Septiņi maratoni

Esmu galīgi slims dažas dienas pirms maratona, un iepriekšējā nakts ir vispār šausmas. Nevarēšana aizmigt, mošanās desmitiem reižu, lai paskatītos, ka nogulēts ir dažas minūtes. Sapņos nokavēts starts, aizmirstas kedas un pat jau noskriets tas maratons. Pie sevis to visu uztveru kā maratona sastāvdaļu – nu, ka tas viss ir iemesls, kāpēc skrienu to maratonu, ka tas ir kaut kas tāds, kas spēj mani satraukt, izmest no ikdienas, un liek domāt par to. Ņujorkas maratons nebija izņēmums. Bet šoreiz par ko citu.

Noskrēju septiņus maratonus septiņās dienās. Veselu nedēļu katrā no dienām tiku galā ar maratonu. Kā svētdienas vakarā sāku, tā sestdienas pēcpusdienā biju finišējis maratonu septiņas reizes.

Kāpēc? Tas, ka kaut kur aizbraucot tur jāskrien, ir lielai daļai skrējēju pašsaprotami. Jau biju sazīmējis maratonus sestdienā un svētdienā divām sava ceļojuma nedēļas nogalēm, un tas jau man pašam šķita diezgan nebijis un pārdrošs plāns. Nekad nebiju skrējis divus maratonus pēc kārtas. Ieraugot, ka pie maratona var tikt arī darba dienās, mans pārdrošais mērķis kļuva vēl labāks. Un kāpēc gan nē. Lieliska iespēja izbraukāt dažus Amerikas štatus un nedomāt par apskates objektiem, jo galvenais apskates objekts būšu es pats, skrienot maratonu. Bet droši vien galvenā atbilde ir – tāpēc, ka stulbs.

Pasākums. Visi mans septiņu dienu septiņi maratoni bija no Mainly marathons organizētās Southwest sērijas, kurā četros blakus štatos notika seši maratoni no pirmdienas līdz sestdienai. Lai man būtu apaļāks cipars, tad tam visam pievienoju vēl pirms tam svētdienā notiekošo Lasvegasas maratonu. Līdzīgi rīkojās vairāki sērijas skrējēji, jo trasē varēja redzēt vairākas Lasvegasas maratona finišētāju jakas. Nākamgad Mainly marathons jau rīkos padsmit šādus pasākumus ar domu, ka, skrienot viņu maratonos, var gada laikā noskriet visos štatos. Amerikāņu maratonu kolekcionāriem tas skaitās ļoti liels sasniegums.

Lasvegasas maratons kā jau liels pilsētas maratons – ar Expo, vairākiem starta laikiem, mūziku, uguņošanu, un viss vakarā. Un tumsa tur ir jau agri un baisa. Daudz tādu posmu nebija, bet ļoti nepatika skriet, ja neredzi, kur likt kāju.

Southwest sērijas maratoni sākās katru rītu sešos vai septiņos. Vietējais joks, ka katru rītu starts ir sešos pēc Klusā okeāna laika joslas. Jūtā un Arizonā tas bija septiņos pēc Kalnu laika joslas un Nevadā un Kalifornijā – sešos pēc Klusā okeāna laika joslas. Interesanti tam visam bija sekot līdzi un nesaputroties, jo pirms ceturtā un piektā maratona Arizonā dzīvoju viesnīcā pāri upei, kur bija jau Nevada. Pamostoties pulkstenis rāda pieci rītā, dažas kustības pa numuriņu un pulkstenis jau ir tikai četri.

No vienas starta vietas uz nākamo, visu ar nakšņošanu vajadzēja kārtot pašam, bet tas toties deva iespēju redzēt Ameriku no pavisam citādas puses. Mazās pilsētas, kanjoni, tuksneši un mākslīgie ezeri.

Veselība. Skriet tik daudz maratonus ir nenormāli neveselīgi, jo, redz, Žolnerovičs skrien tikai vienu vai divus. Ātrums nogalina un nevis distance. Domāju, ka Valērija ātrumā es būtu beigts jau pēc ceturtdaļmaratona. Šādi viens pēc otra piecu stundu maratoni daudz neatšķiras no vairāku dienu pārgājieniem. Protams, nākamā rītā kājas ir stīvas, bet atliek tikai iziet trasē un vari atkal. Es gan aktīvi smērēju aukstinošās un sildošās smēres, kā arī pašrullējos un nevairījos no staigāšanas apkārt. Bija līdzi arī vesela čupa ar tulznu plāksteriem un pretsāpju preparātiem (ja biju izlasījis, ka must have), bet īsti nekas nemetās un tā arī baigi nesāpēja. Ja nu vienīgi otrā maratona iespaidīgais laiks.

