Mēneša skrējēja. Englishteacher

Lai arī jūnija mēneša skrējēja saka, ka šī titula iegūšana esot bijis viņas mērķis šim gadam, viņa, iespējams, nenojauš, ka par kandidāti tika aizkulisēs izvirzīta un aprunāta arī jau pērn, kad mūs pārsteidza ar savu pēkšņo un ievērojamo parādīšanos skriešanas sacensībās. Pēc tā tad šī gada sniegums ir tikai likumsakarīgs, bet tāpēc ne mazāk pārsteidzošs. Latvijas čempiones tituli, apdraudēti ilggadīgi rekordi, pjedestāli un citas uzvaras. Un to visu spēj paveikt “ierindas” skolotāja, kas skrien savam priekam. Karīna, novēlam tev nezaudēt skriešanas, darba un citu nozīmīgo lietu prieku un turpināt piepildīt savus mērķus tikpat un vēl veiksmīgāk kā līdz šim. Mēneša skrējēja jūnijā – englishteacher jeb Karīna Helmane.

• englishteacher
• sāka skriet - 28/02/2011
• noskrieti - 27618 km, laiks - 2290:10:05 h
• labākais maratons - 2:36:20 (2019)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 16 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Kārlis Pakārklis par Tevi sarunā teica – tai meitenei Dievs ir visu devis, viņai jāsāk skriet nopietni. Vai Tu jau skrien nopietni?

Tā sajūta, ka kaut kas no augšas jau ir manī ielikts, man arī ir. Ne pirmo reizi dzirdu… Bet katra lieta ir divējāda – no kuras puses paskatās. Skrienu katru dienu ar ļoti retiem izņēmumiem, sacensībās startēju, kaut kādi rezultāti arī ir – it kā jau diezgan nopietni. Bet kā es skrienu? Kā pašai gribas! Kā nu kurā dienā jūtos, cik daudz laika varu veltīt skrējienam. Ļoti maz patiesībā strādāju uz ātrumu – vien retu reizi uzskrienu kādus intervālus. Pēdējo 3 gadu laikā kopš esmu sākusi nopietnāk skriet man ir bijuši vismaz 3 piedāvājumi trenēties „nopietni.” Treneri man ir rakstījuši sociālajos portālos, zvanījuši, uzrunājuši pastarpināti caur kādu citu, bet… saruna nekad tā arī nav izvērsusies tālāk. No vienas puses man vienkārši ir bail. Ja tā paskatās, tad varbūt esmu palaidusi garām 3 lieliskas iespējas. Bet vienmēr mums no kaut kā arī ir jāatsakās, izvēloties kaut ko, un varbūt pat zaudējums būtu lielāks nekā reālais ieguvums. Es tagad tā abstrakti runāju – mēģināšu paskaidrot sīkāk. Es skrienu, jo man patīk skriet, es no tā gūstu pozitīvas emocijas, bet varbūt pavisam citādi būtu, ja kāds man katru dienu norādītu ko, kā un cik daudz skriet. Es baidos pazaudēt savu skriešanas prieku! Jau tagad tas man ir kā sava veida darbs, jo katru dienu cenšos saplānot tā, lai būtu laiks skrējienam. Bet tad vēl kāds skatītos kā es skrienu, man būtu jāatskaitās… Un ko tad, ja ir bijusi traka diena skolā un vairāk kā piecītim man vakarā nav spēka? Bet treniņu plānā stāv, piemēram, 15 km. Es savā ziņā esmu tāda brīvdomātāja, man patīk darīt tā, kā man pašai gribas, negribu kaut ko darīt tikai tāpēc, ka kāds cits teica, ka man tā jādara. Es šobrīd skriešanā esmu daudz sasniegusi ar savu darbu vien, es arī apzinos, ka rezultāti varētu būt vēl labāki, ja man būtu treneris. Taču, ņemot vērā iepriekš minēto, es tad labāk esmu laimīga amatiere ar tādiem rezultātiem, kādi man ir šobrīd, nevis ne tik laimīga profesionāle.

