Noskrien! Laimē! Brauc uz Ņujorku!

Ņujorkas maratons – viens no pasaules TOP maratoniem, kuru noskriet sapņo ja ne gluži katrs, tad katrs otrais skrējējs un kurš mums ir jo īpašs mūsu Jeļenas Prokopčukas sasniegumu dēļ.

VSK Noskrien, iespējams, ir viena no pasaules labākajām skrējēju komandām, jo tie astoņi veiksminieki, kas Lattelecom Rīgas maratona (LRM) dalībnieku loterijā laimēja dalību grandiozajā Ņujorkas maratonā, LRM skrēja zem VSK Noskrien karoga. Uz Ņujorku aizbrauca seši no viņiem.

Kā viņiem tur gāja? 

cekamens

Jā, bija tāds sapnītis noskriet kādreiz kādu no “lielajiem” maratoniem.

Biju klāt LRM apbalvošanā/loterijas izlozē, un klusībā man bija sajūta, ka manis pārstāvētā komanda tiks izlozēta. “Franz Marc” komanda tika izlozēta pirmā, līdz ar to nebija tās cerību un gaidīšanas sajūtas līdz izlozes beigām, jo uzreiz viss bija skaidrs. Vienīgā sajūta bija, ka viss notiek pēc plāna. 

Kādas minūtes apdomāju, braukt vai nebraukt. Bet ieguvumi/plusi ņēma virsroku. Citi mēģina tikt uz NYC vairākas reizes, piedaloties izlozē, bet te tiek piedāvāta garantēta dalība un iespēja pie viena paviesoties īsto kapitālistu citadelē. Galvenie apsvērumi, protams, bija attiecībā uz izmaksām, jo aizceļot aiz dīķa nav gluži tas pats, kas pabraukāt tepat pa veco, labo Eiropu.

Maratonam mērķa nebija. Biju jau iepazinies ar citu stāstiem, ka pie tāda skrējēju daudzuma nebūs iespējams tikt pie laba rezultāta, jo būs jāskrien kopā ar pūli. Līdz ar to, balstoties uz man pieejamo informāciju, nospraudu sev mērķi iekļauties 3:30. Sākumā, protams, gāja labi. Pēc pāris riebīgiem lēzeniem kāpumiem un n-desmit tūkstošu apdzīšanas jaudas rādītāji sāka kristies, un visam punktu pielika riebīgais dzelzceļa tilts, ko arī citi pieminēja. Tomēr, lai arī beigas bija grūtas, izdevās iekļauties nospraustajā mērķa laikā.

Šis ir viens no maniem piedzīvojumiem, ko nevar aprakstīt, to var tikai izdzīvot un izjust ar katru ķermeņa atomu. Galvenā šī maratona pievienotā vērtība ir tā līdzjutēji. Kā noskaidrojās – bija vairāk nekā 1 miljons līdzjutēju (uz vienu skrējēju 20 līdzjutēji). Likās, ka līdzjutējiem šis ir pat lielāks notikums nekā pašiem skrējējiem, un tie bija gatavojušies vairāk. Viņi tevi uzmundrina, paši sagatavojuši dažādus plakātus (Shortcut, Touch there for power, You are the best, Run for power, Never stop running, Kick some asphalt...), padod dalībniekiem pašu pirktus papīra dvieļus, gardumus utt. Visa maratona garumā sveic ar ierašanos savā pilsētas daļā (Bruklina, Manhetena, Bronksa, Kvīnsa). Atbalsts gaisā visu laiku ir tāds, kas neļauj apstāties un dzen uz priekšu. Praktiski visa trase “noklāta” ar dažādiem muzikantiem, dīdžejiem, koriem, bungotājiem utt. Patīkami bija redzēt, ka skrien arī cilvēki, kam ir kādas fiziskas problēmas, tai skaitā akli cilvēki. Uzmundrinājumus īpaši saņēma cilvēki, kam bija grūti, pūlis tos motivēja doties tālāk pretī savam finišam. Jā, un pēc maratona, braucot metro vai ejot pa ielu, tevi apsveic tavi personīgie fani.

Tā kā citiem iesaku – ja ir tāda iespēja, tad to noteikti vajag izbaudīt. Neskriet uz rezultātu, bet izbaudīt visu, ko šis maratons sniedz. Ja tavā “must have” sarakstā vēl nav šī maratona, tad ieraksti, aizbrauc un izbaudi.

Nāciju parāde Centrālparkā. 31.oktobris

NETA

Pieņēmu šo kā dzīves piedāvāto izdevību, kas obligāti jāizbauda.

Veiksme piedalīties kādā prestižā skrējienā mani satika jau otro reizi, abas pateicoties VSK Noskrien (NYC un Rīga-Valmiera).

