42 km mucā jeb MARATHON DU MEDOC

Kopš esmu cieši saistīts ar gardēžu pasauli, esmu sācis darīt daudzas jo daudzas jaunas lietas. Kopumā esmu ievērojis, ka cilvēki, kam patīk labas lietas gastronomijas pasaulē – ir aktīvi un visu pamēģināt griboši cilvēki. Tā arī es aptuveni pirms gada izlēmu, ka man jāgatavojas maratonam. Kaut arī es kā sportists būdams (esmu trenējies basketbolā, kuru joprojām aktīvi spēlēju, un šobrīd vēl hokeju) man, protams, vienmēr ir gribējies noskriet maratonu. Tā teikt, gribās būt to izdarījušam. Taču kopš esmu saistīts ar franšīzes delikatešu veikalu Vom Fass, maratons ir burtiski man pienācis klāt. Proti, Vācijas Vom Fass dibinātāji izrādās ir lieli skrējēji jau gadu desmitiem. Mārketinga vadošais cilvēks Christoph Heidt ir ne tikai maratonists, bet pat pusprofesionālis, kas maratonu skrien 2h 29min.

Vācieši mani mudināja un visādi stāstīja par kaifu, kāds rodas skrienot. Tā teikt – par maratonu priekšā un par maratonu no aizmugures. Un, protams, kā galveno minot – katru gadu septembrī Francijā Bordo (Bordeaux) provincē notiek maratons, kurā skrējiena laikā dod vīnu. Ar šādu informāciju man pietika pieņemt lēmumu. Tā es vīna iedvesmots, ekipējies ar desmitiem padomu, kā labāk gatavoties, uzsāku savus treniņus. Laiks ir dārgs un man tas ir jādala ar daudziem un daudzās frontēs, tad nolēmu skriet agros rītos – pirms citi vēl mostas. Šādai rīta skriešanai (vēlākais 7:00 sākt skriet) ir vēl ari citas priekšrocības, īpaši ja dzīvo Rīgas centrā:  auto satiksme ir vēl diezgan maza, un var šķērsot ielas neapstājoties arī pie sarkanās gaismas, tiek iegūts ārkārtīgs spirgtums, kas dod enerģiju visai dienai. Labsajūta ir perfekta.

Šādā veidā uzsāku savus treniņus oktobrī un skrēju praktiski katru otro dienu 5-8km. Notrenējos visu ziemu, neskatoties uz lietu, sniegu, salu vai slinkumu. Trenējoties man bija nosprausts mērķis – piedalīties Nordea Rīgas maratonā un skriet pusi no distances. Parasti jau tā arī ir notiek pēc ļoti labi sabalansēts plāna – pusgada treniņi ļauj mierīgi noskriet pusmaratonu. To arī nepaveicu nekādā superātrumā – 1h 47min. Tomēr jāatzīst, ka bija grūti un muskuļi pēc skrējiena sāpēja vēl veselu nedēļu. Un vispār, man nepatika Rīgā skriet, jo baigie bari šauros celiņos ar samudrītu trasi. Nezinu, vai nākošreiz pat skrietu..

Noskrējis pusmaratonu, izjuzdams skriešanas sūrumu, es tikai tad apjautu, ka priekšā smagākais gatavošanās posms. Paralēli ik pa laikam sazinoties ar vāciešiem, turpināju ceļu uz savu pirmo maratonu. Visu vasaru trenējos vidēji ikdienā skrienot aptuveni 10-14km. Kādas 3 vai 4 reizes noskrēju 18-20km un 2 nedēļas līdz sacensībām pieveicu 30km (laba skriešana sanāk no Zasulauka stacijas pa riteņbraucēju celiņa līdz Bulduru pludmalei un atpakaļ).

Es jau iepriekš zināju, ka Medokas (Medoc)  maratonā cilvēki skrien kostīmos, maskās un pat ar dekorācijām. Tas kļuvis par tādu kā karnevāla maratonu, kurā 8000 cilvēku to visu uztver kā masku balli. No mūsu komandas tika pieteikti 7 dalībnieki un jau bija teikts, ka mēs skriesim mucas tērpos. Es to tomēr uztvēru kā joku, jo ne jau pirmajā maratonā jāskrien kaut kādā mucā. Tomēr jo tuvāk nāca tā diena, jo skaidrāk iezīmējās fakts, ka tas nav nekāds joks. Un tādēļ arī skaidrs bija tas, ka nekāda dižā skriešana nebūs, un nesanāks sasniegtu savu labāko iespējamo finiša laiku. Tieši tādēļ biju jau laikus pieteicies Valmieras maratonam. Tas bija paredzēts vēl 2 nedēļas pēc Medokas maratona, kuru nu jau biju sācis uztvert kā iesildīšanos Valmierai.