Vai ir bijušas domas par profesionālu vai vismaz pusprofesionālu karjeru skriešanā? Maratonam labākais vecums, ir Daces Linas piemērs, kas pierāda, ka viss ir iespējams.

Atbildot uz šo jautājumu, turpināšu jau iepriekšējo atbildi. Jā, protams, tādas domas ir bijušas. Skatoties uz savu izaugsmi, es domāju, ka varētu arī vēl drusciņ labāk. Bet vai man to vajag? Vai es to gribu vairāk par visu to, kas man ir tagad? Laikam jau nē… Un te galvenais atslēgas vārds ir VESELĪBA, kas mums katram ir tikai viena. Ja grib profesionāli un uz maksimumu trenēties, tad nepietiek ar to uzturu, pie kā esam pieraduši ikdienā. Vajag lietot papildus uzturvielas. Un cik tas ir veselīgi? Varbūt tūlītējais efekts ir pozitīvs – varam skriet ātrāk, trenēties vairāk, taču ilgtermiņā? Šaubos vai tam varam pielikt „+” zīmi. Jau tagad man reizēm šķiet, ka varbūt ir drusku par daudz, ka nevajag tik traki uz visām pusēm skriet. Šobrīd viss ir kārtībā, jūtos labi, bet mēs jau paši parasti nejūtam, ka esam noskrējušies līdz kliņķim, tas nāk tā pēkšņi kā āmura belziens pa pieri – Bāc, vairs nevaru, nav iekšā… Mana draudzene man nesen pateica tādu gudru domu, ko viņai savukārt kādreiz tētis bija teicis: „Fizkultūra ir veselīga, sports – nē.” Pie tās domas tagad cenšos pieturēties, kaut gan par fizkultūrieti pagaidām pavisam noteikti vēl nevēlos un neesmu gatava kļūt. Vēl manī ir pulveris, ko gribas izšaut, un parādīt arī citiem! Vēl otra lieta ir naudas jautājums. Eh, ja kāds man maksātu par to vien, ka es skrienu! Bet sanāk tā, ka pašam sportistam vēl ir jāmaksā, ja viņš grib trenēties. Lai pelnītu naudu ar sportošanu, ir jābūt tiešām izcilam sportistam, un tad tā sportošana ir arī vienīgais darbs. Realitātē mums visiem ir savi darbi, ar kuriem pelnām naudu iztikai, un sportošana ir kā brīvā laika nodarbe – kādam nopietnāka, kādam ne tik nopietna, bet tas jau vairs nav būtiski. Iespējams, es varētu kļūt par izcilu sportisti, ja gribētu, bet te atkal atgriežamies pie jautājuma par veselību… Apburtais loks. Es domāju, ka man vēl pāris gadu jāpaaugas līdz maratona labākajam vecumam, un, protams, nekas nav neiespējams.

Vai kaut teorētiski esi domājusi, ka var būt tāds brīdis, kad esi izvēles priekšā – vēl kādus gadus trenēties vai priekšroku dot ģimenei, darbam? Kāds būtu lēmums?

