Telemarks Toffaste – cīņa ar purviem

Pāris mēnešus atpakaļ sāku lasīt Joe Abercrombie grāmatu sēriju “The First Law”. Pati grāmatu sērija stipri viduvēja, bet atmiņā palicis tur pietiekami bieži lietotais teiciens “Back to the mud”. Līdz šim to biju tulkojis pavisam vienkārši – grāmatas varonim kidrikt. Tagad esmu sācis par to šaubīties, sāk šķist, ka grāmatas autors ar šo teicienu ir vēlējies pateikt, ka ar grāmatas varoni patiesībā nekas traģisks nav noticis un viņš vienkārši ir atgriezies Norvēģijā, lai tur skrietu pa kalniem – slapjiem, dubļainiem un sasodīti purvainiem kalniem.

—–

Vispār doties uz Norvēģiju skriet mani uzaicināja vienīgais ceļabiedrs Ilmārs. Telemarks Toffaste sacensībām Ilmārs piesakās jau maijā, bet es esmu nesteidzīgs. Gribās saprast, cik daudz spēka no manis paņems Lavaredo un CET un balstoties uz to pieņemt lēmumu startēt 43km vai 82km distancē. Gan Lavaredo, gan CET spēkus atņem pamatīgi un pēc veiksmīgā starta CET par atlikušās sezonas galveno mērķi tiek uzstādīts SKM. Šo iemeslu dēļ esmu prātīgs un pieņemu vienīgo pareizo lēmumu – piesakos 43km distancei. Neskatoties uz to, piesakos 82km distancei.

Neveiksmes mani sāk vajāt jau Latvijā. No pēdējā Stirnu buka atgriežos pietiekami žirgts, tomēr divas dienas vēlāk sāk sāpēt papēdis un pēc pāris mokošiem treniņiem, augusta pēdējās dienas, jau otro gadu pēc kārtas, esmu spiests pavadīt uz velo. Papēdis dažas dienas sāp tik ļoti, ka pavadu tās klibojot un savu dalību Norvēģijā sāku ar vien vairāk apšaubīt.

—–

Norvēģijā esam laicīgi un dienu pirms starta veltam, lai iepazītos ar trasi. Mērķis uzkāpt līdz pirmajam kontrolpunktam, lai saprastu kā ģērbties un ko sagaidīt. Pārgājiens arī kalpo kā tests papēdim, ja tests būs nesekmīgs, esmu jau psiholoģiski nobriedis nestartēt.

Trase nepārsteidz, jau piesakoties esmu iepazinies ar trases profilu un aptuveno segumu, tāpēc nav pārsteigums, ka trase pārsvarā iet pa ceļiem un lai arī kāpums ir pietiekami garš un grūts, tas nav nekas nāvējošs. Sacensību organizatori pāris dienas pirms starta informēja par plūdiem, bet nu tie esot beigušies. Tiesa, esot vēl vietas trasē, kur esot slapjš – spriežam, ka noteikti pārspīlē. Papēdis pēc pārgājiena nedaudz saguris, bet nekādas asas sāpes neesmu jutis, tāpēc pieņemu lēmumu piedalīties.

Pie starta numuriem un saspraudēm tiekam jau vakarā pirms starta. Vairāk neko mums nedod, ne t-kreklus, ne suvenīrus, pat ne spamu. Numurs izskatās dikti plāns un nav pārliecība, ka viņš spēs izturēt līdz finišam, it sevišķi ja līs. Sacensību dienai gan sola labus laikapstākļus bez lietus.

—–

No rīta ceļamies laicīgi. Naktī esmu vairākas reizes modies, jo visu laiku ir sajūta, ka kāds ir ieslēdzis čaiņiku. Patiesībā gan tas ir vējš, kas purina kempinga būdu. Arī no rīta vējš nav rimies, bet virs tuvējā kalna ir pamatīgi mākoņi, kas lēnām nāk virsū.Te nu tev bija labie laikapstākļi, numuru jau norakstu zaudējumos.

Pirms starta

Starta zonā norvēģi un dāņi izskatās profesionāli, daži starpfinišam, kas būs 43. kilometrā atnesuši lielo sporta somu, bet es jūtos kā bomzis – man nav nekā ko tur nolikt. Dalībniekiem tiek izdalītas GPS iekārtas, lai mājinieki (un tiesneši) var sekot līdzi. Šāda sistēma priecē, jo zinu, ka būs vismaz virtuālais atbalsts.