Ļoti žēl, ka nepiedalījos apbalvošanā, svinīgs mirklis aizgāja gar degunu, bet satraucoši priecīgo ziņu par veiksmi loterijā man atsūtīja Lauma. Pēc īsa brīža ar mani sazinājās arī komandas biedrs Mārtiņš Priede.

Galvu reibinoša sajūta, jo saprotu, ka mēs esam neliela noskrieniešu grupiņa, kuriem dota šāda vienreizēja iespēja.

Uzreiz sevi noskaņoju braucienam, kaut gan bažas par pašu braucienu bija vēl 2 nedēļas pirms paša lidojuma. Ļoti nepatika organizatoriskie jautājumi no Ņujorkas puses. Līdz pēdējam brīdim nebiju pat sarakstā.

Pirms starta nejaušā satikšanās 1.11.2015. ~9:30. Tā diena ir klāt, pārstāvēsim Latviju.

Bet pats maratons bija burvīgs. Viss nesaprotamais atrisinājās un nemanot bija kļuvis par pašsaprotamu. Noskrēju salīdzinoši labi (laiks gan viduvējs), finišu sasniedzu pie labas veselības. Diemžēl kļūdījos ar pirmsstarta želejām, tās periodiski mani mocīja ~35km garumā. 

Man ļoti emocionāli uzlādēja apkārt notiekošais, īpaši došanās uz startu ar VIP autobusu, tikām pavadīti kā pilsētas paši, paši svarīgākie viesi, tā arī jutos.

Iespaidīgākais bija trases malā stāvošie pūļi, kas ar savu viesmīlību un apbrīnas pilnām acīm pavadīja ikvienu maratonistu. Katrs “high five” bija pilns enerģijas. Ikviens brīvprātīgais trasē un finišā 100% uzlaboja kopējo atmosfēru.

Mājās sagaidīšana, foto tapis pēc piektdienas rīta #outdoor treniņa @DCHstudija.lv
Paldies, Ralfam Upmanim un #piektdieņiem

Ieteikumi:

• Visu plāno SAVLAICĪGI (biļetes, dzīvošanu);
• sazinies ar līdzbraucējiem;
• ja iepriekš neesi bijis NYC, paredzi pilsētas apskatei vairākas dienas (vismaz nedēļu), man pietrūka laika; es atgriezīšos;
• un galvenais – lieto pārbaudītu pārtiku, uztura bagātinātājus, želejas utt., tas atmaksāsies (es kļūdījos).

Novēlu ikvienam vienu reizi piedzīvot kādu no pasaules TOP maratoniem.

Mārtiņš P

Savas skriešanas gaitas esmu uzsācis salīdzinoši nesen un pirms Ņujorkas nebiju skrējis ārpus Latvijas robežām. Jau pavasarī pie sevis sapņoju, ka šogad gribu noskriet kādu pusmaratonu/maratonu ārpus Latvijas. Savā pieticībā biju izdomājis, ka kaimiņu Lietuva vai Igaunija (jo abas vienos datumos) ir labs variants, bet tikai jāizdomā kura patīk vairāk.

Mirklī, kad uzzināju par iespēju tikt uz Ņujorku, levitēju 20cm virs zemes. Dzīve piespēlēja vēl augstāku mērķi. Nebiju pat iedomājies, ka es varētu doties uz otru zemeslodes pusi skriet.

Jāsaka, ka Ņujorkai ir tāds pozitīvs efekts – šobrīd nebaidos izvirzīt ambiciozākus mērķus. Āķis ir lūpā, un vēlos noskriet arī citus lielos maratonus – Berlīni, Londonu, Tokiju.

Apbalvošanas ceremonijā apstulbis smaidīju, jo īsti nespēju noticēt, ka man šitā paveicies izlozē. Man taču nekad neveicas izlozēs!

Īsti nesapratu, ko šāda iespēja nozīmē, bet sapratu, ka Ņujorka būs labs iemesls arī vasarā un rudenī neatslābt treniņos.

Man bija šaubas, jo nebiju drošs, vai varu to finansiāli atļauties. 1000€ man lieki nemētājas. 15 minūtes pēc ceremonijas parunājos ar savu draudzeni Laimu, kura iedrošināja, ka no šī izaicinājuma nevajag baidīties, ja mērķis ir izvirzīts, gan jau lietas pašas kaut kā nokārtosies. Pēc sarunas ar Laimu nolēmu – man tas ir jāpaveic!

Paldies draugiem, darba kolēģiem un ģimenei par iedrošināšanu, atbalstu un ticību!

Šis bija mans otrais maratons un biju apņēmies Ņujorkā uzstādīt personīgo rekordu, bet nedēļu pirms maratona vēl biju gultas režīmā ar saaukstēšanos, līdz ar ko arī skrējiena dienā biju tāds nekāds. Skrēju sava prieka pēc tūrisma režīmā.

