NEskrējējas īpašais stāvoklis 3. daļa, jeb dzīves labākie mirkļi

Divi trakākie posmi jau aiz muguras – sākas trešais trimestris. Tieši trešais trimestris bija vislabākais laiks! Ja man kāds pajautās, kurā dzīves posmā vēlos atgriezties, es izvēlētos trešo trimestri. Trīs visforšākie mēneši manā dzīvē!

Godīgi, pēdējos mēnešos man vairs nebija tik daudz domas par skriešanu, cik pirmajā vai otrajā trimestrī. Kaut kā mainās domāšana, un vairāk parādās vēlme rosīties pa māju, mazgāt drēbītes, iet uz kursiem, lasīt grāmatas, mēģināt iemācīties gatavot pareizus un veselīgus ēdienus.

Kā apzinīga mamma, biju visos  Rīgas Dzemdību nama jauno māmiņu kursos. Izrādās, ka citām mammām pēdējais trimestris nav tas jautrākais laiks. Ja  pirmajos mēnešos viņas varēja atpūsties, tad pēdējos mēnešos dabūja pasakainu stāvokli (smagums kājās, paaugstināts asinsspiediens, nogurums, liels vēders, no ka sāp mugura utt.). Savukārt, es pirmajā trimestrī izbaudīju visu “labo”, ko varēja izbaudīt, bet trešajā trimestrī biju ļoti žiperīga grūtniece.

Kursos mums stāstīja, ka trešajā trimestrī mums parādīsies smaguma sajūta kājās, sāpes jostas vietā, tūska visā ķermenī, bezmiegs, ēšana bez apstājas un vēl daudz dažādas kaites. Nezinu, kā citām grūtniecēm, man smaguma sajūtas kājās nebija. Notestējot visus iespējamos apavus (crocs, adidas, nike, nb, skechers utt.), grūtniecēm noteikti ieteiktu tieši Skechers, jo pat pēc 10km pastaigas kājas ir svaigas, vieglas un nekas nekur nesāp un nespiež. Muguras sāpes nebija trakas, jo ikdienā nēsāju grūtnieču jostu. Arī bezmiegs mani nemocīja un nekādu citu diskomfortu nesajutu.

Kaut arī puncis auga aizvien lielāks, es joprojām veicu vingrinājumus. Tikai tagad tos, kuri domāti tieši trešajam trimestrim. No mana ikdienas plāna arī nepazuda garā pastaiga. Trimestra sākumā tika noteikts maksimālais limits – viena pastaigas stunda dienā. Ņēmot vērā manu sportisko garu, ārste ieteica staigāt ap divām stundām. Tagad mans dienas ritms vairāk līdzinājās mana kaķa dienas ritmam. No rīta pamodos, pavingroju, paēdu, pastaigājos, paguļu, paēdu, pastaigājos un atkal ejam gulēt. Reizēm pastaigas laiks tika apvienots ar draudzeņu satikšanu, kārtējo grūtnieču kursu apmeklējumu vai vizīti pie ārsta, bet diendusu es neizlaižu. Man ļoti patīk gulēt. Es neeju tusēt, ja zinu, ka rītdien nevarēšu izgulēties. Nepatīk tērēt visādiem niekiem tik svarīgās stundas. Varbūt strauji tuvojās vecumdienas?

Grūtniecēm ir liels pluss – grūtnieču vēders. Ar šo vēderu Tu vari ieiet veikalā un apsargs (kāds apmekletājs vai veikala darbinieks) Tev palīdz atvērt durvis, dažreiz pat palīdz nest tev iepirkuma grozu. Veikala darbinieki ļauj ēst, garšot stendos izliktos cepumus. Nopietni. Vienreiz lielajā Maksimā neizturēju un sāku degustēt cepumus. Domāju, ka mani nekavējoties izmetīs ārā, taču apsargs vien uzsmaidīja. Pie kasēm grūtnieces vienmēr palaiž bez rindas. Vispār, visur grūtnieces palaiž bez rindas. Vienā jaukā dienā netīšam nobloķēju savu sim-karti un gāju uz operatora salonu. Tieši tajā dienā salonā bija karsti – rindā kādi padsmit cilvēki. Kamēr stāvēju un domāju, ko darīt, džeks, kuram jau bija pienākusi rinda, aicināja mani pie galdiņa un pats nostājas manā vietā. Ļoti patīkams žests!