—–

Startā nostājamies pirmajās rindās un jau no pirmajiem metriem turos uzreiz aiz pirmās vietas. Temps pirmajā taisnajā kilometrā pietiekami saudzīgs, tāpēc pie kalna reizē pieskrienam krietns bars. Lēnais temps mani apmierina, jo 10 dienu neskriešana dara savu. Sevišķi jūtīgi ir cirkšņi, kas ir dikti savilkti, tomēr pagaidām pārāk netraucē.

Nākamie 7km pret kalnu un šeit lielā grupa ātri sadalās. Es joprojām turos uzreiz aiz pirmās vietas un brīžos, kad pirmā vieta nolūzt uzreiz metu nost tempu, lai ir kāds cits, kas skrien pa priekšu. Nelielā bariņā turamies līdz kādam 5km, bet tad sākās pāris stāvākas vietas un es, lai nepārpūlētos pāragri, šādās vietās pāreju uz ātru soļošanu. Šāda taktika mani minimāli atsviež atpakaļ, tomēr lielākās bažas ir par papēdi, kas sāk nepatīkami durt. Jau pirms starta esmu apsolījis sev un citiem, ka šādā gadījumā stāšos ārā un tagad nolemju pie sava plāna pieturēties. Ja līdz pirmajam KP 8. kilometrā nekas nemainīsies, manas sacensības būs galā.

Pirmajā kalnā

Papēdis par laimi diezgan ātri atlaiž un atlikušajā distancē vairāk netraucē, tomēr ļoti laimīgs pirmajā kontrolpunktā neieskrienu, jo sāpes cirkšņos pieaug. Lēnām padzeros kolu un pirmo kontrolpunktu pametu pēc 42minūtēm, atrodoties 4. pozīcijā.

—–

Trase sāk vīties nedaudz lejup, bet tad nāk solītais slapjums. Uz ceļa ir pamatīgi dubļi. Tiesa, tos var elementāri apskriet. Pasmaidu par Norvēģu plūdiem un sausām kājām turpinu tālāk. Pēc diviem kilometriem gan smaids no manas sejas pazūd, jo tiekam iedzīti pļavā, kur pa mūsu taku pretī tek strauts. Šādā stilā tiek pavadīti nākamie divi kilometri, kājas ir slapjas līdz ceļgaliem un pārvietošanās pret kalnu ir briesmīgi lēna. Saņemu arī ziņas no mājām, ka es esot otrajā vietā, jo pirmie divi esot aizskrējuši pa trasi pretējā virzienā. Labas ziņas, bet nekādu lielo sajūsmu man šī informācija neizraisa, jo cirkšņi ar katru brīdi paliek ar vien savilktāki.

Nonākot otrajā kontrolpunktā pozīcijas vairāk neesmu zaudējis, taču redzu, ka tuvumā man ir vairāki skrējēji. Nākamie trīs kilometri paredzēti uz leju, taču jau pašā sākumā saprotu, ka nekādi ātrie kilometri mani negaida. Segums pārsvarā ir ļoti mainīgs. Ir brīži, kad ir jāslidinās lejā pa slapjiem akmeņiem, ir brīži, kad ir jāslidinās lejā pa slapju purva žļurgu. Rezultātā esmu ļoti lēns un pavisam drīz tieku noķerts. Par to neskumstu, jo tas nozīmē, ka man būs kam turēties astē. Turpinājumā pa purviem jau kuļos stipri ātrāk. Norvēģu skrējējs ir diezgan kluss, bet ātrs, es tikmēr viņam periodiski mācu krievu valodas pamatus un turos līdz cik varu. Trase ir pilnīgi neskrienama, līdz ar to ātrums turas vien ap 6min/km.

Ap 16. kilometru gan esmu spiests norvēģi palaist prom, trase atkal ir izlīdzinājusies un ir jāsāk skriet ātrāk, bet mani cirkšņi to neļauj. Rakstu uz mājām, lai šodien uz labiem rezultātiem necer, jo cirkšņu dēļ esmu lēns. Regulāri tieku apdzīts un daži pat apjautājās vai jūtos labi, jo seja pārsvarā ir sāpju grimasē. Pirmo reizi mūžā sacensību laikā izšauju vienu Ibumetīna tableti. Palieku ar vien lēnāks, līdz sasniedzu ātrumu 7 – 8min/km uz taisnes. Pilnai laimei vienā no pauzēm esmu pazaudējis visus savus sāls krājumus kā arī daļu no magnija krājumiem.  Jāpieliek visi spēki, lai sasniegtu iespējams savu pēdējo kontrolpunktu 23. kilometrā.

