Mana pirmā ultra

Kliņķis sasniegts

“Kad iemīlēju sevi, es sapratu, ka jebkuros apstākļos es atrodos pareizā vietā, pareizā laikā, un viss notiek tikai un vienīgi pareizā brīdī. Es varu būt mierīgs vienmēr. Tagad es to dēvēju par pārliecību par sevi”. /Čārlzs Čaplins par Dzīvi/

Kamēr emocijas svaigas, kājas stīvas un smaids pa visu ģīmi, īss domu lidojums par to, kā tur bija – naktī, tumsā – kopā ar pārējiem entuziasma pilniem ceļotājiem uz Valmieru. Vai grūti? Arī, tomēr tas bija tā vērts – dubultā.

Jau pagājušā gada martā dzirdēju un lasīju informāciju par šo atjaunoto vēsturisko pasākumu, kas notiek pa nakti, tumsā, kustībā un ar lielu skaitu iesaistītām personām. Palasīju, parunāju arī ar Māri T., kas tajā piedalījās, un nodomāju – come on, šis nu gan nav domāts man – es tak sevi pārāk mīlu… Laiks iet savu ritējumu, mēs tam līdzi – pēdu pēdā un kādā no ziemas treniņiem kopā ar Ainīc un Magnus tika pacelta šī tēma, un kā nu ne – šie abi apņēmušies paraudzīt, kāds tad tas kliņķis ir – vai gana ciets un gards!.. Aizdomājos – varbūt man arī iekļaut šo pasākumu must do 2015 listē un aizdoties apraudzīt Valmieru – bet tas tak tik tālu… Iepriekšējā garākā noskrietā distance Riga Eco trail 2014 bija 46+6 km! Sanāks dubultot šo ciparu! Vai man to vajag un kāpēc man vispār to darīt? Tā arī neatradis atbildi uz šo jautājumu (vismaz apziņas formā), tīši-netīši – treniņu programmā iekļāvās garāki izskrējieni – tādi uz 4-5 stundām! Ar kluso domu – ja nu tomēr sakārojas uz Valmieru skriet, būs tomēr vieglāk, ja būšu vismaz ko garāku paskrējis treniņos. Pienāca gadu mija un šoreiz tīši beidzu savu ikdienas skriešanas spēli un, kā izrādās, sāku jaunu – Valmieras spēli, kas darbdienu rīta skrējienus nekādi neietekmēja, sestdienās tāda garāka ekskursija, savukārt svētdienas – brīvas. Eleganta spēle. Šeit noteikti jāpiemin, ka janvārī ar draudzeni baudījām atvaļinājumu Tenerifē, kur arī skrējieni tika aizvadīti atvaļinājuma režīmā, bauda un prieks par saullēkta peldi uzreiz pēc rīta skrējiena – vooo! Atgriezies no saulainās kalnu zemes, jau nākošā rītā devos nodot sveicienus no Plašā okeāna Tēva mūsu pašai Jūras mātei – tad nu arī šis skrējiens bija liktenīgs, jo tieši tad un tur – skriešanas takā – es sapratu, ka es to darīšu, ka man tas ir jādara, vairs nemeklēju atbildi – KĀPĒC?, vienkārši pieņēmu šāda veida atbildi! Un bija skaidrs, ka es skriešu, ka es došos kopā ar pārējiem apņēmīgajiem un priecīgajiem entuziastiem un to kliņķi arī sasniegšu! Šeit gan vēl ir jāpiemin, ka pieteicies jau biju pirms tam, jo iepriekšējā dienā pirms aizlidošanas, Ainīc paziņoja, ka ir laiks lekt iekšā pēdējā vagonā, jo jau pēc brītiņa vilciens būs prom – tā nu es ielecu kā 106. Paldies, Ainīt!

