Rockman Begin(ers)

Stāsts ar sākumu un atvērtām beigām.

Sākums

Man draugi un paziņas jautā, kā es nonācu līdz swimrun (peldskrējiens – tiešs tulkojums no angļu val. – red.)? Bijušais komandas biedrs, ja tā var teikt, mani ķircināja: „Cik ilgi tu tikai skriesi?” Tā vienu reizi, otru reizi… Katrā jokā ir daļa joka. Tā doma manī nosēdās un pagājušajā rudenī, kad ārstēju traumu pēc velo kritiena, sāku domāt – ko tālāk? Man patīk skriet, man patīk peldēt, bet velo jūtos vāja, tātad triatlons atkrīt. Tad nu sāku štukot. Nevar būt, ka es vienīgā tāda dīvaina visā pasaulē, kam patīk tikai peldēt un skriet. Talkā tiek ņemts google, kas atklāj maģisko „swimrun”. Pavisam drīz noskatos Rockman promo video:

…skudriņu armija pārņem katru ķermeņa milimetru. Ir skaidrs – man to vajag. Kaut kas pilnīgi jauns un gana izaicinoši – 6 km peldus apvienojumā ar 36km skrējienu pa kalniem. Vēl tik komandas biedrs jāatrod. Saraksts nav garš – pajautāju Baibai, un viņa, ilgi nedomājot, piekrīt. Oktobrī piereģistrējamies un aidā. Lai gan treniņus sākām jau septembrī. Tā nu šī doma un sapnis manī dzīvoja 10 mēnešus.

Gatavošanās

Tieku arī pie peldēšanas treniņprogrammas, strādāju tuvu Olimpiskajam sporta centram, ideāli varu savienot rīta treniņus ar darbu – 2 reizes nedēļā ceļos sešos, lai septiņos jau varētu plunčāties pa baseinu un vienu reizi peldu nedēļas nogalē. Kopumā katrā treniņā nopeldu ap 2.5-3km – atkarībā no treniņa uzdevumiem.

11.aprīlī, kad ledus nokusis, pirmo reizi ielienu Ķīšezerā peldēt. 6-7 grādos trakoti salst rokas un seja, tomēr pirmajā reizē ūdenī notusēju aptuveni 10-15 min. Tā nu turpinu mērcēties vēsajā ūdenī, katru reizi palielinot peldes ilgumu. Pie 12-13 grādu ūdens temperatūras jau varu peldēties 40-50 minūtes. Pie aukstuma ir jāpierod, jo, ja organizatori raksta, ka hidrotērpam ir jāspēj turēt 10 grādus, ir skaidrs, ka ūdens fjordos un kalnu ezeros būs atspirdzinošs. Vēl tikai dažas nedēļas pirms starta organizatori instagram ieliek bildi ar nenokusušu ledu un 2 grādiem ūdens temperatūru. Brrrrrr…

Jūnija sākumā pārpeldu Ķīšezeru, kopā ap 3km, vairāk gan psiholoģiskos nolūkos, jo zinu, ka sacensībās būs jāpeld pāri fjordam. Kopā ar Baibu testējam ekipējumu, peldēšanu sasaitē u.tml. Divas nedēļas pirms izbraukšanas pārpeldu Ķīsīti otro reizi, jau kopā ar Baibu.

Nedēļā vidēji noskrienu ap 50km, paralēli arī gatavojos maratonam, jo man bija nenokārtotas attiecības ar 4h vēl no pagājušā gada. Pāris nedēļas pirms maratona tieku arī pie kājas traumas – muskulī asinsvads pārplīsis, protams, maratons atveseļošanos neveicina, tā nu sanāk, ka līdz pat Jāņiem praktiski neskrienu. Atsākot skriet, bieži izvēlos to darīt hidrā. Pēctraumas periodā, kad tuvojas sacensības, nevar būt izvēlīgs, tā nu Stirnubukā metu kautrīgumu pie malas un „zaķi” skrienu hidrā, tiekot pie iesaukas „hidrozaķis”.

Klāt pie visa nāk arī joga, dažādi spēka vingrinājumi un fizioterapeita noteiktie vingrinājumi kājām.

Atsevišķs stāsts ir hidrotērpa iegāde. Saka, ka sievietei visgrūtāk ir nopirkt kāzu kleitu. Nu ziniet, viņi noteikti neko nezina par hidru iegādi. Ja man dzīvē kādreiz būs jāpērk kāzu kleita, jau tagad zinu, ka tas būs nieks, salīdzinot ar hidru. Lai nopirktu kāzu kleitu, nav jāiet uz „zagsu” izmēģināt, kā būs baznīcā (vai otrādi), bet nopirkt atbilstošu un ērtu hidru bez testiem ir visai grūti. Baseinā izmēģināju kādas 4-5 hidras, līdz nopirku. Paldies liels Sigitai un Ilmāram, kas palīdzēja ar hidru testiem un padomiem, kā arī Gatim no Trek/Maratons veikala, kas mums laipni iedeva testiem hidras un galā vēl atlaidi. Pēc šī pasākuma saprotu, ka ar hidru esmu trāpījusi desmitniekā – der lieliski un skriet arī varu – nekas nekur nespiež, nevelk, neberž.

