To ka skriet ir labi, droši vien lielākā daļa zina un saprot. Par to kāds no tā būs labums esmu jau stāstījis. Bet kā to iesākt darīt, kā piespiest sevi celties stundu ātrāk, vai vakarā pēc darba doties nevis uz krogu iedzert alu, bet skriet. Galvenais ir iesākt, jo pēc tam tas viss būs kā atkarība, jutīsies nemierīgs un nepiepildīts, ja nebūsi paskrējis, un no savas nelielās pieredzes saku – jutīsies noguris, ja nebūsi izskrējis kādu līkumu.
Skriet cilvēks grib dažādu iemeslu dēļ, bet svarīgākie ir svara samazināšana, fiziskās kondīcijas iegūšanai, pieradums pie fiziskām aktivitātēm, prāta nomierināšanai un lai ko pierādītu sev un citiem. Es varētu sevī atrast visus šos iemeslus. Lai arī kādi būtu tavi iemesli, došu tev padomus, kā labāk sākt to darīt un kā skriešanu padarīt par izklaidi, un nevis spaidu darbiem.
Apavi. Skriešanu bieži vien dēvē par traumatisku sporta veidu, ka labāk ir doties izbraucienos ar riteni, soļot vai peldēt. Labi skriešanai domāti apavi šo traumatismu samazinās. Protams, pie ļoti liela svara skriešana var būt bīstama, bet vidusmēra cilvēkam apavi šo problēmu atrisinās un skriešana nesagādās jaunas mokas. Nav vajadzības pēc pašiem dārgākiem un jaunākiem, bet meklē veikalā tieši skriešanai domātus.
Iesildīšanās. Pirmo mēnesi uzsākot skriet, vajadzētu kādas desmit minūtes veikli iet, nevis uzreiz sākt skriet. Ķermenis nav pieradis pie skriešanas un iešana tam dos iespēju aprast ar jauniem noteikumiem. Tu savukārt izvairīsies no liekām traumām un padarīsi savu skrējēja karjeras sākumu par paveicamu uzdevumu. Neaizmirsti par tādu pašu atsildīšanās iešanu pēc skrējiena un mājās tu atgriezīsies priecīgs, nevis ar mēli līdz ceļiem.
Biežums. Sporta speciālisti saka, ka fiziskām aktivitātēm veselības dēļ būtu jāvelta trīs reizes nedēļā pa pusstundai. Centies to ievērot un skrien vismaz trīs reizes nedēļā. Bet atceries, ka skriešana ir domāta tev un nevis otrādi. Ja tu jūties nepiemērots skriešanai šodien, tad neskrien. Rītdiena un jauna iespēja skriet noteikti pienāks. Nogurums, sāpes un neoma skriet tikai palielina iespēju iedzīvoties traumā, lai arī lietus, sniegs un karsta saule traucē tikai dejotājam ar lielām olām.
Atpūta. Pirmajos divos mēnešos neskrien katru dienu. Mēģini vienu dienu starp skrējieniem izlaist. Muskuļiem un cīpslām jāpierod pie skriešanas. Vēlāk jau varēsi skriet katru dienu, ja gribēsi piedalīties pusmaratona vai maratona sacensībās.
Ilgums. Skrien uz laiku un nevis attālumu. Man kā ciparu mīļotājam tas ir grūti, jo gribās noskriet tos desmit, divdesmit kilometrus un pēc iespējas ātrāk. Jaunus rekordus un tamlīdzīgus mazos dzīves sasniegumus. Bet galvenais ir skrienot pavadītais laiks. Piemēram, pilnvērtīga skābekļa apmaiņa sākas pēc 40 minūtēm skrienot.
Daudzums. Pirmajās nedēļās neskrien daudz un ja tev vajag paiet, droši to dari, galvenais ir kustēties uz priekšu un nevis nomirt pusceļā. Kā arī būtiski nepalielini noskrietā daudzumu. Ja tu vienā nedēļā esi kopā skrējis stundu, nekādā gadījumā nākamā nedēļā nepalielini skrieto vairāk kā par desmit minūtēm.
Ātrums. Parasti iesācēji skrien ātrāk nekā vajadzētu. Skriešanas ātrumam ir jābūt tādam, ka tu vari brīvi un neaizelsies sarunāties skrienot. Ja arī tu esi ātrākais komandas basketbolists, uzsākot regulārus skrējienus necenties būt ātrākais un ieturi lēnāku tempu nekā tu gribētu.
Profesionāļi. Necenties skriet līdzi ātrākiem skrējējiem, vai nemēģini atkārtot televīzijā redzēto. Profesionāli skrējēji skrien pat 200 km nedēļā un tādas iespējas viņiem dod jau šūpulī ieliktās kedas un gadiem ilgi treniņi. Uz Pekinas olimpiskām spēlēm vairs nepaspēsi. Parasta skrējēja ķermenis netiks galā ar milzīgām slodzēm un tikai sabojās skriešanas labos iespaidus.
Sacensības. Visiem gribas uzvarēt. Nepaļaujies uz draugu provokācijām un piesakies sacensībām tikai tad kad spēj noskriet 30 minūtes bez apstāšanās. Un, tici man, tu neesi nekāds lūzeris. Lasu grāmatu par to kā noskriet maratonu iesācējam un tur, protams, runa ir par sešpadsmit nedēļām, kas vajadzīgas lai sagatavotos tādam pasākumam, bet tas ir tikai mārketinga triks, jo attiecīgo programmu var uzsākt tikai tad, kad tu spēj šīs 30 minūtes pavadīt skrienot. Tā kā – nesteidzies.
Partneri. Paši grūtākie skrējieni paies kā nebijuši ja tu to darīsi ar kādu kopā. Stunda aizies nemanot apspriežot kalnos kāpšanas plānus vai vienkārši runājot par darba lietām, vai meitenēm. Tā kā pierunā savus alus dzeršanas draugus uz skriešanu. Ietaupīsiet naudu un būsiet baigi veselīgie. Un efekts tas pats. Un ja iespējams, uzsāc sarunu ar kādu satiktu skrējēju, varbūt iegūsi draugu visai dzīvei.
Prieks. Forši ir noskriet pirmajam, visvairāk un visātrāk, bet lielāko labumu tev dos tieši tās pozitīvās emocijas no skrējiena. No paša skrējiena un nevis rezultāta un rekordiem. Skrien prieka pēc un nevis sakostiem zobiem vai pēdējiem spēkiem.
km 
-
Vidusskolas laikā biju viena no labākajām garo gabalu skrējējām Rīgas rajonā, aktīvi piedalījos vieglatlētikas sacensībās skolas līmenī, taču negaidīti plaušu slimība to pārtrauca. Tagad nespēju vairs skriet kā agrāk. Un diemžēl tur vairs nekas nav līdzams.
Bet tas netraucē skriet lēnām un ne pārāk ilgi.
Ja grib, visu var.
Paldies bloga autoram. Lieliski raksti! Tā turpināt!
Džūle, nāc pie mums klubiņā! :) Degunu augšā! Ar veselīgu skriešanu daudz ko var panākt. Zinu daudz piemērus, kad skriešana atgriezusi pie dzīvības visai bezcerīgus variantus.
http://zenhabits.net/2007/05/beginners-guide-to-running/
TVNET paarpubliceejis – http://www.tvnet.lv/men/veseliba/article.php?id=86163
[…] portāli, tos pārpublicējot daudz plašākam interesentu lokam. Pie tādiem rakstiem var minēt Kā uzsākt skriet un Septiņi veidi kā iepriecināt […]
Labdien!
Ar sportu savā mūžā esmu nodarbojies nulle komats nulle mazliet. Nekad (arī skolas laikā) neesmu skrējis vairāk par 5 km. Šobrīd gadiem ilgi neesmu sportojis vispār (vienkārši slinkums), skrējis esmu tikai tik, lai paspētu uz tramvaju.