Pēc šī atzinuma un atklājuma sākās jau apzināta trenēšanās garākām distancēm un psiholoģiskā briešana. Pēdējā nedēļā gan skrējieni pavisam īsi – tīri dienas mundruma devai. Un klāt jau bija Tā diena! Sarunājām ar jelgavnieku brigādi, ka izmetīs līkumu un Skultē mani savāks – tā lai jau no pirmā brīža tāda kopības un svētku noskaņa garantēta. Parunājām par plāniem, iesmējām par kādu labu joku un klāt jau bijām pie LU – laiks atrādīt obligāto ekipējumu, paņemt starta numurus un sakārtot domas garajam pārgājienam. Tas arī tika jautrā garā darīts un laiks bija doties uz starta vietu, lai stātos kopbildei un svinīgi nodziedātu Latvijas himnu. STARTS!

Pieskāriens Brīvības piemineklim un kopā jautrā barā zaļie cilvēciņi dodas prom pa Brīvības ielu pretī nezināmajam, tumsai un pamatīgam fiziskajam pārbaudījumam. Tā viegli skrienot un pārrunājot priekšā esošo tuvāko nākotni, skrienam pa Brīvības ielu – godīgi ievērojot visas sarkanās gaismas un saņemot uzmundrinājumus no apkārtējiem, kas jautāja, kurp dodamies un kāpēc tik daudzi… atbildi saņemot, sejas izteiksmes bija gana uzjautrinošas…

Skrējās ļoti viegli un raiti, un plāns, ka plkst. 11 jau klauvēšu pie durvīm un ap šo laiku arī draudzene būs ieradusies uz svinīgo sagaidīšanu – likās pilnīgi reāls un sasniedzams! Priecīgā solī tik uz priekšu, pārmijot kādus vārdus ar priekšā skrienošiem, ko ik pa laikam apdzinu. Pirmajā kontrolpunktā pavisam īsa uzturēšanās, apelsīna šķēle + šokolāde + malciņš ūdens, info no Matīsa un prom tālāk trasē, lai baudītu tumsu, balto līniju un pilnīgu vakara Meditāciju. Otrais kontrolpunkts arī pienāca pavisam drīz, lai gan tumsa un vientulība mazliet biedēja un nomāca… Pēc otrā punkta – tad nu sākās visa jautrība – iegājis pilnīgi sevī un nolicis Ārpasauli kaut kur maliņā – vieglā riksītī devos tik uz priekšu, tik uz priekšu, līdz uzausa gaisma, pieslēdzos Ārpasaulei un secināju, ka esmu gandrīz Siguldā – var teikt ar vienu kāju. Te nu tika ieturēta pauze, jo nu Siguldai šeit tiešām nevajadzēja būt – noskrieti nedaudz vairāk kā 50km un nepareizā vieta? Ko darīt? Zvans Ainītim – vai tiešām? Šis nosmējās un secinājām, ka tiešām esmu nošāvis mazliet greizi!

Maza kļūme

Ko nu? Izvēle diezgan plaša – mest mieru un zvanīt draudzenei, lai brauc pakaļ; skriet tālāk – noskriet 107km, atrast kādu baznīcas kliņķi un pa ceļam izdomāt kādu leģendu, kam nodot sveicienu; vai arī doties atpakaļ uz mājām. Piemetu, ka, caur Rīgu skrienot uz Skulti, sanāktu kādi 107km, bet Skultē nav baznīcas. Lai arī pārdomu viela bija plaša, lēmums tika pieņemts zibenīgi – došos atpakaļ un darbošos kā īsts vīrs – skriešu atpakaļ pa šo pašu ceļu (lai arī pielavījās doma nostopēt kādu auto, lai tiktu līdz kļūmīgajam pagriezienam), nogriezīšos pareizi un turpināšu ceļu – solīti pie solīša, jo gan laiks atļauj, gan spēku atliku likām! Domāts-darīts un griezos riņķī un vēroju to pašu taku tikai no otras puses un jau rīta gaismā pa ceļam vēl satiku divus igauņu skrējējus, kas arī bija nošāvuši pa to pašu taku, tad nu centos viņus pārliecināt, ka „tuda ņe nado bežaķ – bežim obratno”, laikam izteicos ne līdz galam pārliecinoši un izskatījos vēl mazāk, jo igauņi tik noteica: „nam skazaļi vsjo vremja prjamo” – un devās tālāk Siguldas virzienā! Apsolījos sev tikt līdz Raganas kontrolpunktam, lai paziņotu atbildīgajam personālam par šo situāciju. Tikai tagad jau tika mainīta skrējiena stratēģija, jo bija skaidrs, ka tie vairs nebūs 107km, bet gan 130 un tāpēc jāpārdomā ēšanas nozīme un būs vien arī jāpastaigā. Tomēr šis fakts mani galīgi nebiedēja, jo biju tak apņēmies, izvēlējies savu ceļu un tagad arī sapratu – kāpēc notika, kā tas notika un ka man bija jāizcīna tieši šī UZVARA! Lai arī tajā brīdī endomondo bija saskaitījis gandrīz 60 km un priekšā bija vēl 70 – zināju, ka to paveikšu, jo pats sevi biju vareni spēcīgi iedvesmojis!

