Mēneša skrējējs. Bubu

Kā Tavā dzīvē ienāca skriešana?

Pieļauju, ka līdzīgi kā vairumam šeit esošo – pēkšņi un neplānoti. Ja nemaldos, tad tas bija 2011. gada pavasaris. Mana baseina sezona tuvojās nobeigumam. Savukārt riepas apkārtmērs lēni, taču nepiekāpīgi auga. Tad nu es sagādāju sev no Sportlanda pašas smukākās botes, ko izdevās atrast – sarkanas Mizuno Wave Rider 12 (vēl tagad mājās stāv un reizēm pat tiek izvilktas un izvestas pastaigā), “aizņēmos” no vecākā brāļa viņa basketbola formu un devos uz tuvējo parku skriet. Vēl tagad atceros, cik lepns biju par katru klāt nākušo kilometru. Pēc tam jau viss attīstījās, sekojot diezgan tipiskam sižetam – kilometru skaitīšana, pirmās sacensības, mocīšanās ar dažādām traumām, aizvien pieaugoša vēlme pamēģināt sevi pārbaudīt ar ko jaunu.

Ir bijušas citas sportiskas aktivitātes pirms tam?

Skolas gados esmu koķetējis ar futbolu, basketbolu. Vienu gadu vecākā brāļa iespaidā pat pamēģināju nopietni pievērsties vieglatlētikai, taču ātri vien sapratu, ka treniņi ir grūti, vienveidīgi un, ka skriešana ir garlaicīga un man galīgi neinteresē. Šad un tad sanāk uzsēsties arī uz divriteņa. Pāris reizes pat ir sanācis milzīgā barā tiekties pretī finiša līnijai, un, ja būtu vairāk laika un garākas brīvdienas – mani noteikti varētu sastapt SEB MTB posmos utt. Tāpat patīk arī ūdeņi, un pēc pāris gadiem, kad skriešana būs nedaudz piegriezusies, varētu pamēģināt kādu triatlonu.

Rezultāti rāda, ka sāki uzreiz ar garām distancēm. Kur tad daudzu ieteiktais padoms visu darīt pakāpeniski?

Kā jau minēju, tad skriet sāku haotiski, gudras grāmatas nelasīju, ar zinošiem cilvēkiem nerunāju, tāpēc vienīgais atskaites punkts manai varēšanai sākotnēji bija vien kilometru stabiņi. Piedevām skolas laika koķetēšana ar sprintiem man bija atstājusi diezgan nepatīkamu pēcgaršu pret momentānu visas dzīvības izspiešanu no sevis un pēc tam esošajām fiziskajām paģirām. Nesteidzīga, meditatīva tipināšana man tomēr ir tuvāka sirdij.

2014.gada Nordea Rīgas maratonā

Kuri bija Tavi pirmie mači?

Ļauju jums minēt. Protams, ja piedalās sacensībās, tad nav jēgas skriet īsās distances – tādas es varu noskriet savā piemājas parkā. Aptuveni tāds bija mans domu gājiens, kad es 2012. gadā pieteicos savām pirmajām sacensībām un vienlaikus savam pirmajam maratonam. Tas nekas, ka pirms tam gada laikā biju vien noskrējis pārsimts km, to starpā 2-3x ap 20km. Grūtākais skrējiens manā mūžā! Pirmā puse vēl bija tīri pieklājīga – ap 2 stundām, jutos spēka pilns, drosmīgi devos 2. aplī un kaldināju plānus par pasaules iekarošanu. Arī nākamie desmit kilometri tikpat droši tika pieveikti nedaudz ilgāk nekā stundā. Klusībā pie sevis vēl smējos par nepamatoto biedēšanu ar maģisko “THE WALL”. Protams, ka pienāca! Protams, ka akli ieskrēju tajā tā, ka pēc tam vēl ilgi nevarēju atkopties. Cik es lepni pirmajā distances pusē skrēju garām katram dzeršanas punktam un uz tur izliktajiem augļiem vispār pat neskatījos, tik pat izmisīgi un negausīgi es atlikušajos pāris enerģijas punktos stūķēju sevī iekšā banānus un apelsīnus. Gluži pēdējais nepaliku un finišēju ar tīri pieklājīgu rezultātu 5:09, sabeidzu celi tik ļoti, ka vairāk nekā gadu uz saviem smukajiem Mizuno varēju tikai žēli noskatīties. Labā ziņa – kopš tā maratona nevienas sacensības man nav likušās tik grūtas un esmu spējis izbaudīt gandrīz visus savus skrējienus.

Kad radās motivācija sākt nopietnus treniņus? Bija kāds konkrēts mērķis?

Nezinu, vai to, ko daru, es varētu saukt par nopietniem treniņiem. Drīzāk – izmisīga kilometru vākšana, tuvojoties nedēļas nogalēm. Jo tik vien spēju sevi motivēt, kā censties katru nedēļu savākt noteiktu kilometru skaitu. Nopietni un mērķtiecīgi, šķiet, esmu trenējies vien aptuveni 3 mēnešus pagājušajā ziemā, kad kopā ar Artūru cītīgi staigājām uz sporta zāli, kāpām uz skrejceliņa un viņš entuziastiski dalījās savā pieredzē. Un strādājot, lai sasniegtu savus personīgos mērķus, netieši mani ļoti motivēja pārmaiņu pēc padomāt arī par ātrumu. Bez viņa mani šī gada rezultāti būtu krietni pieticīgāki. Milzīgs paldies viņam par to!