Bet…varbūt var kādreiz noskriet kādu pieckilometrinieku kādā skrējienā? Kā vispār sākt? Un, ja šobrīd man ir 39 gadi, vai līdz, piemēram, 45 gadu vecumam var uztrenēties, lai varētu noskriet pusmaratonu kaut vai 2,5 stundās? Vai vispār tas ir reāli? Vai vispār ir vērts sākt?
Jautājumi ir tiešām domāti nopietni, jau iepriekš pateicos par atbildi, bet, ja nāk smiekli, smejieties droši, jo smieties esot veselīgi (tā gudri ļaudis saka)!
Sāc lēnām, lai nebūtu pārslodze un nepatikšana to darīt. Pamēģini kilometru trīs reizes nedēļā, varbūt mazāk, varbūt drusku vairāk. Ja nevari paskriet – tad ātri ej. Un pats jutīsi, ka vari vairāk un ilgāk. Optimāli būtu trīs reizes nedēļā pa 40min. Un domāju ka pēc pāris mēnešiem jau varēis noskriet 5km un nenomirt. Un vēl pēc pāris mēnešiem jau jutīsi ka vari arī pusmaratonu. Pusgads būtu pavisam reāli, nu ja tagad sāksi regulāri skriet, tad nākamgad Rīgā droši noskriesi pusmaratonu un ātrāk nekā divās ar pusi stundās.
Uldža, tavs stāsts ir gluži kā par mani pirms ~ gada:) Visi citi parametri arī mums līdzīgi – vecums un sportošanas pieredze kopš skolas laikiem:D Sāku tiešām ar 1 km un mācījos skriet lēni, kas iesācējam nav nemaz tik vienkārši. Tā kā sākumā tas prasīja tikai 10 min. (no iziešanas pa dzīvokļa durvīm līdz atgriešanās brīdim), tad skrēju +/-katru dienu. Un tieši kā Signis rakstīja, kad jutu, ka varu vairāk, liku klāt km. Sāku pagājušā gada 13. novembrī, un maijā Rīgā noskrēju savu pirmo pusmaratonu:) Tā ka vajag tikai gribēt:) Un noteikti nepaskopojies labiem skriešanas apaviem, uzreiz. Specapģērbu (bikses, kreklus, jakas) var gādāt vēlāk. Sākt noteikti IR VĒRTS!!!
Optimāli iesākumā ir skriet uz laiku, nevis uz attālumu, bet tas ir stipri individuāli – katrā gadījumā, ir vērts iesākumā skriet,soļot,nūjot (pareizo pasvītro/izvēlies pats pēc saviem apstākļiem un veselības pazīmēm)tādā ātrumā, lai vari parunāt ar partneri … un pusmaratons nav nekas nesasniedzams, līdz saviem 45 gadiem noteikti tiksi ar viņu galā!
Galvenais ir IESĀKT. Noskriet ŠODIEN. Lai to izdarītu, ir JĀPĀRVAR SEVI. Organismas protestē, viņam ir labi kā ir, viņam nepatīk slodze un pārmaiņas. Tas ir Tavs APZIŅAS SPĒKS, kas palīdzēs. Pēc tam arī organismam iepatiksies un Tu GŪSI PRIEKU. Nedomā par to, ka līdz pumaratonam vēl x km jānoskrien un nesatraucies par savu šodienas ātrumu. Tas var būt gandrīz vienāds ar ātras iešanas ātrumu, tas nekas. Noskrien ŠODIEN.
Liels paldies par ieteikumiem, padomiem un uzmundrinājumiem! Pamēģināšu.
Bet padod ziņu kā tev gāja un iet.
Iesāku. Trīs reizes nedēļā. Pa kilometram. Kilometrs astoņās minūtēs. Šobrīd.
un kā jūties skrienot?
Skrienot šādā ātrumā (lēnumā) – nekādas vainas.
ULDŽA! Bez skaļiem vārdiem un pārgudriem padomiem…es pirmo maratonu noskrēju 37 gadu vecumā, cīnījos 4 stundas un 6 minūtes, bet beigās mani panāca un aizskrēja garām 60 gadīgs vīrs, tas tā kā nedaudz aizķēra pašcieņu, jo līdz tam biju pārliecināts, ka pensionāriem un Balzaka vecuma dāmām jau nu garām tikšu, bet izgāzos kā veca sēta.Sāku pamazām trenēties.Nu jau ir pagājuši pieci gadi, kuru laikā skriets gan pašmāju mačos, gan pabraukāts pa ārzemēm, un šogad 42.g.v. maratonu skrienu no 3 h, bet amatieru mačos (LSC utt.) 40 gadnieku grupā ir viena no spēcīgākajām. Tā ka droši var sākt trenēties arī tad ja TEV sen vairs nav ne vairs 20,arī ne 30, lēnām , bet darīt to pakāpeniski, bet regulāri (piemēram katru otro dienu, bet nepārforsējot, varbūt būtu vēlams iziet slodzes testu sporta laboratorijā, kur speciālisti ar viediem padomiem palīdzētu sakārtot treniņu plānus un noteiktu pieļaujamo slodzes līmeni.
Galvenais, ka pirmo soli Tu jau esi spēris, tagad tikai uz priekšu un pavasarī 10km vairs neliksies nekas īpašs.Tiekamies startos.Lai veicas!!!
Testa komentārs.
[…] Kā uzsākt skriet (2) […]
Piekrītu par to mārketinga triku par maratonu 16 nedēļās. Pati sāku ar tādu plānu un, lai arī kad sāku varēju noskriet stundu, 2 mēnešu laikā iedzīvojos pirmajās traumās. Kā arī skrēju par ātru!
Tagad skrienot trešo gadu, sāku beidzot saprast to padomu “klausies savā organismā” un arī to, ka maratons nav nekāda joka lieta :)
Prasās vēl klāt pie apaviem pierakstīt, ka tie, kas pasargā no traumām, domāti minimalie apavi. Savādāk iesācējs pārpratīs un vel aplami padomās, ka asics apavi ar kārtīgu gēla pildījumu ir domati tie no traumam pasargājošie
Skriešana uz laiku( 40 min dienā) ir it kā pareizi-iesildīšanās gabals pirms treniņa. Taču, tūlīt ir jāprrēķina kilometros,jo – ir jāplāno mašruts, kā atgriežties , lai nav tā ka plānotās minūtes beidzās kaut kur 30 min gājiemā no ģērbtuves. Ja skrien stadionā , tad var uz laika limitu strādāt, taču cik no mums skrien stadionā.
Man laikam jāprasa kolēģu viedoklis – pēdējā laikā runājot ar cilvēkiem par dzīvi, aktīvu dzīvesveidu, utt, nonākam pie skriešanas kā potenciāli ļoti noderīgas un foršas nodarbes, tad teksts, ko es visbiežāk dzirdu ir – Nu jā, tev jau forši, tev skriešana patīk, man nepatīk un es nemaz netaisos sākt…
ja tā padomā, man skriešana pati par sevi nemaz tik ļoti nepatīk. Vienkārši laika gaitā tas ir izkristalizējies kā viens no veidiem kā panākt to foršo “pēc” sajūtu. Bet lai līdz tai nonāktu, ir nedaudz jāpastrādā…Un ja vēl atceras laiku pirms 3 gadiem, kad 100m pa mežu uzdzina aizdusu un sevis piespiešana uz 200m jau varēja novest līdz ģībonim – prieka tur bija maz.
