“Es negribu izlikties par filozofi, taču mums ir dota tikai viena dzīve, un mums tā ir jāizlieto labākajā no iespējamajiem veidiem. Man skriešana ir tieši šāds veids.” – tā pēc finiša un 1. vietas iegūšanas sieviešu konkurencē ar laiku 7:07:03 pagājušā gada DXT kalnu skrējiena sacensībās sacīja smaidīgā Federika Boifava. Šogad Federika uzvarēja ne tikai sieviešu ieskaitē, bet arī absolūtajā vērtējumā ar laiku 06:48:30, turklāt tuvāko sekotāju 53 km garajā kalnu treilā apsteidzot vairāk nekā par 8 minūtēm.
Dolomiti Extreme Trail (DXT), šķiet, nav starp pasaules zināmākajiem kalnu treiliem. Informācijas internetā par šo skrējienu nav daudz. Kaut arī DXT mājas lapā redzams, ka par veiksmīgu dalību sacensībās (iekļaujoties 13h) iespējams iegūt 2 UTMB punktus, tomēr pašā UTMB kvalifikācijas skrējienu sarakstā DXT šogad atrast nav iespējams. Arī mēs paši par šo skrējienu esam uzzinājuši no draugiem, kuru draugi šeit skrējuši pagājušajā gadā. Informācijas trūkums kņudina iztēli, taču nedaudzie redzētie video materiāli bez lielas šaubīšanās liek pieņemt lēmumu, ka par mūsu pirmo kalnu treilu jākļūst tieši DXT.
Lēmumu par dalību šajā skrējienā pieņēmām jau pagājušā gada rudenī, jo pa šo laiku jāpagūst gan satrenēties, gan visādi citādi tam sagatavoties. Tiklīdz reģistrācija novembra beigās ir atvērta, uzreiz piesakāmies – kā nekā vecā labā stratēģija – agra reģistrācija plus atbilstoši treniņi – vēl nekad nav pievīlusi. Dalība garajā distancē (53km) šajā skrējienā maksā 74,77 EUR, bet īsajā (20km) – 23,91 EUR. Ap šo laiku aiz muguras ir arī pirmais SKM, līdz ar to parādījusies zināma pārliecība, ka arī DXT varētu būt pa zobam, kaut arī tagad varu atzīt, ka tobrīd DXT sagaidāmie 3800 augstuma metri man neizteica pilnīgi neko, vien blāvu nojausmu, ka “varētu būt grūti”.
Pirmais īstais “grūtums” piemeklē, ierodoties kalnos un ieraugot to masīvās sienas. Tikai šajā brīdī īsti saprotu, uz kādu pasākumu esmu ieradies. Kaut arī treniņi Siguldā, gatavojoties šim treilam, ir sākti jau no marta, garākajā pat sakrājot 40 kilometrus, šeit, starp kalnu virsotnēm, tam visam šķiet zūd jebkāda nozīme. Augstu virs galvas ir redzams sniegs un skaidri izteikta līnija, aiz kuras nav atrodami pat sīkstākie augi. Skatoties šajā ainavā, ir pavisam grūti iedomāties sevi pārvaram kaut daļu no paredzamajām grūtībām.
Mūsu skrējēju komandā esam pieci latvieši. Mēs ar Ati esam pieteikušies 53 km distancei, savukārt Māra, Agnese un Anrijs šoreiz gatavojas skriet 20 km treilu. Zinām, ka pieteikumu sarakstā ir vēl 2 skrējēji no Latvijas, taču pagaidām Forno di Zoldo pilsētiņā nevienu no viņiem nesastopam. Savā mājvietā esam ieradušies 2 dienas pirms starta, lai mēģinātu aklimatizēties, ko arī darām, veicot nelielu izlūkekspedīciju pa kalniem. Jāatzīst, ka šāds kāpiens patiešām ir noderīgs, jo, virzoties augstāk un augstāk, skābekļa trūkums liek sevi manīt. Negribas ticēt, ka viens šāds kāpiens dos lielu labumu rītdienas startam, taču tas ir minimums, ko šajā brīdī iespējams paveikt. Kopumā vispār kopš ierašanās šeit man ir ieslēgusies savdabīga “izdzīvošanas” domāšana jeb, precīzāk sakot, tāds kā jocīgs nedomāšanas stāvoklis. It kā instinktīvi zinot, ka domas šoreiz nebūs labākais sabiedrotais, ķermenis ir pārslēdzies uz kaut kādu citu, vārdā nenosaucamu frekvenci.
