Pasākums „Barselonas maratons” izdevies

Pasākums nopietns. Un arī gatavošanās notika ļoti nopietni. Vienmēr pastāv vārda „nopietni” dažādā interpretācija. Šinī gadījumā katram skrējējam bija savs uzstādījums un katrs to nopietni realizēja dzīvē. Pirms maratona noskrieto kilometru daudzums tieši proporcionāli atvieglo maratona beigu daļas cīņu ar sevi.

Mēs to nolēmām atvieglot pēc iespējas vairāk. Gatavošanās tieši maratona skrējienam literatūrā  noteikta kā trīs mēneši jeb 12 nedēļas. Mūsu gadījumā decembris , janvāris un februāris. Tieši kā radīti skriešanas treniņiem Latvijā šī gada ziemas sezonā – smieklīgi, vai ne ? Bet mērķis nosprausts un variantu nav. Mēneša noskrējieni dažādi: 150, 200, 300 km. Ņemot vērā lieliskos sniega apstākļus, skrējiena treniņi reizēm tika aizvietoti ar slēpošanu. Patīk jau tā lieta.

Barselonas maratonam pieteikušies vairāk par 12 tūkstošiem cilvēku. Pūlis milzīgs. Priekšpusē sastājas skrējiena līderi, pārsvarā tumšā ādas krāsā. Pārējie izvietojas atkarībā no piereģistrētā, paredzamā maratona finiša laika. Par godu skrējējiem tiek palaistas strūklaku kaskādes. Starta drudzis ir sācies. Shēmā norādīta ielas daļa iesildīšanās aktivitātēm, kur riņķo skrējēji. Pamazām aizpildās starta laukums. Viennozīmīgi visi šeit sastājušies nevar sūdzēties par drosmes trūkumu. Lai arī neskrien pirmo reizi, tā ir liela uzdrīkstēšanās pakļaut sevi šādam testam. Bet cilvēkam jau nav miera. Atskan Merkurija un Monsaratas kopdziesma „Barselona”, skudriņas skraida. Ja pirms tam varbūt kādu mirkli gribējās tikai noskatīties uz šo pasākumu, tagad šaubu nav, ka gribam stāvēt norobežojuma šajā pusē – pie skrējējiem.

Starta šāviens: pirmie jau „aiziet”. Pārējā daļa pamazām iekustas un uzgavilējot skatītājiem sāk savu maratonu. Trase izplānota cauri visai pilsētai, gar skaistām vietām, celtnēm un arī gar jūru. Sāku skriet ieplānotajā tempā 150 sitieni minūtē, bez aizelšanās. 5 km robeža pienāk ātri. Paskatos pulsometrā 153, bet skrienas labi un es nebremzēju. Izvēlos sava ātruma grupu un cenšos tajā iekļauties. Pusmaratons noskriets ar personīgo rekordu, skaisti. Tātad vidējais ātrums teicams. Trīsdesmitnieku veicu godam. Tomēr pēdējā posmā piezogas smagums kājās un sākas neizbēgamā cīņa ar sevi. Nevar taču tā vienkārši atdot iepriekš sastrādāto. Liekas, ka skrien tikai vēl daži skrējēji un tu. Tomēr skatoties pēc maratona video skaidri redzams, ka apkārt ir skrējēju jūra. Atzīme 40 kilometri ir sevišķi mīļa. Un tad redzami divi torņi, pie kuriem bija starts. Sāku finiša spurtu. Pieskrienot pie torņiem redzu, ka finišs ir vēl uz priekšu – liekas 195 metri. Saņemos un noturu ātrumu līdz galam.

Sajūtas ir fantastiskas. Tās nevar iemūžināt. Lai to izjustu, jāskrien atkal. Kā narkotikas. Kā norunāts, sagaidām visus pārējos. Piekusuši, bet laimīgi. Didzis vispār ir traks. Janvāra beigās viņam no meniska izņēma kaula lausku. Skriešana bija jāpārtrauc. Varēja vingrot, mīt uz velo trenažiera un slēpot. Viņš noskrēja maratonu! Bija ļoti grūti. Mēs esam maratonspējīgi! Tā ir laba sajūta. Katalonijas vīns to vēl pastiprina.

Nākošā diena pagāja pastaigās, apskatot Antonio Gaudi gara darbus, vecpilsētu un jūru. Arī kājām labi, padzenājām pienskābes. Esmu paskrējis garām celtnēm, kuras nevar neieraudzīt. Tātad tomēr var.

Labi, ka citi redzēja un aizveda mani uz turieni. Skaisti gan, ka bez nevienas horizontālas līnijas izveidota mājas arhitektūra. Vakarā sāk snigt. To mēs tā kā dāvanu no Latvijas. Vietējais atbild, ka martā parasti Barselonā nesnieg, un arī citos mēnešos nē, un vispār sniegs bija pirms daudziem gadiem.

Atziņas:

*) Latvijā grūti sagatavoties maratonam, kurš notiek pavasara mēnešos

*) skrienot maratonu ārpus Latvijas jāplāno vēl kāda papildus diena, lai  apskatītu vietas, kurām aizskrien garām

*) regulāri jāatjauno maratona finiša sajūtas…

Raksts pārpublicēts ar veikala “Maratons” atļauju. Veikals “Maratons” – visiem, kas skrien.