Visvieglāk jau ir neuzbāzties ar savu gudrību un padomiem, bet nu žēl, ka cilvēki, kaut kādu maldīgu priekšstatu varā esot, nemaz nepamēģina…
Piekrītu Ivaram,ka ne vienmēr patīk…piemēram šodien,līst,pūš vējš,bet tas var pūst arī rīt, parīt,ja nu tas vispār nepārstās pūst! Bet domājot par kādu garāku gabalu mačos (un to sajūtu pēc)es tomēr mēģinu iet arī tad ,kad negribas(ne vienmēr protams)…atlikt uz citu dienu ir tik viegli :)
Es, skrienot uz laiku, skatos pulkstenī un griežos pa to pašu maršrutu atpakaļ, kad ir puse laika pagājusi. Tas pats gan darbojas arī tad, ja ir zināms konkrēts noskrienamais kilometru skaits.
Ja skrienu, nevērojot ne laiku, ne distanci, tad ir tikai tik daudz jāseko līdzi, lai varētu tikt atpakaļ. Un tad jau var variēt – vai atgriezties pa tām pašām takām/ielām vai pa kādām citām.
Kas attiecas uz patikšanu, tad ir visai daudz lasīts, ka sākumā nepatika, bet ar laiku iepatikās. Var tad tikai ieteikt pamēģināt – labā laikā, vietā, kompānijā. Vienu reizi, otru, trešo… Un varbūt iepatiksies. Galvenais – nepārforsēt sākumā.
Nezinu kā parējiem man patika teiciens: “Nogurums, sāpes un neoma skriet tikai palielina iespēju iedzīvoties traumā, lai arī lietus, sniegs un karsta saule traucē tikai dejotājam ar lielām olām.”
:D
Tieši tā – no sākuma sevi jāsaprot un tad nedrikst meklēt īsto laiku – jo katra minūtē ir īsta ;) It īpaši skrējējam pieredzējušam lietus, sniegs utt. rada tikai prieku. kādu? jo gribās mazāk dzērt, sniegs rāda jauno vingrinājumu pēdām un ledus rada tevī sajūtas līdzīgas mašīnas ABS…vienīgi liela saule nedaudz nomoka, bet iedegums arī ir veselīga lieta ;)
Atkal ir jāvelk paralēles ar citām “baudas” formām- skriet ne visai gribās, bet skriesanas blaknes ļoti patīk:D
Kas ir skriešanas “blaknes”? Gribētos izsmeļošaku komentaru no vecbiedriem – baudītājiem:D
skriešanas blaknes varētu būt riepas apjoms uz vēdera, tūrisms, mazinās vēlme pēc alkohola un citiem netikumiem :)
šķiet, būs jāpārlasa šo rakstu no jauna … ;)
es par šo: “Skrien prieka pēc un nevis sakostiem zobiem vai pēdējiem spēkiem.” :)
Vakar no rīta redzēju, kā zālē viens uz melnās lentas bezspēkā “klanījās” un knābāja, nez, kā var tā paskriet tik ļoti knābājot un grīļojoties? Tas noteikti neizskatījās “prieka pēc”, bet gan lai sevi pamocītu .. tā noteikti nevajag darīt :)
Mans pirmais skrējiens bija pirms 4 gadiem NRM 5km, protams bez treniņa, pēc tam iedzīvojos ceļa traumā. Pēc gada atkal 5km bet pirms nedaudz patrenējos. Pēc pasākuma skriešana aizmirsās. Pēc gada NRM bija iespēja skriet 10km. Nu es jau biki nopietnāk patrenējos un atkal aizmirsās. Tā pa visam skriešana aizķēra 2012 gadā 18 aprīlī, kad atkal bija pienācis laiks NRM 10km skrējiena gtavošanās pasākumam. Plus Skrien Latvija pirmais posms Biķerniekos 5km skrējiens. Par 21 tajā mirklī es pat nedomāju. Tāds nu ir mans stāsts.
2012 gadā ir pievarēti 4 pusmaratoni un pašlaik plānoju NRM savu pirmo pilno maratonu. :)
Reizēm lai tas klikšķis notikktos ir vajadzīgi gadi.
Noskrienam!?
Mana iecere skriet pirmo reizi NRM 10km 2008.gadā izpalika,jo nevarēju savienot ar darba grafiku un trenējies arī īpaši-nebiju.
2009.g.NRM 21.097km bija liels izaicinājums.Pirms sacensībām sanāca veikt tikai divus treniņus(nopietnus)-10 apļus pa stadionu un 1h pa Ziliem kalniem mierīgā tempā.Zināju,ka viegli nebūs noskriet pusi no maratona,bet ļoti gribēju to izdarīt.Distances sākums bija ok,bet pie 16km biju kājas piedzinis smagas,ka nācās skriet samērā lēni jo vienkārši kājas ātrāk nenesa.Smagākie bija pēdējie 2km,tur sākās cīņa ar sevi un izvēlēto distanci,kuras pēdējā km nācās pāriet ejot,jo necerēju,ka tik grūti būs.Atceros,ka garām skrējēji mani uzmundrināja,tad saņēmos un pēdējos 400m noskrēju ar atlikušiem spēkiem un sakostiem zobiem:)
Pēc skrējiena nevarēju atgūties ilgi jo sajūtas bija divejādas(pirmā,ka es esmu pievarējis ar gandarījumu pusi no maratona,otrā,ka sevi biju riktīgi nomocījis līdz bezspēkam):)
Iesaku visiem,kuri ir nobrieduši pirmo reizi noskriet garu distanci un pie tam pirmo reizi sacensībās-izvērtēt savus spēkus un skriet ar piemērotiem apaviem.Sākt skriet ar pakāpenisku tempa augšupeju.Vislielākās emocijas protams ir finiša šķērsošanas brīdī,jo tas ir viena posma pievarēšana un pāreja jau nākamā līmenī.Šķersojot finiša līniju,tā ir maģija,jo ar katru reizi notiek sava veida brīnumi.Finiša līniju varētu salīdzināt ar laika vārtiem:))
Varbūt vēl kāds varētu padalīties iespaidos par pirmām sacensībām savā skrējēja mūžā? Varētu sanākt skaists raksts.
