākrāmē somas. „Ai, bailes bailes, ai…”

Kad esam atpakaļ villā, prāts nesas tikai uz gulēšanu. Pēdējais, ko gribas darīt, ir krāmēt somas un lādēt gadžetus. Nu kāpēc gan es par to nepadomāju jau laicīgi?! Lauma šim pasākumam pieiet daudz nopietnāk. Es laiski gulšņāju. Man pat nav obligātā ekipējuma saraksta.  Aizņemos no Laumas. Nu it kā viss ir. Tikai somā likt negribas. Neko negribas, rītdienu un startu arī negribas. Inga ienāk un norāda, ka man tiešām būtu jāsataisās un jāliekas normāli gulēt. Viņai taisnība. Pusnaktī  esmu zem segas. Somas ir saliktas, dzeramos sapildīšu rīt. Nav taču nekā negaršīgāka kā sistēmā sastāvējies šķidrums. Brrr.

Rīts. Vai tiešām tā diena ir pienākusi? Tā kuru tik ilgi gaidīju un sagaidījusi tomēr vēlos atlikt. Nav ko vilcināties. Ceļos augšā un pievēršos svarīgākajam – frizūrai. Tad nepieciešamajam – brokastīm un visbeidzot sarežģītākajam – dzeramo uzpildīšanai. Kā izrādās, ar pilnu sistēmu un pudelītēm somu vairs nevar aiztaisīt. Neraža, kartes arī nav, kur iebāzt. Laumai ir glīta un funkcionāla kaklā karama kabatiņa. Man ir parasta caurspīdīga mapīte – tā, kurā tika izsniegtas kartes. Ja es viņu varētu iekārtu striķītī… Kur lai tādu rauj 8:00 no rīta tūristu pilsētiņā? Ingai ir dzija, bet tā nav izturīga, taču sapinot kopā 3 pavedienus – der. Tā nu es neilgi pirms starta sēžu expo hallē un pinu bizīti kartes pārnēsāšanai. Rezultāts apmierina. Atskan aicinājums doties uz starta koridoru. Tur mūs ielaiž tādā kā aizgaldiņā, pie ieejas pārbaudot sekošanas uzparikti. No turienes pa rampu jādodas cauri starta vārtiem, vispirms sagaidot, kad tiks nosaukts tavs vārds. Interesanti. Tiek nosaukts manējais, ne jau nu pareizi, bet tik un tā saviļņojoši. Pēdējās minūtēs, izlaužos līdz Laumai. Apskāvieni. Tur pat aiz barjeras arī mūsu pavadītājas Linda un Inga, arī Andris ar Edgaru ieradušies. Redzot viņu sejās satraukumu vai pat raizes, arī pašai sakāpj slapjums uz augšu un, atskanot dramatiskajai „Ay mi Gran Canaria”, apraudos pirmo reizi. Dodamies ceļā. Kopā 96 dīvaiņi.

Sākumam nav vajadzīga ne navigācija, ne karte. To mēs vienu dienu izskrējām, un arī pārējie tak dodas tai pašā virzienā. Mana kartes bizīte atraisās un uzparikte nokrīt. Nē, viss labi, sasienu kārtīgāk, un tā vairs raizes nerada. Sasnieguši vietu, kur jāskrien pa neganto, betonēto kanālu, neviens pat nedomā rāpties tajā iekšā, tas tiek darīts krietni vēlāk. Tad arī pārejam soļos. Būsim gana tēlojušas skrējējas. Mēs nekur nesteidzamies. Priekšā vēl kādi 263 kilometri. Vietām daži ziņkārīgie vērotāji. Izskatās, ka visi, kas ir skrējēji, ir aizskrējuši, bet tie, kas ir aiz mums, acīmredzot, arī ir pārgājuši soļos. Mana doma ir šo visu pieveikt soļos. Man ir gana daudz visādu vecu traumu, kuras nevēlos iztramdīt. Dažas dienas atpakaļ kāreiz sācis sāpēt celis, esmu to pat izgreznojusi ar glītu koraļkrāsas saiti. Nu mazdrusciņ sākumā paskriet gan labprāt, bet tiešām tikai nedaudz. Mēs visu paspēsim. Laika taču ir tik daudz. Nedomāju, ka trases pieveikšanai būs vajadzīga 101 stunda. Vairāk orientējos un kādām 80. Un jā, es nedomāju, ka visu laiku varētu iet kopā ar Laumu. Es tāds vienpatis vairāk esmu. Bet pagaidām, līdz pirmajai base de vida Garanon man nav nekādu iebildumu pret kompāniju. Tur jau redzēs, kāds būs noskaņojums. Soļojam kopā, reizēm mierīgi uzskrienot. Kad lēzenais kāpums sāk palikt stāvāks, pienācis laiks vilkt ārā nūjas. Ar tām man gadās ķibele – viena nefiksējas. Nu ne lūdzama. Šausmās prātoju, kā tikšu līdz Garanon ar 1 nūju, tur taču tik liels kāpums priekšā. Jāmēģina sazvanīt Inga un kaut kā samenedžēt, jaunas nūjas iegādi… Lauma mani mierina, ka nūja nav salauzta, tikai iesprūdusi – patiesi, pēc dažiem panikas pilniem mirkļiem fiksatoru izdodas izķeksēt un viss atkal ir labi. Mans navigators ir tāds jautrs gadžetiņš. Viņš laiku pa laikam dzindzinās un es visa skrējiena laikā netieku gudra, vai viņš signalizē par pagriezienu tuvošanos, vai par to, ka viss labi, aizvien esam uz takas, vai arī vienkārši atgādina, ka ir man kabatā un vēlas, lai es viņā ieskatos. Vienu gan piefiksēju, ja viņš ilgu laiku klusē, tad es, visticamāk, neesmu uz takas. Nav jāpaiet ilgam laikam, lai noietu no pareizā ceļa un novestu no tā arī sekotāju pulciņu – divus pļāpīgus angliski runājošus kungus un 2 sievietes, kurām ir acīmredzamas problēmas ar navigāciju. Viena no viņām ir jau pieminētā blondā vāciete. Laicīgi attopamies un ejam tālāk pareizi. Sekotāji mums vairs neuzticas un aizplēš pa priekšu.  Kuram gan viņu pietrūks? Ceļš vairs neved pa granteni, bet gan pa izžuvušas upes gultni, kuras malās biezi saaugušas cilvēka augumu pārsniedzošas niedres. Vietām tās sakļaujas virs galvas, veidojot tādu kā salmu tuneli. Interesanti skati. Reizēm pa vidu niedru biezoknim vīd daža laba palma, kas nozīmē, ka tuvumā ir kāda apdzīvota vieta. Tādi bomzīgi miteklīši gan, kuriem nemaz nav omulīgi iet cauri. Vakar mums tika solīta 100% lietus iespējamība. Kaut kā nekas par to neliecina.

Esam pietuvojušās Artearas Nekropolei, kas ir lielākā antīko apbedījumu vieta salā. Priekšā fotogrāfi, varbūt mums paveiksies reiz skatīt šo mirkli iemūžinātu. Sākas akmeņains kāpums. Pamanām abas minētās sievietes, kuras galīgi nogājušas no takas – sasaucam atpakaļ, laikam nebija spējušas noturēt līdzi angļiem. Vienā mirklī, kad jāšķērso kanāls, šķiet, ka arī esam nomaldījušās, bet navigators veikli izved atpakaļ. Abas sievietes gan nez kāpēc labprātāk gribētu turpināt pa kanālu. Sākas nogurdinošs kāpiens augšup. Saule cepina un Lauma atpaliek, kamēr vairs nav saskatāma. Vai man būtu jāgaida? Nē, kamēr man ir spēki, nekavēšos. Mamma ziņo, ka mans sekotājs nestrādā un tiek rādīts, ka aizvien esmu startā. Laikam nav jēgas par to lauzīt galvu.

Nosacīta virsotne ir sasniegta un, pirms rausties vēl augstāk, jāļaujas nelielam noskrējienam uz Tunti – pilsētu, kurā iepriekšējā reizē smagi cīnījos ar kādu zināmu sporta želeju un ārstu bažīgajiem skatieniem. Ceļš ir skaists, baudāms – kalni un garskujainās lietus priedes. Pa ceļam apsteidzu 2 čurātājus sarkanās maiciņās. Vietām sastopu pavisam nesportiska paskata tūristus – nu kas tos cilvēkus tik augstu uzdzinis? Traucos lejup uz Tunti, vējam svilpojot gar ausīm. Pēkšņi saprotu, ka sen neesmu dzirdējusi navigatora pīkstēšanu. Ak, stulbums, esmu nost no takas! Kā tas gadījies, nebija tak neviena pagrieziena! Griežos atpakaļ un pēc mirkļa sastopu vienu no čurātājiem sarkanajā maikā. „Mēs neesam uz takas!” uztraukti, saucu. „Uz priekšu, uz priekšu!” viņš man rāda un ļauj ielūkoties savā navigātorā. Tiešām, tur viss ir kārtībā, ir zila līnija uz sarkanas, esam ceļā uz Tunti. Esmu pagalam samulsusi. Mana navigācijas ierīce ir mani pievīlusi. Varbūt tikai šajā posmā? Restartēt? Nomainīt baterijas? Panikā plēst matus? Zvanīt Ingai? Punktiņam? Labi, to visu vēlāk. Man taču ir karte. Un pagaidām arī šis nejaušais ceļabiedrs, kurš, kā izrādās, nerunā angliski. Spānis. Es, savukārt, nerunāju spāniski. Turos ar viņu kopā, mums pat sanāk kaut kāda saruna. Cilvēks diezgan daudz var izteikt ar mīmiku un žestiem. Viņam diez ko nevedās navigēšana, tad jau man ar karti iet labāk. Tiekam lejā līdz Tuntei, un es saku, ka piesēdīšu un paķimerēšos ar navigatoru. Spānis painteresējas, vai mani vajag gaidīt un saņēmis noliedzošu atbildi, pazūd pilsētas ieliņu labirintā. Nomainu baterijas, palaižu navigatoru vēlreiz, bet iznākuma nekāda. Saprotu, ka maršruts nav ierakstījies pilnībā, navigators domā, ka tas ir beidzies un viņš savu darbu jau ir paveicis. Sasodīts. Cerams, pārējie posmi ir ierakstījušies pilnībā. Neesmu bailīga, man ir karte un kopmass. Lieku tos lietā, bet diezgan ātri aplaužos – iet pēc kartes pa takām ir viens, bet izlīkumošanai pa mazajām pilsētas ieliņām mērogs nav piemērots. Tieku līdz centram un atvieglota redzu, ka priekšā ir citi dalībnieki. Anglis, iznācis no krodziņa, sniedz man bundžiņu aukstas kolas – bruņinieki eksistē. Viņš ar biedru kā reiz dodas ārā no pilsētas, izlemju turēties ar viņiem, lai tiktu ārā no labirinta. Angļi izrādās kaitinoši – visu laiku strīdas savā starpā un viens otru apceļ. Ar to nepietiek, viņi īsti nesaprot, kur jāiet, kuļamies uz riņķi, līdz ieraugu spāni sarkanajā maikā – šis ar tepat vien maldās. Pieprasu parādīt man navigatoru – ātri vien atrodam pareizo ceļu. Angļi aiziet uz citu pusi. Lai, viņu tērgāšana ir apnicīga. Ceļš ved uz augšu ārā no pilsēteles pa kaut kādiem noplukušiem kaktiem. Cilvēkus neredz, suņu gan daudz. Pāris reizes kļūdāmies, bet jau drīz esam virs pilsētas, pie waypoint 6.  Tas ir krusts, kas raugās uz pilsētu no augšas. Redzu tikai vienu ceļu, tāpēc droši maucu pa to, spānis man seko, bet pēc minūtēm 10 saprotam, ka esam auzās, precīzāk gan tuksnesī. Griežamies atpakaļ, līdz nonākam pie krusta. Dīvaini, te nav cita ceļa pa ko iet. Navigators rāda, ka jābrien iekšā kuplos, rododendriem līdzīgos krūmos. Arī kompass saka to pašu. Tālumā dzirdam kaitinošos angļus, viņi arī tikuši ārā no pilsētas un tuvojas.