—–

Atlikušie kilometri ir grūti, bet vismaz salīdzinoši sausi. Īpaši vairs netieku apdzīts, jo trase pārsvarā ir pret kalnu un šeit man neiet tik bēdīgi. Vienā mirklī man pretī kosmiskā ātrumā aizšaujas divi skrējēji, kurus atpazīstu kā līderus. Esmu pārsteigts, ka vīri nav apgriezti pareizajā virzienā vai diskvalificēti. Par to gan tobrīd uztraucos maz, sen vairs par vietām necīnos un mans vienīgais mērķis ir 4. kontrolpunkts.

Dažas minūtes pirms 4. kontrolpunkta aizsūtu uz mājām īsziņu, ka kontrolpunktā iešu malā, neredzu veidu kā es ar šādām kājām varētu pieveikt vēl 60 kilometrus. Saņemu atbildi no Ingrīdas, lai tā arī darot. Atraksta arī māsa, kas arī mudina neturpināt, tik lai noejot vēl vienu posmu un pafotogrāfējot.

Mazuļi poniji

Kontrolpunktā notiek brīnums. Brīvprātīgajiem nekā no medikamentiem nav, līdz ar to viņi man kā vienīgo risinājumu piedāvā peldi tuvākajā ezerā. Man māc šaubas, ka tas varētu jebkādā veidā palīdzēt, tāpēc piedraudu, ka drīzāk nozagšu blakus pļavā esošo poniju un jāšu tālāk kā ķēniņš Zālamans. Manu joku norvēģi nenovērtē, tāpēc sēžos zemē un sāku cītīgi staipīt savus nolādētos cirkšņus. Izrādās tas palīdz, pēc pāris minūtēm esmu kājās un lai arī diskomforts ir, tas ir mazinājies un es esmu gatavs turpināt vismaz vēl 10 kilometrus līdz 6. kontrolpunktam, kur atkal būs cilvēki.

Savu atdzimšanas vietu pametu 10. pozīcijā, vairāk mani šodien neviens neapdzīs. Ir sācies lietus, bet īpaši to nejūtu, jo slapjš esmu tāpat. Nākamo kilometru pa asfaltu veicu cienījamā ātrumā un tad jau klāt ir otrs lielais kāpums. Nākamos četrus kilometrus raiti kāpju augšā, stāvums vietām ir pamatīgs un arī šeit ne visur var tikt cauri ar sausām kājām. Tuvojoties virsotnei periodiski ir jākāpj augšā pa slapju, līdzenu akmens segumu. Brīžiem tas sanāk labi, bet ir brīži, kad abas kājas sāk slīdēt atpakaļ un tad vienīgais, kas atliek ir sēsties uz pakaļas un šļūkt lejā līdz drošākai vietai. Tuvāk virsotnei jau ar vien biežāk akmens seguma vietā izvēlos brist pa blakus esošo purvāju. Virsotnē mani sagaida pamatīgs vējš, liekas, ka numuru tūlīt aizraus pa gaisu, bet izrādās, ka neesmu to līdz galam novērtējis – nedaudz saburzījies, bet kopumā kā jauns. Kāpjot kalnā esmu atguvis vienu pozīciju un esmu 9. vietā, bet vēl pēc mirklīša jau esmu astotais. Priekšā esošajam beidzot ir pielēcis, ka ārā ir normāls ledusskapis un t-kreklā skriet tādā laikā nav forši.

Jau skrienot lejup saņemu īsziņu no Ingrīdas, kas ir pārsteigta, ka mans GPS raidītājs ir nonācis 5.KP. Gribās izspēlēt apjukušā noti, bet negribās raustīt lauvu aiz ūsām, man vēl virtuālais atbalsts šodien būs vajadzīgs. Atbildu, ka ir labāk un metos iekšā sen neredzētajā purvu pasaulē, lai tur pavadītu neaizmirstamus piecus kilometrus.