Pirms sacensībām

Uz Norvēģiju dodamies nedēļu iepriekš. Plānā ir trekingi, nelieli skrējieni un galvenais – pierast pie vēsā ūdens, jo Latvijā ap šo laiku ūdens ir uzsilis krietni.

Otrdienā dodamies uz Gudvangen. Sākumā baigā doma: mēs ar Baibu peldam kādus 1.5 -2km, Kristaps ar Hugo tikmēr laivo mums līdzi. Skuju Vilis. No dienasgrāmatas: „Pataustām ūdeni – pī, pī, pī. Skaidrs, pelde nebūs ilga, iesim līcītī paplunčāties, domāts – aizpeldēsim līdz ragam un atpakaļ. (~150-200m). Iekāpjam, pēc pirmajiem īrieniem rokas jau dzeļ, galvu ielikt ūdenī ir nereāli. Aizpeldam līdz bojai (~20-25m) un peldam atpakaļ. Izkāpjam no ūdens, vēl aukstais ūdens nemīlīgi notek gar muguru. Da-da-da–da, pasildāmies un ejam atpakaļ. Otrajā reizē liekas nedaudz siltāks, pat galva ūdenī turas. Trešajā reizē aizpeldu gabalu aiz bojas, atceļā jūtu to pretīgo hipotermijas sajūtu, kad ķermenis sāk atdzist. Sāk trūkt gaisa – sajūta, ka kāds satvēris plaušas abās saujās un neļauj dziļi ieelpot, kaut apziņa bļauj – ievelc pilnu krūti. Sāk piezagties bažas – mums tak kalnos kādi 2km jāpeld, mēs te nevaram pat 100m normāli novilkt (džeks no laivu nomas teica, ka ūdenī esot 7-8 grādi, man jau liekas, ka 6 – ne vairāk…). Viena smadzeņu puslode saka, ka 6 grādi būs „tikai” 180m, bet otras smadzenes daļas velniņš ķiķina: „Hi-hi-hi, varētu padomāt, ka 8 grādi ir silts.”” Paskrienam, apsildāmies, ceturtā reize vairāk vai mazāk normāli. Šīs peldes laikā saprotu, ka hipotermijas gadījumā mans ķermenis ātri atslēgtu visas liekās „fīčas”, atstājot tikai funkcionēšanai nepieciešamāko, jo, neskatoties uz maniem izmisīgajiem mēģinājumiem kustēties ātrāk, nekas nesanāk – rokas un kājas kā sapītas – ķermenis pretojas. Neieliekot sevi šādās situācijās, to nevar uzzinātu. Pilnai laimei, naktī uzkāpj temperatūra. Parunājos ar savu ķermeni un vienojamies, ka šis nav īstais brīdis, lai slimotu. No rīta jau tīri normāli, tik galvā skan Mielava/Kalniņa dziesma:

“Tu mani dzen, kur vien tev ienāk prātā.

Tu mani dzen caur augstsprieguma vadiem.

Tu mani dzen, tu mani ļauj, tu mani liedz.

Tu mani dzen un pati līdzi dzenies.

Tu mani dzen par to, ka neatceries.

Tu mani dzen caur visiem saviem maldiem”

Auksta treniņpelde. Emocijas pasaka visu

Bailēm lielas acis, sāku googlēt par peldēšanu aukstā ūdenī. Papildus citiem šausmu stāstiem par peldēšanu aukstā ūdenī, izlasu, ka šogad Norvēģijā ir lielākais sniegs kalnos, attiecīgi arī aukstākais ūdens pēdējos 57 gados. Sasodīts, kas man ir ar to sniegu? Pagājušajā gadā Lavaredo arī teica, ka lielākais sniega daudzums padsmit gados. Nez, ja nākošo gadu brauktu uz Ēģipti skriet, tur arī uzrastos sniegs?

Trešdienas rītā ar Baibu noskrienam no mājiņas uz Voss ezeru, papeldam kādus 350-400m, jau siltāk. Ūdens temperatūrai dotu kādus 9-10 grādus. Jau izskatās cerīgāk, var pat papeldēt. No dienasgrāmatas: „Sākumā liekas turams, tad aukstums pieķer pieri augšā – tur, kur sāks mati, prāts stīvējas un saka: „Tu neko nejūti, tās ir tikai iedomas, viss ir galvā. Peldi!” Pēc dažām sekundēm aukstums ir pārņēmis savā varā jau visu seju un galva tiek izrauta no ūdens, lai… ha! apsildītu seju dzestrā vējā… arī ieelpot vajag un nedaudz atgūt ritmu.” Ilgi nečammājamies un sākam skriet kalnā augšā uz mājiņu. Feins swim-run treniņš. Mājās skrienot, prāts jau nesas uz dziesmām un pie sevis dungoju 10 pāri kedu:

„Ai, mīļie kedaiņi, kad vakars tumst

Ir tūkstošs pirmā zilā nakts pār mums…”

…nakts – te vēl pusvienpadsmitos gaišs, kaut lāpi zeķes.