Apakštilbus plēš asie krūmi. Bridiens ir sāpīgs. Vismaz ar navigāciju problēmu nav – pie katras manas neartikulētās skaņas spānis man rāda savu navigatoru. Noderīgs ceļabiedrs. Viņu sauc Andress. Nāksies turēties ar viņu līdz pirmajai base de vida. Mūs panāk skaļie angļi. Kopā ar viņiem ir Lauma. Priecājos viņu sastapt. Tālāk turpinām jautrā bariņā. Reizēm izbrienam jaukā pļaviņā, bet reizēm cauri brikšņiem ir jācērtas ar spēku.  Ja vien tie angļi kaut mirkli spētu noturēties klusu. Par laimi, viņi atraujas. Kāpiens kļūst stāvāks. Agresīvie, biezie krūmi arī beidzas, un mani apakšstilbi var atviegloti uzelpot. Taču ir cita problēma. Takas vairs nav. Nav arī kur iet. Ir klints. Vertikāla. Navigācija nepārprotami rāda, ka jārāpjas tur augšā. Kā? Pretī līst ūdens. Strauts! Kā mēs tiksim tur augšā?

„ Poco a poco!” , mūs iedrošina spānis un mudina sekot viņam augšup. Mēs vilcināmies. Nevar taču būt, ka kāds nopietni vēlas, lai mēs tur rāpjamies. Neesam taču nekādi alpīnisti. Tai jābūt kādai kļūdai. Mūs panāk otrs džeks sarkanajā krekliņā. Francūzis. Vismaz runā angliski. Arī viņš netic, ka tur jāraušas. Es no tiesas nezinu, ko es darītu, ja būtu nonākusi šajā vietā viena pati. Vai es spētu noticēt, ka tur ir jālien? Viens otru iedrošinādami, sākam lēnītēm rausties augšup. Labāk nepaliek. Te pat vairs neiet runa par navigatoru, mēs lienam tur, kur var uzlīst, parasti ir tikai viena iespēja, kas izskatās tikai mazdrusciņ reālāka par pilnīgu strupceļu. Vai tiešām te pirms mums ir gājuši jau vairāki desmiti dalībnieku? Ar bažām iedomājos par tām 2 mazā auguma sievietēm, kas ir aiz mums, kā viņas te tiks cauri? Kad rāpšanās paliek vēl aizdomīgāka, pamanām organizatoru marķējumu. Nu, paldies, vismaz kuļamies pareizā virzienā. Milzīgs atvieglojums, taču rāpšanās nekļūst vienkāršāka, līdz nonākam patiešām strupceļā. Ar francūzi esam izrāvušies uz priekšu un prātojam kā lai tiek augšā pa klints spraugu, kur tuvākā vieta, kur aizķert kāju vai roku ir augstāk par manu galvu. Un pretī līst ūdens. Neesmu nekāda akrobāte, smagā soma un sagurums arī neatvieglo uzdevumu. Žeroms grib uzstumt mani augšā, bet es neparakstos. Ja nu tur tomēr nav ceļa, kā es tikšu atpakaļ? Viņš atdod man somu un raušas viens. Šausmas, tā soma ir divreiz smagāka par manējo! Tur tomēr ceļa nav. Virzāmies atpakaļ, kur mūs gaida Lauma un Andress. Man liekas, ja aplīdīsim apkārt šim pašam klintsbluķim no otras puses, tad tur jau izskatīsies  cerīgāk. Navigators, gan tā nedomā, bet lai viņš iet ieskrieties. Sākas bailīgā daļa. Nūjas traucē, bet slinkums bāzt somā. Ļauju tām brīvi karāties cilpās. Tēloju drosmīgo un dodos pirmā. Ātrāk sākšu – ātrāk beigšu. Pieploku klintij un ar rokām un kājām lēnām lienu uz augšu kā tāda ķirzaka. „Es gribu dzīvot!” čukst Lauma un arī raušas uz priekšu. Tikušas augšā varam atviegloti uzelpot, jo beidzot parādās kaut kas līdzīgs takai, vēl joprojām pa akmeņiem uz augšu, bet nu vismaz slīpi. Vienā sienā iebūvēts šaurs koka pakāpiens. Jā, man ir bail no augstuma, pa to pārvietojoties, labāk neskatīties lejup. Jautāju francūzim kā viņu valodā būtu piemērotāk izteikties par pieveiktajām šausmām. Man tiek iemācīta kāda izteiksmīga frāze.

Taka turpinās tīri pieklājīga. Te arī marķējums. Nu paldies, būtu labāk parādījuši, kā bija jātiek augšā pa to trako klintsbluķi. Zemē kaut kas mētājas. Navigators! Ak, nē, kāds nabaga neveiksminieks to te pazaudējis! Izlemju to paņemt līdzi un kontrolpunktā atdot orgiem, nav tālu. Ja nabadziņš nāks meklēt, viņš taču nāks mums pretī. Stāvs kāpiens un jau atkal agresīvi augi. Izlienu ārā kalna galā un gaidu pārējos. Te ir auksti! Uzvelkam lietusjakas. Līdz base de vida tikai uz leju. Spānis lūdzas, lai paskrienam, vajagot sasildīties. Tā arī darām. Sāk strauji krēslot un Garanon bāzi sasniedzam pilnīgā tumsā. Neviens mūs neskenē. „Bolsas?” jautā kāda apaļīga sieviete, pie maza namiņa. Jā, tās mums vajag. Saņemam smagās somas un dodamies uz ēdamzāli. Tā ir diezgan tukša. Redzam skaļos angļus un vēl dažus skrējējus. Sameklēju kādu, kas izskatās pēc brīvprātīgā un atdodu atrasto navigatoru. Nākas izspēlēt mazu etīdi rādot, ka esmu to atradusi, citādāk šis domā, ka vienkārši prasu, kur šo ierīci uzlādēt. Spāņi diez ko nerunā angliski.

Ēdiens! Tieši to es gribēju. Divi pavāri smieklīgās micēs skaidrā spāņu valodā mums stāsta, kas ir piedāvājumā. Makaroni – der, salsa – der, kaut kāda krema – lai iet! Lauma paņem vēl sazin ko, kas izskatās pēc milzu tefteļu čupas. Pepsikola un smalkmaizīte. Krema izrādās ļoti garda dārzeņu biezzupa. Labi iet iekšā, kamēr salsa ir izaicinājums manam vemšanas refleksam. Neiešu jau ķērnāt ēdienu – apēdu visu un sadzeros pepsi. Šķebina. Pienāk kāds vīrs un taujā, kurš atradis navigatoru. Atzīstos. Viņš ir ļoti priecīgs un pateicīgs par atradumu. Es domāju gan, šīs mantiņas nav lētas. Esot nomaldījies un vienkārši gājis tik ilgi līdz, laimīgā kārtā uzdūries šosejai, kur nostopējis mašīnu un atbraucis līdz šejienei. Ar to dalība šajā piedzīvojumā viņam, protams, beigusies. Skumji.

Esam gana sēdējuši, jātaisās. Tualetes ir ledaini aukstas, tāpēc pārģērbjos garajās skrienamdrēbēs tepat pie galda. Neviens cits tā nedara, laikam esmu nepieklājīga. Ja traucē, lai skatās uz citu pusi. Gadžeti paspējuši salādēties. Sistēma papildināta, baterijas nomainītas, soma pārkārtota un jau atkal, knapi aiztaisāma. Zonas nav. Nosūtu dažus ziņojumus. Veselu stundu esam nočammājušies, kad dodamies atkal ceļā. Ejot ārā, satiekam manāmi nomocījušās no rīta sastaptās sievietes. Viņu sejās lasāms izmisums. Viņas pat nedzird sveicienus. Nabadzītes.

Mans navigators atkal rāda ceļu! Esmu ārkārtīgi priecīga un uzņemos grupiņas vadību. Neviens neiebilst, vienkārši seko. Ir tumšs un valda bieza migla. Esam augstu, laikam tas ir mākonis. Pieres lampiņa un migla nozīmē, ka redzēt nevaru neko, tikai kedu purngalus, nākas uzticēties navigatoram. Taka ir patīkama un skrienama, bet mēs ejam. Nekādu šausmu vairs. Diemžēl skatu baudīšana gan izpaliek. Laiku pa laikam jāapstājas, jo allažiņ kādam kaut ko vajag novilkt vai uzvilkt. Vai čurāt, vai ēst. Ak, cilvēki ir kaitinoši, jo vairāk viņu ir, jo vairāk viņi krīt uz nerviem. Man šobrīd gribas palikt vienai. Slēpju savu aizkaitinājumu un pieklājīgi iesaistos sarunās. Mākonis reizēm pārvēršas nejaukā horizontālā lietū. Kādā slidenākā lejupceļā lieku lietā jaunapgūto franču izteicienu. Francūzis nopietni paskatās uz mani un saka, ka šie tiešām ir ļoti stipri vārdi. Lauma neganti nokrīt, un ir viņas kārta lietot neglītus izteicienus, taču vienīgais, kas viņu uztrauc, ir jaunās lietusbikses. Štrunts par ceļgaliem, ka tik bikses veselas! Tiešām, ko gan mēs te satraucamies – ceļgalus taču mums uz katru sezonu izsniedz jaunus. Lejupceļu nomaina augšupceļš. Mēs kāpjam un kāpjam, un dziedam. „Lai nāk, lai nāk, lai nāk smaga diena, mēs dzīvosim to stundu pa stundai…” Dziedam, līdz augstuma dēļ trūkst elpas. Nākošajā virsotnē mākoņa vairs nav, taču ir stiprs vējš. Ļoti stiprs. Saldē līdz kaulam. Bet virs tumšajiem klinšu siluetiem mirdz pasakaini skaistas zvaigznes. Augšup un lejup, un atkal augšup. Spānis cienā ar konfektēm. Viņam tāda saldumu bolsa esot katrā KP. Šķērsojam ceļu. Tur garlaikojas brīvprātīgo ekipāža. Neko neskenē, tikai apvaicājas, vai mums viss labi. Diezgan liels gabals veicams pa granteni, patīkamā lejupslīpumā. Kāpēc neviens nevēlas skriet? Pulkstenis ir 2:00. Nāk miegs. Eju un acis burtiski līp ciet. Esmu pārsteigta – ir tikai pirmā nakts, bet es jau cīnos ar miegu! Man taču nekad ar to nav bijušas problēmas – varu strādāt kaut 3 diennaktis no vietas, kas tad nu?! Saprotu, ka nevarēšu noturēt līdzi citiem un grasos teikt, lai iet tālāk bez manis, es atpalikšu. Tajā pat mirklī Žeroms saka, ka paliks tepat ceļmalā pagulēt pāris stundas. Atstājam viņu pat labunakti nenovēlējuši. Skaidroju spānim, ka viņš un Lauma ies uz priekšu ātri, bet es lēni, tāpēc, lai neliekas par mani ne zinis un dodas tik uz priekšu. Te par nelaimi, vai varbūt par laimi, mans navigators paziņo, ka esam sasnieguši galamērķi. Nu kā tad. Skaidrs, man no katra posma ir ierakstījušies nedaudz mazāk par 30km. Esmu pārāk miegaina, lai ietu pēc kartes. Nāksies turēties ar grupu. Soļojam uz Las Ninas mazo KP – tas ir laika kontroles punkts, kam jāiziet cauri līdz 8:00. Tur gan neviena nav. Nospriežam, ka orgi te droši vien ieradīsies tikai uz noteikto laiku, ja kāds vēl būs atlicis, ko noņemt.