Ja tā godīgi jāsaka, tad tieši šobrīd ir tas brīdis. Skatoties uz saviem sasniegumiem un panākumiem, man negribas apstāties. Gribas vēl vairāk, labāk, ātrāk. Bet esmu arī īsts ģimenes cilvēks – gribu vīru un bērnus. Darbs? Darbs jau nekur nepazudīs, un ģimene man tāpat vienmēr būs pirmajā vietā. Es ceru, ka esmu laba skolotāja saviem skolēniem, es savu darbu daru no sirds, jo man tas patiešām patīk. Es esmu no tām smaidīgajām skolotājām, ar prieku eju uz stundām, jo man ir visforšākie skolēni! Bet darbs paliek darbs, pēc stundām es gribu nākt mājās, aiziet paskriet, pagatavot vakariņas un varbūt vakarā palasīt kādu grāmatu. Tāpat jau bieži vien vakaros mājās sanāk strādāt, gatavojoties stundām, taisot kontroldarbus vai labojot tos, bet tas tomēr ir savādāk, ja pa vidu var drusku izvēdināt galvu izskrienoties, atslēgties no domām par darbu, koncentrēt savu uzmanību uz kaut ko citu. Tad pēc tam darbi daudz raitāk iet uz priekšu. Lai gan man patīk mans darbs, un tas jau ir ļoti daudz (jo tik daudziem taču riebjas vispār iet uz darbu), tomēr darbā es negribu pazaudēt pati sevi. Man ir svarīgi atvēlēt laiku sev un saviem mīļajiem, dažādām brīvā laika aktivitātēm, lai es atjaunotos un pozitīvi uzlādētos. Ja es pazudīšu darbā, tad es vairs nebūšu tā smaidīgā skolotāja, kas ar prieku dodas uz skolu, un tad jau arī skolēniem būtu pavisam cita attieksme. Nevienam taču nepatīk tās īgnās skolotājas, kuras nekad nesmaida, vienmēr ir dusmīgas vai norūpējušās. Protams, jāprot atrast balanss starp prasīgu, bet tajā pašā laikā pozitīvu skolotāju, ko es vēl mācos, bet es ticu, ka tas nav neiespējami un man izdosies! Kā es saku – kamēr es skrienu, tikmēr viss ir kārtībā. Ja es vairs neskrienu, tad ziniet, ka kaut kas ir ne tā, kā tam vajadzētu būt. Šosezon ļoti uzskatāmi varam redzēt, ka apvienot ģimenes dzīvi un sportošanu absolūti nav neiespējami, ko lieliski parāda Ilona Marhele. Vispār es gribētu ar viņu drusku parunāties… Es arī nepavisam negribētu piemirst par Mātes Dabas netieši uzticētajiem pienākumiem. Tas būtu labs iemesls drusku atvilkt elpu, lai pēc tam ar jaunu sparu varētu desot tālāk.

Es pēc dabas esmu plānotāja – man patīk visu zināt uz priekšu – kas, kur, kad, cikos, kā… Bet visu nevar tā saplānot, dzīve jau pati visu saliek pa plauktiņiem, viss notiek tad, kad tam pienācis īstais laiks.

Kā Tavi skolēni reaģē, ka viņu angļu valodas skolotāja nu ir starp zināmākajām skrējējām Latvijā?

Ir skolēni, kas pēc sacensībām apsveic par iegūtajām vietām, rezultātiem. Reizēm prasa, kad es atkal nākamreiz skriešu, kaut kur startēšu. Jautā par to, cik daudz esmu noskrējusi, piemēram, iepriekšējā dienā. Rakstot piemērus uz tāfeles ļoti bieži izmantoju savu skriešanas pieredzi, un tad viņi parasti jautā, vai tā tiešām esot bijis, vai tā ir taisnība.

Zinu vienu meiteni, ko esmu iedvesmojusi skriet, reizēm sanāk arī kopā paskriet. Forši! Nereti gadās satikt savus skolēnus skrējiena laikā – arī tad sveicināmies, reizēm saņemu uzmundrinājumu, lai izdevies skrējiens! Tad paliek tā priecīgi. Es vispār klusībā ceru, ka ar savu netiešo piemēru parādīšu skolēniem to, ka daudz foršāk ir iziet vakarā laukā paskriet nekā sēdēt mājās pie datora vai veroties savā telefonā. Nav jau arī obligāti jāskrien, der jebkura cita aktīva izkustēšanās – dejošana, treniņi sporta zālē, basketbols, futbols, florbols vai vienkārša pastaiga, citādi nav jau brīnums, ka visi tādi sabozušies – nav jau tiem endorfīniem kur rasties! Katram tikai atliek atrast to sirdij tuvāko un mīļāko nodarbi, un aidā uz priekšu!