Ar 1. pusmaratonu man bij līdzīgi kā Valdim.. krietni pamociijos, bet man viens senāks stāsts…
Pamatskolas gados savas klases līmenī skrēju diezgan pieklājīgi- bijām divi puikas, kas fizkultūrā >1km distancēs regulāri skriešanā bijām nedaudz priekšā pārējiem . Lai nebūtu garlaicīgi, bijām sarunājuši, ka tikai distances beigu daļā skriesim katrs par sevi, bet pārējo laiku turēsimies kopā, lai jautrāk…
Vienmēr brīnijos, kur tam džekam beigu daļā tāds uzrāviens, ka viņš man beigu daļā aiziet priekšā tā kā stāvošam… Ar tagadējo domāšanu esmu sapratis 1 nelielu atšķirību starp mums toreiz: Es gāju 3x nedēļa uz mūzikas skolu, bet viņš tikpat bieži uz basketbola treniņiem :)
Pēdējā laikā man reti gadās, ka garākās asfalta distancēs kāds, ar ko kopā skrienu,pēdējā kilometrā mani atstāj bez variantiem putekļos, bet gadās… Pēdējā izteiktākā tāda reize bija ”Sprīdīša skrējiens” 2012.. Un kā jūs domājiet, vai šeit arī bija pie vainas regulāri treniņi, vai basketbols?… Nē vnk šoreiz to džeku sauca Jānis Girgensons :D
Tamdēļ Drūpijs Tallinas autobusā dziedāja
Tā pavisam nopietni skriet mačos sāku 2012 gada sezonā, un tad jau maza bāzīte bija uzstrādāta.Pirms tam tikai dažas maza mēroga sacensībiņas, un NRM 10 km distance. Bet par pirmajiem nopietnajiem mačiem uzskatu Siguldas pusīti 2011. Pirmais pusmaratons uz kuru kā pašam likās biju nopietni gatavojies. Biju pamatīgi pārķēris ar šķidruma uzņemšanu, jo veselas 3 reizes nācās meklēt sanitāro mezglu.Pirmo reizi jau pirmajā aplī, kaut kur ap vidu, prīvatmaju rajonā krūmos, pēc tam starta rajona kabīnēs:) Nekas tāds vēlāk vairs nav gadījies – pieredze:) Pats skrējiens bija tīri ciešams, pašam pat likās ka bliežu kā gandrīz vai Kenijietis, bet tad man pa apli iedeva Līderi, vēl pēc mirklīša Prokopčuks, un es sapratu kur te vēži ziemo:) Tas ātrums kādā viņi panesās garām jāsaka godīgi nedaudz pazemoja:)Tā es kaut kā klumpurēju līdz galam,pedējais aplis jau bija baigi smags, pratā jau ienesās – nu kam man tas viss, ko es te sevi moku, bet saņēmos un finišā ar rozā bebru(tas tāds noguruma līmenis)padusē pat vēl uzspurtoju.Laiks priekš pirmās pusītes ļoti Ok-1.43. Jautrākais sākās pēc finiša, kad Sieviņa teica lai atsildos, jo tā visi dara. Nevarēju pat iedomāties par kaut kādām fiziskām darbībām, biju pilnīgi nost, un tā kā mašīna bija atstāta tā patālāk no starta vietas, tad vislabāk atceros kā es ar pilnīgi taisnām, stīvām kājām kunkstēdams vilkos ar visu medaļu kaklā aiz Sievas. Par nākošo dienu neizteikšos, pa trepēm sāniski:) Bet āķis lūpā bija iemests, un skrienās vēl joprojām,tagad jau varu atsildīties:)
Atgādinājums – regulāra skriešana un vēl iepīšanās VSK Noskrien barā noved pie atkarības. Manas pirmās nopietnās sacensības bija Rīgas Maratons 2008.gadā, kad skrēju pusmaratonu. Ziemas beigās klasesbiedrs ierosināja noskriet. Kas mēs, vīri spēka gados, nevaram 2 stundas pa ielām paskriet. Tā nu es paasarī paskraidīju pa Mežaparku, divvreiz izskrēju pat 13 km. Nebija jau tā, ka sāku galīgi no nulles, vasarā bieži skraidīju pa mežu kontrolpunktus meklējot. Pirms pusmaratona starta vēl Pikols (tiesa, tad viņš nebija Pikols un vēl viņu nepazinu) deva viedus padomus. Kaut kā noskrēju un sevis uzstādītā kontrollaikā , 2 stundas, iekļāvos (izbaudot gan ‘sienu’ 17.kilometrā, gan galīgu nespēku pēdējos kilometros). Nākamā dienā nevarēju pat iekāpt tramvajā, kur nu vēl runāt par normālu staigāšanu. Klasesbiedrs noskrēja 20 sekundes ātrāk. Zaudēju viņam vēl 3 nākamos pusmaratus. Pēdējā NRM nu jau viņš izmantoja manus TT pakalpojumus (es turēju tempu Maratonam 4 stundas, viņu interesēja 2 stundas pusītei)… Tad parādījās Signis ar blogu, kas pārauga VSK Noskrien. Kopīgi koptrenniņi, sacensības (reālās un viruālās) un nu es esnu ATKARĪGAIS un ar to es lepojos. 5 gados nu jau 23 pusītes noskrietas un 8 Maratoni pievarēti. Tagad garajos treniņos skrienu ar pirmā pusmaratona ātrumu…
Es tā drusku paskraidīju agrāk šad tad (lielākoties tikai pa vasarām). Skrēju sandelēs sākumā, tad pārgāju uz gumijas skriešanas apaviem. Tad vēl neko nezināju par amortizējošiem apaviem. Skrēju tikai pa mežu. Nebija ne mazāko plānu skriet sacensībās, atbaidīja lielā Rīgas maratona dalības maksas. Reizēm uzskrēju ātrākus skrējienus. Regulāri blociņā pierakstīju savus personīgos rekordus. Tad vienreiz mežā atkal laboju personīgo 10km. Toreiz man likās tas skrējiens nenormāli ātrs. Pamanīju reklāmā, ka pēc nedēļas kaut kāds Nikerigarun notiks, dalības maksa aiziet nevis kaut kādai bankai, bet labdarībai. Neslikta ideja.
Tā nu sadūšojos 2010. gada rudenī uz savām 1. sacensībām. Vispirms dažas dienas iepriekš aizgāju uz expo. Notestējos uz skrejceļa. Tur man viens izbijis labs skrējējs bija šokā, ka skrienu caur pēdas vidusdaļu. Arī par pēdas velvi bija ļoti neapmierināts, vēl man kaut kāda tur pārpronācija, un vispār es galīgi neatbilstu normāla skrējēja standartiem. Mēģināja man iestāstīt, ka man obligāti jāpāriet uz skriešanu caur papēdi, tad pusgada laikā automātiski man būšot progress, kad pieradīšu utt. Tagad, kad esmu palicis gudrāks, es par to pasmaidu.
Pirmās sacensības! Jau iepriekšējā vakarā pirms sacensībām man bija liels satraukums. Var teikt, ka gandrīz nemaz iepriekš nebiju skrējis pa asfaltu, neskaitot skolas 3km ieskaiti. Nezināju, kā būs. Ierodoties uz Mežaparka estrādi, atcerējos, ka mājās esmu aiz uztraukumiem aizmirsis savus skriešanas apavus. Nācās skriet ar parastiem ielas apaviem. Organizatori vēl izdomāja par pusstundu pārlikt startu. Tā nu es to laiku nostāvēju startā, trīcēdams kā galerts. Pēc starta šāviena aiznesos, daudz nedomādams. Līderu grupiņa aizskrēja jau startā ar lielu atrāvienu, bet pārējie turpat man deguna priekšā vien bija. Tā nu skrēju, skrēju, un jūtu, ka nekāds dižais nogurums neuzkrājās. Pēc 3.5 km gan sapratu, ka esmu galīgi noplīsis tomēr. Pamazām man skrējēji viens pēc otra apdzina. Tā nu sākās manas mocības. Sāka sāpēt ceļi, mugura, drusku aizelsies biju. Kad mani kārtējais skrējējs apdzina, skatos, o, aiz muguras neviena nav. Pēc brīža gan atkal kārtējais skrējējs mani apdzina. Un tā visu laiku. Uz beigām mans temps pamatīgi nokritās. Tad ieskrēju estrādē. Tur mani kārtējais skrējējs mēģināja apdzīt. Nē, to es vairs nepieļaušu, nemaz neceri! Sāku skriet drausmīgā ātrumā pēdējos 100 metrus, un beigās par 0,1 sekundi beigās biju priekšā. Pēc finiša gan man zeme ar debesīm juka kopā, skābeklis drusku pietrūka. Pēc tam uzzināju, ka, neskatoties uz visu, esmu tomēr noskrejis 10km zem 40min. Biju neizsakāmi priecīgs. Pēc tam gan atklājās, ka distance tomēr bija 9,7km, un es tomēr būtu skrējis lēnāk par 40min. Bet kopumā sapratu, ka uz citu skrējeju fona nemaz tik slikti es neizskatos, progresa iespējas ļoti lielas, un tā nu sāku trenēties nākamo pavasari katru dienu. Un tā līdz šodienai
Bērnībā, skolas vasaras brīvlaikā dzīvoju laukos, tā kā tur īpaši nebija ko darīt, tad pa vakariem gāju uz stadionu skriet – skrēju 3 apļus :D Protams, ka nekāda iesildīšanās nenotika, uzreiz bliezu pilnā ručkā, vairāk par 3 apļiem tādā režīmā arī nespēju pieveikt :) Tad pirms kādiem 5-6 gadiem uzaicināja noskriet NRM 5km, vienkārši tāpēc, ka vajadzēja skriet spējīgus cilvēkus :) Tā arī nesāku toreiz skriet, arī pirms tam netrenējos. Toreiz gan prātoju, varbūt satrenēties lai Tallinā varētu 10km noskriet, bet tā arī līdz realizācijai tas nenonāca. Nu jau nedaudz vairāk kā 2 gadus skrienu. Kādēļ? Tas lai paliek noslēpums :)
Pēc Anša stāstītā, 10km distance liekas tik mokoša, ka pat bail mēģināt, jo nekad nekas tik garš sacensību režīmā nav provēts :)
Tev,Papuci, forši lauki bijuši bērnībā- manā bērnības pilsētā kaut kas stadionam līdzīgs bija tumšā krāsā uzbērts celiņš apkārt futbola laukumam :D
Mana pirmās sacensības bija 2008.gada Nordea pusmaratons. Izlēmu pieteikties, jo kursa biedrs bija stāstījis, ka skries, un es izdomāju, ka arī es to varu. Pirms tam nevienās sacensībās īsti piedalījusies nebiju. Kāpēc uzreiz pusmaratons? Jo pirms tam šad tad vakaros mazliet biju paskraidījusi un zināju, ka ap 10 km noskriet varu. Cik nu es tur trenējos, bet kādus 14-15km treniņā reizi biju izskrējusi.