Uzvara basām 55km distancē – izklausās sāpīgi, kādas Tev atmiņas par šo pasākumu?

Tikai pašas labākās. Mazais dalībnieku skaits, jūras krasts un neparastais formāts piedod šim skrējienam īpašu, neatkārtojamu burvību un atmosfēru. Paldies Alīnai, ka pagājušajā gadā mani informēja par tāda esamību un uzaicināja piedalīties. Par šo es varētu ilgi vārīties. Gan par to, kā, neņemot vērā pagājušā gada sāpīgo pieredzi, šogad savas pēdas tikpat kā nesagatavoju skrējienam un ātri vien iedzīvojos milzīgos jēlumos, gan par izbrīnītajiem pludmales apmeklētājiem un viņu komentāriem. Un par to, kā pēc finiša ilgi un izmisīgi meklēju dušu, un brīdī, kad biju atmetis jebkādas cerības, mani ieraudzīja Normunds un, neklausot manus iebildumus, aizgādāja mani līdz tai. Ieteikums sev un citiem – skriet, protams, var arī ar jēlām pēdām, taču skrējiens varētu būt patīkamāks, ja  tam pienācīgi sagatavojas (atgādiniet man to nākamgad).

Baspēdu ultras pjedestāls 2016

Par kuru rezultātu ir lielākais gandarījums?

Grūti pat atbildēt. No vienas puses tā varētu būt uzvara šī gada Baskāju ultramaratonā. Mana pirmā 1.vieta un pamatīga pozitīvā deva manam ego. Es gan arī apzinos, ja uz starta līnijas būtu bijuši pagājušā gada pjedestāla ieguvēji, tad tik spīdoši man neietu. Otrs rezultāts, par kuru man ir milzīgs prieks, ir iespraukšanās zem 3 stundu atzīmes Valmieras maratonā. Tas bija viens no šī gada lielajiem mērķiem, uz kuru es apzināti gāju un sasniedzu.

Asfalts vai takas?

Takas. Viennozīmīgi takas. Arī asfaltam, protams, ir sava burvība un plusi. Var vieglāk ieiet ritmā un aizmirsties skrienot. Tāpat ir vieglāk sekot līdzi savam progresam. Taču taku skrējieni, manuprāt, ir krietni interesantāki un ir kā laba grāmata. Katrs līkums var radīt jaunus pārsteigumus, katrs uzkalns – jaunas emocijas (atzīšos, ka ne vienmēr tās pozitīvākās) un katra sakne un grumba neļauj atslābt uzmanībai un liek pilnībā sevi atdot konkrētajam mirklim.

3.vieta LČ 100km. 2016.

Kādi mērķi nākamajai sezonai?

Gribētos pusīti <1:20 un maratonu <2:50. Šie tādi vienkārši mērķi, taču nāksies kārtīgi pasvīst, ja vēlos tos sasniegt. Tāpat Lauma un Dace ir piestāstījušas pilnas ausis par Monblānu. Ja veiksmes dieviem labpatiksies, tad varētu pāris dienas augustā pavadīt Alpos. Dzimšanas dienā saņēmu dāvanā dalību pilnajā 3 dienu “Sandsjöbacka Trail”, kurš notiks nākamā gada janvārī. Laika sagatavoties maz. Ultru skriešanas pieredze ziemā man ir nulle, kur nu vēl vairākas dienas pēc kārtas. Atzīšos, ka esmu nedaudz nobijies un mani ir pārņēmis patīkams satraukums un neziņa. Varbūt vēl izmēģināt vēl kādu eksotiskāku skrējienu aiz Latvijas robežām. Par pārējo sezonu – nezinu, vai atkal gribu katru nedēļas nogali kaut kur braukt un skriet. Tāpat gan es teicu arī pagājušajā gadā. Bet, kad sākās pieteikšanās skrējieniem un parādījās iespēja iegādāties abonementus – pirksti paši paslīdēja.

Kā atradi Noskrien.lv?

2012. gada maijs. Pēc finiša Nordea maratonā izmisis un pārmocījies stāvēju rindā uz masāžu, kad aiz manis rindā nostājās kāda meitene un bez jebkādas minstināšanās iepazīstināja sevi kā Pulvermuca, un sāka ar mani sarunāties. Tēmas vairs neatceros, taču viņas dotā noskrieniešu piespraude vēl tagad rotā manas Nordea maratona medaļas lentīti. Reģistrējos gan tikai šī gada sākumā. Kāpēc tāda aizture, neprasiet – nespēju atbildēt.

Noskrien esi reģistrējies kā Bubu, kas tas tāds?

Par šādu segvārdu man ”jāpateicas” saviem vecākajiem brāļiem, kas kādu dienu, atgriezušies no kino, kur bija noskatījušies “Mazulis brīvsolī” (Baby’s Day Out), ne tajā glaimojošākajā tonī sāka mani šādi dēvēt un turpmākajos pāris gados manu vārdu, liekas, bija pilnībā aizmirsuši. Situāciju vēl sliktāku padarīja tas, ka visi pārējie radi entuziastiski pārņēma šī mana titula lietošanu un nepadevās pat tad, kad centos spītīgi ignorēt šādu uzrunu. Tagad, protams, smieklīgi to visu atcerēties, taču toreiz… Ar gadiem viss ir mainījies, un Bubu kaut kur manī ir aizķēries un mēdz atsaukt sentimentālas atmiņas.

Novēlējums kluba biedriem.