—–

Visur ir ūdens un dubļi – savus Salomonus redzu gaužām reti, pārsvarā tie ir zem brūnganzaļās purva masas. Brīžiem iekuļos dziļākās vietās, tad nopriecājos, ka esmu savus apavus kārtīgi piestiprinājis pie kājām. Ik pa laikam kājas izdodas noskalot strautos un kalnu upēs, kuriem ir jātiek pāri. Daži no tiem ir pietiekoši izaicinoši, tāpēc pāri ir pārvilkta virve, lai ir kur pieturēties. Brīžos, kad neesi purvā ir jāskrien pa zāli līdz ceļiem un tur redzamība ir vāja, ja tiec ārā no zāles, tad priekšā ir slapjš akmens uz kura ir visas iespējas nolauzt kaklu. Sāku domāt, ka turpināšu dalību arī pēc 34. kilometrā esošā 6. kontrolpunkta, jo nepamet sajūta, ka organizatori vēlās mani noslepkavot. Lai savāktu pilnīgākus pierādījumus, derētu apskatīt arī citas trases vietas.

Sestajā kontrolpunktā, kas bija arī pirmais kontrolpunkts atgriežos jau krietni pacilātākā noskaņojumā. Pēc gandrīz 30 kilometru pārtraukuma manī ir pamodušās pazīstamas sajūtas, man atkal gribās skriet, gribās sacensties, gribās uzvarēt. Uzjautāju brīvprātīgajiem, kurā pozīcijā atrodos un saņemu atbildi, ka esmu apmēram desmitais (patiesībā astotais). Iedzeru kolu un lai nerastos sāls deficīts uzklūpu čipsiem. Viens no retajiem našķiem, kas man negaršo, taču šoreiz garšu pat nejūtu –  aiziet lejā rūkdami.

Nākamie astoņi kilometri ir tie paši, kas bija pašā sākumā tikai šoreiz lejup. Šeit beidzot var paskriet. Ātrums nav diez ko iespaidīgs, bet vismaz salīdzinoši strauji tieku uz priekšu un arī lielā nogurumā šeit iedzīvoties nevar. Nonācis lejā pilsētā skrienu netālu no kempinga, kurā mani gaida silta gulta, bet īpaši pat neapsveru domu doties tajā virzienā un tā vietā dodos uz sacensību centru. Ieskrienot centrā uzreiz pa taisno dodos pie mediķiem. Viņi varot sapūst cirkšņus ar aukstumu, taču piedāvā arī Aloe Vera ziedi. Izvēlos otro variantu un lai arī lielas ticības iedarbībai nav, cītīgi to ieziežu cirkšņos. Redzu, ka sacensību centrā bez manis ir vēl vairāki skrējēji, tas priecē, būs ko apdzīt. Pirms došanās otrajā cilpā gan vispirms parunājos ar organizatoriem, nočiepju finišētājiem paredzēto banānu un cenšos noskaidrot savu pozīciju. Neko konkrētu neuzzinu, bet vēlāk izrādās, ka sacensību centru pametu 7. vietā.

Dakteru brigāde

—–

Otro apli sāku enerģiski. Sākums tam ir salīdzinoši viegls un lai arī daļa ir jāskrien pa akmeņiem, vismaz nav jākuļas pa sasodītajiem dubļiem un purviem. Četrus kilometrus vēlāk sasniedzu lielu HES, kam jāskrien pāri. Tuvojoties tam manā sejā ataust smaids, uz HES redzu divus konkurentus. Lai arī pēc mirkļa abi atkal pazūd purvu pasaulē, viņu noķeršana ir tikai laika jautājums. Pēc pārsimts metriem abiem censoņiem jau esmu blakus un apjautājos par sajūtām. Abi atbild, ka jūtoties slikti un esot noguruši. Es atzīstu, ka arī esmu noguris, bet jau pēc mirkļa smukā galopiņā aiznešos tālāk un droši vien konkurenti padomā, ka esmu melis.

No vīriem tālu gan netieku, jau pēc mirkļa man pretī skrien vēl viens konkurents un saprotu, ka kaut kas nav kārtībā. Seko apspriede četratā, jo, lai arī ir bulta ar virzienu, kur skriet, marķējuma nav. Šeit uzkavējamies ilgi, kartes nevienam nav, viens cenšas kaut ko nesekmīgi atrast telefonā, es cenšos sazvanīt Ingrīdu. Iznākumā gan satiekam automašīnu, kas nav redzējusi ne marķējumu, ne skrējējus, bet māk pateikt mums pareizo virzienu. Pēc 500m marķējums patiešām atgriežas.

