Mēneša skrējēja. Inta Amoliņa

Aprīļa notikums Nr.1, bez šaubām, bija skrējiensoļojums Rīga – Valmiera. No tā tad arī bija lielākais mēneša skrējēja kandidātu birums. Ievērību izpelnījās gan skrējēji, gan brīvprātīgie, gan skrienoši brīvprātīgie. Rīga – Valmiera Rubenes kontrolpunkts jau kļuvis leģendārs ar savu servisu. To jau otro gadu apsaimnieko Divplākšņi un viņu starpā arī Inta, kurai pēc skrējiena daudz pateicības vārdu veltīts. Kā aizkadrā uzzinājām – “uz brīvprātīgo darbu brauc ar savu ekipējumu, iznes no dzīvokļa labumus, lai atdāvinātu tos skrējējiem”. Un skrējēji to ir novērtējuši. Mēneša skrējēja aprīlī – Inta Amoliņa – skrējēja, mamma, pašaizliedzīga brīvprātīgā, piemērs un motivācija ikvienam.

---

• Inta Amoliņa
• sāka skriet - 12/10/2013
• noskrieti - 7114 km, laiks - 834:26:40 h
• labākais pusmaratons - 2:11:57 (Lattelecom Rīgas maratons - 17/05/2015)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 4 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Pierasta lieta, ka bērni seko vecākiem un turpina viņu hobijus. Jums ar meitu laikam iznācis otrādi. Skrējēju komūnā meita ievilka Tevi. Kā tas notika?

Tas notika pavisam vienkārši. Biju gatava izmaiņām savā dzīvē, bet nezināju, kādām. Nopirku nūjošanas nūjas, bet tās stāvēja kaktā. Tad nu vienu dienu abas meitas paziņoja man, ka pieteikušas mani nūjošanas sacensībām Biķerniekos. Tās vēl nebija pienākušas, kad man paziņoja, ka nāksies nūjot arī Sieviešu skrējienā. Iemeta mani kā kaķēnu ūdenī. Sīkāk par to var izlasīt manā blogā Kā es piecēlos no dīvāna un iekāpu kedās.

Pirmie mači? Tos skatījies no malas? Sajūtas?

Pirmie mači? No kādas malas? Pirmajās sacensībās biju iekšā ar satraukuma pilnu sirdi. Viss bija tik nesaprotams! Uz kuru pusi starts? Kā jāģērbjas? Brīvā laika kedas kājās, kuras, protams, atšņorējās, jo nebija nekādas nojausmas par šņorēšanu.

Vēlme pašai sākt skriet radās tikai pēc pirmajām skriešanas sacensībām Siguldas tautas skrējienā, uz kurām, protams, mani bija pierakstījušas meitas, man nemaz nezinot. Bet tad es vēl nebiju skrējēja. Tad nu pēc tam apņēmos, ka uztrenēšos līdz tādam augstam līmenim, ka piečuku varēšu noskriet, nepārejot soļos. Tā man bija gadsimta apņemšanās.Par pirmajām sacensībām kā skrējējai uzskatu 3km skrējienu Rembatē tā paša gada 18.novembrī, kad ieguvu 3.vietu savā vecuma grupā. Izjūtas neaprakstāmas. Man – medaļa! Arī uz šīm sacensībām mani aizvilka meita, neilgi pēc tam paziņojot, ka nākamajā vasarā nākšoties skriet 17km pa Cēsu apkārtni.

Ar sportu vienmēr esi bijusi uz Tu?

Esmu ļoti pieklājīga. Vēl joprojām esmu uz Jūs.

Lielākais ieguvums no iesaistīšanās skrējēju rindās?

Esmu ieguvusi daudz jaunu draugu. Man ir uzlabojusies veselība.

Skrējēju atmiņās Rīga – Valmiera Rubenes kontrolpunkts kļuvis leģendārs, lielā mērā pateicoties Tev. Kāda bija pirmā brīvprātīgā atbalstītāja pieredze?

Arī par brīvprātīgo esmu kļuvusi nejauši. Kad meita pieteicās skrējienam Rīga – Valmiera (R-V), mēs, Divplākšņi, bijām tik sajūsmināti par Guntas (essnee – Intas meita – red.) apņemšanos, ka nolēmām palīdzēt to realizēt, vismaz trasē uzmundrinot. Visi pieteicāmies Rubenes kontrolpunktam, jo likās, ka tas ir visgrūtākais skrējējiem. Gribējām no Guntas to noslēpt un pārsteigt viņu Rubenē, bet notika informācijas noplūde.

Brīvprātīgais darbs tik smagā distancē ir ļoti vajadzīgs un atbildīgs. Kad skrējējs ir tik piekusis, ka pats nezina, ko grib, ko negrib, jāmēģina piedāvāt visu pēc kārtas. No piedāvājuma klāsta kaut ko tomēr sakārojas. Ja nesakārojas, tad vienalga pierunājam kaut mazumiņu apēst, ne tikai padzerties.

Kuros mačos vēl esi palīdzējusi skrējējiem?

Esmu bijusi brīvprātīgā divas reizes R-V un pagājušajā gadā arī Baltijas Baso pēdu ultramaratonā (BBPU).

Kas neatkarīgi no organizatoru sagādātā ir Tavā atbalstītāja “džentlmeņa komplektā”?