Tikai pirms nepilna gada tepat VSK Noskrien portālā bija saruna “Kas ir šī ātrā meitene?“, jo tad par Tevi vēl neviens neko nezināja. Kāds Tev ir bijis šis gads starp pirmo interviju un Mēneša skrējēja kronīti?

Pagājušogad man bija pārsteigums, ka mani kāds vispār pamanījis, jo pašai nemaz nelikās, ka būtu izdarījusi ko tādu ievērības cienīgu un pamanāmu. Bet tas, protams, bija ļoti patīkams mirklis, cēla pašapziņu. Nodomāju – varbūt tas, ko daru, nav nemaz tik maz. Ziemā kā pārsteigums nāca piedāvājums uzstāties Adidas Skriešanas skolā, kas tiek organizēta gatavojoties Rīgas maratonam. Protams, piekritu uzreiz, lai gan joprojām netieku skaidrībā, kā es viņiem acīs iekritu… Cik patīkami bija šogad finišēt godpilnajā 3.vietā, kad finišā sagaidīja pats Aigars Nords, atcerējās, ka biju bijusi pie viņiem ciemos, un uz pjedestāla, spiežot roku, sveica ar vārdiem: „Nu, Karīna, ja tu šitā turpināsi…”.

Vienmēr biju lasījusi Mēneša skrējēju aprakstus un kopš pirmās intervijas pagājušā gada rudenī apņēmos, ka kļūt par Mēneša skrējēju būs mans mērķis nākamgad (šogad). Vienmēr prātoju par to, kas diez man tāds būtu jāizdara (jānoskrien), lai iegūtu kāroto titulu. Tā kā tagad atskatāmies uz jūniju, tad laikam tik tāds nieks kā jālabo Latvijas rekords. It kā jau nav daudz, bet varbūt arī nemaz ne tik maz. Man bija tāds prieks saņemt e-pastu ar sveicienu un jautājumiem, ka tūliņ pat jau bija jāapzvana tuvākie, lai pavēstītu priecīgo vēsti. Citiem varbūt tas šķiet sīkums, viņi jau nezina, kas tas VSK Noskrien par ietekmīgu mafiju ir… Bet man kā sirdī noskrienietei tas ir miljons. Paldies jums visiem!

Ir izdevies sasniegt skriešanā izvirzītos mērķus? Vai starp tiem bija Latvijas čempiones tituli un pjedestāli tik dažādās distancēs?

Ziemā startēju LČ, kur skrēju 1500 m un 3000 m. 3000 m man bija kas jauns, gribēju drusku labāk, bet pirmajai reizei nebija slikts rezultāts 10:12.33. 1500 m labāks starts kā LČ izdevās pēc nedēļas LVS kausa 1.posmā, kur izdevās izskriet PB 4:37.44, kas deva cerības vasarā stadionā izskriet vēl ātrāk. Diemžēl nav sanācis, jo stadions šosezon palicis 2.plāna lomā. Nav vairs tā stadiona ātruma. Augustā gan gribu startēt atkal LČ, bet 1500 m laikam neskriešu, jo negribas noskriet tikai tāpēc, ka varu to noskriet, gribas noskriet labi. Pagaidām plānoju startēt 3000 m un 5000 m disciplīnās – jāskatās, kā varēs savienot, varbūt startēšu tikai vienā no tām.