Priekšā skaisti skati – aiz ezera melnē kalns, kur vientulīgas lampiņas liecina, ka priekšā ir vēl daži grūtā ceļa veicēji. Lavierējam pa akmeņiem, bet vispār kājas jau kopš Garanonas uzstājīgi sāp, jo īpaši ceļgali. Brīžiem domāju, vai tas, ko daru, neizčakarēs man visu sezonu, man nākas pat pieklibot labās kājas negantnieka dēļ. Piezogas domas par izstāšanos, bet apsolu sev pie tām atgriezties, kad būsim nonākuši 2. base de vida. Ap 4:00 no rīta, pēc nomocītiem 65 km izlemjam, ka vajadzīgs neliels restarts. Daļēji uz to pamudina takas malās ieraudzītās drupas, kurās kāds atstājis folijas segu. Sakām spānim, ka plānā ir 20 minūtes miega. Andress sašļucis atsakās no piedāvājuma likties mums blakus uz folijas segas un dodas tālāk viens. Tikmēr mēs, saspiedušās kopā, ļaujamies kārdinošajam miegam. Ir ļoti auksti, kaut mugurā savilkts ir viss, kas vien paņemts līdzi, un, guļot uz cietās zemes, kājas sāp visā garumā. Nav iespējams ieņemt ērtu pozu, bet zvaigžņotā debess, kas drupās ir griestu vietā, ir apstulbinoši skaista. Pirms izslēdzas apziņa, paspēju ieraudzīt krītošu zvaigzni. Arī vēlēšanās tiek iedomāta, šādiem brīžiem man allaž kas ir padomā.

Mošanās ir nepatīkama, esmu pārsalusi un stīva. Vismaz ceļgali ir mirkli atpūtušies un nesūrst tik neizturami kā iepriekš. Pauze ilgusi 20 minūtes. Esam gatavas doties tālāk. Lejupceļš ir sarežgīts un tehnisks. Mūs panāk Žeroms, bet noskatījis alu klintī, viņš jau atkal iekārtojas uz gulēšanu. Mēs prātīgi raušamies lejup, līdz ievērojam priekšā lampiņu. Mūs kāds gaida. Organizatori? Nē, Andress. Sadzirdējis mūs tuvojamies, viņš apstājies, lai dotos tālāk kopā ar mums. Viņš ir priecīgs un atzīstas, ka mums gulēt ejot nodomājis, ka šīs jau nu necelsies vairs. Tiekam lejā līdz mazai pilsētiņai. Tur mūs gaida organizatori un piedāvā ūdeni. Spānis ar viņiem ieslīgst garās pārrunās, tā ka mudinām viņu doties. Laumas skarbo intonāciju viņš saprot arī latviski un paklausīgi dodas mums līdzi.

Soļojam cauri pilsētai ar vienu domu – kaut nu būtu kāds veikals jau vaļā. Ir pārāk agrs. Tikko uzaususi gaisma, nav pat 8:00. Tā gribas kādu bulciņu, banānu, nu vienalga ko, kas nav sporta želeja vai batoniņš. Spānis mēģina mums pārstāstīt organizatoru teikto. Esmu nogurusi un nenieka nesaprotu. Kaut ko par to, cik izstājušies un ka līdz base de vida vēl 30km. Lai labāk paklusē. Gribu kafiju, nē, spraitu, nē – gribu pie mammas. Nu kāpēc man jācieš šīs sāpes? Gribu savu nejēdzīgi mīksto viesnīcas gultu un vēl es gribu dušā. Es briesmīgi smirdu. Kā ārā no pilsētas, tā kalnā augšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk. Briesmīgi gribas ēst. Vajadzētu nākamajā pilsētiņā piestāt kādā krodziņā. Domāts – darīts. Mazajā ēstuvītē šorīt esam pirmie viesi. Pasūtām lieliskas pusdienas ar zivi un kartupeļiem. Tieku arī pie aukstas kolas ar ledu un pie svaigi spiestas apelsīnu sulas. Novelku botas – paradīze. Veselu stundu pūtinām kājas un ēdam. Izdaru arī to, par ko sapņoju jau labu laiku – iztīru zobus, ne jau velti stiepju līdzi birstīti un zobu pastu. Uz mirkli piezogas tāda kā laimes sajūta – pat ja tu esi pārguris un smirdīgs un tev sāp viss cilvēks, nelielas ērtības uz brīdi var izsaukt gluži vai eiforijai līdzīgu stāvokli!

Vēl pēdējais kalnā kāpiens un tad jau pārvietošanās tikai uz leju līdz pat pašai La Aldea bāzei. Karsti. Saule cepina ne pa jokam. Lejupceļš sākas ar vairākiem kilometriem pa asfaltētu serpentīnu. Orgi saka, ka atlikuši vien 6km. Neviens viņiem netic. Tas nebeigsies nekad. Gribu skriet, lai tās mokas ātrāk izbeigtu, bet Lauma vēlas iet. Esmu dusmīga, ļoti dusmīga. Ceļš ir tik skrienams. Sapīkusi velkos visiem aiz muguras, lai neviens nedabū just manas dusmas. Asfaltēto ceļu nomaina kaut kas līdzīgs nelāgi akmeņainai grantenei, kas ļoti lēzeni ved gar bezgalīgas kalnu grēdas malu. Ejam riņķī neglītai, lielu siltumnīcu pārpildītai ielejai. Var jau būt, ka ieleja ir glīta, bet cilvēki to neglābjami sabojājuši. Beidzot griežam lejā, iekšā apdzīvotā zonā. Pa mazu, stāvu ieliņu mums pretī metas 7 kvekšķi. Suņi ir mazi, bet, tā kā ir barā, jūtas ļoti drosmīgi un neganti vaukšķ. Ciest nevaru suņus. Man reiz ikros ieklupa 2 toiterjeri – saplēsa legingus. Fui. Vicinām nūjas, Andress barās ar viņiem spāniski. Draņķagabali laikam ir iespaidoti un liek mums mieru. Siltumnīcas, siltumnīcas, putekļi un krāsmatas. Te nav ko redzēt. Apdzīvotā vieta beidzas. Akmeņi un lejupceļš. Sasodīts, tas ir pārāk sāpīgi. Negribu vairs uz leju, pietiek! Nē, nepietiek viss. Akmeņus nomaina asfalts un ceļš kļūst arvien stāvāks. Vai tas reiz beigsies? Laumas navigators apgalvo, ka drīz. Tepat aiz līkuma jau ir.

Cik lieliski – varam noņemt no pleciem smagās somas. Pieveikti vien nieka 98 km, bet trasē jau aptuveni 30 stundas. Nožēlojami. Kaut ko mēs nedarām pareizi. Brīvprātīgo meitenes lūdz atļauju ar mums nobildēties. Mīlīgi, laikam šķietam viņām eksotiskas – galvastiesu garākas, gaišmatainas. Plāns ir sekojošs: paēst, sapildīt sistēmas, sakārtot somas, pagulēt kādas 2 stundas un prom. Tā, lai paliek kāda stundas rezerve kontrollaikam. Ir jau vēla pēcpusdiena. No ēdieniem īpaša izvēle nav palikusi. Klucī salipuši auksti rīsi milzu katla dibenā, ūdeņaini, auksti kartupeļi, sacepti beigti putni un auksta, zaļa biezzupa. Pašas vainīgas, ka atvilkāmies tik vēlu, ka viss ir atdzisis un izvēles nekādas. Ēdiens paliek ēdiens. Man tas ir vajadzīgs, lai kustētos uz priekšu. Izmocu zaļo zupu, bakstos ap aukstajiem rīsiem. Jāņem vairāk tie beigtie putni – tā jau es gaļu vairs īsti neēdu, bet ja man jāizvēlas starp sevi vai putniem – es labāk izvēlos sevi. Stūķēju iekšā taukainos, aukstos stilbiņus, kamēr manī vairs nav vietas. Ienāk prātā tukšajā, lielajā obligātā ekipējuma pudelē saliet zaļo zupu – ceļā noderēs. Somas saliktas, lūdzu parādīt man tualeti, lai pārvilktu tīras drēbes. Tur ieraugu dušas. Gribu! Dvieļa man nav. Vienalga! Stāvu zem karstā ūdens strūklas un ļauju tam aizskalot visas smakas, sviedrus un sāpes. Pasakaini, īsts laimes mirklis. Es te varu stāvēt mūžīgi, vai arī kamēr aizmigšu un nokritīšu. Labi, pietiek, jāatstāj laiks arī gulēšanai. Atklāju savu kļūdu – esmu aizsūtījusi uz šo punktu tīras drēbes, bet ne apakšveļu. Sasodīts, roka neceļas vilkt to smirdīgo. Problēmas risinājums elementārs – izmazgāju to pašu kas ir un velku mugurā slapju. Šajā pasākumā esmu izbaudījusi arī nepatīkamākas izjūtas par šādu sīkumu. Lūdzam orgus mūs pamodināt pēc 1h50min. Apziņa izslēdzas acumirklī. Pamostos mirkli pirms mūs ienāk modināt. Vai tiešām atkal jādodas tur ārā? Nemaz negribas. Velkamies atpakaļ uz ēdamzāli. Augļi! Banānus esmu nokavējusi, bet brīnumgardi mandarīni vēl ir, cik uziet. Ēdu un ēdu. Lūdzam organizatoriem aplūkot nepareizās krāsas gaismiņas uz mūsu sekotājiem. Tiem jāmaina baterijas. Un mans vispār izrādās sabojājies, nestrādā GPS. Tiek nomainīts pavisam. Nu re, ja būtu nolikusies no kraujas, mani neviens nekad neatrastu. Tagad gan varēšu mētāties, kur vien pakritīšu. Pie manis pienāk kāds puisis un sava drauga vārdā lūdz, vai mēs viņu nevarētu paņemt savā bariņā, jo esam pēdējie sportisti, kas atstās šo bāzi. Mani šāds lūgums samulsina – ja viņam der mūsu ātrums, lai tik turas līdzi. Pats Braiss ar mums iepazīstas tikai pie iešanas ārā. Arī viņš ir spānis, pie kam visjaunākais no dalībniekiem, un lieliski runā angliski. Tagad mums ir 2 spāņi – jaunais un vecais. Izgājusi no bāzes attopos, ka esmu aizmirsusi nūjas un es tāda vālodze neesmu vienīgā.

Ārā ir satumsis. Soļojam cauri dzīvīgai pilsētai. Šķiet, ka dzīve tur norisinās tikai vakaros. Dienā visi miesti un pilsēteles ir kā izmiruši. Brīvprātīgās meitenes mums ar Laumu sasmērējušas līdzi brīnumgardas sviestmaizes. Ēdu uzreiz nost, jo somā nav vietas. Lauma čīkst, ka esot sausa, man gan liekas pašā laikā. Pilsētas nomalē mūs gaida kārtējais kalns. Stāvs un akmeņains – tieši tāds, kādi mums nepatīk. Nedaudz nolažoju ar navigēšanu, bet drīz jau esam uz īstās takas. Kāpiens ir smags un vienmuļš, bet ne tehniski sarežģīts. Nākas izslēgt apziņu un koncentrēties uz soļiem. Ritmiski, lēni, neatlaidīgi. Daudz nedomājot, ignorējot sāpes. Kad sasniedzam virsotni, uzēdam. Noder līdzpaņemtā zupa. Paveras lielisks skats uz lejā atstātās pilsētas ugunīm. Gaidām jauno spāni, viņš arvien kaut kur kuļas pa aizmuguri un dzied. Vecais spānis mums rāda, ka jaunais esot bišku ku-kū. Nu droši vien. Normālie jau šādos pasākumos nepiedalās. Pie kam šī esot viņa pirmā ultra. Nu, pieticīga izvēle, ko lai saka. Kāpiens tomēr vēl nav beidzies, neliels lēzens posms un jau atkal atspērušies raušamies pretī zvaigznēm. Marķējums! Un tālumā vēl un vēl. Atstarojošie štruntiņi lieliski atvieglo sekošanu trasei, taču tas ir negaidīti. Vēl nekur tie nav bijuši tik regulāri. Virsotne ir pievarēta un mēs traucamies lejup. Tā kā esmu priekšā, mēģinu paskriet, gan jau tie aiz muguras pavilksies līdzi. Kalns ir ļoti stāvs, bet taka pārmaiņās pēc ir smilšaina. Tas ir tik patīkami! No šejienes var redzēt nākamo grēdu, kura jāpārvar – tur atkal manāmas vientuļās lampiņas un arī kaut kas interesants. Zaļi stari skraida pa visu kalnu. Tie tiek laisti no viena punkta ielejas dziļumā. Diskotēka vai? Kāda starpība, mums uz leju. Ilgi, tik ilgi, ka apnīk. Ceļa malā kāds guļ, ievīstījies teltī. Gan jau mūsu francūzis, no kontrolpunkta viņš izgāja pirms mums. Turpinām uz leju līdz nonākam uz līdzena ceļa, laikam esam pašā apakšā. Ēšanas pauze. Kamēr mēs ēdam vecais spānis smērē pēdas, bet jaunais guļ. Normāls tabors. Patīkama atslodze pēdām ir līdzenais ceļš, kas mūs beigu beigās ieved apdzīvotā vietā. Tālumā bars ar cilvēkiem atstarojošās drēbēs. Ceļu remonts? Nē. Pat ne brīvprātīgie, bet galvenie sacensību organizatori mūs gaida, lai pavēstītu, ka priekšā gaidāms bīstams posms. Šeit esam priecīgas, ka mūsu pulciņā ir jaunais spānis – mums vismaz ir tulks.

