Kā atsākt skriešanu pēc slimības vai traumas? 

Pēc fiziskas traumas galvenais uzsvars, atgriežoties pie skriešanas, ir jāliek uz to, lai traumētā vieta netiek traumēta no jauna. Lielākais risks ir tas, ka organisms ir atpūties, un reizēm enerģija atsākt skriešanu ir pārāk liela, līdz ar to strauji tiek uzlikta pārāk liela slodze novājinātajai ķermeņa daļai, un risks atgūt traumu krietni palielinās. Nedaudz citādāk ir pēc slimošanas ar gripu vai kādu citu tamlīdzīgu saslimšanu, kas atstāj iespaidu uz visu ķermeni, jo tad jau viss organisms ir vairāk vai mazāk novārdzināts, un tik lielas enerģijas mesties skriešanā bieži nemaz nav. Taču arī tad, kad redzamākie slimības simptomi ir pazuduši, tas nenozīmē, ka organisms jau ir pavisam vesels, un ir tikai normāli, ka vēl vairākas dienas pēc slimošanas saglabājas nogurums, skrienot trūkst spēka vai ir paaugstināts pulss. Līdz ar to pēc tādām slimošanas reizēm, ja kārtīgi ieklausās organisma signālos, ir vieglāk sevi nepārpūlēt, kā tas varētu būt pēc fiziskām traumām, jo ķermenis pats “saka”, ka viņam vēl kārtīga skriešana ir par grūtu. 

Neskatoties uz to, vai skriešana tiek atsākta pēc slimošanas vai kādas traumas, jebkurā gadījumā atgriezties pie ierastā skriešanas režīma vajadzētu pakāpeniski. Nevajadzētu  censties uzreiz pirmajā dienā atsākt skriet it kā slimošanas pauzes nemaz nebūtu bijis, savukārt pats sliktākais – mēģināt “iedzīt” nokavētos treniņus. Kā labs likums atsākšanai pēc slimošanas pauzes ir vismaz vienu vai divas dienas par katru dienu, kas slimošanas dēļ izlaista, aizvadīt ar samazinātu skriešanas slodzi, proti, pāris dienas skriet lēnāk un mazāk (teiksim, sākt ar 50% no ierastās distances) nekā ierasts, un skriešanas apjomu un intensitāti šajās dienās  palielināt pakāpeniski. Varētu pat teikt, ka ir pat labi, ja pulss pēc slimošanas ir pieaudzis, jo tad ir ļoti uzskatāms parametrs, pēc kura organisma atjaunošanos un treniņu intensitāti uzraudzīt. Turpinot pieturēties pie ierastā treniņu pulsa (un nevis pie ierastā tempa), skriešanas temps noteikti būs zemāks, taču  tas pakāpeniski atgriezīsies ierastajā līmenī, un līdz ar to arī atgriešanās normālā skriešanas režīmā būs notikusi gana pakāpeniski. Un galu galā nedrīkst aizmirst, ka nekad par ļaunu nenāks paņemt arī kādu papildu brīvdienu, ja organisms dod mājienus, ka pavisam vesels tas nav – labāk izlaist vienu papildus skriešanas dienu sākumā, nekā novājināto organismu iedzīt vēl lielākā bedrē, un pēc tam var nākties izlaist veselu nedēļu.