Tālāk nāca Rīga – Valmiera, ko gribēju noskriet, bet diemžēl izdevās tikai pieveikt, bet līdz galam vismaz tiku. Bet tajā nedēļā, veiksmīgi saplānojot, izdevās noskriet 151 km, par ko tiku pie nozīmītes. Prieks! Tad pavisam negaidīti nāca čempiones tituls 10 km distancē. Izskrēju PB, bet tagad zinu, ka varu vēl ātrāk. Paldies te jāsaka Sportland/Nike komandai par piedāvājumu startēt Skrien Latvija skriešanas seriālā, pārstāvot viņu komandu. Pati nebūtu startējusi vispār, līdz ar to arī nebūtu čempiones titula. Par savu šībrīža lielāko sasniegumu uzskatu šī gada Rīgas maratonu, kur pusmaratona distancē izdevās izcīnīt 3.vietu. Mērķis bija izskriet PB, kas arī izdevās 1:24.14, bet es pat nesapņoju par pjedestālu. Abu kombinācija šāda līmeņa sacensībās jau man lika justies kā uzvarētājai.

50 km distance man laikam bija prātā jau no pagājušā gada maratona skriešanas. Prātoju, vai varētu iekļauties 4 h. Visu laiku sev teicu, ka šogad gan vēl neskriešu, jo pārāk daudz sacensību jau, negribējās pārpūlēties. Bet tad ieraudzīju tos normatīvus uz PČ, un sapratu, ka vienkārši gribu pati sevi pārbaudīt – varu es to vai nē. Turklāt šobrīd man labākā sportiskā forma, kāda jebkad bijusi. Kad tad, ja ne tagad? Pieteicos. Tad vēl 50 reizes paspēju pārdomāt, ka varbūt labāk tomēr nevajag, un tad atkal, ka tomēr gribas. No sākuma dusmojos uz Matīsu par to rakstu lsm.lv, jo es negribēju ar to plātīties, tas bija man pašai, nevienam citam par to nebija jāzina… Patiesībā tajā brīdī es biju izlēmusi tomēr nebraukt, bet pēc tāda raksta vairs nevarēju mest plinti krūmos. Ja nu tur kāds sēž?

Viss, kas mani interesēja skrējiena laikā, bija mans vidējais temps uz kilometru, uz konkurentēm neskatījos. Zināju, cik ātri man jāskrien, lai izpildītu normatīvu. Vispār biju domājusi, ka varētu izpildīt B, ja labi skrietos, bet tā kā 24 reizes sanāca skriet nelielā kalnā, kad temps kritās, tad tomēr izdevās tikai C, bet arī labi. Laikapstākļi arī bija pateicīgi, jo apmācās un saule nekarsēja. Lietus arī sākās tikai vēlāk, kad biju jau finišējusi. Tagad jāsaka paldies Matīsam par paskubināšanu, jo citādi tituls ietu secen. Man jau šķiet, ka īsti nevainīgi tas nebija, tas bija ar nodomu, bet ko lai saka – izdevās! Un īstenībā vairāk par normatīva izpildīšanu mani priecē fakts, ka tagad esmu Latvijas rekordiste 50 km distancē. Gan jau kāds mani arī pārspēs, bet vismaz kādu laiku būšu bijusi šajā godā. Būs ko pastāstīt bērniem un mazbērniem. (Lai arī kā negribētos, mums nāksies Karīnu apbēdināt, “atņemot” rekordistes titulu, jo mūsu statistikas zinātāji un vācēji ir uzgājuši informāciju, kas liecina, ka tālajā 1999.gadā Anita Liepiņa 50 km esot skrējusi par pāris minūtēm ātrāk kā tas Karīnai izdevās šogad Višķos. Lai nu kā, tas nemazina Karīnas snieguma nozīmīgumu – viņa nopietni apdraudējusi 16 gadus senu olimpietes uzrādītu rezultātu un ir otra ātrākā zināmā 50 km skrējēja Latvijā kā arī 2015.gada Latvijas čempione 50 km skriešanā – red.) 