Joprojām atceros, ka sacensību rītā lija, pie tam nopietni lija. Dūša papēžos, jo vispār jau es biju skrējusi tikai saulainās dienās. Bet iekšā tāds patīkams, jo patīkams saviļņojums. Pirms starta pārstāja līt. Toreiz, stāvot uz starta līnijas blakus daudzajiem smaidīgajiem un dzīvespriecīgajiem senjoriem, kas bija gatavi pieveikt savu kārtējo maratonu, arī man bija skaidrs, ka noteikti kaut kad skriešu pilno maratona distanci, lai gan tajā mirklī pat pusmaratonu nebiju noskrējusi.
Skrējās interesanti. Kaut vai tāpēc, ka es sākumā pat nesapratu, kāpēc ir tie banāni un kāpēc citi tos ēd it kā mājās brokastis nebūtu ēduši :D dzēru ūdeni un par ēdienu pat nedomāju, bet tā kā pašai brokastis bija gana vieglas, tad kādā mirklī mani pārņēma tāds vājums, ka ātri vien sapratu, kam tad tie banāni ir domāti. Pēc tam, kad pēc banānu ieēšanas pārvarēju vājumu, un jau bija palicis labi, drīz vien piemetās smagums kājām (īsti vairs neatceros, bet varēja būt ap kādu 17.km). Finišēju 2 stundas 11min., un kā vēlāk izrādījās ātrāk par savu kursa biedru. Gandarījums bija, kā arī pārliecība, ka noteikti pamēģināšu maratonu.
Pēc diviem gadiem noskrēju arī maratonu (Nordea 2010). Nu te nu bija visas emocijas, ko otrreiz dzīvē vairs neesmu noķērusi: vienlaicīgi milzīgs prieks,uzvara pār sevi, neizmērojams gandarījums un neticība, ka es to tiešām izdarīju, asaras pašas ripoja pāri vaigiem (pagājušās Olimpiskajās spēlēs šīs manas emocijas atgādināja Rūta Meilutīte). Tā kā mans pirmais maratons bija vienā gadā ar Ziemas Olimpiskajām spēlēm, tad es jau gatavošanās procesā savu maratonu saucu par savām Olimpiskajām spēlēm :)
Ar manu piemēru var baidīt iesācējus :)
Pirmās sacensības – Ozolnieku pusmaratons 2011.gada 23.oktobrī, jau vienpadsmit nedēļas pēc pirmā skrējiena. Sāku skriet 2011.gada 4.augustā un uzreiz sešus skrējienus nedēļā. Pirmajā reizē sāku ar 6km, piektajā jau 14km, nedēļas garais. Vidējie ātrumi sākumā turējās starp 9:00 un 11:00 min/km.
Par piedalīšanos Ozolnieku pusmaratonā izlēmu četras dienas pirms sacensībām. Sanāca Biķernieku trasē paskriet kopā ar ātrāku skrējēju. Skrējām pa trasi pretējos virzienos, bet viņa dažus mēnešus vecais bīgls izdomāja paskriet līdzi manai Džeka Rasela sunītei. Bīgla saimnieks mūs panāca apmēram pēc pusapļa. Skrienot kopā pāris km izturēju 6:00 min/km, bet trases kalniņi gan sadzina pulsu griestos un nācās piebremzēt. Edgars (liekas tā viņu sauca) stāstija neticamas lietas – viņš esot agrāk skrējis treniņos pusmaratonus gandrīz katru dienu un trases kalniņu kaskādi turpu-šurpu ar daudziem atkārtojumiem izmantojis kā spēka treniņu. Vēl viņš paslavēja manu tempu un teica, lai droši piesakoties uz pusmaratonu. Padomāju, ka gan jau tikai lielās, jo katru dienu noskriet pusmaratonu var tikai īsti sportisti, bet mans sarunu biedrs pēc tāda neizskatījās.
Tā kā šī treniņa vidējais temps sanāca 7:41 un iepriekšējā svētdienā biju noskrējis 23 km, tad izdomāju, ka trīs stundās gan jau iekļaušos. Oficiālajā nolikumā figurēja divarpus stundu kontrollaiks, bet mani iedrošināja, ka varēšot tomēr skriet trīs stundas un dēļ adrenalīna sacensībās esot lielāks ātrums kā treniņos. Sacensībās pirmo mini-apli un divus pilnos mierīgi turēju 7:00, bet trešajā aplī palika reāli grūti un temps nokrita līdz 7:20, ceturtajā gribējās pārtraukt mocības un stāties ārā. Bet tā kā līdz finišam kaut kā bija jānokļūst ar savām kājām, tad sakodu zobus un turpināju ar 7:45. Finišēju kā pēdējais ar laiku 2:33:23, vienlaicīgi ar meiteni, kas visā pusmaratona garumā bija skrējusi mazliet atpaliekot vai nedaudz priekšā. Arī viņai tas bija pirmais pusmaratons.
dot, pat ja ar Tavu piemēru var baidīt, ar to daudz labāk var iedvesmot! ;) Un ne tikai iesācējus.
druupijs, laukos stadions bija kā stadions – pļavai apkārt norakta velēna, sabērta grants, kurai vietām nezāles spraucās laukā un pa vidu divi futbola laukuma vārti :)
Pirmās sacensības…
2011.gada 17.jūlija rīts bija saulains – 1.Liepājas pusmaratona rīkotājiem bija paveicies. Šobrīd atceroties savu noskaņojumu tajā rītā, ļoti precīzs šķiet Sigņa rakstītais VSK lapā: „Reti kurš no mums ir tik pašpārliecināts, lai nejustu ne mazākās problēmas ierasties uz tūkstošiem cilvēku lielu skriešanas pasākumu ar paceltu galvu.”. Es devos uz savām pirmajām sacensībām („aizvēsturiskie” skolas krosi neskaitās…) tautas skrējienā 4.6km distancē. Joka pēc iepriekšējā gada rudenī biju pamēģinājis paskriet, joka pēc reģistrējos Noskrien.lv. Ik-pārdienas paskrējieniem pusgada laikā bija rezultāti – nu jau varēju noskriet 5 km un „nenomirt”, savukārt VSK rakstu lasīšana bija pārliecinājusi, ka tautas skriešanas sacensībās piedalās ne tikai granītsejaini spartieši, bet arī pilnīgi normāli, dzīvi baudoši ļaudis. Un tomēr – skriešanas svētku atmosfēra, reģistrēšanās, čips, starta koridors, kādā tempā skriet – viss pirmo reizi. Liepājas pasākums pirmajam mēģinājumam piedalīties sacensībās tika izvēlēts ar domu: „ja reiz mačus „pieved klāt”…; ja nepatiks, vismaz nebūs pārmetumi pašam sev, ka iztērēta nauda braukšanai uz citu pilsētu.”