Pirmais no maratoniem bija Lasvegasas maratons un tas notika vēlā pēcpusdienā. Savu vazelīna procedūru veicu vairākas stundas pirms starta. No visām tām gaismām un sajūsmas, to, ka nevaru vairs salikt kājas kopā, sajutu vien distances otrā pusē. Metu kautrību pie malas un prasīju medicīnas punktā. Viņi šādam pavērsienam jau bija gatavi, bet man diemžēl jau par vēlu. Otra maratona starts no pirmā finiša atradās 200km attālumā, un jau pēc 6h. No sākuma skrēju, mainīju šortus, smērēju cik vien jaudas, bet droši vien sausā gaisā vazelīns nestrādā. Līdz finišam tiku, pārvietojoties platām kājām. Otro reizi divās dienās metu kautrību pie malas un prasīju pēc paskata pieredzējušākam skrējējam padomu. Tagad es zinu, kā angliski saucas tā vieta kuru var noberzt. Viņa ieteikums bija apspīlēta apakšveļa un bērnu pūderis. Par pūderi man nebija šaubu, bet kur lai laukos ņemu sporta veikalu ar tādām speciālām apenēm. Izrādās, ka mazāks izmērs ļoti labi der apspīlējuma panākšanai. Pēc tam jau bērnu spēlītes, skrienam un pieberam pūderi. Skrienam un pieberam pūderi.

Man ir švaka imunitāte, un šāds pasākums veselībai nenāk par labu. Kad bija jāskrien, tikmēr nebija ne vainas, bet pārlidojums atpakaļ, tur viss silti un šeit viss auksti, ļāva man vēl dažas dienas atpūsties ar angīnu. Bet iespējams, tas ir tā pat kā ar dzeršanu – ja visu laiku dzer, tad pohu nav.

Skrējēji. Tēvs paņēma sava amerikāņu drauga dēlu līdz ezera apgaitā, un satiktie makšķernieki pēc tam prasīja, vai tas puika ir tērēts. Viņš esot visus sveicinājis. Nabaga amerikāņu skrējēji divpadsmit apļu trasē turpu atpakaļ. Well done, good going, way to go, good job, hey Signis, nice looking – un tā visu dienu. Katrs paprasīs, kā iet, no kurienes esi un kā izrunā vārdu Signis. Pret nedēļas beigām jau pats tā dari.

Neskaitot tos, kuri noskrēja vienu maratonu, jo tas notika viņa ciematā, visi pārējie bija vēl “stulbāki” nekā es. Tur tika svinēts trīssimtais maratons un trīssimtais pusmaratons. Vienam džekam bija 1800tais maratons. Bija puisis, kas atkārto savu 52 štatos 52 maratonus gada laikā ar bonusiņu šogad kopā simts. Viens bija noskrējis vairākus pirms šīs sērijas, visus sešus noskrēja ap 3h30min un pēc tam vēl Facebook redzēju, ka skrien dienu no dienas kaut kur tālāk. Viena skrēja, lai šogad pabeigtu savu 1001. maratonu. Un viņi visi izskatījās pilnīgi parasti – tievi, resni, pārsvarā veci, paskrēja, pagāja un noskrēja.

Vairāki bija Legends 100 Club biedri – tādi, kuri ir noskrējuši 100 maratonus viena kalendāra gada ietvaros. Viens džeks bija no “Club 7<4,” kuru mērķis ir noskriet visos kontinentos maratonu zem četrām stundām. Daudzi pārstāvēja Marathon maniacs. Viņiem ir vesela gradācijas sistēma. Zemākais līmenis ir Bronzas ar 2 maratoniem 16 dienās vai 3 maratoniem 90 dienās. Augstākais Titāna līmenis ir, ja vari izpildīt vienu no šiem – 52 maratonus, vai 30 maratonus 30 dažādos štatos, vai 20 maratonus 20 dažādās valstīs 365 dienās. Dubultais aģents ir tāds, kurš šos pašus nosacījumus izpilda gan maratonā, gan pusmaratonā. Es ar saviem septiņiem sasniedzu Osmija līmeni (vēl trīs virs tā ir).