Vēl šogad gribas pacīnīties par Stirnubuka kopvērtējumu, kā arī ir viens mazs sapnītis par maratonu rudenī. Pagājušogad izdevās noskriet vairāk nekā 3000 km gada laikā, tad domāju, ka 4000 km ir nereāli, bet šogad esmu tik cītīgi skrējusi, ka pēc pusgada atskaites līdz 2000 km pietrūka vien nepilnu 100 km. Parasti gada pirmā puse ir ražīgāka, diez vai izdosies tādu apjomu noturēt līdz gada beigām, jo pamatīgu robu iegriež tumšais novembris un decembris, bet līdz 3500 km gan varētu aizskriet, par ko gan nozīmīti nedabūšu, bet arī būs labi.

Šogad Tavā ēdienkartē parādījušās ultras. Rīga – Valmiera, LČ 50 kilometros Višķos. Emocijas, pirmā pieredze? Turpināsi?

Jau pagājušogad lasīju rakstus par Rīga – Valmiera, un man radās tāda doma, ka es arī gribētu pamēģināt. Cik tad grūti varētu būt noskriet 5 pusmaratonus? Ai, kā es kļūdījos, bet nekas – arī tāda pieredze ir vajadzīga. Jau no paša sākuma zināju, ka negribēšu naktī viena klunkurēt pa šosejas malu, tāpēc vēl pirms pieteikšanās sarunāju ar draudzeni Ingūnu, ka viņa mani pavadīs uz velo. Ja viņa man būtu atteikusi, tad droši vien es nemaz nestartētu, ja nu vienīgi neatrastu kādu citu ceļabiedru. Zināja tikai tuvākie, bet jo tuvāk nāca noliktais datums, jo vairāk kādam gribējās pastāstīt, dalīties savā gaidīšanas priekā. Kas par kļūdu… Viens pēc otra visi mani metās atrunāt, teica, ka man jau nu to nevajagot darīt. Tagad jau es zinu, ka viņiem visiem bija taisnība, tomēr gatavošanās procesā taču neviens negrib dzirdēt nopēlumu un noniecinājumu… Tā nu es centos norobežoties no negatīvā, lieki muti vairs nevirināju, jo biju jau pietiekoši dzirdējusi. Pozitīvu lādiņu un iedrošinājumu šajā sakarā guvu Adidas skriešanas skolā, kad Uldis Pāvuls stāstīja, kā visi centušies viņu atrunāt no skriešanas gar jūras krastu vairāk kā 500 km garumā. Tad es arī sapratu, ka par savām iecerēm un mērķiem labāk skaļi nerunāt, labāk lai tie citi brīnās pēc tam, kad es esmu to izdarījusi. Gribēju cītīgi trenēties, bet tas viss palika manos plānos, kas netika realizēti. Vienīgais garais treniņskrējiens bija apkārt Engures ezeram 60 km garumā, bet tas arī viss. Pēc tā skrējiena es domāju – kā es pēc 3 nedēļām skriešu no Rīgas uz Valmieru, ja jau tagad jūtos kā pēc smaga kautiņa? Bet atjaunošanās bija pārsteidzoši ātra, ka jau pēc pāris dienām teju nekādu seku (nogurumu kājās) nemanīju, tāpēc skats uz dzīvi sāka rādīties drusku cerīgāks. Labi, ka Signis Facebook lika visādas bildes ar to, ko ņems līdzi ceļā uz Valmieru, tad nu arī es nopirku vienu paciņu ibumetīna, īsti gan nesapratu kāpēc. Tikai esot universitātē pēc numuru saņemšanas, sapratu, cik patiesībā nesagatavojusies esmu. Negribēju ne ar vienu runāt, jo pēc katras vārdu pārmijas atklājās arvien vairāk lietu, par ko es vispār nebiju iedomājusies. Otri apavi Tev ir līdzi? Nē, tikai vēl viens pāris zeķīšu… Želejas, magnijs? Nē, kas tas tāds? Man ir karstmaizes un brūniņi… Sajutos kā pilnīga nūģe, ne tur patrāpījusies. Bet bija jau par vēlu atkāpties, bija jāiet uz priekšu ar to, kas nu tajā somā bija salikts. Manas pašas pirmās prognozes par skrējienu bija, ka varētu to pieveikt 10 h, jo pusmaratons divās stundās – tas jau būtu diezgan lēni man. Tad palasoties tālāk tomēr nospraudu drusku reālāku mērķi – 12 h, ko man tomēr beigās neizdevās izpildīt.