Nopietni vīri atkal un atkal atkārto, ka posms ir ļoti bīstams. Tiešām? Bīstamāks par stāvo klinti pirmajā dienā? Ja tā, tad es eju mājās! Izrādās – viņi ir tie, kas laiž zaļos stariņus – ar tiem viņi rāda ceļu uz stāvās kalna sienas. Taka esot aizaugusi un nemanāma, bet vienā vietā, kur izskatās, ka ceļa nav, ir jāturpina spraukties cauri cilvēka platuma spraugai. Neskaitāmi dalībnieki pirms mums šeit esot apmaldījušies. Jo īpaši sarežģīti tas esot tumsā. Ja mums rodas problēmas, mums jāsignalizē lejā, tad viņi ar zaļo staru mums parādīšot ceļu. Grūtākajās vietās esot arī marķējums. Karšu sastādītājs ir ārkārtīgi priecīgs ieraugot, ka tiešām lietojam kartes, taisnība, bez mums laikam ceļā neesmu sastapusi nevienu, kurš to darītu. Tāpat viņš ir sajūsmā par to, ka man kaklā karājas kompass un apgalvo, ka nekad nav redzējis, ka šos tā karinātu. Nu nez vai, viņiem tak te notiek rogainingi. Esam noinstruēti pa nopietno, metamies uz priekšu, lai aizšautu garām pagriezienam, kas vēl pie tam ir apzīmēts ar bultiņu. Kauns no orgiem, bet ko darīt, nākas griezties atpakaļ. Sākas stāvs kāpums ar kaitinoši izzūdošu, agresīviem augiem aizaugušu taku. Rāpšanās nav viegla, nākas ķerties pie augiem un slīdēt atpakaļ. Nekādi nevaru trāpīt uz takas. Navigators saka, ka tā arvien ir kaut kur augstāk. Zaļie stari pārskrien pāri, norādot virzienu. Laikam pārāk juceklīgi ar savu pieres lampiņu esmu meklējusies tumsā. Pēc brīža esam nonākuši strupceļā. Šeit mūs neredz arī zaļo staru laidēji. Jātiek galā pašiem. Braiss paziņo, ka šai ir jābūt īstajai vietai. Nu jā, kaut neredzu lielo V burta veida klinti, par ko stāstīja orgi, ja mums būtu jāiet tur, kur ceļa nav, šī noteikti ir īstā vieta. Priekšā ir klints. Nu tā, ka bez variantiem. Navigators mudina doties pa taisno cauri. Viens otru iedrošinot ejam tuvāk, gaidot, kad pēkšņi parādīsies noslēpumainā sprauga. Tās te nav. Varbūt kaut kas bija jāsaka? „Sezam, atveries!” piemēram? Saku Laumai, ka būs jārāpjas, Braiss piekrīt, bet Andress vispār neizskatās pieskaitāms. Lauma atsakās un pareizi dara. Viņa meklē labāku variantu, līdz atrod īsto. Tepat pa kreisi ir pareizā sprauga. Tikai tā ir vertikāla…

Augšā vīd marķējums. Lauma nobāž nūjas somā un lien augšā. Es tizlojos pakaļ. Nūjas tiešām traucē, Lauma manējās atņem un pārliek kaut kur augstāk. Nu ir bail. Te ir baisi augsts un stāvs, labi vien, ka tumšs un nevar tā pa īstam saprast, cik zemu un sāpīgi būtu jākrīt. Man tiek padotas arī puišu nūjas, un tā nu es tālāk balansēju ar pilnu klēpi nūju, kamēr Lauma un Braiss stumšus, vilkšus dabū augšā pārbiedēto Andresu. Starp pēdējiem 2 norisinās aktīvas, motivējošas pārrunas. Andresam ir neliela baiļu vai noguruma izraisīta krīze. Ar tikšanu cauri spraugai mūsu likstas nav beigušās. Redzam marķējumu, bet tas nav sasniedzams. Atkal jau nervus kutinoša rāpšanās. Saņemu uzbraucienu no Laumas par to, ka esmu pārāk lēna un man nevajagot līst pa priekšu, ja es nejēdzot sakarīgi rāpties. Par lēnu es esot! Es esmu ne tikai lēna, bet arī izmisusi, jo negrasos paātrināties pa vertikāli uz augšu. Es tikai gribu ātrāk projām no šīs briesmīgās, briesmīgās vietas. Vai tad es kādu kavēju? Lai tad pamet mani nafig. Vecais spānis tāpat netiek līdzi! Lai manu aizvainojumu padarītu vēl dramatiskāku jaunais spānis apvaicājas, vai es vispār esmu jebkad iepriekš skrējusi taku ultras. Nejauceņi. Atcērtu viņam, ka mums visiem taču bija jāaizpilda gara veidlapa par savām spējām un pieredzi, lai piedalītos šajās sacensībās.

Kalnam laikam ir apnicis mūs mocīt, un negaidīti pretīgā klinšu siena pārvēršas pieklājīgā takā, kas mūs izved mīkstā, biezu skuju klātā klajumā. Ir laiks atpūtas piecminūtei. Nosēžos prom no visiem patīkamā slīpumā. Esmu pūcīga un pārgurusi. Šeit būtu izcila vieta gulēšanai. Bet kas tev dos. Ar dažām minūtēm pietiek, lai savāktu savas emocijas. Saņemos un pievienojos pārējiem. Tomēr nevaru nepārjautāt Braisam, kādēļ viņš domā, ka šī varētu būt mana pirmā ultra. Viņš parausta plecus un saka, ka viņam gan esot. Nevar būt! Puikiņš laikam joko. Taču viņš ir nopietns. Jautāju, kā viņš izturēja atlasi, uz ko saņemu atbildi, ka viņš mākot rakstīt labus CV, un tajos jautājumos par spējām un pieredzi patiesība esot pienācīgi piepušķota. Tā esot viņa pirmā ultra. Viņš šim esot trenējies vien 3 nedēļas uz velotrenažiera, bet tas nekas, jo esot gana sportisks, esot piedalījies Ironman sacensības. Ko nu šis fleitē, tur tak arī daudz jāskrien. Labi, lai nu kā, bet kāpēc tieši 265 km pa nekurieni, nemarķētā trasē būtu jāizvēlas par pirmo ultru? Viņam patīkot nopietni izaicinājumi. Ko lai saka – karogs tev rokā, kaut normāls tu neesi.

Iestiprināmies, ar Laumu izlemjam, ka jāapēd pirmā kofeīna želeja, jo nakts jau ir krietni gabalā. Vesela liekas par daudz, ar vienu uz divām vajadzētu būt pašā reizē. Lauma ēd pirmā un atstāj man… neko. Noriju tās pāris atstātās piles un domāju, ka būs jau labi, man tāpat tas draņķis riebjas, bet nākamreiz gan ņemšu pirmā, es noteikti neapēdīšu par daudz. Ceļamies, kā vienmēr ar sirdi plosošiem sāpju vaidiem, un dodamies uz priekšu.  Jaukais līdzenums mūs priecē tikai īsu brīdi. Kalna virsotne vēl nav sasniegta. Kāpjam un kāpjam pa neganti stāvu serpentīnu, bet te vismaz ir normāla taka un arī nomaldīšanās trauksme ir atcelta. Kad spēki jau kuro reizi draud zust, virsotne ir sasniegta. Tamadabas garskujaino priežu mežs. Koku zaros kā vecas lupatas karājas gari ķērpji, kas piešķir lampiņās izgaismotajam ceļam spocīgu noskaņu, ko, protams, pastiprina arī migla. Īstais laiks un vieta halucinācijām. Mana apziņa atsakās ar mani sadarboties. Navigators arī ir izbeidzies. Tenterēju pakaļ Laumai. Patiešām tenterēju, jo miegs ir apņēmies mani reizi pa visām reizēm pievarēt. Miglā teju vai katrs krūms vēlas pārvērsties par spocīgu neradījumu. Man rēgojas kā vēl nekad iepriekš. Pasaule staipās un ļogās. Gar izgaismoto ceļa strēķi zogas nenosakāmu formu tēli. Es zinu, ka uz salas nav lielu dzīvnieku, tāpēc mani nepiemānīt. Cenšos koncentrēties uz lampiņas apgaismotajiem Laumas papēžiem, taču skats kaut kur manās aizpeldēt un dubultoties. Migla kļūst arvien biezāka, un ir ļoti auksti. Man nav ne jausmas, kurp dodamies. Kāpēc es vispār te atrodos? Es tikai sekoju. Jau kādu laiku ejam trijatā. Kaut kas būs apēdis Braisu. Man, pa lielam, vienalga. No viņa tāpat nav lielas jēgas. Man vispār tie džeki ir apnikuši. Tik vien  viņi dara, kā velkas pakaļ. Un vispār man viss ir apriebies. Sasodītā sala, neciešamās sāpes, negulēšana, spāņi, Lauma, mana smaka, aukstums un lietus. Pretīgs mērcētājs lietus, kas parādās reizē ar pirmajiem gaiļiem un gaismas nojautām. Pie otrās gaiļa dziesmas Lauma jautā, vai es arī to dzirdu. Nu jā, gailis nekurienē, kalna galā, biezā mežā. Parādās arī Braiss. Esot atradis upi no kuras padzerties un uzpildīt sistēmu. Traks vai, mums taču organizatori stingri pieteica nedzert neko, kas nav pirkts veikalā! Viņš apgalvo, ka ar gremošanas problēmām tikšot galā, uz ko es norādu, ka ne jau par tām viņam vajadzētu uztraukties, bet gan par apakšīrnieku iegūšanu. Tie gan varētu būt kādas eksotiskas sugas! Gaisma ir uzaususi, lietus un migla ir prom, priekšā gluži pieņemams lejupceļš un iespaidīga ūdenskrātuve. Laiks instagrambildei.