Kā nu bija, tā bija – domāts bija lēnāk, bet aizrautība darīja savu. Viegli gluži nebija, bet domas samazināt tempu – arī nebija. Puskilometru pirms finiša apdzenot ejošu sāncensi, konstatēju, ka manī pamostas tas latvietis, kurš mierina sevi ar nosprāgušo kaimiņa cūku, bet jau 100m tālāk pašam vienīgā sakarīgā doma šķita: „Nekad mūžā vairs neskriešu sacensībās!”, visbeidzot pēdējā taisnē, pamanot, ka viens sāncensis „ceļas pirkstgalos” sprintam, tomēr „metu ķieģeli uz gāzes pedāļa” un pēc tam kādas padsmit sekundes redze fiksēja tikai divas lietas: dzelteno sāncenša kreklu blakus un priekšā kaut ko lielu, sarkanu ar uzrakstu „Finišs”.
Bija labi, nē, bija vienkārši lieliski! Protams, jau dažas sekundes pēc finiša līnijas šķērsošanas iepriekš tik šķietami loģiskā doma par „nekad nepiedalīšanos” likās vienkārši absurda.
Ja par manām pirmajām sacensībām, tad tās bija 2009. gadā NRM pusmaratons.
Ceļš uz to visu, šķiet, aizsākās jau gadu agrāk- 2008.gadā, kad bija 12.klasē jāskrien “klasiskais visu nīstais 3km kross”. pirms tā dažas reizes pavasarī biju izgājis paskriet, tieši gatavojoties šim attālumam. protams, skrēju pilnā ātrumā un ar domu, ka nekas vairāk nebūs jāskrien, tāpēc 3km bija galīgā robeža.
pēc tam jau pienāca noslēguma eksāmenu laiks. pāris reizes rītā pirms eksāmena izgāju paskriet. tā mierīgi, lai izvēdinātu galvu un labāk pamostos. vasarā skriešana “pazuda”.
2009. gadā pavasara pusē (ap martu) atkal kaut kā uznāca doma par skriešanu. pa starpai vēl biju dzirdējis, ka Rīgā pat tiek rīkots tāds liels skrējiens kā NRM. iepriekšējios gadus to burtiski neredzēju. :D tā sāku skriet arī garākus gabalus. pašam par pārsteigumu, bet katrā nākamajā skrējienā es spēju paskriet gan ilgāk, gan ātrāk. tā nu pieteicos pusmaratonam. reāli pirms šī pasākuma biju noskrējis ~15 skējienus, kopā savācot ~100km garāko noskrienot ~17km. atceros to, ka pēc 17km tiešām kļuva grūti. tā kā apavi arī nebija nekādi jēdzīgie, tad tās botas man pamatīgi noberza kājas. beigās cīņa bija ne tik daudz ar nogurumu kā ar sāpošām tulznām. finišējot pēc ~1h47min (kas ir līdz šim nepārspēts mans sliktākais rezultāts pusmaratonā) ar apbrīnu skatījos uz tiem, kas devās tālāk, t.i.- skrēja pilno maratonu. cik atceros, tad 2009. gadā finišs vēl bija pie arēnas “Rīga”, bet man bija jātiek atpakaļ uz centru. tā nu es ar noberztām, stīvām, sāpošām kājām lēnām gāju mājās. tajā brīdī galvenā doma bija “nekad vairs”, bet tajā pašā laikā kaut kur dziļumā sēdēja doma “un ja nu tomēr gatavotos cītīgāk, varbūt pat būtu iespējams neiespējamais- maratons. ja jau pat tik daudz “seniori” to spēj pieveikt, tad jau varbūt…”
tā nu atkal pa vasaru skriešana “pazuda”.
2010. gadā februārī sāku atkal skriet. sākumā doma par maratonu netika skaļi teikta, bet kad jau pēc divām nedēļām spēju noskriet 17km, pie sevis sapratu, ka pusīte vairs nebūs izaicinājums. kad tieši mēnesi pēc “nopietnās skriešanas” sākšanas noskrēju pirmo patiešām garo skrējienu (28km jeb 2/3 maratona), sapratu, ka atlikušo 2 mēnešu laikā būšu gatavs maratonam. lai nepārdomātu, tad šim pasākumam arī piereģistrējos.
kaut kad marta sākumā arī piereģistrējos šeit. redzot, ka ir vēl tādi paši “trakie”, deva papildus motivāviju. :)
pirmais maratons, kā jau maratons- grūti kļuva pēc 35km. :D bet pašās beigās gan izdevās atrast rezerves un pēdējos 100m burtiski “lidoju”. finišēju pēc gandrīz 3h55min.
esot noskrien.lv lapā uzzināju par vēl daudz skrējieniem (LSC seriāli, Ozolnieki, utt.).
pēc NRM skriešanu vairs neatmetu, bet turpināju tik skriet. vasarā aizbraucu uz Kuldīgas pusīti, kur gandrīz +30 grādu karstumā savā otrajā oficiālajā pusmaratonā ar nepilnas sekundes rezervi ieklāvos 100 minūtēs. :D
Pašlik esmu nokļuvis līdz 17 pusītēm, 7 pilnajiem un 3 ultrām. kā arī vairāki citu distan;cu skrējieni. :)
Re, kā. Pirmais studiju gads (ja ko nejaucu) dažam izrādās lūzuma punkts. Es arī no šīs grupas :)
Vienmēr esmu sportojis, fizkultūra bija viena no mīļākajām stundām, bet pats biju izteikts sprinteris un distance, kas bija garāka par 200m bija vienas lielas mocības, lai gan trenējies nebiju, ātrums bija mani sabiedrotie un skolā biju viens no līderiem … ar garajām distancēm saindējos sava kaimiņa ietekmē pirmajā vidusskolas klasē – tie bija laiki, kad garās distances bija modes lieta un Latvijā maratoni bija vairāk par 10 gadā. Kaimiņš jau bija sācis trenēties toreiz slavenajā skrējēju klubā “Ventas Rumba” un mani izvilka uz vienkāršu paskrējienu … tā nu mēs kopīgi skrējām reizes 3, bet uz 4. reizi sanāca tā, ka viņš bija aizņemts un uz šo “treniņu” izvilkos pats.
Biju domājis noskriet ap 6km, 3km līdz ārodskolai un atpakaļ. Domāts, darīts, biju jau ticis līdz pagrieziena punktam, ieraugu lielu pūli, kas kaut ko gaida, bet viens onka ar hronometru rokās uzjautā man, vai es jau esmu atskrējis uz finišu? Esmu izbrīnīts un pārjautāju, vai tad te kādas sacensības? Tādas tiešām notiekot, bet es esot nokavējis par 8 minūtēm un piedāvāja man noskriet līdz finišam. Izrādās, ka man pie maniem 3km, vēl bija jāpieliek papildus 8,5km, ko es arī veiksmīgi izdarīju, sekundes 40 man pietrūkst, lai noķertu vienu sirmu vīru, bet gandarījums par paveikto bija ļoti skaistas krūzītes izskatā. Tādas bija manas pirmās sacensības. Vēlāk izrādījās, ka šis onka-laika uzņēmējs kļuva par pirmo treneri, kas turpinājās visu manu jauniešu laiku ;)
Skaists stāsts Mošķim, par to pat mākslas filmu varētu uzņemt, šo to piedomājot vēl klāt un piepušķojot :)
Es kāreiz vakar skrienot traumā iedzīvojos, acīmredzot nebiju pietiekoši iesildījies- tagad sēžu ar sastieptu, vai arī sapūstu muguru… tā kā mīlīši uzmanīgi.