Pats skrējiens bija siltāks, nekā biju gatavojies un gaidījis. Iepriekšējo gadu statistika teica, ka jāgatavojas lietum un nežēlīgam aukstumam, bet jau pēc 10km man gribējās atbrīvoties arī no pēdējā krekla.

Viegli negāja un pēc 35km vismaz piecas reizes pieķēru sevi klasiskajā garo distanču monologā – “nu nekad vairāk maratonus neskriešu” un “ok, viss pietiek. Tālāk neskriešu. Līdz finišam varētu ar metro tikt”. Mana mežāža stūrgalvība un apkārt esošo cilvēku pūļi dzina uz priekšu, un sūri, grūti tomēr tiku līdz finišam.

Lielākie iespaidi.

• Atbalstītāju pūlis. Visas trases garumā netrūka smaidošu cilvēku ar asprātīgiem un interesantiem saukļiem, kā priekšā padoties nedrīkstēja. Ik mirkli, kad sejā iezagās nogurums no trases atskanēja “Go, Martin, don’t give up!” Tas ir labs motivators skriet tālāk.
• Skrējēju masa. Katram no skrējējiem ir savs stāsts, kāpēc viņi izcīna šo cīņu ar sevi. Cits skrien, lai atbalstītu kara veterānus, cits, lai bērniem būtu izglītība, cits par piemiņu aizgājušam radiniekam. Tu esi viens no 50000, kurš šajā dienā izcīna savu personīgo cīņu.
• Drēbju kalns. Tā kā līdz startam ir jāgaida vismaz 2h, cilvēki līdzi paņem jaciņas, cimdus, pledus citu siltumu noturošu ekipējumu. Sākot skriet, lielākā daļa šo mantu paliek startā un uz Verrazano–Narrows Bridge. Savā mūžā nebiju redzējis vienuviet mētājamies tik daudz vadošo zīmolu skriešanas jaciņu, roku sildītāju, cimdiņu, cepurīšu un kreklu. Pats pie sevis smīkņāju – 100m garumā varēja salasīt biļeti atpakaļ uz Latviju.

“Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.”

Praktiskākas dabas padomi.

• Paņemiet līdzi kaut ko graužamu. No manām brokastīm līdz startam bija teju 5h.
• Saģērbieties silti un ņemiet līdzi drēbes, krāsotāja mēteli, cimdus un citas lietas, kuras nebūs žēl atstāt startā, jo svaigā gaisā būs jāpavada vismaz 2h.
• Ja vien neizdodas sastapt kādu runātīgu cilvēku vai kādu Noskrienieti (paldies, Valter!), kāds laika kavēklis palīdzēs.
• Airbnb vai Couchsurfing ir lielisks veids, kā ietaupīt uz dzīvošanu.
• Neej uz Maratona Expo paēdis. Tik lielu daudzveidību sporta dzērienos un batoniņos es nebiju vienuviet redzējis un nogaršojis.
• GPS pulkstenis vai jauns telefons ir nepieciešamība. Mans Samsung Galaxy S2 nevienā pašā mirklī negribēja man dot GPS signālu.
  

  ---

drafts

Man tuvāki laikam tomēr ir skrējieni dabā, it īpaši pa kalniem, bet biju ļoti patīkami pārsteigts par lieliski-trakajiem faniem visas distances garumā, kuri visu laiku tevi dzen un dzen uz priekšu, uzmundrina, dod sasist pieci gan ar plaukstām, gan ar enerģijas boosta plakātiem utt.

Ņujorka – sapņa piepildījums – būtu pārāk skaļi teikts, bet sajūtas, ka esi pieveicis vienu no pasaules TOP maratoniem, ir ļoti labas.

Es biju viens no tiem, kas bija klāt loterijā. Kaut kā iekšēji pat jutu, ka varētu manai komandai izkrist veiksmīgā loze, jo varbūtība bija šoreiz paliela, kā arī man ik pa laikam paveicas šādās izlozēs.

Pirmajā brīdī tik nedaudz svārstījos, bet jau nākamajās dienās bija skaidrs, ka jābrauc, tur vienkārši nav citu variantu. Ar likteni nevar jokot!

Maratonā centos izskriet laiku, kas būtu par 10 minūtēm ātrāks par manu līdzšinējo PB. Pirmā pusīte skrējās ļoti raiti, skatītāji arī nepārtraukti uzlādēja, bet nonākot pie Queensboro tilta lēzenā kāpuma, sāku saprast, ka nu laikam ne šoreiz. Līdz galam gan kaut kā aiztenterēju, bet vairs rekordi nebija prātā.

Noteikti patika milzīgie skatītāju pūļi, kā arī ik pa pārsimt metriem muzicējošās grupas (sākot no reperiem un beidzot ar kantrī dziedātājiem) un sajūtas skrienot pa ielām, kur gar abām malām slejas debesskrāpji.