Noskaņojums ir uzlabojies un liekas, ka vajadzētu pasteigties, jo priekšā ir laika robežas punkts uz kuru jāpaspēj. Es gribu skriet! Nebūs. Neviens to nevēlas. Neliels gabaliņš pa šoseju un sākas pretīga slidenu akmeņu taciņa, kas ved cauri maziem, gulošiem miesteļiem. Piemāju dārziņos kārdinoši gozējas apelsīnkoki. Eh, ka kādu varētu dabūt, bet pagalmā jau nelīdīsi. Lauma sāk krist man uz nerviem arvien vairāk. Viņa čīkst un čīkst. Nu kā ar tādu es tikšu līdz galam? Pamest jau ar negribās, ja jau čīkst, tātad grūti, pie tam tā mana navigatora problēma. Neesmu droša, vai varēšu iziet tikai pēc kartes, ja attapšos kādā sarežģītā vietā tumsā. Un, ja es tiešām Laumu pametīšu, tad tikai kontrolpunktā, lai man nav par viņu jāraizējas. Pretīgais lejupceļš ir kā radīts, lai izbaudītu sāpes. Es nemaz nevaru pa to pārvietoties lēni, jo tas burtiski iznīcina manus ceļgalus. Nākas paskriet un tad piebremzēt, lai pagaidītu vismaz Laumu. Andress velkas sazin kur aiz muguras, bet Braiss ir aizmanījies pa priekšu.  Lauma paslīd un smagi nokrīt uz muguras. Ak, šausmas, vai viss ir vesels un kustās? Jā, viss esot labi, tikai elkoņi apdauzīti. „Ar tiem jau nav jāskrien!” es atviegloti nopūšos un pēc mirkļa nozveļos uz muguras pati. Sasodīts! Guļu un nekustos, baidos atklāt ko nelāgu. Nē, viss labi, smago triecienu ir saņēmusi piebāztā mugursoma, kas vienā sānā ir pat ieplīsusi. Esmu atdauzījusi tikai elkoņus. Nu, ar tiem tak nav jāskrien. Stāvā, nekārtīgi samētāto akmeņu taka ieved San Pedro miestā. Paspēsim uz barjeras punktu, laika pietiek. No kāda pagalma iznāk Braiss ar limonādes bundžiņu rokās. Ā, gribu, es arī gribu! Tur ir tāda kā maza bodīte, ko kāda večiņa iekārtojusi savā mājā, var dabūt limonādes, vietējos apelsīnus, ābolus, sadzīves ķīmiju pabalējušās pudelēs, cepumus un vēl kādus štruntus. Pie durvīm plēves nojume, zem kuras palienam tieši laikā – sākas pamatīga lietusgāze. Kolas nav, iegādājos apelsīnu limonādi un 1 ābolu. 65 centi! Andress tiek pie cepumiem un limonādes, bet Lauma nepērk neko. Lietus mitējas, un tālāk dodamies atkal četratā.  Dzeru limonādi un pļāpāju ar puišiem. Redzu vien, kā viņi iepleš acis un negaidīti saņemu triecienu un asas sāpes pakausī. Kaut kā es, muļķadesa, galvu grozīdama, nebiju pamanījusi pāri sētai pārkārušos vecu kaktusu, tādēļ  uzskrēju tam virsū, dīvainā kārtā ar pakausi. Nu laikam man ir paveicies – nebūtu grozījusies, būtu uzskrējusi ar pieri. Kaktusam ir neganti trīscentimetrīgi ērkšķi. Ka tik kāds nav palicis manā galvā! Uzmanīgi taustu sūrstošo vietu, bet neko nevaru atrast. Vajadzēs kontrolpunktā lūgt Laumai paskatīties.  Te pat ap stūri jau ir centrs un laika barjeras punkts. Neviena nav, droši tiekam cauri.

Kādu brīdi zosu gājienā soļojam gar šosejas malu. Mums priekšā vēl viens liels kāpiens, līdz sasniegsim trešo base de vida. Lauma neizklausās diez ko pārliecināta par turpināšanu. Šoseju nomaina kāpiens, tad atkal šoseja, ceļmalās varam vērot kartupeļu novākšanas darbus… februārī. Vietām saliktas kastes ar lieliem, kārdinošiem tomātiem. Apdzīvotā vieta izbeidzas un atkal jau rāpjamies kalnā. Braiss ir aiztesis pa priekšu un sēž augšā mājas drupās bez biksēm.  Sekojot viņam neesam pamanījušas, ka esam novestas no pareizā ceļa. Jupis viņu rāvis, kaut laikam ne viņu, bet bikses. Navigēsim pašas. Ceļš negrib doties rokā. Laumas navigators nav pārliecināts par virzienu. Ņemam šortkatu cauri krūmiem, līdz atrodam ceļu, bet pēc mirkļa uzrodas Andress un saka, ka viņam rādās pavisam cits virziens. Mēģinu viņam teikt, ka lai nu kur, bet tur, kur viņš grib iet, tiešām nav pareizi, bet viņš mani neņem galvā vai nesaprot un pazūd krūmos. Uzrodas Braiss, viņa navigators rāda vēl citu virzienu. Ņemu talkā karti un kompasu. Par tiem man šaubu nav un dodamies pareizajā virzienā. Braiss ir uztraucies par Andresu, kuram tikko bijušas halucinācijas. Viņš aizskrien tam pakaļ un pārliecina doties kopā ar mums. Pēc neilga brīža navigatori piekāpjas kartei un sāk rādīt visi vienu virzienu. Kāpiens nemaz nav tik briesmīgs un itin drīz esam uz zemes ceļa, kas mūs ved lejup. Ja vien tas nebūtu tik mālains. Un ja vien atkal nesāktos lietus. Māli līp klāt botām, un jau pēc dažiem soļiem visi slājam kā ar milzīgām koka tupelēm. Jau atkal esam trijatā. Kur tad Andress? Esot palicis zem koka, jo līst. „Vai tad viņš ir no cukura?” prasu Braisam un viņš nevar vien beigt smieties. Lauma nav diez ko runīga, laikam cīnās savas iekšējās cīņas un neko vairāk par čīkstēšanu no viņas ārā dabūt nevar. Liekas riebīgais, mālainais ceļš nekad nebeigsies, taču nē – mums priekšā asfalts, glītā slīpumā uz leju. Braiss saka, ka skries, lai sanāktu vairāk laika pagulēt, un pazūd. Ak, kā es gribu skriet! Kad vēl mums būs tik skrienams ceļš? Tomēr pēc kāda laika izdodas Laumu pierunāt. Lēnītēm tipinām. Laumas navigatoram izbeigušās baterijas un mainīt slinkums. Nav arī vajadzības, jo ceļš līdz Guia liekas pavisam viegls. To mēs varam pēc kartes. Trešās dienas vidū esam sasniegušas Guia. Viltīgs gājiens cauri kārtējajam tukšajam kanālam, kurā es negribētu atrasties tumsā, un esam trešajā base de vida. Līdz tās slēgšanai ir 3 stundas. Uz šejieni nebija iespējas atsūtīt mantas. Mums plānā gan ir tikai ēšana un duša. Gaišās dienasvidus stundas jāizmanto iešanai, ne gulēšanai. Makaroni ar sieru, daudz makaronu ar sieru, kola un banāni. Žēlīgas ziņas uz mājām – man vajag, lai mani pažēlo.  Jāapmaina visas baterijas. Duša! Tā ir lieliska, kaut bez iespējas ieslēgties. Stāvu zem karstā ūdens vai veselu mūžību. Tīru drēbju man nav, tādēļ uzvelku tikai virsējo garo kreklu, kas nav tik ļoti sasvīdis. Kāpēc gan es nepaņēmu rezerves zeķes? Tās taču neko nesver! Būtu man tagad sausas un mīkstas…

Stundu aizvadījušas kontrolpunktā esam gatavas doties ceļā. Kur tad palika šeit solītie fizioterapieti? Nevienu nemanījām. Tālāk ejam divatā, puiši droši vien guļ. Mums vajag veikalu un aptieku. Aptiekārs ir kungs gados, kurš, protama lieta, nerunā angliski. Izlīdzamies ar google tulkotāju. Veikalā limonāde un kēksiņi, kurus kaut kā izdodas iespīlēt pārpildītajā mugursomā. Pilsētā iztērējam pārāk daudz dārgā laika. Jāpasteidzas. Mazas pilsētiņas, šauras stāvas ieliņas, drūmi, noskretuši nostūri un aizaugušas takas. Mēs neskrienam, kaut ceļš tam ir ļoti piemērots. Ar katru soli aizvien vairāk sašļūku, rodas grūtības ar navigatora saprašanu. Sākumā cenšos to neizrādīt, bet es vairs negribu piedalīties šajā nežēlīgajā spēlē. Īsi pirms tumsas iestāšanās mūs apdzen Braiss un nozūd tālumā, ka papēži vien nozib. Tumsā pieļaujam kļūdu uz 2 kilometriem. Tas mani pilnīgi izsit no sliedēm. Pieveicam 2 stāvus kāpienus. Es gribu mājās. Man viss sāp, tik ļoti sāp, ka nevaru iedomāties, kad vēl būtu tā mocījusies. Būsim reālas. Mēs nevaram paspēt laikā. Ar katru posmu mūsu laika rezerve sarūk un spēku jau arī nepaliek vairāk. Ja nedabūsim pagulēt, šis var kļūt ne tikai bezjēdzīgi, bet arī bīstami. Aiz muguras dzirdam nūju skrapstoņu. Mūs noķer Andress. Galīgi slapjš noskrējies, un vaicā vai varam iet kopā. Nīgri atrūcu, ka, ja grib iet ar mums, lai turas līdzi. Laikam mans nelāgais garastāvoklis nav noslēpjams. Tāpat jau nav zināms, cik viņš saprata, bet intonāciju gan noteikti uztvēra. Pirms kārtējā kāpiena viņš saka, ka grib 5 minūšu atpūtu. Nu žēl, nav viņam neviens iedevis balss tiesības. Novēlam veiksmi un rāpjamies augšā. Atkal pretīgie māli, bet šoreiz tajos mētājās kaut kādas augu driskas un tas viss kārtu kārtām salīp uz mūsu botām. Tikušas līdz kārtējam ciematiņam, apsēžamies ceļmalā, lai nokasītu tās drazas nost. Bet tie lipīgie mēsli nemaz tā viegli negrib padoties. Kur gadījušies, kur ne, piebrauc 2 organizatoru pārstāvji un ņemas mūs biedēt ar priekšā gaidāmo kāpumu. Tas esot slidens un stāvs, ļoti bīstams. Saku, ka stāvums mūs nebiedē, tikai šie pretīgie māli. Lauma saka, ka šī ir laba vieta, kur izstāties. Nevaru nepiekrist, bet mums jāpasteidzas nonākt Terorā, kas ir nākamā laika barjeras vieta. Kā reiz aiz tā bīstami slidenā kalna. Spītējot sāpēm, dodamies tālāk, paspējušas vēl pēdējo reizi ieraudzīt Andresu. Nez vai viņš izstājās te, vai tika līdz Terorai, to mēs nekad neuzzināsim. Man, protams, viņu tajā brīdī ir žēl, tomēr sevi man ir žēl vairāk. Nevaram ļaut viņam mūs kavēt. Pēkšņi mans vārgums ir sasniedzis augstāko punktu un es sašķīstu gabalos kā porcelāna figūriņa. Man liekas pat to skaņu varēja dzirdēt. Nevaru, negribu, par ko man tas viss? Es netieku līdzi Laumai, viņa iet tik ātri, bet man vienkārši nav spēka, nu ne kripatiņas. Ģimenes ārstei galu galā izrādījusies taisnība – es to nevaru, ne fiziski, ne psiholoģiski. Nožēlojamā nīkule, vai tiešām es domāju, ka nopietni spēšu pieveikt tādus kalnus? Lauma grib turpināt, un darīt to ātri. Jāpaēd! Keksiņi un kofeīna želeja uz divām. Šoreiz ēdu pirmā – viens mazs malciņš, divi… stop, nāk atpakaļ, man ir gana. Lauma notiesā pārējo. Ejam tālāk un redzu, ka visa ceļabiedres ķermeņa valoda rāda tikai vienu – viņa mani ir gatava atstāt. Es viņu saprotu, es arī tā justos. Čīkstu un lādu savu stulbo navigatoru, negribu finišu, stāšos ārā, pietiek man šo ciešanu. Saku Laumai, ka viņa var iet, es tikšu tālāk pēc kartes. Tie, protams, ir meli, tumsā un tādā stāvoklī es nekur netikšu, bet negribu viņai būt par apgrūtinājumu. Patiesībā gan man ir ļoti bail, ka viņa mani varētu pamest, bet to cenšos neizrādīt. Viņa mani neatstāj, iet ātri pa priekšu, tomēr brīžiem pagaida, lai pievelkos klāt. Tas posms ir klāt – stāvs un mālains. Lauma šaujas augšā kā bulta, es lienu pakaļ. Nemaz jau tik ļoti neslīd, bet ir tik sasodīti grūti. Zobus sakodusi cīnos ar sevi un visu pasaules smagumu, kas sagūlis man uz pleciem, velk atpakaļ. Sasniegusi virsotni, atspiežos pret kaut ko līdzīgu akai un raudu. Otro reizi šī pasākuma laikā. Es zinu. Es beidzot zinu, ko te daru! Es dodos uz Meloneras pludmali, lai finišētu ne vēlāk, kā pēc trasē aizvadītas 101 stundas! Es esmu te, lai pieveiktu šo 265 kilometru un sasodīto kalnu izaicinājumu. Es to gribēju, es par to sapņoju, gatavojos un maksāju. Un tagad es esmu šeit, lai to paveiktu! Nekas mūs neapturēs. Mēs to paveiksim. Mēs to paveiksim kopā!