Es nekad neaizmirsisu savu pirmo apdedzinasanos 2011. gada bikernieku pusmaratona tautas distance! Starta drudzis tika iepazits, ko nozime reljefs, kas tas tads cips utt. Tagad jau starta esmu gudraka un ar kalniem rekinos visur!
Palīdziet cilvēkam, kas grib skriet:)
Vēlos skriet un darīt to pareizi, taču uztraucos par to, ka ar regulāru skriešanu (esmu iesācēja, cerams motivācijas netrūks un ar laiku varētu skriet 4 reizes nedēļā kādu stundu apmēram) uzaudzēšu sev lielus kāju muskuļus. Man jau šobrīd ir muskuļainas kājas (nevis taukainas, bet spēcīgas no dabas). Nevēlos uzkačāt vēl lielākas kājas. Esmu dzirdējusi, ka pie noteikta pulsa muskuļu masa tieši otrādi – samazinās. Tāds arī būtu mans mērķis – kājas padarīt slaidākas. Kādu skriešanas režīmu labāk ievērot, lai panāktu slaidāku, nevis uzkačātu un lielāku kāju rezultātu? Vai censties ievērot noteiktu pulsu, ātrumu, ilgumu?
Ja es pareizi esmu izpratis to kā aug muskuļi – tad tas ir pie lielām fiziskām slodzēm, jeb šajā gadījumā – ļoti ātras skriešanas. Turpretim ja skriesi lēnītēm un atbilstoši ilgāk varēsi skriet nepiekūstot – tad muskuļu masa samazinās un nepieaug. Muskuļi nepieciešami jaudai/spēkam/ātrumam nevis izturībai!
Es arī skolas laikā maz, ko darīju sporta labā. 3 apļus pa stadionu noskrēju un mēle laukā. Pēc vidusskolas sāku domāt, ka kaaut kā gribētos būt stiprākam. Kad idomāju, ka vajadzētu uzlabot savu izturību, tad sāku domāt par skriešanu.
Sākumā treniņš bija 30min + iesildīšanās/atsildīšanās. Tajās 30 minūtēs darīju tā:
1 min lēni skrien, 1 min ātri iet x 15 = 30min (2 ned.)
3 min lēni skrien, 1 min ātri iet x 10 = 30min (2 ned.)
5 min lēni skrien, 1 min ātri iet x 6 = 30min (2 ned.)
7 min lēni skrien, 1 min ātri iet x ~4 = 30min (2 ned.)
9 min lēni skrien, 1 min ātri iet x 3 = 30min (2 ned.)
30 minūtes lēni noskrien tā saucamajā sarunas tempā (2 ned.)
Tagad nodarbojos ar orientēšanās sportu un esmu uzdabūjis, ka varu skriet brīvi līdz 1-2 stundām. Pusmaratonus ap 1:50:00 noskrienu pēc 6 gadu treniņa. Daudz motivāciju dod arī noskrien.lv, ka var ierakstīt savus km un laiku, kā arī pulkstenis ar GPS un pulsometru. Orientējoties noder un pa asflatu arī skrienot. Bet var arī skriet ar jebkuru pulksteni kaut kādu zināmu kilometrāžu un uzņemt laiku. Inventāru iegādājos pamazām un apģērbu arī.
Man personīgi patīk skriet, kur mainās daba vai skati un arī motivācija savādāka. Tad nolūkoju kādu objektu(ceļgals, māja, koks vai kas cits) un līdz tam skrienu un tā km lasās kopā. Bieži vien nemanot sanāk pusmaratons.
Xorix, muskuļu tipi ir dažādi, kustībām tiek izmantoti šķērssvītrotie muskuļi, par kuriem medicīniskajos pētījumos ir noskaidrots, ka garo distanču skriešana I un IIa tipa šķiedru apjomu samazina, vienlaicīgi palielinot darba spējas. Tas nozīmē, ka, ja vien netrenē sprinta distances (līdz 1 min), tad skriešana ļoti efektīvi samazina muskuļu “izmēru” vienlaicīgi palielinot to veiktspēju.
Tips I: lēnie, “sarkanie” muskuļi spēj darboties stundām ilgi aerobā vidē un pamatā tiek darbināti ar triglecerīdiem (taukiem un glikogēnu). Tie ir vāji muskuļi. Šī tipa muskuļi “ēd” pienskābi. Labi noder, ja vajag iet pārgājienā vairākas dienas.
Tips II: ātrie muskuļi nodrošina ātras un spēcīgas kontrakcijas, bet arī ātrāk nogurst. Sīkāk šī tipa muskuļi iedalās IIa, IIb un IIx apakštipos:
Tips IIa: vidēji ātrie un vidēji izturīgie tiek darbināti anaerobā vidē ar glikogēnu un kreatīnfosfātu, “veido” pienskābi, spēj darboties, kamēr tiek iztērētas glikogēna rezerves, kas parasti notiek pēc 45-60 min.
Tips IIb: ļoti ātrie tiek darbināti ar ATP, kreatīnfosfātu, nedaudz arī glikogēnu, ar ATP un kreatīnfosfāta rezervēm parasti pietiek 5 min darba (darbs virs anaerobā sliekšņa).
Tips IIx: ekstrēmi ātrie, tiek darbināti gandrīz tīri ar ATP un līdz ar to izmantojami max 1 min.
Jāsaprot, ka skrienot tiks izmantotas tās šķiedras, kas ir nepieciešamas konkrētā darba (ātruma, spēka) veikšanai atbilstoši tavai trenētības pakāpei. Respektīvi, lēnām skrienot zem aerobā sliekšņa tiks darbināti tikai I tipa muskuļi, ja tiks palielināts temps, pieslēgsies IIa tips, vēl palielinot tempu IIb tips utt. Tas pats notiks arī skrienot pret kalnu utml.
Maratons ir tipisks I tipa muskuļu darbs.
5K, 10K, pusmaratons ir tipisks IIa muskuļu tipa darbs.
800m, 1500m ir IIb tipa darbs.
60m, 100m ir IIx tipa darbs.
Sveiki!
Man jau kops skolas laikiem ir paticis skriet un ari biju viens no atrakajiem skrejejiem gan garajas,gan isajas distnces.Bet ta nopietni ar skriesanu nebiju nodarbojies.Vienmer esmu gribejis piedalities sacensibas garakas distances,bet nekadigi nevareju sanemties.Pagajusho gadu nedelju pirms NRR pienemu pilnigi spontanu ideju-ok,kapec ne?Pirms liela skrejiena es patrennejos tik vienu reizi,noskrienot 5km.Pacik nebiju vairakus gadus skrejis 5km bija par daudz un kajas sapeja pec tam.Tad protams sapratu,ko esmu izdarijis.Un tas bija dienu pirms NRR.Pienaca ta liela diena.Man kajas veljoprojam mazliet sapeja un jau saku domat,ka nenoskrieshu 10km!Bet iesildijos un tkaa pargaja sapes un paradijas ceriba,ka tomer noskrieshu.Janem vera,ka nekad nebiju vel skrejis 10km.Esmu uz starta un gaidu kad beidzot vares sakt.Biju nervozs.Pirmos 5km noskriet bija sarezhgiti,jo bija problemas ar pareizu elposanu.Bija liela cina ar sevi gan morali,gan fiziski.Bet tad sanjemos un novirziju domas uz pareizu elposhanu un meginaju turet tempu.Atradu vienu skrejeju,kam turet lidzi un tas palidzeja.Apmeram pie 6km mana elposana palika vienmeriga un skriet bija vieglak.Varetu pat teikt,ka ieguvu otro elpu.Tad saku skriet atrak un apdzinu skrejeju,kurs neapzinoties man palidzeja cinities ar sevi un neatpalikt.Skrienot garam,es paskatijos uz skrejeju un domas pateicu-paldies!Ta nu es noskreju savus pirmos 10km.Bija loti liels gandarijums un prieks kad finisheju.Liels prieks bija ari par to,ka noskreju bez ne vienas apstajas!Nekad neaizmirsisu to cinu ar sevi un to cik gruti bija noskriet.Kops tas dienas censos skriet pec iespejas vairak,jo skriesana man jau ir atkariba.