Nākamajā dienā pelde jau sokas pavisam labi, praktiski iztiku bez „sanatorijas”, t.i., peldēšana ar galvu virs ūdens. Dodamies mājās, lai postos skaistā trekingā. Vakarā pakošanās, vakariņas, mājiņas uzkopšana, no rīta izbraukšana uz Stavanger.

Treniņskrējiens

Sacensības

Piektdienas pievakarē iebraucam Stavanger, piereģistrējamies sacensību viesnīcā, atrādām obligāto ekipējumu (2 hidrotērpi, marle, 2 svilpes, 200 NOK, kompass, somiņa, kur to visu salikt). Izejam nelielu lociņu pa Stavanger, nopētām tūristu kuģīti un izsakām cerību, ka varbūt ar šo varētu braukt – smuks un augstu nebūtu jālec… pasmejam, ka tas jau tikai tūristiem.

Pēcāk seko oficiālās vakariņas pie balti klātiem galdiem un brīfings. Pirmais, kas iekrīt acīs – ļoti draudzīga, sirsnīga un ģimeniska atmosfēra. Cilvēki ārkārtīgi atvērti – smaida, sarunājas ar pilnīgiem svešiniekiem, daudzi apsveic mūs, uzzinot, ka tās ir mūsu pirmās swimrun sacensības. Ja man kāds grib iestāstīt, ka skandināvi ir noslēgti, pretī likšu latviešus. Pāris oficiālās uzrunas, kam seko organizatora tēva izklaides – dziesmas. Dziedāšanā ievelk arī visus sportistus, visus sadalot 2 daļās un liekot dziedāt 2 dziesmas: „London bridge is falling down” un vēl vienu, tik joks, ka abām nometnēm jādzied vienlaicīgi, tikai katrai sava dziesma, citā ritmā. Jautri. Tur pat pie galda uzzinām, ka Stavanger ostā esot pilns ar medūzām. Nē, nu to tik man vajag! Lai gan garā hidra varētu līdzēt, bet nu sejā tādu mošķi negribētos dabūt.

Īsa instruktāža. Ūdens fjordā esot 15 grādi, kalnu ezeriņos 12 grādi, tikai pēdējā pelde 8 grādos. Hmmm, nav tik traki. Prāmis – he, tas pats noskatītais tūristu kuģītis. Nosmejamies. Vēl pāris jociņi, atgādinājums par prāmi – jābūt hidrām jau mugurā, tualete tikai viena, finiša soma jāatstāj sēdvietā. To, ka orgiem ir laba humora izjūta, varēja saprast pēc viņu e-pastiem. Piemēram, kad saņēmām vēstuli par lekšanu no prāmja ūdenī, bija piebilde: „Leciet droši, ūdens nekož” vai „Pie fermas aizveriet vārtiņus aiz sevis. Vispār jau vārtiņiem vieglāk ir pārkāpt nekā attaisīt” utt.

No rīta modinātāju uzliekam uz 4:30, jo 6:00 jau jābūt uz prāmja. Paēdam putru, kafija. Uzkāpjam augšā, iesmērējamies ar smirdīgo, sildošo masāžas eļļu (pfu, elpu dzen ciet), obligātais ķeizara krēsla apmeklējums – kā nekā hidrā būs grūti, paņemam mantas un dodamies uz prāmi.

Prāmī iekārtojamies brīvajās vietās aizmugurē. Baiba vēl nevar izlemt – griezt hidru vai nē. Prāmis iedarbina motoru, orgi novēl veiksmi. Pamazām atstājam ostu. Dīvaini, bet manī nav pirmsstarta stresa, tikai pavisam maziņš – jūtos mierīgi. Visu nedēļu sevi tiku pieķērusi pie sajūtas, ka tik piederīga vietai, laikam un tam, ko daru, neesmu jutusies sen. Prāmis lēni brauc kādu stundiņu, iebraucam jau fjordā. Tikmēr jau esam izčalojušās ar daudziem dalībniekiem. Visi ļoti atsaucīgi, smaidīgi. Tas mani fascinē, ka nevienam nav deguns gaisā, pat tiem, kas ieguva godalgotās vietas, lai gan praktiski visi, ar kuriem runājām, bija finišējuši Ironman, Celtman, Norseman. Tāda patīkama atšķirība no Latvijas sacensībām, kur dažkārt nākas novērot visai vīzdegunīgu līderu attieksmi pret „vienkāršo tautu”, ne visi un vienmēr, bet dažkārt var manīt.

Pirms lēkšanas ūdenī atbilstoši viediem norādījumiem salejam hidrā aukstu ūdeni. Brrrr… ūdens satek arī botās – žļurkt, žļurkt. Tikmēr prāmis jau piebraucis pie alas, kur jālec ūdenī. Visi sastājas rindiņā un lec. Par šo mirkli esmu murgojusi jau kopš marta, kad saņēmu vēstuli par sacensību startu.