Uz šī viļņa un ar neskaidriem sapņiem par kalniem arī mostos sacensību rītā. Agrais starts ir paredzēts jau 5:30, tāpēc ap pieciem jau ripojam ārā no savas naktsmītnes. Kad pietuvojamies sacensību starta arkai, pilsētiņu nevar ne pazīt. Pēkšņi nez no kurienes tās centrs ir piepildīts ar “kiborgiem” un “monstriem”. Lielu konkurenci, šķiet, šoreiz vietējiem kalniešiem sastādīt nevarēsim, taču tas mums neliedz uztaisīt dažas brašas pirmsstarta bildes. Uzmundrinājumu gan skrējiena favorītiem, gan visiem pārējiem sniedz augstu gaisā riņķojošais helihopters un dramatiskā pirmsstarta mūzika. Pūlis lēnām elektrizējas starta gaidās. Šajā juceklī Atis ir atradis Daci, vēl vienu latvieti, kura skries 53 km garo distanci. Ātri iepazīstamies un apmaināmies ar līdzšinējo skriešanas pieredzi, novēlam veiksmi un skrējiens ir sācies!
Pavisam nelielu gabaliņu ceļš ir līdzens, bet jau pavisam drīz sākas slīps kāpums. Pēc kāda laika nolemju iemest aci skrējiena “špikerī”, lai saprastu, cik ilgi kāpums vēl turpināsies. Tas, ko tur ieraugu, liek lapiņu turēt neaiztiktu vēl ilgi. Vien piefiksēju, ka pirmais visai stāvais etaps stiepjas teju 10 km garumā. Slēdzu iekšā “izdzīvošanas režīmu” un turpinu kustēt uz priekšu. Kad pirmā virsotne sasniegta, skatam paveras burvīgs Itālijas Alpu rīts. Nopriecājos, ka bildes esmu sataisījis iepriekšējā dienā. Stāties nost neiedrošinos, jo vēl nav radusies ne mazākā nojausma par iespējām iekļauties kontrollaikā, savukārt blenšana apkārt, skrienot pa tik šaurām, slidenām un akmeņainām taciņām, var beigties ar pamatīgu kritienu.
Pēc pirmās virsotnes trase dod nelielu atelpas brīdi. Noignorēju pirmo dzirdināšanas punktu un skrienu tālāk – pretī otrajam no trijiem lielākajiem šodienas kāpumiem. Šeit pavisam īsā ceļa sprīdī no 1580 m jātiek līdz 2050 m augstumam. Skriet šeit nav iespējams, bet kāpšana nav mana stiprā puse. Iepriekšējos kilometros apdzītie dalībnieki masīvi plūst garām. Vienīgais, kas atliek – lēnām turpināt virzīties uz augšu. Kad virsotne sasniegta, gandrīz vienīgais, kas motivē kustēt uz priekšu – lejā esošais dzirdināšanas punkts un doma, ka nākamā (bet nu jau 2380 m augstā) virsotne 25. kilometrā ir pēdējais lielais kalns, kas šodien jāpieveic. Kā vēlāk izrādās, šāda doma ir absolūti iluzora, jo kāpuma metru summu tas, protams, nekādi neiespaido. Matemātika ir pat vēl skarbāka – krietna daļa spēku jau izsūkti vēl pirms skrējiena vidusdaļas sasniegšanas.
Izrādās tikai šajā brīdī treils tā īsti sākas, jo, ja skrējējiem saskaņā ar nolikumu turpmākajos punktos, kuri ierīkoti 29., 37. un 45. kilometrā, neizdodas ierasties noteiktajā laikā, tad dalībnieki tiek “noņemti no trases”. Neesmu pārregulējis pulksteni uz Itālijas laiku tāpēc visu laiku galvā nākas kalkulēt, vai esmu pietiekami ātrs. Nedaudz nervozu dara arī tas, ka tikšana lejā no virsotnes nenotiek nemaz tik raiti, vēl joprojām dalībnieki turas kopā lielās grupās un nav pietiekami izklīduši, lai pie trosēm bīstamākajās nolaišanās vietās nerastos rindas. Pamanu arī, ka mans Suunto kilometrus skaita citādāk, nekā tas redzams uz dažām trases atzīmēm. Tas viss kopā rada zināmu stresu, jo nepavisam nav skaidrs, cik laika vēl būs nepieciešams līdz oficiālās 29. km atzīmes sasniegšanai. Kad tas izdarīts, kļūdaini nospriežu, ka turpmākajam ceļam vajadzētu būt vieglākam, jo arī nākamajos divos punktos iekļaujos ar grūtībām.
