Maratonskriešana un latvieši pirms 100 gadiem

Antīkajās grieķu Olimpiādēs garākā skriešanas distance bija “dolichos” – septiņi līdz divdesmit četri stadioni jeb 1300..4500 metri. Tāpēc puslīdz droši var apgalvot, ka Maratonu mānija ir jauno laiku fenomens. Interesanti, ka antīkajam sportistam, viņa trenerim un radiniekiem bija jāapzvēr, ka sportists ir mēnesi pirms Olimpiādes cītīgi trenējies. Šeit būs daži periodika.lv arhīvā atrasti raksti par maratonskriešanas vēsturi Latvijā. Centos saglabāt oriģināla stilu un pareizrakstības kļūdas.

Nedēļa, Nr.42, 19.oktobrī 1923., 13.lapa

Maratonskrējiens

Par piemiņu pazīstamam vēsturiskam grieķu vēstneša skrējienam no Maratonas uz Atēnām ar ziņu par barbaru persu sakaušanu, nāca godā 1896. gadā Grieķijā, Atēnās sarīkotā I. Vispasaules olimp. sacīkstēs, kad šo, vēl šobaltdien visai grūto, akmeņaino, putekļaino ceļu visātrāk veica grieķu zemnieks Louess – 2 stundās 55 min. 20 sek. No šās reizes uz 40200 metr. noteiktais maratonskrējiens neiztrūkst vairs nevienā Olimpiādē. Olimpisko rekordu, 2 st. 32 min. 35,8 sek., uzstādīja 1920. gadā Beļģijā, Antverpenē sarīkotā VII. Olimpiādē soms Hanness Kolehmainens. Vispār labāko laiku šai skrējēju slavas distancē, 2 st. 29 min. 29,4 sek., uzrādījis anglis Grīns 1913. gadā. Pie mums kopš kara laikiem sacenšanās maratonskrējienā nav notikusi. Labākie panākumi savā laikā bija Kapmalim, kas spēja distanci noskriet 20 sekundes mazāk par 3 stundām. Pirmo maratonskrējienu organizēja I. Dikmans 1904. gadā. 6. maija rītā agri, p. 4-os, viņa vadībā pie Padomes nama (Rātuša) Rīgā sapulcējās 7 sporta mīļotāji, lai dotos skrējienā uz Jelgavu (39 verst.). Skrējējus nolaida ik pēc 10 min., un tā pirmais devās ceļā p. 4.20 A. Drūns, kā beidzamais p. 5.20, V. Steinmans. Jau uz tilta skrējējus sagaidīja pirmais traucējums toreizējā “gorodovoja” personā, kas viegli kreklā un biksītēs ģērbušos sportistus noturēja par izbēgušiem noziedzniekiem, bet pēc izskaidrošanās, par – trakiem. Liels traucējums bija arī skrējēju nesagatavotība, jo kā izrādās, ar labu gribu vien nepietika, vajadzēja arī ziņas un maņas kā skriet. Tas, kas bija tūliņ no sākuma straujākais, kā pirmais arī apgura. Uzvarēja izturīgākais un apdomīgākais Aug. Dikmans 4 st. 5 minūtēs. Ņemot vērā apstākli, ka neviens no skrējējiem nebija speciāli gatavojies, uzrādītais laiks uzskatāms par labu. Bet visteicamākais un ievērojamākais ir tas, ka it visi dalībnieki beidza distanci un pēc skrējiena jutās spirgti un veseli, kādus tos redzam uzņēmumā.

Pirmā maratonskrējiena – Rīga-Jelgava dalībnieki;
no kreisās puses uz labo: ap. rindā Aug. Dikmans (uzvarētājs), H. Lieders; vid. rindā I. Steinmans, A. Drūns, I Tīrums; stāv H. Hanvegs, V. Steinmans. Uzņēmums izdarīts Jelgavā, pēc sacīkstes. Ar riteni sēž skrējiena organizētājs un vadītājs I. Dikmans.