Un atkal galvā skan dziesma:

Un tas, ko es baidos pat vistumšākajos sapņos slēpt,

Tagad stāv manā priekšā, un aicina man piederēt…

Ja man ir no kā paniski bail, tad tas ir augstums, dziļš, tumšs ūdens un noslēgta tumša telpa. Tagad skatos acīs divām no tām – dziļš ūdens un augstums. Baiba varonīgi nolec ar visu sasaiti, es apsēžos (kājās stāvot nesaņēmos) un lecu. Pa ceļam aiztaisu muti – ne jau lai ūdens netiek mutē, nē – lai sirds neizlec ārā. Plunkš… grimstot ūdenī, skatos, cik gaiši burbulīši virs manis, vēl mirklis un galva jau laukā. Nebija tik traki! Pat īsti sabīties nepaspēju – labi, ka nebija laiks ilgi domāt. Pirmais, ko jūtu – sasodīti sāļš ūdens, tik ļoti, ka mutē šķērma garša.

Lecam no prāmja ūdenī

Aizpeldam līdz bojām, sasienamies sasaitē. Iepriekš bijām vienojušās, ka es atbildu par navigāciju, Baiba – par sasaiti, jau no kalniem zinām, ja divi krāmējas ap vienu virvi, parasti nekas labs nesanāk, ja vien otrs neprasa konkrētu palīdzību. Īss mirklis un atskan kuģa taure, urrā, un sacensības var sākties. Jau no pirmajiem metriem saprotam, ka mēs pa beigām – visi aizplēš tādā velna ātrumā. Pēcāk, runājoties ar dalībniekiem, kļūst skaidrs, ka swimrun pārsvarā piedalās vai nu baigie triatlonisti, vai peldētāji. A mēs? Nu mēs tādas dabas baudītājas un aktīvās atpūtas cienītājas.

Starts

Papeldam pārdesmit metrus un jūtu, ka sasaite velk – izbāžu galvu, Baiba kaut ko ķimerējas – esot sapinusies virvē. Dažas desmit sekundes un varam peldēt. Appeldam ragu, un var redzēt pirmās peldes beigas – līderi jau kāpj laukā, bet mēs tik peldam, peldam… Ceļš liekas bezgala ilgs, piepeldot pie krasta, izkāpjam ārā – sajūta kā tādam sālsstabiņam, kur pieskaries, visur sāļš, bet ar visu to neliels prieks – pāris komandas esam pieķērušas. Pēc 914m peldes seko pusotra kilometra kāpiens kalnā. Sākam kāpt kalnā – Baiba saka, ka viņai virpuļi. Stāva, akmeņaina taka, kuru soli pa solim pievārējam, tik vienā vietā uzradās jautājums par marķējumu, bet „zilonene” saliek visu pa vietām. Drīz jau arī nākamās peldes klāt 110m – nemaz nesienamies kopā, tik patīkami noskalot to sāli. Hop, hop, ārā, pāri saliņai, jau nākošai peldējums 230m – esam pietuvojušās vēl pāris komandām. Pussaliņas kalniņš un sākas 640m peldējums – un atkal esam piedzinušas tās pašas komandas.

Tālāk seko 8km treking – skrējiens uz Preikestolen. Organizatori brīdināja, ka būs daudz tūristu, un apdzīt grūti, tomēr tūristi ir ļoti jauki – palaiž, aplaudē, uzsauc bravo un novēl veiksmi. Brīdī, kad gandrīz esam kalna galā, pretī skrien divas no līderu komandām. Mazliet paliek jocīgi – kāpēc viņi skrien pretī. Kur tad, atpakaļ nākot, bija jānogriežas? Šajā vietā trase aizved līdz Preikestolen, tad kāds km jāskrien atpakaļ un jānogriežas pa labi… nu neko kāpjam tik tālāk. Vēl pēc mirklīša redzam vairākas komandas minstināmies pie viena stabiņa… hmmm norādes uz taku pa labi. Tomēr, skrienot pa beigām, ir arī savi labumi – var redzēt, kur jāskrien pēc tam. Drīz satiekam arī latviešu meiteni Baibu, kas startē Norvēģijas jauktajā komandā, un noskaidrojam, ka tiešām pie tā stabiņa jāskrien. Forši. Aizskrienam līdz Preikestolen, kur brīvprātīgie mūs nobildē, apsveic, uzmundrina un mudina ķert komandas rokā. Paķeru želeju – sāļā!!! Urrā. Sāļās želejas! Cik maz gan vajag sportista laimei!

Preikestolen

Skrienam atpakaļ, vispār jau skati tādi, ka elpa aizraujas, vienā vietā taka iet cieši gar klints malu – paskatos lejā un man sagriežas galva, bet ķermeni pārņem stīvums. Man IR bail no augstuma un tur neko darīt, kā vienīgi mēģināt sadraudzēties ar bailēm.