Trešajā trimestrī vari gulēt tik, cik vēlies. Vari ēst tik, cik vēlies. Vari zvanīt un sūdzēties par dzīvi (aiz garlaicības), un tevi uzklausa, un Tev jūt līdzi. Tev ir atļauts gandrīz viss. Es nezinu vēl labāku stāvokli, kā pēdējais grūtniecības trimestris. Noteikti jums iesaku noskatīties šo video: StandUp:про беременность. Džeks stāsta par sievas grūtniecības dienām. Jautrs un patiess stāsts.

Mans salīdzinoši nelielais vēders man ļāva līdz pēdējai dienai taisīt pedikīru, mazgāt matus, pašai aizsiet kurpes un nostaigāt dienā līdz 15km. Vienīgais aizliegums visām grūtniecēm, kas attiecās arī uz mani, ir smagumu celšana – nedrīkst celt vairāk par 2kg. Šī aizlieguma dēļ uz veikalu dažreiz gāju trīs, pat četras reizes dienā. No sākumā veikala darbinieki brīnījās: “ko tā grūtniece tik bieži nāk, kāpēc viņai negrib sēdēt mājās ?” Tad pamanīja, ka es stiepju vienu piena paku un dažus persikus. Tad arī saprata manu biežo apmeklējuma iemeslu. Par persikiem arī ir savs stāsts: katrai grūtniecei ir kāds savs “vājuma punktiņš”, uz smaržām vai ēdienu. Man šis vājuma punktiņš bija uz persikiem. Sākot no piektā mēneša, man bija īstā kāre uz persikiem. Dienā es tos varēju notiesāt kilogramiem. Bija pa spēkam apēst visus, aiziet uz veikalu, nopirkt, atkal apēst, atkal nopirkt, atkal apēst un tā līdz vēlai naktij. Vienreiz veikalā persiki bija beigušies. Iedomājieties, izbeidzās mani mīļie persiki! Es biju šokā, zvanīju vīram un mammai, sūdzējos par šo negadījumu. Jautāju veikala administrācijai, vai nav iespējam dabūt persikus, teica, ka šodien nevar. Bāc, tāda traģēdija! Braucu mājās ļoti vīlusies šajā dzīvē. Nākamajā dienā atkal aizbraucu uz veikalu un redzu, ka persiki ir atvesti! Protams, es uzreiz salasīju savus 2 kg. Skatos, kāds tantuks arī ņem “manus” persikus. Tas mani sadusmoja, viņa taču izēdīs persikus, varbūt man atkal kādreiz pietrūksies. Redzot to, kā es uz viņu skatos, tantuks laikam saprata, ka kaut ko dara nepareizi un pārstāja lasīt persikus. Pēc neilga brīža aizgāja prom no augļu nodaļas. Pareizi darīja! Nav ko ēst manus persikus. Paldies Dievam, persiku kāre man beidzās ar astoto mēnesi. Atkal biju pārvērtusies par normālu cilvēku. Nu jau vairāk par muciņu,  kā cilvēku, jo vēders jau bija izaudzis diezgan paliels.

Līdz ar lielāku vēderu, man sākās problēmas ar apģērbu. Uz manu jauno augumu vēl derēja šorti, bikses, svārki un dažas kleitas, toties krekli kļuva stipri par šauru. Nācās dažus iegādāties, kā arī izdomāju izārdīt visu skapi, lai sameklētu divus sacensību kreklus, kas noteikti man derēs. Viens ir zilā krāsā CET 2015.gada vīriešu S modelis, otrs krekls ir spilgti dzeltenā krāsā – Viļņas maratona tempa turētāja (TT) 4:45 vīriešu S krekls. Nu ir laiks ieslēgt visu savu fantāziju, lai iedomātos grūtnieci ar TT kreklu virsū. Ja jau neskrējēji taisīja lielas acis, redzot mani šajā kreklā, skrējēji vispār apstājās un domīgi vēroja mani. Es varu iedomāties, ko tie padomāja. Grūtniece uz TT 4:45. Labi, ka neviens  mani nenofotografēja.

Pēc visiem cilvēku fizioloģijas likumiem, grūtniece ar lielu vēderu mūžīgi staigāt nevar. Obligāti visiem pienāk tā diena, kad grūtniece pārvēršas par jauno māmiņu. Man arī pienāca šī diena. Piedzima mans mīļais dēliņš un es varu plānot, kā man labāk un ātrāk atgriezties sportā.

Lai atgūtu savu formu es sev iedevu deviņus mēnešus. Drīz redzēsim, vai man tas izdosies.