Oi! Uz brīvprātīgo darbu braucu gandrīz ar visu iedzīvi. Speciāli nopirku sarkanus plediņus, lai skrējēju bildes būtu košākas. Vienmēr līdzi ir savi lielie miskastes maisi. Pērn mums bija aizmirsuši iedot, bet mums bija savi. Man līdzi ir savs galds, nazis, dakšiņas, griežamais dēlītis, tējkanna, kastrolis, elektrības pagarinātāji… Termoss ar jau sagatavotu tēju. Buljona kubiņi, ja gadījumā tādu nav, kafija, ja kāds sagrib. Komentāros izlasīju, ka kāds vaicā pēc sāls – paņēmu. Wi-fi, lādētāji, rezerves akumulatori. Šogad uz Rubeni biju paņēmusi līdzi arī vienreizējo grilu un gāzes plītiņu, ja gadījumā rastos problēmas ar elektrību. Saliekamie krēsli. Visu jau nevar atcerēties!

Kā izdodas motivēt cilvēku, kurš ir “uz robežas” un gatavs izstāties?

Pie mums vēl neviens nekad nav izstājies, kaut gan ir vēlējušies. Gadījies raudošu meiteni vienkārši apskaut un samīļot. Uzslavēt par paveikto, iedrošināt, pārliecināt. Citu vajag vienkārši sasildīt, padzirdīt un paēdināt. Kādam vajag izmasēt saspringtos muskuļus, kādam nepieciešama pretsāpju ziede. Ātrākos skrējējus cenšamies ilgi pie sevis neturēt, jo saprotam, ka viņi cīnās par sekundēm. Pēc finiša ātrie skrējēji ir nākuši klāt un teikuši “paldies” par ātru dzēriena uzpildīšanu, jo tās sekundes ir bijušas vajadzīgas, lai izcīnītu godalgotu vietu.

Spilgtākās atmiņas no brīvprātīgās palīdzēšanas?

Visvairāk brīvprātīgais ir vajadzīgs nevis līderiem, bet sagurušākajiem. Atceros puisi, kurš pagājušajā gadā ieradās Rubenē klibodams. Pēc atpūtas viņš devās tālāk, bet redzējām, ka viņš klibo vēl vairāk. Zanda aizskrēja uz mašīnu pēc zirgu ziedes, es ar krēslu rokās skrēju pa ceļu viņam pakaļ. Ilgi staipījām viņa kāju muskuļus, jo viņš pats pat nespēja kāju salocīt. Tad viņš brīnījās, ka pats nesaprot, kur atrodas, uz kurieni skrien, un jautāja, kāpēc mēs par viņu tā rūpējamies, jo mums taču par to nemaksā. Uz to atbildējām, ka tieši tāpēc rūpējamies, ka mums par to nemaksā.

Situācijas turpinājums BBPU kontrolpunktā Kolkā. Pēkšņi dzirdu sajūsmas pilnu saucienu: “Es Tevi atceros! Tā biji Tu, kas man Rubenē atdzīvināja kājas! Paldies Tev par to!” Skatos – jā, tas pats puisis. Apskāvāmies, iepazināmies. Tas bija Didzis no Bolderājas. Tik patīkami! Viņš nebija vienīgais, kurš mani atcerējās no R-V skrējiena.

Esi viena no aktīvajiem Divplākšņiem. Kā Tu raksturotu šo “kustību” un ko tā nozīmē tev?

Divplākšņi ir jautra, draudzīga kompānija, kura vienmēr ir gatava uz trakām lietām. Divplākšņi nav skriešanas vergi, un tieši tādēļ skriešana mums visiem patīk. Divplākšņi man ir kļuvuši īsti draugi, uz kuriem var paļauties. Kopā vienmēr ir interesanti.

Mazie un lielie plāni šai sezonai?

Šogad esmu iegādājusies Stirnu buka abonementu. Vēl gribu paskriet CETā. Esmu iemīlējusi taku skrējienus.

Kurā pusē ir grūtāk – pašai skriet vai stundām atbalstīt citus?

Skriet grūtāk. Brīvprātīgajam būt nozīmē iegūt lielāku gandarījumu. Brīvprātīgo postenī nekad nesēžu, jo tad man liekas, ka nododu nākamo skrējēju, ka negaidu viņu. Ja stāvu kājās, viss kārtībā – raidu gaidīšanas enerģiju nākamajam skrējējam. Gaidu pilnīgi katru skrējēju līdz pat beigām. Gaidu, apbrīnoju, apčubinu kā savējo, pavadu tālāk ceļā. Jūtos kā ābele kedās. Ja gribi zināt, kur tavi āboli ripo – velc kājās kedas un ripo līdzi!

Ko tu tagad teiktu tiem, kas nevar atrast motivāciju, lai pieceltos no dīvāna?

Katram cilvēkam jāatrod savas aktivitātes. Ir taču tik daudz veidu kā izkustēties! Skriešana, peldēšana, riteņbraukšana, dejošana, nūjošana, pārgājieni… Aktīvs dzīvesveids uzlabo dzīves kvalitāti.

Novēlējums kluba biedriem.

Mans dzīves moto ir “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais – neatņemams” (Rainis).

Mans novēlējums kluba biedriem – izgaršot ne tikai skriešanas, bet arī došanas garšu!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.