—–

Mirkli skrienu divatā ar dāni un sākam komunicēt. Abi pasūdzamies, ka purvi ir neizturami un abi sūkstāmies par to, ka noskrējienos iet smagi. Abi arī viens par otro pasmejamies, ka nav jau īsti kur trenēties. Lielos, ka mums augstākais kalns ir 311m augsts, dāņi pakāš gandrīz uz pusi 170m. Diezgan ātri gan pienāk brīdis, kad sarunāties vairs nevaram, jo dānis ir par lēnu.

Vēl dažus kilometrus izbaudu pa ceļiem, bet tad atkal esmu atpakaļ purvu zonā, kur vairāk vai mazāk, bet būs jāpavada nākamie15 kilometri. Turpinājums ir konkrēts standarta variants – purvs, dubļi, akmeņi, upes un citas jau ierastās ekstras. Ik pa laikam satieku dažus velo tūristus, kuri labprātīgi ir devušies šādā vidē pabraukāties. Dažiem atklāti pasaku, ka viņi nav pie pilna prāta. Šaubos, ka pats izskatos īpaši vesels. 56. kilometrā sasniedzu 9. kontrolpunktu, kas ir arī ēšanas punkts. Mirkli iepriekš esmu gandrīz aizrauts lejā pa straumi kādā no upēm, tāpēc esmu īpaši pacilātā garastāvoklī. Parunājos ar brīvprātīgajiem, apmaināmies ar dažādiem jociņiem, bet paralēli ēdu un dzeru dažādus labumus. Pirms atskrien pārējie konkurenti, vēl palīdzu noturēt brīvprātīgo telti mirklī, kad vējš uzpūš stiprāk un pēc mirkļa jau dodos atpakaļ dubļos.

—–

Konkurenti kontrolpunktā laiku patērē krietni mazāk, tāpēc atkal man ir diezgan tuvu uz papēžiem. Man gan ne prātā nenāk, ka mani kāds vēl varētu apdzīt un par savu ceturto vietu jūtos pietiekami drošs. Mirkli vēlāk sazvanos ar Ingrīdu, viņa mani informē par to, kas mani sagaida priekšā (man tāpat ir skaidrs, ka purvi) un stāsta, ka trešā vieta neesot tālu. Sāku pakaļdzīšanos pat nenojaušot, ka nav tālu ir 13 minūtes.

Diezgan drīz mani sekotāji jau atkal ir pamatīgi iepalikuši un es kustos ar patīkamu efektivitāti. Kalnu šajā trases daļā ir mazāk, bet ir daži īsi, ļoti stāvi kāpumi un daži ļoti slideni akmeņi. Slidinoties lejup pa akmeņiem man gar acīm visu laiku zib kadri no pieredzes snovbordā. Zinu, ka nekādā gadījumā nedrīkstu zaudēt pamatu un krist uz pakaļas, jo pēc pakaļas nākamais saskarsmes punkts ar zemi būs pakausis. Tas nebūtu vēlams piezemēšanās veids un diez vai palīdzētu arī fakts, ka esmu diezgan tālu no civilizācijas – šeit nav manāmas pat brīvdienu mājas. Iemeslus gan tam neredzu, vieta pietiekami smuka un citur purvu klātbūtne nav bijusi šķērslis, lai uzblieztu būdas pilnīgā nekurienes vidū. Runājot par būdām, katru reizi, kad kādu no tām ieraugu uzreiz sāku dungot Ylvis dziesmu “The Cabin”. Dziesma smuka un atbilstoša.

Slidotava

Pienākot 68. kilometram beidzot esmu atpakaļ uz ceļa, nākamie trīs kilometri līdz dzeršanas punktam ir pret kalnu, bet vismaz pa kārtīgu segumu. Šeit arī saņemu ar vien vairāk satraucošu ziņu no Ingrīdas. 3. vieta esot pavisam tuvu priekšā. Es gan nevienu priekšā neredzu. Tempu turu augstu, bet ne tādu, kas man pašam nodarītu pāri.