Drīz jau esam vietā, kur takas sadalās. Hmmm. Tur ir 2 takas. No hidras kājas staras izvelku karti – tur nav divas takas. Skatos kartes konfigurāciju –jāskrien lejā pa mežu, tad jāšķērso upīte un seko kāpiens kalnā. Vēl nedaudz minstināmies, jo „ziloneni” neredz, bet kāda tev „zilonene” uz dzīviem akmeņiem? Drīz dzirdam upīti – karte nemānās, un es tomēr šo to no orientēšanās atceros. Kāpjam atkal augšā, mežonīga daba, praktiski neviena cilvēka, tik helikopters kaut kur lidinās. No kalna gala var redzēt arī nākamo peldi, kas saucas „pie beigtā briedīša”. Organizatori nedaudz pamainījuši peldes, jo vietā, kur bija plānots peldēt, esot beigts briedis, kas tagad pamazām ūdenī sadalās. Pa kalniem brienot, atkal esam pieķēruši vienu vīru komandu. Brīvprātīgā sūkstās par odiem (es gan viņus nejūt, hidrai grūti cauri izkosties), bet novēl mums veiksmi un mudina tik ķert čaļus rokā. Aha – peldot mums īpaši nav ko cerēt – 2 peldētāji…

Izpeldam, uzpildu pudelīti ar ūdeni un dodamies kāju posmā. Nākošie 4km. Vispirms jāuzkāpj kalnā – tīri akmeņi, pat „auna pieres”, t.i., mežonīgi liels, gluds klints bluķis bez jebkādām dzīvības pazīmēm uz tā. Secinām, ka lietus laikā būtu pilnīgs pī. Stāvākās vietās var arī just, kā hidrā piedzenas kājas tur, kur parasti neko nejūt – muskuļi tomēr slogojas savādāk. Sekojam norādēm, un drīz jau atkal esam pie fjorda – elpu aizraujoši skati. Baiba izvelk no krūtažas mobilo bildei (lai pasargātu telefonu, tas tika ielikts ūdens drošā maciņā un paslēpts aiz hidras). Drīz jau sākas arī noskrējiens, ja tā var teikt. Takas te tiešām mežonīgas, man liekas, ka piegājieni pie klinšu kāpšanas maršrutiem bieži pat ir vieglāki. Ar Alpu trekingu takām i ne salīdzināt. Lavaredo bija viens līdzīgs posms, bet dotu 50% grūtības pakāpi, salīdzinot ar šo – lieli, stāvi akmens krāvumi, kuri brīžiem jāpārvar tupu – rāpu – stāvu, lai nenoripotu lejā tieši fjordā. Kad nonākam meža masīvā, kur akmeņi mijas ar saknēm, jau var sākt skriet – taku segums tomēr līdzīgāks Siguldas takām, kaut stāvāks, kaut akmeņaināks, bet tomēr tuvāks. Dziedot „es nenācu šai vietā, savu miegu izgulēt” vai „liku bēdu zem akmeņa, pāri skrēju dziedādama”, traucamies lejup pa kalnu, panākam vienu komandu, panākam otru un uz papēžiem minam jau trešajai. Čaļi mūs palaiž garām ar smaidu, uzsitot pa plecu: „Go, go girls – you are fast!” Nu patīk man šāda solidaritāte, sirsnība un biedrisks atbalsts! Izskrienam pie upītes, man tās šķērsošana nesagādāja grūtības (dieviņš garas kājas pūrā ielicis), bet Baiba gandrīz nostiepjas, tomēr ar otro piegājienu tiek pāri itin raiti. Šķērsojam pļaviņu, mazliet paminstināmies ar marķējumu, bet nospriežam: „Diez vai šajā nostūrī būs daudz takas, kas ved uz piestātni.” Mums kā „vēsturniecēm” loģika stiprā puse – pēc brītiņa tiešām dzirdam balsis un ieskrienam kontrolpunktā. Želeja, dzēriens, cepure, brillītes, cimdiņi, sasaite un, ui, gandrīz aizmirsām aiztaisīt hidras. Komanda pirms mums ielec ar skaļu plunkšķi, bet mēs kā īstas dāmas nokāpjam pa sāniņu, man paslīd kāja un gandrīz iesvempjos gareniski mega lielās aļģēs.

Neliels šoks – ūdens nav tik sāļš kā iepriekš, bet toties krietni aukstāks. Nu labi, nāksies vien vicot sirsnīgāk, lai neatsaltu. Galvenais, lai seju var noturēt ūdenī. Jo tuvāk jūrai, jo siltāks un sāļāks ūdens. Jo dziļāk fjordā, jo ūdeni vairāk atšķaidījuši kalnu upītes, kas tek pa tiešo no sniegotajām virsotnēm.