Skrējiens iesākās labi, nekāda vaina. Ingūna vai nu cieši aizmugurē vai blakus, paņemu no groziņa ūdeni, kad gribu padzerties. Bet, kad pēc apmēram noskrieta maratona man izbeidzās abas kājas (labajai celis un kreisajai cirksnis), metu visus mērķus pie malas un sapratu, ka vienkārši jātiek līdz galam, jo otrreiz dzīvē diez vai vēl šo gribēšu. Biju jau kādus 10 km gājusi vien, kad mani drusku reanimēja Rimanta atbalsta komanda, paldies viņiem par to. Tālāk varēju vismaz pa pusei skriet, pa pusei iet. Vēl tiku pie siltas auzu putras ar ievārījumu brokastīs, vispār kaifs. No rīta vēl satiku kolēģi, kurš busiņā kopā arī ar dažiem maniem skolēniem devās uz lidmodelistu sacensībām. Uzpīpināja, pamāja, pateica, ka esmu labākā… Tajā brīdī es galīgi tā nejutos, bet tik ļoti vajadzīgo pozitīvisma devu pavisam noteikti es saņēmu. Kad busiņš aizbrauca tālāk, es tā nopriecājos, ka tajā brīdī vismaz biju centusies skriet un nebiju pārgājusi atkal soļos – citādi jau nu galīgi izblamētos. Emocionālākais brīdis skrējiena laikā bija pēc pēdējā KP, kad es pat uzskrēju tajā kalnā, un drīz pēc tam satiku Gunu. Es zināju, ka viņa jau sen man garām aizskrējusi, tāpēc tagad brīnījos, ka viņu satieku. [Pirmoreiz tikāmies skrējienā apkārt Engures ezeram, un viņa pret mani bija tik mīļa… Tad kad biju tuvu izmisumam un jau pāris asaras bija paspējušas nobirt, jo izrādījās, ka biju noskrējusi kādus 2 liekus kilometrus (un tuvu pie 50 noskrietiem kilometriem tas jau liekas vismaz 10 reižu vairāk), viņa mani uzrunāja, pat piedāvāja ēst un dzert, un mans izmisums pārgāja. Tajā brīdī viņa mani izglāba…] … un tad es gribēju izglābt viņu. Paņēmu aiz rokas, un skrēju, tad kādu gabaliņu vēl paskrējām kopā. Tajā brīdī es cerēju, ka kaut nedaudz esmu atdevusi atpakaļ…