Patiesībā grieķis Spiridons Luiss 1896. gada Olimpiādē maratonu noskrēja 2 stundās 58 minūtēs un 50 sekundēs. Pirmajā modernajā Olimpiādē Maratonu noteica 25 jūdzes jeb 40,2 kilometrus garu. Nākošajās Olimpiādēs Maratona distance svārstījās 40..42,75 km robežās līdz 1924.gada Parīzes Olimpiādē nolēma, ka Maratona distancei vienmēr jābūt 42,195 km +/- 42 m garai. Arī Latvijā līdz 1927.gadam skrēja 40 un 41 km garus Maratonus.

Dzimtenes Vēstnesis, Nr.103, pirmdien 07.(20.) maijā 1912., 4.lapa

Olimpa spēļu Baltijas komiteja sarīkoja svētdien tā sauktu Maratonas skriešanos, kurā piedalījās 5 īsti skrējēji. Skriešanās bija sarīkota Rikšotāju biedrības hipodromā un katram dalībniekam bija jāapskrien hipodromam riņķī 37 reizes jeb pavisam 40 kilometri, t.i. ap. 38 verstes. Šo gabalu pirmais noskrēja “Amatiera” biedrības biedrs Krūkliņš 2 stundās, 59 minūtēs un 46 sekundēs; otrs “Union” biedrības – Upmalis 3 stundās un 47 sekundēs, trešais “Marsa” biedrības – Kopmanis 3 stundās, 6 minūtēs un 54 sekundēs, ceturtais “Tervis” biedrības (Tērbatā) – Reimanis 3 stundās, 19 minūtēs un 29 sekundēs un piektais “Marsa” biedrības – Russo 3 stundās, 26 minūtēs un 3 sekundēs.

Zīmīgi, ka abi rakstos minētie skrējieni notika 6.maijā jeb 19.maijā pēc jaunā stila. No citiem avotiem var secināt, ka šī Maratona skrējējus sauca: Andrejs Krūkliņš, Aleksandrs Upmals, Andrejs Kapmals, Elmar Reiman un Nikolajs Rasso un viņi visi pāris mēnešus vēlāk startēja Stokholmas Olimpiskajās spēlēs, daži pat vairākās disciplīnās. Iespējams, šīs bija kā kvalifikācijas sacensības, lai pārliecinātos, ka sportisti var noskriet tik garu distanci.

1912. gada Olimpiskā Maratona starts

Dzimtenes Vēstnesis, Nr.155, sestdien 7. jūlijā 1912., 9.lapa

Olimpa spēļu beigas
(Oriģinālziņojums)