Teroras laika barjeru sasniedzam vieglā skrējienā. Izmantojām lejupceļu. Vairs nekādas čīkstēšanas. Rēķinām un prātojam, kā to paveikt. Brīvprātīgie pie baznīcas mums iedod ūdeni, tas labi, mana sistēma ir pilnīgi tukša, iereibušas meičas, kas koķetē ar ogiem, parāda Laumai tualetes. Vēl nekas neliecina, ka šajā tukšajā laukumā rīt valdīs liela jautrība – cauri dosies 125 un 80 km distanču veicēji. Atstājam šeit 30 minūtes sava dārgā laika un dodamies tālāk naktī. Ļoti nepārliecinošā solī. Sākusies 3. nakts un man nāk miegs. Pieķeru sevi streipuļojam, biju iesnaudusies. Lauma mani pietur. Mums jāpaguļ. Pietiks ar 20 minūtēm, tikai kur? Visu laiku ir kaut kādas nosacīti apdzīvotas vietas, viss tāds netīrs un nepiemērots gulēšanai. O, priekšā šis tas interesants! Kaut kāda rosība – līdzjutēji ar zvaniņiem atbalsta skrējējus trasē. 125 km skrējēji? Bet ir taču par agru, lai viņi būtu sasnieguši šejieni! Nu nāks tuvāk, redzēsim. Kad jau liekas, ka var pat saskatīt atsevišķus līdzjutējus tādā kā stāvvietā, izrādās, ka tās ir tikai ēnas uz kalna sienas, un skaņa nāk no govju vai kazu zvaniņiem. Aplauziens, bet mēs to redzējām abas! Tiešām laiks pagulēt! Pašā pilsētas nomalē atrodam slīpu, slapju pļaviņu. Neizskatās ērti, bet mums nav variantu. Savelkam mugurā visu kas ir, pat lietus plēvi, paklājam garajā zālē vienu folijas segu, otrā ietinamies un saspiežamies kopā. „Modinātāju uzliki?” „Nē, tāpat pamodīsimies!” Pēc 20 minūtēm tiešām pamostamies, taču izlemjam pasnaust vēl 5 minūtes, bet noguļam veselas 20. Labi vēl, ka nepamodāmies no rīta, lai gan ir tik auksti, neērti un sāpīgi, ka tas diez vai būtu iespējams. Esmu pārsalusi. Nolemju iet ietinusies folijas segā. Izrādās – kādu brīdi esmu gājusi ar vaļēju somu! Ak, nē, ko gan esmu pazaudējusi? Pārbaudu vai vietā ir dokumenti un visas aizlienētās mantas. Pazudusi šķiet tikai viena no ļumīgajām Salomon pudelītēm. Žēl gan, bet meklēt neiešu. Aizvien turpinās kaut kādas apdzīvotas vietas – nomales, centri un mazdārziņi. Iztraucējam kādu naksnīgu čurātāju. Apstājamies pilsētas nomalē pie stāvas kraujas, no kuras labi redzams priekšā gaidāmais ceļš – tumsā iegrimusi aiza, kurai jāapskrien apkārt pa kalna malu. Sēžam uz apmalītes un nīkstam ārā, nāk miegs. Kofeīna želeja, 5 minūtes miega. Dodamies tālāk. Aizai tiekam riņķī veikli, varbūt tas tiek izdarīts pa miegam. Seko stāvs kāpiens ar agresīviem augiem. Vienā mirklī pieķeru sevi skrienam. Stāvā slīpumā, cieši pa pēdām Laumai. Un man nemaz nav grūti. Vai es sapņoju? Kāpēc mēs pēkšņi skrienam? Atbildes nav. Ja vien man izdotos šo sajūtu noķert vēl kādreiz, piemēram, SB sprinta posmā! Aust gaisma, bet mēs aizvien lēni, bet skrienam. Kalns ir viltīgs, liekas tepat jau būs, tūlīt iesim lejā, bet nē, vēl pagrieziens aiz pagrieziena. Ir trakoti auksti un zēģelē spēcīgs vējš. Ak, nē, kur ir mana folijas sega? Nemaz nepamanīju, ka esmu palikusi bez tās. Jānopērk vietā, kad būsim pilsētā. Beidzot! Skrienam lejā, Valsequillo bāzei jābūt pavisam tuvu. Vietām lejupceļš paliek akmeņains un neļauj skriet. Nonākušas lejā pilsētā, atkal pārejam soļos. Meklējot bāzi apmaldāmies, jo nevar īsti saprast, no kuras puses var tikt iekšā – protams, ka no tās, no kuras mums neliekas pareizi. Šobrīd katra izčakarētā minūte ir nekrietni nozagta mūsu dārgajam miega laikam. Mums obligāti jāpaguļ. Pagājušas apaļas 3 diennaktis, kad ierodamies 4. base de vida. Te ir daudz kā garšīga – zemenes, kēksiņi, kola, arī siltais ēdiens, taču, pat ļoti sasprindzinot atmiņu, neatceros kāds. To arī ēdu, lielu porciju. Zemenēm es pat nepieskaros. Dieva dēļ, kāpēc?! Nav ne jausmas. Kola un kēksiņi gan iet uz urrā. Karšu vīrs pienāk aprunāties, tiekam informētas par izmaiņām trasē. Komunikācija ar cilvēkiem, kas mūs diez ko nesaprot un otrādi, jau kļuvusi par normu. Kaut kā jau spējam sazināties. Šeit ir mūsu somas, tiekam pie pārtikas krājumu papildinājumiem un sausām, tīrām drēbēm. Pirms gulēšanas jāatbrīvojas no smakas, taču duša ir auksta. Neko darīt, nomazgājos un pārģērbjos. Ledainais ūdens veldzē manas neprātīgi sūrstošās pēdas un ceļgalus. Lauma kaut kur tikusi siltā dušā, kā tad tā? Kāpēc man parādīja tikai šīs? KP drīz slēgs ciet, tāpēc gulēšanai mums ir atlikušas vien 40 minūtes. Mmm, mīksta gulta ar segu, cik patīkami, kaut kaulus lauž tā, ka šķiet tie no manis grasās izbakstīties ārā. Kaut kas traucē iemigt – manas smirdīgās botas, ko esmu nometusi tepat galvgalī. Lauma aizrāda, lai tak pastumjot tālāk uz kājgali. Tas līdz – izslēdzos kā lampiņa.

40 miega minūtes ir bijušas visai spirdzinošas, veikli savācam mantas un dodamies ceļā. Kamēr gulējām, pārējie bēdu brāļi jau ir prom, atlicis vien Braiss, kas dodas ceļā kopā ar mums. Šaurā piepilsētas celiņā garām steidzas vīrs uz ēzelīša.

Vai mūs šobrīd jebkas vispār var izbrīnīt? Braiss paliek pļavā, bet mēs dodamies šopingā. Klīstam pa veikalu pārmēru ilgi, nevarot atrast kaut ko uzrunājošu. Apelsīnu limonāde, kēksiņi un riekstu saldumiņš. Tāpat jau nav kur to visu iebāzt. Atklāju papildus vietas, kur salikt kravu – man pie somas ir piesietas lietus bikses un jaka. Viņām taču ir kabatas ar rāvējslēdzējiem, tur arī šo to var sabāzt. Ārā no pilsētas pa akmeņainu ieleju. Apkārt kalni ar uzkrītoši daudz alām. Pa vienu no nogāzēm plosās motociklisti – tas gan izskatās bīstami. Sākas kāpiens. To pieveikušas esam nonākušas pilnīgi citā pasaulē. Visapkārt zied ābeles un puķuzirņi, tālumā vīd okeāns un iespaidīgi lielas pilsētas.

Asfaltēts ceļš. Saule. Lēnītēm skrienam. Uz leju. Mūs noķer Braiss, esot apmaldījies un zaudējis veselu stundu. Hm, mēs neapmaldījāmies, bet arī sanāk, ka kaut kur esam zaudējušas stundu. Ai, šobrīd tas nešķiet svarīgi. Mums priekšā taka, kas kartē iezīmēta ar melniem krustiņiem. Esam gatavas ļaunākajam, bet tā izrādās visjaukākā un patīkamākā pastaigu taka, kādu manas acis uz šīs salas ir skatījušas. Pa to līkumo strautiņš, gar malām vīteņaugiem klātas stāvas klints sienas. Vietām strautiņš veido pasakaini skaistus ūdenskritumus. Tik vien, ka tūristu tur ļoti daudz. Ir silti un patīkami. Nenoturos un iemērcu ceļgalus ledaini aukstajā ūdenī, noskaloju arī seju. Lieliska sajūta. Pie kāda lielāka ūdenskrituma uztaisām pikniku un foto pauzi. Sajūta tāda, ka nekur nav jāsteidzas. Ir skaista vasaras diena un mēs ar Laumu esam devušās burvīgā pastaigā. Man nemaz negribētos šobrīd atrasties nekur citur!

Skaistā taka beidzas un varam pievērsties stāvam, bezgalīgam, kaktusiem un alvejām apaugušam kāpienam. Ir karsti, spīd saule, bet redzam, ka augšā gar kalnu malām laizās mākonis. Esam lēni un neko daudz nerēķinām. Kad kalna gals ir gandrīz sasniegts ņemam pusdienu pauzi mīkstā, biezā āboliņā. Skati ir pasakaini skaisti! Ak, šī dīkā gulšņāšana gozējoties saulītē, vai mums kaut kur bija jāsteidzas? Šķiet esam nonākuši kādas burvestības varā. Laumai ir maize, kāda debešķīga garša! Kas var būt vēl labāks – maize ar ievārījumu. Mums gan nav ievārījuma, taču izmantojam Isostar ābolu želeju. Lieliska kombinācija. Ko gan tur tādu interesantu ēd mūsu spāņu kolēģis? Tunci! Ar pirkstiem, pa taisno no bundžiņas! Diezgan bomzīgi tas izskatās. Nu gan viss, jāsaņemas, esam notrallinājušas veselu dienu. Nožēlas gan nav. Atstājam Braisu. Viņš aizvien ir burvestības varā.