Tad nu, veiksmīgi ticis atpakaļ uz „īstā” ceļa, sāku skriet pareizā virzienā ar vēl lielāku sparu, kā bija skrējiens iesācies! Tā kā šajā brīdī biju ļoti tālu paša aizmugurē, tad izmantoju brīnišķīgo iespēju, apdzenot šīs jautrās ballītes dalībniekus, aprunāties, uzmundrināt un arī mērķtiecīgi tuvoties katram priekšā esošajam „kliņķa sveicinātājam” – tas patiesi iedvesmoja! Veiksmīgi ticis līdz Raganas kontrolpunktam, pastāstīju lieliskajai brīvprātīgo komandai par savu ceļojumu, igauņu nomaldīšanos, aizsūtīju draudzenei sms, lai nesteidzas un turpināju baudīt gan viesmīlību kontrolpunktos, gan skriešanai tik ļoti piemērotos laika apstākļus, gan superīgu cilvēku kompāniju. Tā nu pārsvarā viens pats ar sevi, epizodiski noķerot kādu ar ko aprunāties, sasveicot arī jubilāri Gundu, devos tālāk, ik pa laikam pārejot vieglā pastaigā, lai mainītu muskuļu slodzi. Kontrolpunktos jau tika izstrādāta sistēma: tēja, maize ar sieru un gurķi, šokolādes gabals un kolas glāze ceļakājai. Liels paldies naskajiem un saprotošajiem brīvprātīgajiem, kas tik ļoti aprūpēja un uzmundrināja skrējējus – tāds atbalsts, vārdos neizsakāms! Brīdī, kad jau biju sasniedzis pēdējo kontrolpunktu, iestiprinājies un devies trasē – sajūtas fantastiskas – tikai nieka 13km (es tak katru darbdienas rītu skrienu vairāk!) un vēl pāris kilometrus pirms Valmieras tikšanās ar draudzeni deva pavasara mundrumu un spēka dziru sagurušajiem locekļiem. Pamanījis lielo uzrakstu uz tilta: „Sveiciens varoņiem! Sīmanis gaida!”, nopriecājos ne pa jokam, jo uzvara jau tepat vien ir, un caur Valmieru devos vieglā solī, stalti paceltu galvu un smaidu pa visu seju – kā jau varonim pienākas! Pieskāriens maģiskajam kliņķim, emocijas uz 110 un ballīte beigusies! Un jāāā – tik gardu strūdeli vēl nebiju ēdis, iedzēru arī tēju, parunājāmies ar organizētājiem – izteicu pateicības, sagaidījām vēl pāris laimīgos finišētājus un ar paldies vārdiem devāmies prom no Valmieras – pa taisno uz Carnikavu, kur laikus bijām pieteikušies ciemos pie pirtnieka Arvila, lai veiktu rehabilitācijas procesu un atgūtu kustību prieku!

Ir iesācies skrējiena afterparty, jo šī uzvara katram no dalībniekiem deva milzu emociju pieplūdumu, jaunas dvesmas un milzu pārliecību. Lai izdodas šo enerģiju pārvērst pozitīvā mācību stundā, no kuras mācīties gan pašiem, gan citiem!

Latvieši ir viena varena nācija! LEPOJOS.