LSC atklātais čempionāts stadionā – 1. kārta

Daugavas stadiona reģistrācijas telpā es, Krishjohn, ar Aivaru ieradāmies nedaudz agrāk kā stundu pirms startiem. Es teiktu, ka pavisam laicīgi vai pat priekšlaicīgi, bet tās jau ir vārdu spēles. Satikām tur vēl vienu Aivaru, šo gan ar numuru „703”. Aivars piereģistrējās, es nē. Pārmijuši pāris pļāpas par to, ko vīriešu cilvēki parasti runā pirms starta, pašķīrāmies – Aivars (bez koda), kurš jau bija apvilcis jaunākos sporta svārkus, devās sildīties mašīnā, Aivars (ar kodu) – pārģērbties uz blakus ģērbtuvēm, bet es (bez koda un bez sporta svārkiem) – apskatīt pašu Daugavas stadionu.

Ienākot stadiona aplī varēja redzēt kā migla viegliņām slīd pāri speciālajam segumam. Stadionā sildījās jau pāris skrējēju. Sperot pirmo soli uz Holivudiski sarkanā paklāja, sajutu ar pēdām tā maigo ādu. Gurnā uzreiz iemetās neliels kreņķis, ka šoreiz tomēr biju izlēmis skriet ar acīm, ne kājām. Aizgāju bēdāties tribīnēs. 10 minūtes tur vēroju kā daži mazie ķipari gatavojas savam lielajam uznācienam un trīs smuidras meitenes iesildās.

„Mācēsi ar šo rīkoties?” – Aivars man tuvojoties rādīja savu melnā čemodānā ietērpto fotoaparātu. „Nē, labāk parādi,” es atmetu un viņš parādīja – sniedza man īsu pamācību sava fotoaparāta mīlēšanā, iepazīstināja ar tā erogēnajām zonām un norādīja, kura poga jāspiež, lai putniņš izlidotu. „Viegli!” viņš vēl piemetināja un tad devās apskriet savu pirmo apli pa stadionu.

Es nepaliku viens, jo pa to laiku uz „skatuves” izlīda „kodētais” Aivars (Aivars703). Viņš bija arī mans pirmais upuris, tas ir modelis, kuru nobildēju. Ņemdams to fotografēšanas lietu tā nopietnāk, es Aivaru703 izvaicāju par pārējiem VSK Noskrien biedriem, lai uzzinātu, kuri man ir jāmīl ar fotoaparātu vairāk. Viņš mācēja teikt tikai par trijiem – 2 Aivari un MAKRO. „Brāļus” Aivarus es labi zināju, bet pēdējo, MAKRO, biju redzējis tikai sērkociņkastītes lieluma bildē, tāpēc nedaudz apjuku, jo nezināju, kuru īsti vajag vairāk bildēt. Tomēr tad atcerējos kāda mūsu kluba biedra viedos vārdus: „Ja kāds Tevi sacensībās apdzen pa apli kā stāvošu, tad tas, visticamāk, ir MAKRO” – vienvārdsakot, jābildē vairāk ātrākie skrējēji. „Viegli!” – šoreiz es, ne Aivars to teica.

Bļāvienu „STARTS!” – es nedzirdēju vai arī palaidu garām, bet skrējēji zināja, kad sākt skriet. Daudzi nospieda sava skrējēju pulksteņu „start” pogas un trakā šumaherēšana pa apli varēja sākties.

Līderi atrāvās jau pašā sākumā. Aiz viņiem uzreiz Aivari: „Kodētais” Aivars diriģēja Aivaru kustību, skrēja nelielu gabaliņu pa priekšu. Man viņu noskrietais apļu skaits sajuka jau pirmajās minūtēs. Bildēt un skaitīt, tas manai operētājsistēmai bija par daudz. (Ceru, ka Aivari neatcerējās manu solījumu pirms starta viņiem palīdzēt skaitīt noskrietos apļus.)

Bildēju visus, bet Aivarus jo īpaši.

Manā skatījumā skrējiena kulminācija norisinājās pēdējos 2 apļos, kad Aivars (bez koda) sāka kā ar virvi vilkties klāt Aivaram703, to panākot tikai pēdējā aplī. Tad arī iepriekšējā „valdība” tika gāzta (ne burtiski) un pie varas nāca „jaunā sistēma” – Aivars apdzina Aivaru703 un finišēja pāris sekundes ātrāk.

Vēl pāris atvadus bildes un sacensības varēja uzskatīt par nobeigtām.