Vislielāko interesi, kā jau senāk aizrādīju, vērsa uz sevi 40,200 metru (= 37 verstu 342½ asu) garais Maratona skrējiens, no Stadiona laukuma līdz Sollentinas baznīcai un atpakaļ ar 2 kontroles stacijām ceļā. Pavisam piedalījās no 98 tecētājiem, kas bij pieteikušies, tikai 68, to starpā ari baltieši Upmals, Reimans (igaunis), Krūkliņš un Kapmals. Sākums bij nolikts pašā viskarstākā dienas laikā, ½2 pēc pusdienas, kad ēnā pēc Reomira temperatūra sasniedza 20°. Stadiona skatītāju telpas bij pārpildītas līdz pašai beidzamai vietiņai un ar lielāko nepacietību visi gaidīja skrējēju atlaišanu, kura par kādu ceturksni stundas nokavējās. Beidzot, kad skrējēju pulks pēc dotā šāviena devās ceļā, uzmudināšanas saucieni un citāds troksnis nemaz negribēja mitēties. Katra tauta sagaidīja, ka viņas izvēlētais priekšstāvis būs tas laimīgais, kas ņems godalgu. Kā nopietnāki sacensoņi starp citiem tika minēti arī soms Tahtu Kolehmainens un pat japānis Kanakuri. (Kāds japāņu žurnālists no Pēterburgas, ar kuru man gadījās iepazīties, stāstīja man par šī sava tautieša spējām brīnuma lietas, žēlojās tikai, ka neparastie zviedru ēdieni kaitējuši.) — Pirmais, kas pienāca, izrādījās dienvid-āfrikānietis Mak-Arturs, kas minēto gabalu bij noskrējis 2 stundās 36 minūtēs un 55 sekundēs, otrs arī bij dienvid-āfrikānietis Džitšems, kamēr III. un IV. vietu ieguva ziemeļ-amerikānieši, V. — kanādietis un tikai VI. kāds zviedrs. (Ka pirmais eiropietis bijis zviedrs, ari šai tautai noder par lepošanās iemeslu.) Protams, ka gaviļu troksnis, Mak-Arturam ieronoties arēnā un ar kaklā uzmestu ozola vaiņagu skrienot cauri mērķa līnijai, pārsniedza katru mēru. Tiešām atzīstams panākums, kuru šoreizējos apstākļos ari tikai varēja iegūt ar karstu klimatu apraduši ļaudis. Ziemeļ-amerikānieši ari bij sūtījuši šai cīņā dažus I. šķiras sacensoņus, par kuriem līdz tam laikam neviens nekā nezināja. Viņu princips tāds, ka tie katram sacīkstes veidam bij izraudzījušies savus konkurentus, kuri piedalījās tikai savā un nekādā citā arodā, tā izvezdami arī sportā “darba dalīšanu”. Uz ceļa bij daudzi cietuši no karstuma un neveselības, tā kā bij spiesti priekšlaikā no tālākas sacensības atteikties. Šai ziņā nelaimīgs bij ari bijis cerību pilnais soms Tahtu Kolehmainens, kurš Krievijā Maratona skrējienam bij uzstādījis rekordu ar 2 stundām 29 minūtēm un 7,6 sekundēm, kuru nebij pārspējis ari uzvarētājs Mak-Arturs. Pirmā skrējiena pusē Kolehmainens bij bijis pats pirmais un vēl pie Solentinas baznīcas, no kurienes bij jāatgriežas uz Stadionu, otrais. Bet tikai 6 verstes pirms skrējiena gala bij dabūjis dūrējus, tā ka nebij vairs varējis tālāk skriet. No krieviem esot pienācis vēl tikai Reimanis, bet jau pēc tam, kad reģistrēšana jau bij slēgta un tiesneši aizgājuši pēc 34 atnācēju laika atzīmēšanas. Der atzīmēt, ka 27. pēc rindas bij kāds zviedrs, kuram vēl tikai kādus 20 soļus pirms mērķa sasniegšanas iemetās augšpus ceļiem krampji, tā ka tas tikko lēnītiņām, locekļus berzēdams un publikai smejoties notika līdz galam. Kā vēlāk izrādījās, tad Maratona skrējienā portugālietis Lazaro dabūjis saules dūrienu; pārvests uz Serafima slimnīcu pēc skrējiena, to vairs nav varēts glābt. Šodien viņu paglabāja no Stokholmas katoļu baznīcas.

Uzvarētāja Kenedija Mak-Artura finišs

Ir saglabājies arī sacensību video. Krievijas Maratona rekords tajā laikā bija daudz pieticīgāks par rakstā minēto – dažas sekundes zem 3 stundām. Kolehmainena rezultāts varētu būt sasniegts distancē īsākā par 40 km. 20° pēc Reomira = 25° pēc Celsija, no citiem avotiem todien Stokholmā temperatūra saulē sasniegusi pat 40° pēc Celsija. Visi četri latvieši izstājās jau pēc 10 km – laikam saprata, ka aizskrienot tālāk būs ilgāk jānāk atpakaļ uz stadionu. Rakstā minētais japānis Šizo Kanakuri pusceļā zaudēja samaņu, viņu izmitināja zemnieku ģimene, vēlāk atgriezās mājās neziņojot sacensību organizatoriem un kļuva par japāņu Maratona “tēvu”. Kanakuri vairāk ka 50 gadus Zviedrijā skaitījās bezvēsts pazudis līdz 1966. gadā viņu atrada Zviedrijas televīzija un piedāvāja pabeigt skrējienu. Viņš piekrita un pabeidza maratonu 54 gados, 8 mēnešos, 6 dienās, 5 stundās, 32 minūtēs un 20,379 sekundēs, piebilstot: “Tas bija garš ceļojums. Pa ceļam es apprecējos, man bija seši bērni un 10 mazbērni.”