Kaut kur tālumā peldam pāri fjordam

Jāpeld 1.6km gar fjorda krastu. Sākam peldēt, pamazām jūtu, ka kājas paliek aukstas un stīvas –  kulstu ūdeni intensīvāk, rokas jau sen, kā vairs nejūtu. Ūdens ir ļoti auksts, bet kā gan nebūs, ja jāpeld garām tieši vienai upītei, kas gāž savu sniega ūdeni fjordā? Pirmais mērķis ir aizpeldēt līdz ragam, aiz kura ceru ieraudzīt peldes beigas. Peldam, peldam. Ik pa brīdim paceļu galvu – vai man izlikās vai misās, bet šķiet, ka līst lietus, no sākuma domāju, ka brillītes aizsvīdušas, ieskatos – nē, nu tiešām lietus līst. Labi, ka esam ūdenī – slapjš šā kā tā. Tad ik pa brīdim aizbrauc garām, kāds motorizēts peldlīdzeklis, saceļot viļņus – Ķīšezera peldējumi jau pieradinājuši pie tiem un peldot vairs nemetās jūras slimība. Peldu, peldu – tas sasodītais rags kā nenāk, tā nenāk tuvāk. Skrienot vismaz aina mainās, bet peldot – buļ, buļ, buļ galva ūdenī un vienīgais, ko redzi, ir savas rokas, bet pēc katra 5-2 īriena redzi kaut ko starp debesīm un krastu. Beidzot esam līdz tam ragam un jau skatos, kur tā pelde beidzas – neredzu, tik vien kā pamanu, ka puišu komanda, kuru apdzinām augstu kalnā mums papeld garām kā stāvošām.  Vēlāk noskaidrojām, ka viņi ir peldētāji. Viss skaidrs! Peldam tik tālāk, līdz tālumā ieraugu kaut ko oranžu, jā, tur varētu būt jāpeld, pēc ilgāka laika jau sasniedzam krastu, bet… krasts ir stāvs un izkāpšana no ūdens notiek tā: pie mietiņa ir piesieta virve, man tā jāsatver un jāvelkas augšā. Izkāpju krastā, arī Baiba sāk, bet viņa tāda labila – galva griežoties, pēc brītiņa arī viņa jau ir krastā. Želeja, ūdens un sākam skriet.

Nākamais posms saucas – pludmales sprints. Man šķiet, ka organizatoriem būtu jāpaguglē vārda „sprints” nozīme. Taka ir tik akmeņaina kā mola krāvums, tikai slīpi kalnā. Vispār jau paši organizatori brīfingā atzina, ka viņi no sākuma iezīmēja trasi, domādami, ka būs jauks skrējiens, bet, aizbraucot uz vietas, secināja: „It looks very different.” Baiba saka, ka tādā „dzērājiņā” viņa nav kalnā skrējusi, bet ar visu to atkal panākam puišu komandu. Nomokām 2km „sprintu” un esam nākamajā kontrolpunktā. Brīvprātīgie saka, ka varam paspēt vēl kontrollaikā. Ātri paķeram želeju, man vēl iepilda sporta dzērienu un sākam skriet kalnā – aptuveni 5-6km asfaltēts serpentīns, no kura jānogriežas uz fermu ar slavenajiem vārtiņiem, kuriem esot vieglāk pārkāpt nekā attaisīt. Skrienam praktiski kopā ar puišu komandu, kas mums pagāja garām peldēšanas posmā, papildus tam jau esam pieķērušas vēl vienu komandu un tas par spīti Baibas „dzērājiņam”. Baiba pēcāk saka, ka tie bijuši grūtākie 7km viņas mūžā. Aizskrienot līdz fermai, no kuras drīz sākas noskrējiens, uz ceļa sagaidīt iznākusi viena aita – “bēeee”. Atbildu ar tikpat pieklājīgu sveicienu – “bēeee”. Atkal stāva, akmeņaina taka lejup, kājas nedaudz ķeras, Baiba jau izskatās pavisam žirgta un mēs traucamies garām puišiem. Te gan jāsaka, ka, skatoties nākotnē, jādomā par skrējiena tehnikas trenēšanu pa akmeņiem – jābrauc būs skriet uz kādu molu un/vai nedēļas taku skriešanas treniņnometne Tatros. Neredzu citādāk, kā varētu uztrenēt šo tehniku.

Iepazīstieties – seaside sprints

Līdz kontrollaika beigām ir 50 minūtes un 1.7km peldējums pāri fjordam – nav neiespējami, bet arī ne viegli. Vēl viena lieta, par ko esmu neskaitāmas reizes domājusi kopš pieteikšanās. Ātri sataisāmies, Baiba piestiprina organizatoru doto oranžo boju (drošībai un redzamībai), iekāpjam ūdenī. Sākas ilgākais peldējums. Fjordu sanāk šķērsot nedaudz ieslīpi uz augšu, t.i., pret straumi. Arī GPS ierakstā pēcāk var redzēt kā mēs vietām „zāģītī” esam peldējušas – straume, acīm redzot, pavilkusi atpakaļ – citādi es nespēju izskaidrot, kā 1.7km var peldēt stundu divdesmit, turklāt nevarētu teikt, ka jutāmies pārgurušas. Salīdzinājumam, Ķīšezeru pārpeldēju 1h un 7 min, bet kopā peldot – 1h un 26 min.