Vislabākā skrējiena atziņa – par visiem 100% pārliecinājos, ka esmu izraudzījusies sev īsto ceļabiedru šim gabalam. Kā? Jau ieskrienot Valmierā, mums abām pievienojās 2 čaļi uz velo, un Ansis drīz pēc tam pievienojās man blakus skriešus. Un tad viņš man pajautāja: Varbūt pietiek? Izstājies? Un tad es to sapratu… Visa skrējiena laikā Ingūna ne reizi man pat nepiedāvāja šādu opciju, lai gan grūti bija mums abām. Mums bija jātiek līdz tam Kliņķim, un mēs to izdarījām! Paldies arī Danai, kas pēc tam izmaksāja mums abām siltas pusdienas kādā kafejnīcā – labi un garšīgi paēst pēc šāda piedzīvojuma ir zelta vērtē. Tagad gaidu iespēju atlīdzināt. Pēc tam jau sāku domāt, ka tomēr varētu varbūt vēl kādreiz mēģināt, bet tikai tad, ja būšu tam trenējusies. To, ka tikt līdz galam es varu, es tagad zinu, varbūt kādreiz es to izdarīšu arī ātrāk nekā man izdevās pirmajā piegājienā. Laiks rādīs. Un vēl es sapratu, ka šī tomēr ir baigā sevis mocīšana. Man vēl laikam ir palaimējies, ka pēc tādas ultras relatīvi tiku sveikā cauri bez baigajām traumām un veselības problēmām. Es gribēju pamēģināt, es to izdarīju, bet es arī sapratu, ka tas nav īsti man domāts. Kamēr vēl varu paskriet ātri, tikmēr man vēl nevajag sevi mocīt lēni un ilgi. Ja godīgi, tad 50 km par īstu ultru neuzskatu, jo kas tad ir vairs tie 8 km, kad maratons jau pieveikts? Nieks! Te gan man gribētos teikt, ka šis nebija mans pirmais un vienīgais 50 km skrējiens, domāju, ka ir vēl vieta izaugsmei, tikai jāskrien un jātrenējas.

No Tevis izstaro milzīgs pozitīvisms. Kur pati smelies enerģiju? Kādai atpūtai dod priekšroku?

Jau sen par sevi smejoties saku, ka jau savos 20 gados esmu kā ome – man patīk lasīt grāmatas un tumšajā rudens – ziemas sezonā labprāt adu. Vasaras sezonā patīk izbraukt ar velo, ja to var apvienot ar dienu pie jūras ar saules un ūdens peldēm, tad vispār ir laime pilnīga. Ziemā reizēm aizeju paslidot, bet vairāk par visu man patīk šļūkt no kalnā lejā uz plēves. Vasarā var izmest kādu līkumiņu ar laivu ezerā. Ļoti patīk darboties virtuvē, vistuvāk pie sirds iet dažādu kūku un keksiņu cepšana, saldo ēdienu gatavošana. Reizēm sanākam ar draugiem uz spēļu vakariem – tad tiek celts galdā Scrabble, Domino, Uno un vecais labais krievu laiku Loto, kam asumiņu piešķir spēlēšana uz naudu (nē, es neesmu no azartspēlēm atkarīgā, kas skolēnu ekskursiju naudu notriec automātos). Nereti aizbraucam ciemos uz manām mājām, tur ar brāļiem var uzspēlēt kādu sporta spēli, laukos apvienojam talkošanu ar gaļas cepšanu. Aizbraukt uz Stinubuku – tās ir labas brīvdienas.

Novēlējums mūsu kluba biedriem.

Mēs vieni paši neesam nekas bez tiem cilvēkiem, kas mums ir apkārt cieši blakus. Es mums visiem gribu novēlēt apkārt tādus cilvēkus, kas mūs iedrošina un atbalsta, ir vienkārši kopā ar mums, ļauj sapņot lielus sapņus, un, tos piepildot, pacelties spārnos!

Paldies ģimenei un draugiem, it sevišķi Katrīnai, kas vienmēr tur īkšķus, kamēr es skrienu. Ir tik patīkami, ka zini, ka pēc katra skrējiena sacensībās ir cilvēki, kas gaida īsziņu vai zvanu, kurā pavēstīšu, kā man būs gājis.

Paldies manam Artūram, kurš neatteica man 22.jūnija vakarā braukt 300 km uz Višķiem, Līgo svētku rītā nenogurdams vidēji ik pēc 9 minūtēm man pasniedza vai nu ūdeni, vai sporta dzērienu, kādu želeju (tagad es zinu, kas tas tāds ir, un ko man tas dod) vai enerģijas šotiņu, tā ka pašam nemaz nebija laiks brokastis paēst un pēc tam vēl stūrēja atpakaļ tos pašus 300 km. Puse manu panākumu ir Tavi! Paldies!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.