Dzimtenes Vēstnesis Nr.101, sestdien, 4.(17.) maijā 1913., 3.pielikums

Maratona skriešanās starp Baltijas portu un Rēveli.
Svētdien, 28. aprīlī notika Maratona skriešanās (40,2 kilometri), kuru bija sarīkojuse Rēveles sporta biedrība “Sports”. Piedalījās 10 skrējēji, no kuriem tikai 5 sasniedza startu, citi pieci, starp viņiem ari pazīstamais baskājis, „nemirstīgais” Tenisons — apstājās jau agrāk. Skrējējus stipri kavēja vējš un putekļi. Pirmais 3 stundās 23 min. 40,8 sek. pienāca Šubins (no “Pēterburgas sporta mīļotāju pulciņa”), viņam sekoja 3 stundās 25 min. 0,8 sek. pazīstamais Rīgas sportsmens Upmals (no II. Rigas Riteņbrauc. biedrības). Vēl pienāca Giļevičs (no „Amatiera”, Rīgā), Feldmans (no Tērbatas) un Gross (no „Valvajas”, Rēvelē). Visi viņi pienāca pie starta vēlāk par 4 stundām.                                                       –am–

Žurnālists acīmredzami jauc startu ar mērķi. Bet toties uzzinām, ka latvieši jau 1913. gadā brauca uz Rēveli (Tallinu) skriet Maratonu. Nav īstas skaidrības vai baskājis Tenisons bija latvietis – viņš dzīvojis Tērbatā (Tartu), vienlīdz labi runājis latviski un igauniski, bijis budistu priesteris un vēl 60 gadu vecumā skrējis Maratonu.