Rekordi. Vismaz viens skrējējs un viena skrējēja bija Ginesa rekorda turētāji. Larry Macon ir rekordists vienā gadā noskrietos maratonos (239) un Parvaneh Moayedi ir divu rekordu turētāja – rekordiste vienā gadā noskrietos maratonos (168) un dienas pēc kārtas skrieti maratoni (17). Izrādās, ka tik daudz maratonu skriešanai ir arī savas ēnas puses. Ir vismaz viena speciāla lapa, kur šos rekordus un vispār maratonu rezultātus pēta, analizē un meklē tos, kas šmaucas – marathoninvestigation.com.

Man šķita, ka Mainly marathons ar savām vairāku dienu maratonu sērijām ir kas unikāls, un tā darba dienā, darba laikā paskriet oficiālu maratonu nemaz bieži nevar, bet izrādās ir vairāki sacensību organizatori, kuri nevis uzrīko vienu maratonu, bet veselu baru. I run marathons tieši tagad rīko 20 maratonu pasākumu.

Trases. Lasvegasas maratons esot vienīgais privātais pasākums, kura dēļ tiek aizvērta slavenā Strip iela, un pirms tā bija dažu dziesmu koncerts no Snoop Dogg. Interesanti, ka pirmo reizi skrēju trases konfigurācijā, kur bija nelielā platībā ievietoti 5km, kas bija šurpu turpu norobežota distance sataisīta caur trim izstāžu zāļu angāriem. Ieliec centrā DJ, palaid gaismas un pusstundu esi disko.

Visos Southwest maratonos distance bija divpadsmit vai četrpadsmit “apļi”, kur vajadzēja aizskriet līdz apgriešanās vietai un pa to pašu ceļu skriet atpakaļ. Man ļoti patīk šāda veida skrējieni – dzert, ēst un tavas mantas ir ik pēc katriem 3km. Pirmie apļi paiet pētot trasi, apkārtni un pārējie jau sacenšoties ar iepriekšējiem apļiem vai saviem iedomu konkurentiem.

Pārsvarā distance plakana, asfaltēta un pilsētas parkā. Ceturtās un piektās dienas odziņa bija smilšu vētra, kad blakus esošie smilšu lauki tika pacelti gaisā un papildus tam pūta stiprs vējš. Nekad nebiju skrējis tik sausā gaisā un viss, ko izsvīsti, ātri vien nožūst, lai arī dikti karsts nemaz nav.

Ēšana. Pasākums bija ar savu pavāru, virtuves meitenēm un dzeršanas apgādes komandu. Katru rītu visus uz starta sagaidīja ar citādu ēdienu – pastas zupa, rīsi ar dārzeņiem, melleņu pankūkas, brauniji, karstās sviestmaizes. Siltajās dienās arī apgriešanās punktā tika izvietots galdiņš ar dzērieniem un ledu. Protams, mūsu koptreniņos galds ir bagātīgāk klāts un igauņu ultrās arī uz vietas tiek gatavots, bet visu sešu maratonu laikā neapēdu nevienu želeju un pārtiku tikai no kārtīga ēdiena, grēkojot ar želejkončām. Pēc piektās stundas varēja tikt pie trasē līdzi nesamas sasaldētas sulas, un pēdējā dienā viņiem ir tradicionālā hotdogu ēšana distancē. Un pat tiek noskaidrots, kurš tad visvairāk ir apēdis, noskrienot maratonu.

Pēcgarša? Ja es zinātu, kā viss būs un tamlīdzīgi, vai es tik un tā būtu piedalījies? Jā. Vai es vēl kādreiz uz ko tādu parakstīšos un darīšu? Varbūt. Tā ir interesanta pieredze un interesantas septiņas dienas. Gan no plānošanas, gan no pašas darīšanas viedokļa. Droši vien galvenais slēdziens radīsies pēc nākamā maratona. Tad varēšu saprast, vai šis viss mani ir padarījis stiprāku un varošāku, vai tieši otrādi, bet viennozīmīgi mana pārliecība par cilvēka spēju tikt galā ar maratonu, sevi nenomokot, ir tikai stiprinājusies. Maratons zem trim stundām ir kruta un spēcīgi, bet 77 gados tikt galā ar nu jau trīssimto maratonu pa sešām stundām arī ir iespaidīgi. Maratons paliek maratons.

Un sausais atlikums.