Nešaubies, piesakies un veiksmes gadījumā brauc. NYC ir ļoti daudz ko darīt arī bez maratona noskriešanas, piemēram, apskatīt, kā dzīvo lielā kaimiņa tautieši Braitonbīčā, vai arī bandītus Bronksā. Tā ka droši vajag ieplānot garāku padzīvošanos tur uz vietas.

Juoņs

Tas bija nesapņots sapnis. Iepriekš biju daudzkārt skatījies 2013.gada Ņujorkas maratona ierakstu – gan Prokopčukas bronzas skrējienu, gan vienkārši apbrīnojot valdošo atmosfēru. Tomēr mērķis pašam piedalīties tajā neradās – daļēji tāpēc, ka biju lasījis par nelielajām iespējām vinnēt loterijā, daļēji uzskatīju, ka Ņujorkas maratonu būtu jāskrien, kad jau ir pieredzēti daudzi citi maratoni, lai tas būtu kā maratonskriešanas karjeras kulminācija.

Nebiju klāt apbalvošanā, par laimestu man paziņoja apakškomandas biedrs Mārtiņš. Biju ļoti, ļoti priecīgs un steidzos visiem pavēstīt jaunumus. Bet nevaru teikt, ka biju pilnīgi pārsteigs – zināju, ka komandu nebija īpaši daudz, iespējas samērā reālas, bija klusa cerība.

Par braukšanu nebija pilnīgi nekādu šaubu. Tādu iespēju vienkārši nedrīkst laist garām!

Sportisku mērķu īsti nebija, galvenais uzdevumus bija izbaudīt izslavēto Ņujorkas gaisotni un neatkārtojamo līdzjutēju atbalstu. Jā, varbūt gribējās sasniegt tādu pašu rezultātu kā šogad Rīgas maratonā, tomēr tas nebija īsti pa spēkam – treniņprocess nebija īsti optimāls un maratona nedēļā kājām nebija pilnīgi nekādas atpūtas, vajadzēja taču pēc iespējas vairāk apskatīt Ņujorkas ievērojamākās vietas.

Par pašu skrējienu varu teikt tā – 32km simtprocentīga prieka un 10km prieka, kas mijās ar nogurumu.

Lielākie iespaidi: ka maratons var būt svētki visai pilsētai. Kā līdzjutēji piedāvā banānus, konfektes, papīra dvieļus pēc dzirdināšanas punktiem, kā atbalsta kliedzot skrējēju vārdus, dodot “high five” un uzjautrinot ar asprātīgiem plakātiem.

Neuztraucieties par gaidāmo rezultātu, neklausieties mūziku austiņās, bet vienkārši izbaudiet unikālo atmosfēru!

ai-jucis

Tas man bija pārsteigums, ka dodos uz turieni. Tas bija mans pirmais maratons ārpus LV un 5. maratona noskriešana. Tātad – pie reizes arī svinības!

Es nebiju apbalvošanā. Par saņemto balvu uzzināju no komandas biedra, kurš uzrakstīja, ka man jābrauc skriet maratonu Ņujorkā, sākumā nenoticēju (es nenojautu, ka esmu šai komandā). Kad saņēmu e-pastu par to, ka jāaizraksta, vai piedalīšos vai ne, tad sāku noticēt, ka esmu laimējusi šo iespēju. Bet tas viss likās kā sapnis.

Sākumā vēlējos aprunāties ar savu ģimeni par to, ka šāda iespēja ir. Aprunājos. Bet kamēr runāju, jau biju izlēmusi, ka nav citu variantu, ir jāizmanto šī iespēja, jo pirmais maratons ārpus Latvijas varētu būt tieši Ņujorkā. Pilnīgi noteikti jāizmanto!

Sākumā, kad braucu, gribējās uzstādīt savu labāko maratona rezultātu, kas būtu 3:45, bet tomēr nebiju rēķinājusies ar šo cilvēku daudzumu, kas bija Ņujorkā. Un uzmundrinātājiem – jādod 5. Tas bija tik kolosāli, ka es nespēju tik ātri noskriet, kā likās, ka varēšu. Bet šī gada labākais maratons šis bija – 3:51!

Skrienot Ņujorkā liekas, ka esi slavens. Uzzināju, ka manu vārdu var izrunāt 4 dažādos veidos. 

Man novēlējums, padoms – izbaudīt visu. Gan paša maratona distanci, gan līdzjutēju uzmundrinājumus. Un pēc maratona apsveikumus, staigājot pa pilsētu ar apmetni vai medaļu. Tas ir patīkami, ka cilvēki ievēro šo faktu!

Detalizētāks ai-jucis piedzīvojumu apraksts – blogā. 

NYC maratona finišētāji