Dzimtenes Vēstnesis, Nr.157, sestdien 17. jūlijā 1914., 6.lapa

Otrā Viskrievijas Olimpiāde

Maratona skrējiens

Tradicionālais maratona skrējiens, bez kura nav pagājuse neviena Olimpiāde, vakar arī kā Otrās Viskrievijas Olimpiādes degpunkts, bija ieinteresējis netik vien sportistu aprindas, bet arī jo plašā mērā vietējo publiku. Jau priekš pulksten 7 vakarā ļaužu bari bija ielenkuši Nikolaja ielu, Daugavmalu, pontonu tiltu. Akmeņa ielu un Jelgavas šoseju vēl verstes 3–4 aiz Armitsteda bērnu slimnīcas, jo šis bija maršruts. par kuru vajadzēja skrējējiem sasniegt gala mērķi — hipodromu.
Tā kā nekādā ziņā nevarēju būt pie starta, tad steidzos skrējējiem pretīm braukšus, lai vismaz dalītos iespaidos uz pusceļa. 25. verstē lēni tuvojošais putekļu mākonis liecināja, ka nāk pirmais skrējējs. Sāku domāt, kurš no skrējējiem gan tas varētu būt. — Katrā ziņā vai nu ieslavētais staiers — Šubins no Pēterburgas, jeb Upmals, kurš pie mums garu gabalu skriešanā līdz šim vienumēr stāvēja pirmā vietā. Aiz nepacietības un augošās intereses sāku apjautāties pie pretīm braucošiem velosipēdistiem — kurš nāk kā pirmais. “Rīga”, skanēja lakoniska atbilde. Nu domāju, neesmu maldījies — Upmals būs pirmais… Bet kāda bija mana izbrīnēšanās, kad pēc minūtēm 5 ieraudzīju skrejam Kapmali. Kur Upmals, kas ar Upmali? — bij mans pirmais jautājums, ar kuru griezos pie sekojošiem riteņbraucējiem, kuri lielā vairumā pavadīja Kapmali. — Kādu versti pakaļ, Kapmals izrāvās, skanēja steigta atbilde. Steidzos arī uz priekšu. Pēc kādas verstes atkal parādījās putekļu mākonis, kurš vēstīja, ka tuvojas skrējējs. Vēl dažas minūtes un Upmals, pavadīts no pulciņa riteņbraucēju pasteidzās garām. Dabūjis zināt, ka trešā vietā nāk Šubins, griežu zirgu apkārt un steidzos atpakaļ, lai sekotu Kapmalim. Vienādā noteiktā tempā, ne visai ātri, bet neatlaidīgi Kapmals dodas uz priekšu. Šosejas malas kā nosētas ar publiku. Atskan sauciens: “Bravo Rīga; bravo “Marss”! Pievelc Andrjuša, nelaid iedzīties!” Pa starpām atskan ari ielas puiku griezīgie svilpieni, kuri savu piekrišanu skrējējam pierāda šādā oriģinelā veidā. Jo tuvāku nāk mērķim, jo publika paliek nemierīgāka — suminājumi un saucieni nemaz negrib rimties: “Bravo Rīga! Bravo “Marss”! skan no visām pusēm… No krievu teātra lieku braukt ātrāk, lai tiktu pa priekšu hipodromā un varētu sagaidīt uzvarētāju pie finiša, kur viņam pēc tradīcijas pasniegs lauru vaiņagu, un… un… Bet kas tad tas? Hipodroms tukšs, tribīnes neapgaismotas, publikas atliekas izklīdušas. Pie vārtiem stāv neliels pūlis sportistu. Steidzos uzmeklēt kādu no sacīkstes komisijas locekļiem jeb kādu Olimpiskās komitejas priekšstāvi. Velti! Beidzot kāds no apķērīgākiem iebilst — būs visi laikam aizgājuši uz Zooloģisko dārzu, jo tur taču esot visiem Olimpiādes dalībniekiem lielas svinības – mielasts. Bet nu uzvarētājs ar jau klāt. Jūsmīgas ovācijas, gaviles: Rīga pirmā, Rīga pirmā, sauc mazs un liels. Mūzika spēlē tušu. Kapmals distanci nobeidz uz hipodroma… Bet kur tad lauru vaiņags, šis maratona skrējiena uzvaras simbols… Vaiņaga nav. Uztraukti pie manis pienāk Kijevas Olimpiskās Komitejas loceklis Buļobašs un kapitans Sarnavskis un, nezināšanā prasa: bet kur taču vaiņags, kur Baltijas Olimpiskā Komiteja… bet Komitejas un vaiņaga nav…
Nav laika ilgi prātot un domāt. Jārūpējas, lai tiktu uzvarētājam sniegts atspirdzinājums un medicīniskā palīdzība. Meklēju pēc ārsta, pēc masāžista — nav. Ko darīt? Ķeramies paši pie darba. Ienesam Kapmali bufetes istabā, uzliekam uz galda un ķeramies pie masāžas un citiem organisma atspirdzināšanas līdzekļiem. Pa to laiku jau pienākuši citi maratona dalībnieki, noguruši, nespēcīgi… Tā pate nelaime — nav medicīnas palīdzības. Sanāk bufetes zālē. Gan uz grīdas, gan uz galdiem guļ nogurušie un pārpūlējušies slavenā maratona skrējiena dalībnieki.
Pēc iepriekšējās kontroles izrādās; ka Kapmals (“Marss”) 40,2 kilom. garo maratona skrējiena distanci veicis 2 stundās 59 min. 40 sek., kas ir jauns Krievijas rekords, pārlabots par 16 sekundēm. Kā otrais pienācis A. Upmals (2. Rīgas Riteņbraucēju biedrība) un trešais — Šubins (Pēterburga).
Slavenas beigas!
Finis coronat opus!

Vladis Brauns

Žurnālistam var pārmest pārlieku dramatizēšanu, bet to var piedot, jo autors ir ļoti centies nodot lasītājiem sacensību atmosfēru. No citiem avotiem Krievijas rekords tika labots tikai par 7 sekundēm. Pārējo līderu rezultāti: Upmals – 3:00:34; Šubins – 3:15:00.

Starp citu, avīžu sporta sadaļā var atrast ne tikai informāciju par sacīkstēm, bet arī koptreniņiem.

Latvis, Nr.1240, 17.novembrī 1925., 7.lappuse