Ceļš ved uz leju un mēs lēnītēm skrienam. Skrienam un dziedam. Noskrējiens kļūst stāvāks un klāts ar maziem apaļiem olīšiem, kas darbojas kā skritulīši – reizēm mēs pa tiem šļūcam. Ātrums palielinās. Priekšā redzu vecu augļu dārzu. Tur starp kokiem, tieši uz takas, rokas izpletis stāv vīrs melnos šortos. Jautājoši paskatos uz Laumu. Viņai gan nekas nešķiet dīvaini. Nu, protams, jo tur neviena nav. Skrienam tuvāk, un jau atkal viņš tur stāv, tikai šoreiz bez šortiem. Tagad taču arī Laumai to būtu jāredz? Nē, patiesībā tur neviena nav. Izskrienam cauri vecajam dārzam, un man vairs arī nekas nerēgojas. Skrienam, līdz izdzirdam aizmugurē pazīstamu dziedāšanu. Aha, spānis mūs ķer ciet. Sāk strauji satumst, kad sasniedzam nākamā kalna pakāji. Tur mūs jau gaida karšu vīrs, lai brīdinātu, ka gaidāmais kāpiens esot ļoti bīstams un taka neskaidra. Tā vien šķiet, ka kaut kur to jau esam dzirdējušas. Vai mūs kas vēl var pārsteigt nesagatavotas? Lauma dodas pa priekšu. Kāpiens strauji vien paliek tik stāvs, ka ir vajadzīga roku palīdzība un nūjas tikai traucē. Man ir bail no augstuma, un vietām es pieploku klintij un mierinu sevi. Lauma kustas ļoti nepārliecinoši. Es teiktu – viņa grīļojas. Nav labi, pavisam nav labi. Ātrāk gribētos tik prom no šīs vietas. Par laimi, arī šim kalnam ir gals, taču tas mūs sagaida ļoti nelaipni. Vējš plosās tā, ka vai gāž no kājām. Atkal jau auksti. Laika ir pietiekoši, tomēr paskrienam, kaut vai, lai sasildītos. Skrienam pa kori un man jau atkal rēgojas, jo pēkšņi liekas, ka esam zem tilta. Mierinu sevi, ka tas ir normāli, nāk trešā nakts, var taču paskriet arī zem iedomu tilta. Vējš ir apnicis, gribam tikt beidzot prom, bet kalns ir izlēmis mūs paturēt. Taka pazūd riebīgos, asos krūmos un navigatori sāk uzvesties ļoti haotiski. Nu ir auzas. Skraidelējam šurpu turpu, meklējot taku. Tās nav. Krūmi ir tik biezi, ka tiem jāspraucas cauri ar spēku. Nabaga spānis – viņa plikie stilbi dabū pamatīgi ciest. Ir sajūta, ka ejam pa apli. Mēs te jau esam bijuši un ne vienu reizi vien. Man sāk piezagties panika. Es pat nespēju sakarīgi domāt, kur nu vēl ko saprast kartē. „Laid mūs vaļā!” lūdzos kalnam, bet viņš mēmi turpina mūs mocīt. Laiks iet uz beigām, ja nepasteigsimies, nokavēsim. Pāris reizes Laumai izdodas uzdurties takai, bet tā atkal pazūd. Jaunais spānis saņemas. „Ja gribam paspēt, mums ir jāskrien!” viņš saka. Jā, tikai tam gudriniekam taču nav ne jausmas, kurā virzienā! „Mums ir tiešām jāskrien. Ātri”, viņš neatlaižas, „vai varēsiet?” Protams, esam taču skrējējas, ko gan viņš iedomājas? Tikai kā, ja pēdas sāp tā, ka pat pieskaršanās zemei ir mokas? Viņš piedāvā mums vēl vienu variantu – šmaukties. Esot iespēja tikt uz kontrolpunktu pa šortkatu, kas ir uz pusi īsāks par oriģinālo maršrutu. Kategoriski atsakāmies. Nekādas krāpšanās. Ja nepaspēsim, tad šīs mocības beigsies ļoti drīz. Braisam izdodas uzņemt virzienu, kas izved mūs uz takas. Laikam kalnam mēs esam apnikuši. Un mēs skrienam. Ātri, neapdomīgi, riskējot ar visu, lai tikai paspētu laikā. Tas ir skarbs lejupceļš. Kustīgi akmeņi, kaktusi, alveju dzelkšņi un mazie, gaišie, dzeloņdrāšu vīkšķiem līdzīgie augi. Tik ātri šajās dienās neesmu vēl skrējusi. Nē, ja godīgi, es nekad pa takām tik ātri neesmu skrējusi. Piekaļu skatienu Braisa papēžiem un cenšos atslēgt veselo saprātu. Līdzsvars un kustība. Mums ir jāpaspēj. Vājprātīgā taka izved mūs uz šosejas, kur priekšā vesela brīvprātīgo vienība. Kas noticis? Izrādās tie nav mūsu jau pierastie brīvprātīgie. Tie ir evakuatori. Par laimi, viņi nav ieradušies pakaļ mums, bet gan polim, kurš viņus ir izsaucis, jo domājis, ka līdz kontrolpunktam nepaspēs (pastāv versija, ka tas bija amerikānis, ne polis, bet kāda gan tam nozīme). Mēs viņu atceramies – parasti samainījāmies kontrolpunktos. Ieraudzījis mūs, viņš sāk apšaubīt savu lēmumu par izstāšanos, bet evakuatori paziņo, ka tas, kas pieskāries viņu mašīnai jau skaitās izstājies. Braiss ar viņiem strīdas, tērējot mūsu dārgo laiku, tik ilgi, ka viņi ir gatavi mīļā miera labad poli palaist trasē, bet šis nabags ir jau salūzis. „Tas nav iespējams!” viņš saka. „Mēs nemūžam nepaspēsim laikā!” Kaut kas manī saceļas. „Ko gan mēs varam zaudēt?!” nepacietīgi kliedzu, „vismaz būsim darījuši visu, kas mūsu spēkos, nevis padevušies!” Arī Lauma uzstāj, ka paspēsim. Nu ko gan mēs te tērējam laiku uz poļu mīkstmiesi?! Metamies skriet kā apsviluši, lai pēc kādiem 300 metriem attaptos, ka skrienam pretējā virzienā. Viss labi, mēs paspēsim. Piebrauc orgi, Braiss vēl viņiem pārprasa, vai paspēt ir reāli, un viņi atbild apstiprinoši.

Būsim reāli: mums priekšā ir apmēram 10 kilometri un gandrīz 300m kāpums. Ir 1 stunda un 50 minūtes. Mēs esam reāli, ja gribam paspēt, mums jāskrien tā, ka acis sprāgst ārā. Un mēs skrienam. Braiss apgalvo, ka mūsu temps bija pat 4:30 min/km, kaut es tam neticu, tik ātri es nevaru paskriet. Drīzāk piecas minūtes. Kāpiens paiet ātri. Mēs tiešām cenšamies. Kādā vietā man jāpiestāj, lai izkratītu akmeņus no botas, jo tie draud iespiesties manā asinsritē. Un tad, tavu brīnumu, taka pazūd. Valda melna tumsa, nekas neliecina, ka tuvojamies pilsētai. Ir tikai akmeņi un mūsu spāņu navigators apmulst. Sabaru viņu, jā esmu neiecietīga, lai nemeklē takas, bet seko virzienam. Lieli akmeņi, mazi akmeņi, nekāda dižā skriešana vairs nesanāk. Kaut kāda pretīga upes vai kanāla gultne. Katrs solis sāp. Ātri skrienot tas nav tik uzkrītoši, bet organismam nomierinoties, viss atkal ir slikti. Tiekam uz kaut kādas takas. Klumpačojam tālāk. Braiss mūs atstāj, aizskriedams pa priekšu. Lauma krīt un šausmīgi sasitas. Es neko viņai nevaru līdzēt. Mums ir jāturpina skriet. Kur ir tā pilsēta, priekšā ir klints, kaut kas nav, kā vajag! Un tad, aiz pagrieziena mēs to ieraugām – ala klintī, gara kā tunelis, un cauri tai var redzēt zvaigznes un pilsētas ugunis. Fantastika. Apbrīnošanai gan nav laika. Skrienam. Akmeņaino taku nomaina asfaltēts serpentīns, kas mūs aizved uz pēdējo base de vida. Ierodamies tur 20 minūtes pirms kontrolpūķa. Organizatori un brīvprātīgie stāv kājās un aplaudē. Man nav spēka pat pasmaidīt. Mēs to izdarījām. Laumai ir slikti. Ātri paēst. Nē, dušā. Esmu tā sasvīdusi. Ir tikai aukstais ūdens. Man vienalga. Nomazgājos un uzreiz sāku nožēlot. Krata drebuļi, nevaru sasildīties. Lūdzu siltu tēju, viņiem tādas neesot. Apēdu makaronus. Tēja tomēr atrodas. Kādam brīvprātīgajam mēģinu skaidrot, ka esmu pazaudējusi folijas segu, varbūt viņiem kāda ir. Viņš nesaprot. Atmetu ar roku. Lauma dabūjusi dakteri. Kontrolpunktā ir diezgan daudz skrējēju. Citi izmisuši, citi atpūtušies. Tiek sacelta trauksme, ka 5 minūšu laikā visiem ir jāpamet telpas. Kas nepaspēs, tiks diskvalificēts. Paņemu savu tēju un trīcēdama apsēžos ārā uz soliņa. Lauma blakus pārkrāmē savu somu. Jau veselu mūžību. Pienāk Braiss un saka, ka mums jādodas kopā ar skrējēju grupu, kura tūlīt dodas ceļā. Kāpēc? Priekšā esot sasodīti neiespējams kalns, bet tajā grupā esot kāds vietējais, kas zinot ceļu. Da labi, pēc visa, kas piedzīvots, puisīt, mēs pašas atradīsim ceļu kalnos. Saku, lai neraizējas par mums, mēs tiksim galā, mums tikai jāpaguļ. Skrējēji aiziet. Organizatori paziņo, ka mūs tūlīt diskvalificēs par noteikumu neievērošanu. Kāpēc?! Mēs taču esam ārā! Mums rokās vēl ir plastmasas trauki no kontrolpunkta – tādi ir noteikumi, mēs nedrīkstam tiem pieskarties. Lauma saber savus makaronu pudelē. Bet es nolieku karsto tējas glāzi izdzērusi vien pāris malciņus, es to dzesēju, tā bija par karstu, es tā gribu tēju, man ir tik ļoti auksti un nu es to vairs nedrīkstu dzert! Asaras sāk birt pār vaigiem trešo reizi, es vairs nespēju turēt sevi rokās. Slēpju seju aiz izspūrušajiem matiem. Izmisums un viss ir slikti. Trīcu no aukstuma, esmu īsta nelaimes čupiņa. Lauma mēģina mani ietīt savā nožēlojamajā folijas segā. Uz tās īsti nav pat folijas. Kāds no organizatoriem ejot mums garām neuzkrītoši noliek man blakus jaunu folijas segu. Man?! Tiešām? Ak…

Dodamies melnajā tumsā un izdarām to nepareizajā virzienā. Es esmu tik nelaimīga. Guļam tepat! Kad celsimies, tad domāsim, kur esam. Lauma uz to neparakstās. Atrodam pareizo ceļu. Pakaļ skrien brīvprātīgie un saka, ka 300 metrus uz priekšu būs ala, kurā varam pagulēt. Man liekas – Lauma ir uz mani dusmīga. Droši vien manas iedomas. Nu vismaz gulēt viņa īsti negrib. Es uzstāju, ka vajag, jo esam uz kājām jau ceturto nakti un pa visu šo laiku kopā gulēts ir tikai kādas 3,5 stundas. Man vajag restartēt uzkarsušo podiņu, citādi tās asaras nerimsies. Un kājas, kas ar viņām notiek, ka sāpes ir tik šausmīgas? Solītā ala ir pamesta maza būdiņa jeb drupas, kas atgādina narkomānu perēkli. Es tur iekšā nelīdīšu. Esam drūmā, aizaugušā pilsētas nomalē, kur es ne tikai tumsā, bet arī pa dienu kāju nespertu. Ejam gar kaut kādu rensteli, kas laikam domāta notekūdeņiem. Kādā vietā tai ir plata betona apmale. Tā vismaz ir horizontāla, atšķirībā no virsmas, pa kuru ejam. Esam sasodītā elles pažobelē. Gluži uz betona gulēt nebūs diez ko veselīgi. Lauma klāj sakaltušas palmu lapas – pietiek ar piecām, tās ir lielas, cilvēka augumā un cietas kā koks. Es sēžu un ļaujos izmisumam, labi, es arī atvelku vienu palmu lapu. Saku,  ka man viss ir sarēķināts, guļam 2 stundas. Lauma mani atrunā. Vienojamies, ka gulēsim tikai 1 stundu. Viena folijas sega apakšā, otra pa virsu. Saspiežamies kopā. Drebuļi nepāriet. Miegs uzvar sāpes.