Nonākot dzeršanas punktā saņemu komplimentus, ka es izskatoties vēl svaigs. Tā arī jūtos un tāpēc ilgi neuzkavējos. Ingrīda mani turpina bombardēt ar īsziņām, priekšā esot gaidāms mitrs apvidus, kalnu vairs neesot. Saņemu arī ziņas no 99 gadus vecās omītes. Šī sūtot spēkus un sakot, ka man tas stiprinieka spēks esot pārmantots no viņas. Šaubu nav, jūtos tiešām stiprs. Vienīgais satraukums ir par to, ka visu dienu neesmu saņēmis ziņu no Līmes, nospriežu, ka noteikti guļ, bet izrādās, ka saēdusies puķuzirņus un ir iekūlusies nelielās veselības problēmās.

Skrienam

Nākamos četrus, piecus kilometrus cenšos palielināt ātrumu, vienā mirklī gan esmu spiests apstāties. Skrienot pa purvainu ceļu, viena kāja pazūd dziļākā peļķē un momentā dabūju krampi ikrā. Metos uz ceļiem un ar galvu sevi iestādu dūkstī. Ilgi gan šādā pozā nepavadu, pēc mirkļa jau esmu kājās un minūti vēlāk notiek tas, ko es gaidīju jau pāris stundas, simts metrus priekšā ir trešās vietas īpašnieks.

—–

Uzskrējis kalniņā viņš nozūd aiz koka, bet pēc sekundes atkal parādās tajā pašā pusē, kārtīgi mani nopēta un aizdiebj kā nelabais. Skaidrs, ka mans plāns – ja ieraudzīšu, tad jau arī apdzīšu, tik viegli nestrādās. Pirmais, ko atskāršu ir fakts, ka ar visiem krampjiem un pakaļdzīšanos esmu izlaidis pēdējo maltītes reizi un pašā nepiemērotākajā brīdī ir piezagusies bada sajūta. Paniku neceļu, līdz finišam ir vēl seši kilometri. Nedaudz piebremzēju, apēdu dubulto devu un turpinu savā tempā.

Nākamie trīs kilometri ir pa meža takām un lai kā es arī necenstos panikot, jūtu, ka tuvāk savam konkurentam netieku. Tempu it kā izdodas noturēt, bet palielināt to nekādīgi nespēju. Iekšēji jūtu, ka vairāk konkurentam netuvojos un izrādās, ka man ir taisnība. Norvēģu triatlonists, kurš īsi pēc finiša solījās, ka vairāk ultras neskries (dzirdēts stāsts ne?) ieraugot mani esot dabūjis kārtīgu adrenalīna devu un atlikušajā distancē esot spiedis maksimumu.

Trīs kilometrus pirms finiša trase sāk vest lejup un šeit es redzu priekšā garu, tukšu taisni. Zūd gan spēki, gan motivācija. Drošībai vēl pie Ingrīdas noskaidroju, ka piektā vieta ir tālu aizmugurē un no kalna lejā ripoju jau saudzīgā režīmā. Pēdējā kilometrā pilsētā pat paspēju pastaigāties, bet goda apli pa stadionu gan noskrienu godam. 82.5km pievarēti 9 stundās un 18 minūtēs, krietnu stundu vēlāk kā biju iedomājies pirms starta. Tiesa pirms starta es biju paredzējis skriet pa taciņām nevis purviem. Otrajā 40km aplī esmu bijis visātrākais, bet pirmajā aplī zaudēts tika pārāk daudz.

—–

Pēc finiša tieku pie jostas sprādzes, zemas kvalitātes pudelītes un banāna, 43km distances finišētāji dabū tikai banānu. Organizatori atzīst, ka standartā šeit neesot tik slapjš un šis esot kārtīgs izņēmums. Tas noteikti arī izskaidro stipri lēnos finiša laikus. Savs šarms gan visā šajā bija un ja augusta sākumā, pēc CET, likās, ka šis pasākums iespējams ir lieks, tad pēc finiša varu teikt, ka man patika. Nākamajā gadā šeit paredzēts Norvēģijas čempionāts, līdz ar to pieņemu, ka viss būs augstākā līmenī. Pats gan atpakaļ dubļos jeb uz Norvēģiju tuvākajā laikā neplānoju, tik tas Tromso Skyrace tāds vilinošs izskatās.

P.S. Vīri, kas pirmo apli apskrēja pretējā virzienā beigās finišēja 1. un 3. vietā (fiziski 1. un 2. vietā, bet 10 minūšu sods katram). Varēja iet kasīties, bet dēļ krūzītes man tas nelikās diez ko saistoši.

P.P.S. Numurs tā arī tika līdz finišam īpaši necietis. Turpmāk zināšu, neskati numuru pēc biezuma.