Ūdens šķiet nedaudz siltāks nekā iepriekš, bet Baiba saka, ka viņai licies aukstāks, viens no organizatoriem teica, ka tajā vietā esot bijuši 12 grādi. Sajūtas ir tāda interesanta lieta – ne vienmēr var paļauties.

Iekāpjot ūdenī kā pirmais orientieris tika paņemta baltā ēkā – bijusī Florli hidroelektrostacija, virziens zināms – detaļas nav svarīgas – tāpat nevar redzēt. Aptuveni fjorda vidū varēja saskatīt oranžu boju un finiša arku, tik nebija īsti skaidrs, kur ir ārā kāpšana, arī par to īpaši nedomāju – nāks tuvāk, sāksim domāt. Vienā brīdī, kad bija nopeldētas aptuveni 2/3 ar Baibu uztaisījām ātro „kopsapulci” un vienojāmies, ka peldam uz oranžajām bojām. Bet visādi citādi – dziļi vientulīgs peldējums, es pat teiktu nedaudz intīms – tu un tavas domas.

Ko tik cilvēks nevar izdomāt stundā divdesmit! Peldot, protams, atceros par medūzām – sāku ar vienu acu kaktiņu meklēt, vai nav tuvumā, fu, neredzu… Pēc brītiņa atceros, ka vakar brīfingā viena meitene minēja par paziņu, kurš pāris dienas iepriekš Norvēģijā noķēris haizivi… tātad, padomāju arī par haizivīm. Labi, ka faktu par vācu tūristi uzzināju tikai atpakaļ braucot – ziņās esot minēts, ka viens vācu tūrists savu sievu „nozūmējis” un līķi iemetis aptuveni tur, kur mēs peldējām pāri. Medūzas, haizivis, līķis – „jaukas” lietas par ko domāt, ne? Ik pa brītiņam iedomājos, ka zem manis ir 400m dziļums, tajā brīdī jūtu, ka kāds nervu gals manī notrīc, tomēr jāsaka, ka esmu iemācījusies šādos brīžos savaldīt savas emocijas, bailes un vienkārši tām neļauties.

Pa vidum vēl arī padungoju kādu dziesmu – te nu visplašākais repertuārs – gan Jumpravas „Peldētājs”, gan Baibas modinātājs ar U2 „Song For Someone”:

You’ve got a face not spoiled by beauty

I have some scars from where I’ve been

You’ve got eyes that can see right through me

You’re not afraid of anything they’ve seen

Kad paceļu galvu no ūdens, lai saprastu kurp jāpeld, repertuārs atkal pamainās. Un tā neskaitāmas reizes. Pa vidum arī veicu savu mantru – skaitu no 1-4 īrieni un tad ieelpa. Piedomāju arī pie roku tehnikas, kāju darbības, sajūtu slīdējumu. Kaut kur pusē jau reāli ir apnicis… kājas salst, rokas arī, jūtu, ka pamazām ķermenis vairs nespēj sevi uzsildīt. Piemetās besis… būtu skriešana, varētu kaut pāriet soļo. Kur tu fjorda vidū pārstāsi peldēt – one way ticket… ne jau uz moon, bet gan dzelmē. Parunājos atkal ar sevi, būtībā jau tas nav dialogs, bet monologs – kad labā smadzeņu puslode skaidro kreisajai: „Visam pienāk gals, arī lielākajiem attālumiem un ilgākajiem peldējumiem, tā ka vico tik tālāk.” Vicoju arī, kur ta’ likšos, bet nu ja tā elektrostacija paliktu lielāka… ne velna. Talkā tiek ņemta atkal dungošana.

Tuvojoties krastam, redzu, ka nāk prāmis. Hmmm… arī tas manu prātu nodarbināja, proti, kā sacensību laikā tiks organizēta prāmju satiksme, kad fjordu grasās pārpeldēt 100 cilvēku, turklāt ne jau vienā laikā. Cik saprotu, Lysefjord sestdienās prāmju satiksme nav liela, bet tomēr. Labāk vienreiz redzēt nekā 100 dzirdēt! Kad prāmis tuvojās, mums netālu blakus peldēja kajaks un arī līgani piebrauca motorlaiva, veidojot tādu kā aizsegu. Motorlaiva piebrauc tik saudzīgi, ka praktiski nekādu viļņu – super, paldies viņiem par to.

Tā nu pārpeldam pāri fjordam. Izkāpšana pa trepītēm pie piestātnes. Pieķeros, hop-hop-ārā – man uzreiz tiek uzmesta sega uz pleciem, lai gan nejūtos pārsalusi. Baiba arī grasās kāpt laukā, bet tieši tajā brīdī viņai sarauj krampi. Mazliet pakustina kājas – atlaiž, arī Baiba veiksmīgi tiek uz sauszemes. Tajā brīdī tiesneši paziņo, ka mēs neesam iekļāvušās kontrollaikā. Nu jā, ap 30min esam pārtērējušas, un tālāk mūs nelaiž. Nav pārsteigums, peldot jutu, ka ilgi peldam. Neskatoties uz to, pie mums pienāk organizators apskauj, apsveic ar padarīto. Tā sirsnīgi un jauki. Apsveicam arī viena otru.