Tradicionāli šis maratons notiek īsi pirms sākas vīnogu ražas novākšana. Sākotnēji (maratons notiek jau 25.gadu – šis bija jubilejas skrējiens) tērpos un kostīmos skrēja vien 1% visu skrējēju. Šogad maksimāli 1% nebija tērpti kostīmos.

Pienāca laiks doties ceļā uz Bordo. Pēdējās 2 nedēļās pēc 30km noskriešanas vairāk nebiju skrējis nevienu kilometru. Ierados Bordo ceturtdien (starts paredzēts sestdien, 12.septembrī) un tiku brīdināts, ka tiks daudz ēsts un dzerts. Tā arī notika. Ceturtdienas vakariņās, piektdienas ēdienreizēs tika ēsts un dzerts kā no pārpilnības raga. Krištofs man tik ik pa laikam atgādināja – uzēstais noderēs skrējienam. Tā arī es daudz nedomāju un mēģināju turēt līdzi visiem pārējiem skrējējiem.

Agrā 12.septembra rītā, paēduši brokastis, devāmies uz startu, kas paredzēts 9:00. Agrs starts ir normāla lieta zemēs, kur pa dienu var uznākt liels karstums, turklāt šis maratons arī ir ļoti ilgs (liela daļa skrējēju finišē droši arī pēc 6 stundām). Ierodoties startā, kam bija paredzēta diezgan gara iela, sapratu, ka karnevāla maskas, tērpi un pat lieli rekvizīti ir nevis tikai dažiem dīvainajiem, kas patiešām nopietni ņem visu to pārģērbšanās lietu, bet tie ir 99%. Likās, ka esmu ieradies uz masku izstādi, viens par otru smieklīgākās un dīvainākās maskās, turklāt nevis katrs atsevišķi, bet karnevāla maskas pa veselām komandām. Saņēmu savu no auduma un riņķiem darināto masku – vīna mucu. Pateicoties šīm mucām mūs visur ļoti sirsnīgi uzņēma. Un tas viss sāka kļūt jautri. Un tomēr vispārsteidzošākais tajā visā bija fakts, ka visus šos maskās tērptos cilvēkus apvienoja tas, ka viņi visi gribēja noskriet 42,195km.

Atskanēja starta šāviens un masku pūlis sāka skriet. Visa skrējiena garumā tā bija nebeidzama izstādes apskate, it kā izstāžu zāles gaiteņi būtu maratona skrējiena distances garumā. Turklāt trase sastādīta tā, lai visi skrējēji skrietu gan caur pazīstamākiem un lielajiem, gan arī maziem Bordo vīna dārzu šato (chateau – vīndaru pilis,kuru vārdā parasti tiek saukts konkrētais vīns). Tādēļ šajā nebeidzamajā masku izstādē bija nemitīgas vīna degustācijas. Aptuveni 4 km citreiz tikai 2-3km šķir vienu vīna degustāciju no otras. Šķietami nesavienojamais sports un vīns tomēr visus apvienoja tādēļ, ka skrējēji šeit bija atbraukuši vienkārši baudīt dzīvi. Un kā gan nebaudīsi, ja sākot no distances 39.km pie gardēžu skrējēju izpriecām pievienojās arī austeres, vītināta un steika gaļa, siers, saldējums un pat alus.

Viss šis baudīšanas komplektiņš manu pirmo un tādēļ iespējams smagāko maratonu padarīja par tīru izpriecu. Kaut arī mucas tērpā skriet nav tas ērtākais, ko varat darīt, taču tas noteikti piešķīra šīm manām maratona 5 stundām un 39 minūtēm (jau pēc 2 nedēļām Valmieras maratonā es sasniedzu 4:11:09) īpašu auru. Šī ir lieta, kuru visticamāk nekad mūžā neaizmirsīšu. Es teiktu, ka jebkuram maratonistam, kas par absolūtu pienākumu uzskata piedalīties vismaz kādā no lielajiem grandiozākajiem Ņujorkas, Bostonas vai Berlīnes maratoniem, šis ir tas, kurā sportiskie rezultāti iespējams vairs nav galvenie. Šeit galvenais kļūst – bauda! Un šis noteikti arī ir tas pasākums, uz kuru ierasties ar draugiem vai ģimeni, kuriem citkārt jūsu jocīgā nodarbe – skriet maratonu – šķiet dīvaina.