Ha, vispār dzīvē nesportoju- nekad!!! Bet,bet,bet… ir pienākuši mistiski 33 gadi, kad kaut kas kņudina papēžus :)Un es pirms nedēļas noskrēju 5 km :) Tā pa jokam- visiem teicu, ka iešu, jo tak baigais kauns, ka varbūt nenoskriešu. Uzvarēju pati sevi- lēnā tempā, bet noskrēju visu distanci. Iepriekš bija pat vairāki treniņi (ja tā to var nosaukt)iepriekš. Pati brīnījos, ka 7.martā- dikti saulainā dienā, izgāju paskriet- tas tiešām ir kas anormāls priekš manis- to var saprast kaut vai pēc tā, ka tik labi atceros datumu. Un tagad atradu šo lapu, kas ir dikti iedvesmojoša. Nejaušību nav- arī tā, ka esmu šeit… Šķiet jāsāk skriet- pat es esmu sajutusi tos endorfīnus :) paldies visiem par iedvesmu!
Sveiki. Ir skriets pāris gadus aptkaļ, bet veselus 2 gadus nekas nav darīts, kā arī dzīvesveids ir mazkustīgs :(
Bet šobrīd skrienu jau otro nedēļu. Pirmajā nedēļā pa 1km 6 reizes, bet jau otrajā nedēļā spēju noskriet 2-3km bez partraukuma un vēl pietiek spēka veikt arī citus spēka vingrinājumus:) Cerams, ka man izdosies izpildīt šīs vasaras plānu – iegūt daudz maz pievilcīgu figūru (-15kg) :)
labs raksts un komentāri, lai gan drīzāk jāsaka Lieliska mājas lapa! :)
pati skriet sāku salīdzinoši nesen – ziemā!, motivācija?- iztīrīt galvu un pabūt pašai ar sevi, bez bērnu kņadas un mājas trokšņa. Lai gan tā īsti “pavilka” uz skriešanu tieši citu zināmo skrējēju dalīšanās pieredzē un motivācija, vēlme tikt iekš tajā klubiņa un saprast tos “nenormālos”, kas vējā/lietū/salā riņķo ap māju :)
Pirmās sacensības- sieviešu skrējiens Mežaparkā, 7 km- nepilnās 37min, kas, ņemot vērā manas nultās zināšanas un tehnikas iemaņas, nosmēķēto plaušu un biežo vīna baudīšanu, ir vairāk kā lieliski, vismaz manuprāt.
Šobrīd aktīvi treniņi iekš nike riga run un mērķis Kuldīgas pusmaratons!
Un galu galā: galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! :)
Mana jaunā gada solijums sev ir izcelt dibenu no dīvāna un jaunās māmiņas statusa(kas pieļauj daudz un reizēm smieklīgas atrunas)un ieviest sev ikdienā skriešanu kā vienu no patīkamajām nodarbēm. Pats galvenais iemesls tam noteikti ir 10 lieki kg ko atstājusi grūtniecība, bet par iemeslu kalpo arī atmiņas no skolas laika sporta stundām- vienmēr pirmspēdējā(nedaudz apsteidzot tikai klases apalīti). Sports nekad nav bijis mans draugs, bet esmu nolēmusi to mainīt.
Sākums bija grūts, noskrietas 2 minūtes lika pamatīgi aizelsties. Pa bišķim un nedaudz skrienot aiz mazuļa ratiņiem nu jau 4 minūtes varu mierīgi izturēt. Protams, ka āķis ir lūpā, neticami, ka tik ātri var progresēt, arī svaru rādijums neapšaubāmi iepriecina:)- 4kg Un tas viss tikai 2 nedēļu laikā. Viss protams būtu ļoti jauki un forši ja neparādītos sāpes ceļos:( Tagad domāju-vai pārāk strauji uzsāku,(katru dienu pa minūtēm 15-25 paskrienot, protams par iesildīšanos, atsildīšanos un kāju izstaipīšanu neaizmirstot), vai varbūt arī jādodas pie ārsta lai pārbauda ceļus(ko protams ļoti negribas darīt….)?
Es teiktu – aizej pie ārsta un noskaidro iemeslu. Varbūt vienkārši muskulis netrenēts un tagad sāp. Varbūt kas cits. Vari, protams, gaidīt, eksperimentēt, bet ātrāk būtu ar vizīti pie ārsta.
https://www.facebook.com/photo.php?v=401090653359006&set=vb.184327305035343&type=2&theater
Ja kadam interesee vai ir iespejams uzsakt gargabalu skrieshanu agrinajos pensijas gados, labprat dalitos ar savu pieredzi. Ja pirms dazhiem gadiem man kads teiktu, ka es to darishu un ar atzistamam sekmeem mana atbilde butu: “beidz muldet, izdomaa kaut ko sakarigaku”. Maz gan ticams, ka viri un sievas manos gados atrod sho iso komentu, bet varbut tomer?
Man šķiet, ka nevajag aprobežoties ar īsu komentāru. Noteikti sanāktu lielisks raksts! :)
Ja ir ko teikt, noteikti jāraksta! Jau zinu, kam iedošu izlasīt.:) Ir arī dučiem 40+gadnieku, kuriem derētu atmest “ko nu es, esmu par vecu, lai sāktu” attieksmi.:)
Noteikti ar tādu pieredzi jādalās, es arī esmu sastapusi cilvēkus, kas attaisnojas ar vecumu, teiksim darbā kolēģe, kad uzzināja par manām aktivitātēm teica “vai forši, baigi labi, es arī agrāk tā visu ko darīju, būtu jaunāka, tad ar varētu,” bet viņi juau nesaprot, ka “Tu nepārtrauc skriet, jo paliec vecs, bet Tu paliec vecs, jo pārtrauc skriet.”
Ilze FM, pensija nesākas no 40+ gadiem, bet 62 (pagaidām). Iespējams, mēs iesim pensijā no 70.
Var jau sākt arī, nolemjot – sasniegts pietiekams vecums (40, 50, …) jeb briedums :)
Piemēram, Nadežda Kavtaskina pirmo maratonu noskrēja, būdama ap 50 gadus jauna. Nu jau sakrāts laikam 101 vai 102.
Savukārt, noskrienietis batars to izdarīja 56 gados.
Es arī bieži vien mēdzu attaisnoties ar savu vecumu.
Negaidita atsauciba … tachu ne no pensionaru puses:( Labi, te bus mana apnemshanaas 2015. gadaa – uzrakstit kaa man ir veicies ar skrieshanu. Tas gan nebus atraak par maiju. Te ir kaut kas Ilzei FM: japanu rakstnieks un maratonists Haruki Murakami raksta “I’ve never recommended running to others. If some people have an interest in long-distance running, just leave them be. If they’re not interested in it, no amount of persuasion will make any difference.”
Sveiciens!
Varbūt ir kādam ieteikums kur labāk iet tupelītes pirkt?
Gribētos lai pārdevējs arī kaut ko “rubītu” un nopārdotu piemērotākās, nevis kuras pagadās.