45. kilometrs daudziem skrējējiem izrādās īstais uzvaras punkts, jo pēc tam līdz finišam pa stāvo serpentīnu, kurš aizņem lielāko daļu no atlikušajiem 8 km, iespējams ja ne “norāpot”, tad vismaz “noripot”, vairs neuztraucoties par to, vai būs iespējams tikt līdz finišam organizatoru noteiktajās 13 stundās. Šeit satieku divus vīrus, kuri no pārslodzes vemj. Pašam tik grūti gan nav, taču izjūtas spēju saprast ļoti labi. Gan viņi, gan es tikko kā caur adatas aci esam nopelnījuši tiesības finišēt nevis mīlīgajā Alpu pļaviņā, kura tā vien aicina laiski atlaisties siltajā zālē, bet gan pie Pieves baznīciņas, kur ierīkots īstais sacensību finišs. Tiesa, baznīcas kliņķi praktiskie itāļi liek mierā. Un arī medaļu vietā tiem, kuri finišējuši, tiek nevis apaļš rimbulis kaklā, bet jauni treila apavi. Tomēr vislielākais prieks finišā par sagaidītājiem, kā arī lepnums par mūsu pašu komandas personīgo “monstru”, jo Atis ir finišējis ar ļoti augstvērtīgu rezultātu – 08:47:37, kas viņam dod 61. vietu kopvērtējumā.
Kaut arī šeit esmu centies aprakstīt visu kaut cik loģiskā secībā, lielākā daļa atmiņu no šī treila ir nesistematizējamas un grūti atstāstāmas. Galvenokārt, domājot par šo skrējienu, acu priekšā pazib atsevišķi, savstarpēji nesaistīti notikumi – govis ar zvaniem kaklā, kuras aizņēmušas visu taku un neizpratnē noraugās uz steidzīgiem, nez no kurienes atskrējušiem cilvēkiem, ledus auksti strauti, kuriem jātiek pāri, draudīgās Čivetas kalna klintis un plašās ielejas. Pat skatoties pasākuma video reportāžu, brīžiem šķiet, ka tas drīzāk bijis kāds tāls un nereāls sapnis, nevis garākais un smagākais treils, kādā līdz šim sanācis piedalīties.
Video avots: http://www.telebelluno.it/wp/25677
Ahh, kāds skaistums! Šo skrējienu es ar kādreiz gribētu, ļoti kārdinošs izskatās.
Apsveicu ar piedzīvojumu un finišu!
Paldies! Tiešām noderīgi, ka tiekam iepazīstināti arī ar mazāk (?) slaveniem kalnu treiliem.
Pretrunīgas sajūtas gan par šādiem ekstrēmiem … hmm, tiešām skrējieniem? Varbūt līderi skrien, bet man tur sanāktu, visticamāk, tikai lēna un bailīga taustīšanās :) Kaut kā vairāk gribas pa kalnu takām iet/kāpt un baudīt ainavu bez stresa, nevis sacensties ar pulksteni. Lai skriešanai paliek līdzenākas vietas, kur to tiešām var darīt pēc sirds patikas :)
[Vispār, aizņēmos šo domu no Vizbulītes, tik negribas meklēt, kur viņa nesen līdzīgi rakstīja.]
Ja nu par UTMB punktiem, tad gan jau vēl ieliks sarakstā arī DXT. Palaikam tādas aizķeršanās notiek, kā izskatās… Martā arī visai slavenais Transgrancanaria pasākums līdz pat tā startam nebija atrodams starp kvalifikācijas mačiem. Tagad ir.
Anduli, tad aizbrauc kaut kur uz Tatriem vienkārši pa kalnu marķētajām takām pastaigāties. Dzīvošana Slovākijā ir pietiekami lēta. Bez skatu (un alus) baudīšanas varēsi arī pamēģināt, kā ir skriet pa tiem akmeņiem.
Vēl viens apraksts par DXT: https://www.facebook.com/notes/926751447387215/
Rasel, esmu pa Tatriem kādreiz staigājis, tāpēc jau te izrunājos :)
Jā – pa Zemajiem T. arī tiek rīkota ultriņa (vai pat vairākas?)… Cik atceros, pa šo korīti gan varētu paskraidīt. Vietām…
1. Piesienoties GunaO: tas apraksts, diemžēl, pieejams tikai ĢīmjuGrāmatas feisiem ;)[Tagad var lasīt visi! Labs!! – novērojums 4.12.2015.]
2. Piesienoties fantastiskajai uzvarētājai Federikai: “…mums ir dota tikai viena dzīve” – hmm, kā to var tik droši zināt? ;)
Bet nu labi – tam, ka tā “jāizlieto labākajā no iespējamajiem veidiem“, gan ir grūti iebilst :)
3. Papildinot autoru: vērts atzīmēt kaimiņu – 5. vietas ieguvēju Jonas Zakaiti. Jāteic, lietuvieši 53 km distancē bijuši labi pārstāvēti.. citiem gan tik ievērojami rezultāti nav.
Paldies, meža bite! Paldies arī Andulim par papildinošo info!
Šķiet, ka šī grupa vairākas reizes manīta Siguldas kalnos, tagad zinu, kam gatavojās. :) Izskatās, ka bijis interesants pasākums. :)