Padzeram silto dzērienu, atbrīvojamies no segām un iebildējamies. Kristaps saka, ka mēs izskatoties daudz labāk par virkni komandām. Meitenes, kas ieņēma 2.vietu, bija divdesmit minūtes pirms mums aizgājušas, bet trīcēdamas, drebēdamas un nespēdamas sasildīties (kur palika pārējās sieviešu komandas, man nav ne jausmas), tāpat arī daudz citu komandu – rokas trīcējušas tā, ka glāzīti nevar noturēt, bet mums nekas. Nedaudz vēsumu jūt, bet tas arī viss. Mazliet žēl, ka netiekam tālāk uz pasaulē garākajām koka kāpnēm izaicināt sevi, jo spēks ir, es nogurumu nejutu nekādu – laikam piedzīvojumu sacensības un ultras ir norūdījušas tik tālu, ka deviņas ar pusi stundas vairs nav arguments. Pirmo reizi nepaspēju kontrollaikā… bet laikam jau arī tas katram ir jāpiedzīvo.

Rockman

Nobeiguma vietā

Ne vienmēr visu izsaka fiziskais spēks – tehnikai ir liela nozīme – akmeņu skriešana būs jātrenē.

Šīs sacensības atmiņā paliks kā ļoti labi noorganizētas ar sirsnīgiem, atvērtiem un jaukiem sportistiem, kā arī asprātīgiem organizatoriem.

Vai man ir žēl 10 mēnešu treniņiem?  Nē! Pēdējā laikā daudz ir runāts par skriešanu prieka pēc. Es arī varu teikt, ka trenējos prieka pēc, tikai katram prieks ir savs. Man prieku rada pats treniņa process un tiekšanās uz mērķi – patīkamais nogurums un labi padarīta darba sajūta pēc treniņa, saplānotā diena.

Vai es ko mainītu treniņu procesā? Diez vai – principā izdarīju 95% no plānotā. Protams, patraucēja kājas trauma, bet tas ir tāds Force majeure savā ziņā.

Vai man ir neliels rūgtums, ka nefinišējām? Protams, būtu stulbi to noliegt sev un citiem, it īpaši, ja tam esmu gatavojusies 10 mēnešus un spēks bija arī turpināt. Palikusi tāda nepadarīta darba sajūta. Bet – kā man tēvs rakstīja – vienmēr nevar uzvarēt. Arī sevi ne. Bet arī šajā aspektā ir pluss – man nav varoņa slinkums un varu gatavoties nākamajai spēku/prāta pārbaudei. Ar varoņa slinkumu būtu kā būtu. Esmu laiska.

Tas viss bija lielisks piedzīvojums – pārpeldēt fjordu pats par sevi jau ir neaizmirstami un iespējams otrreiz mūžā to neizdarīšu. Swimrun bija jauna pieredze, kaut kas pilnīgi nezināms, bet šobrīd esmu tieši par tik bagātāka. Šādas pieredzes noliek arī nedaudz pie vietas un neļauj degunu pārāk augstu celt. Uzskatu, ka priekš sievietes peldu diezgan labi – 1km nedaudz zem 20 min, un OSC personāls pāris reizes mani aizsūtīja peldēt kopā ar Latvijas jauniešu izlasi, bet sacensībās, redzot tos zibens zeļļus (un meitas), sajutos kā piektklasniece vidusskolnieku ballītē.

Swimrun formāts ir super. Disciplīnu maiņa patīkami papildina vienu otru, ļaujot nodarbināt citus muskuļus un atbrīvojot saspringtos. Šeit gribētu iedrošināt citus mācīties peldēt un arī pašiem izmēģināt spēkus šādā disciplīnā, turklāt peldēšana lieliski papildina skriešanu. Man ir sajūta, ka, pateicoties intensīvai peldēšanai, esmu tikusi vaļā no savām ceļu problēmām vai vismaz krietni tās mazinājusi.

Cilvēki. Tas ir atsevišķs un brīnišķīgs stāsts. Pirmkārt, jau komandas biedrene. Esmu lepna – Baiba septembrī vēl īsti nepeldēja kraulā, bet jūlijā nopeldēja ar mani kopā ~ 5.5km – fantastiska apņēmība, uzdrīkstēšanās un darbs. Otrkārt, cilvēki, kas palīdzēja praktiski un padomiem gan treniņprocesā, gan sagādājot dažādas sacensībām nepieciešamās lietas, gan ļaujot patestēt savu ekipējumu. Treškārt, atbalstītāji – tik daudz labu vārdu un atbalsta – personīgi, sociālajos tīklos, e-pastā, sms. Paldies jums visiem!

Un mācība citām reizēm – nepiekrist Matīsa provokācijām. Es tomēr labprātāk klusi izdaru un tikai tad atklājos.

Pirmais nedarbs nu ir beigts, bet jau nākamais tiek steigts /V.Bušs „Makss un Morics”/