Pēkšņi kāda sieviete mani modina. Kas? Ko viņa grib no manis? Atbildu angliski un tikai tad saprotu, ka tā ir Lauma. Miega stunda pagājusi. Jāiet tālāk, ir mana kārta navigēt. Lauma jautā, vai esmu pārliecināta, ka spēšu. Neesmu, bet saku: „Jā”. Kaut nesaprotu, kur atrodos, kurp dodos un kāpēc man ir tā jācieš, zinu, ka nez kādēļ ir ļoti svarīgi turēties pie tās bultiņas, ko rāda mazais gadžetiņš manā rokā. Takas nav, ir kaut kādi brikšņi. Vienkārši eju un uztriecos virsū kaut kam asam. Tā izrādās viltīgi paslēpusies aizlauzta palmas lapa. Gabaliņš no tās rēgojas ārā no manas kājas. Izrauju un jūtu, kā pa kāju notek kaut kas karsts. Līdz pat botai. Apskatīties nevaru, šajos slīpajos brikšņos nav par kur nostāties. Neganti sāp un tirpst. Prātoju, vai man vajadzētu iegūglēt kaut ko par stingumkrampju simptomiem, vai vienkārši jācenšas mazāk par to domāt. Turpinām spraukties uz priekšu, vietām ir jālien cauri notekai, kurā nevar nostāties pilnā augumā. Sasodīts, ietupties vai pieliekties arī nav viegli. Stundu vēlāk murgs ir beidzies, un esam atkal uz normālas, nevērīgi samētātu akmeņu takas. Laiks uzmest aci brūcei. Tā nav liela. Legingu stara kārtīgi izmirkusi asinīs, arī lietus bikšu baltā membrāna iespaidīgi notraipīta, bet labā ziņa – asiņošana ir beigusies. Kājas priekšpuse zilgana un neglīti piepampusi. Izmantoju aptieciņu, vismaz neesmu velti nesusi līdzi. Paēdam brokastis un nīkulīgā solī velkamies tālāk. Man ir beidzies ūdens. Aizmirsu to kontrolpunktā papildināt. Nez, vai būtu laiks krist panikā? Par laimi, priekšā, kur taka pietuvojas ceļam, mūs sagaida 3 organizatoru pārstāvji. Lūdzu ūdeni, bet izrādās – nav līdzi, tik vien kā viņu pusizdzertās personīgās pudeles – to saturs tad arī tiek saliets manā sistēmā. Tiekam vēl pēdējo reizi sabrīdinātas, kas tas, kas tagad gaidāms, no tiesas ir viens grūts posms. Pie tam ļoti, ļoti bīstams. Taka vispār neesot redzama, šur tur esot marķējums. Un mums neesot daudz laika. Mierinām viņus, ka mēs jau nu paspēsim, lai ko tas prasītu. Samāksloti jautras un bezrūpīgas izlikdamās, droši aizsoļojam bīstamajā virzienā. Viņiem taču ir tiesības mūs noņemt no trases arī tikai uz aizdomu pamata vien.

Bīstamais kāpiens var sākties. Nemaz nezinājām, ka pirms mums kāds francūzis šajā kanjonā tā apmaldījies, ka pat tik tuvu finišam atrodoties, ir bijis spiests izsaukt evakuatoru un izglābts ar helikoptera palīdzību. Ļoti koncentrējos uz taku un to patiešām redzu. Mēs ejam gar tādu kā kalnu grēdas sānu lēzenā slīpumā līdz pašai augšai. Bet lēzenais kāpiens papildināts ar stāvu sānu slīpumu, kas ļoti apgrūtina pārvietošanos. Sanāk ka esam uz tādas kā sienas. Rāpšanās ir lēna, taču ne brīdi nezaudēju taku. Visbeidzot mums jātiek pāri kalna korei, un kāpiens ir tik stāvs, ka vietām savilktas virves. Aiz pārpūles trīc rokas un kājas. Kad tas reiz beigsies? Man vispār vairs nav spēka! Esam augšā! Saule atalgo mūs par pūlēm, laipni sasildīdama. Varam novilkt lietus drēbes.

Plānošanas un ēšanas pauze. Palikuši 25 km un 5 stundas. Ceļš uz leju līdz pat okeānam. Vai mēs paspēsim? Smieklīgi? Nebūt ne. Mēs vairs nevērtējam par zemu akmeņainos lejupceļus. Ar tik sāpošām kājām tas ir nereāls izaicinājums. Savācamies un dodamies okeāna virzienā pa gluži imagināru taku. Brīžiem skrienam, brīžiem ejam. Asiem akmeņiem klāts līdzenums, kas vietām noaudzis ar izkaltušiem, bieziem krūmeļiem. Vienkārši turam virzienu un uz takas meklējumiem neiespringstam. Tas pēc pāris stundām rezultējas ar pamatīgu nobīdi, bet kāda kalna galā mūs sveicina nesaprotami cilvēki, iespējams organizatoru pārstāvji, kuri sola, ka tūlīt sākšoties normāls ceļš. Normālais ceļš ne ar ko neatšķiras no akmeņainā bezceļa. Drūmā nolemtībā, rupji lamādamās vai uz katra soļa, slājam tālāk. Vajadzētu vairāk skriet, bet es vienkārši nespēju sev to nodarīt. Laumai sāk sāpēt ceļgals. Laipni lūgta klubiņā! Nu nē, lai paspētu, ir jāskrien! Saņemt sevi rokās, sakost zobus, nolamāties un uz priekšu! Bet pa šiem akmeņiem pat iet ir sarežģīti. Nākas atslēgt vēl pēdējās saprāta paliekas un pašsaglabāšanās instinktu. Skrienam un smilkstam.

Kaut kas jāapēd. Lauma nosaitē celi, nez vai tas var līdzēt, bet vismaz kaut kāds iedomāts mierinājums. Skrienam, ejam, skrienam, lādamies, skrienam, dziedam. Tūlīt jau tas beigsies. No augšas redzam Dunas un tūristu geto. Lēni un negribīgi, taču piekraste tuvojas. Pretī skrien meitene zilajā organizatoru maiciņā. Prasa, vai esam apmaldījušās. Neesam gan, kāpēc viņa tā domā? Viņai liekas, ka mums jānāk no citas puses. Nu kā tad. Man te navigatorā viss ar rozā pa raibu glīti parādīts – esam uz trases. „12 no mums saderēja, ka jūs paspēsiet laikā!” viņa priecīgi paziņo. Laikam jau viņa ir no tiem 12, ka jau tik priecīga. Paskrienam zem šosejas, un otrā pusē mūs ar ovācijām sagaida liels organizatoru pulks. Laumai tiek papildināta sistēma, man tiek norādīts, ka jānoskalo seja un jāsakārto mati – laikam jau izskatos pēc normāla putnu biedēkļa. 2 stundas un 12 kilometri. Steigas nav. Akmeņu nav. Kalnu nav. Un spēka arī nav. Meitene zilajā maikā skrien mums pa priekšu uz izdzenā tūristus. Nu tak, vai neliksies mierā! Mēs negribam skriet! Kauns taču! Saku viņai, ka tiešām esam nogurušas un labprāt mierīgi paietu, lai tak nedara tā. „Labi”, viņa saka un turpina saukt, lai visi dod mums ceļu. Par laimi, pēc pāris kilometriem viņa atstājas, bet ceļš turpinās ne vairs pa promenādi, bet gan pa mīkstajām piekrastes smiltīm. Skrienu pa ūdeni, tas nedaudz remdē sāpes. Pēc brīža novelku arī botas un turpinu pa baso. Šīs smiltis gan nav tādas, kā mūsu jūras malā – šīs ir mīkstas un grimstošas, pie tam šobrīd ir paisums. Botas ir smagas, grūti turēt tās rokās, kuras no nūju žņaugšanas 100 stundu garumā ir notirpušas un nevarīgas. Cilvēku pūlis nāk pretī un izskatās, ka pēc viņu noteikumiem, tam, kurš ir tik ļoti noguris, ka tūlīt zaudēs samaņu, ir jādod ceļš visiem pārējiem. Šad tad uztriecamies kādam virsū un pat neatvainojamies. Lauma nav ar mieru skriet visu laiku, tāpēc ik pa brīdim pārejam soļos. Es gan gribētu savākties un noskriet, bet ko nu tur vairs. Neko nokavēt nevar, arī ietaupīt ne. Mierīgi aizkulsimies līdz finišam. 5 kilometri. Tas liekas tik daudz. Vai mēs paspēsim? Man pēkšņi uznāk nepamatota panika. Navigatori ir aizmiguši pavisam, neviens viņiem vairs nemainīs baterijas un kartes arī iebāztas somās. Paspēsim? Tālumā jau redzama Faro. Krastmalā gozējas nūdisti. Kādi 2 kilometri, ne vairāk. Uzvelku atpakaļ botas, diez vai es ar basām spēšu pārvietoties pa bruģi. Tās ir pilnas ar smiltīm. Vai nav vienalga? Griežam iekšā pilsētā ekspo virzienā. Kur īsti bija jāiet? Mēs taču te tik daudz staigājām, un ceļš ir praktiski taisns, bet atmiņa ir izdzēsusies. Nākas vilkt ārā karti, lai cik smieklīgi tas nebūtu. Pēdējais pagrieziens, redzam ekspo. Tiek saukti mūsu vārdi, spāņu komentētājs kaut ko sajūsmināti skandē mikrofonā. Mēs tuvojamies. Skrienam? Nē, Lauma vēl nevar. Mūs sagaida Andris. Saņemam apskāvienu un Latvijas karogu. Ar to rokās vairs nevaram tizloties. Skrienam! Troksnis, gaviles, līdzjutēji – tik daudz cilvēku! Esam pārsteigtas, brīnums, ka finiša vārti vēl nav novākti, jo esam taču ieradušās pēdējā brīdī! Uzskrienam pa finiša rampu. Konfetti lietus tiek iešauts gandrīz man ausī, finišs! 100 stundas 46 minūtes un 59 sekundes. Mēs to paveicām! Es apraudos 4.reizi.

Cik gan tas bija briesmīgi un grūti! Cik sāpīgi un baisi! Tik skaisti, krāsaini un aizraujoši! Un, starp citu, pēc 4,5 diennakšu ilgas kustības, nav lielākas balvas kā… apstāties. Vai tas vispār bija pa īstam? Vai kas tāds ir iespējams?

Nobeigumā vēl jāpiemin, ka finišēja vien 68 dalībnieki no 96. Traks piedzīvojums. Padomājiet kārtīgi, tie, kas ir gana neprātīgi, lai par ko tādu sapņotu. Lai pieveiktu šo pārbaudījumu ir vajadzīga:

• kaut kāda nebūt pieredze, vēlams lielāka par manējo, jo es šim visam īsti gatava nebiju.
• Sakarīga pārtika – sporta želejas nav iespējams ēst ilgāk par 2 diennaktīm.
• Disciplīna – jāliek sev skriet, nevis jātrallina dabas baudīšanas un sevis žēlošanas režīmā, kā to darījām mēs.
• Un liels, liels sapnis jeb mērķis, kas neļauj padoties. Pārējais viss ir sīkumi, bet ja paveiksies un atradīsies īstais ceļabiedrs – vispār ideāli! Tiekamies Kanārijās!