Skrējiens “Laisvės gynėjų dienos bėgimas”, vai ziemas prieku baudīšana

Kilometri, kilometri, kilometri …. – gargabalnieka maize ziemā …. ne tikai apnīk ar laiku, bet pats trakākais, ka ātrums paliek kā gliemezim. Meklēju “izklaidi” mazliet sprintojot, vai dažu gabaliņu uzraujot pa Piejūras parka perimetru. Bet vēlamā efekta nav … nav gandarījuma no skriešanas. Situācija labi pazīstama un arī risinājumu gana labi zinu – neskatoties uz visiem aukstumiem – gribu sacensības! Pagājušo gadu izlīdzējāmies ar Grīziņkalna skrējieniem un tie gana labi palīdzēja, bet šoreiz meklēju tuvāk, jo atceroties Klaipēdas lieliskās sacensības oktobrī, (GINTARINĖ JŪRMYLĖ 2009) par kurām tā arī neizdevās uzrakstīt rakstu, ir palikušas atmiņas, ka šajā pilsētā es gribu atgriezties – šeit “broliai” prot rīkot sacensības!

Papildus visam, Klaipēda ir 2x tuvāk par Rīgu un ceru, ka ceļi nav sliktāki par Liepājas izbaudītajiem, tāpēc piedāvāju liepājniekiem sacensības  (“Laisvės gynėjų dienos bėgimas”),  ko rīko par godu Lietuvas neatkarības aizstāvjiem un 13.janvāra notikumu piemiņai, un notiek jau 10.reizi. edGaram jau uzreiz šī ideja liekas ne pārāk laba, jo tas ir pret viņa “reliģisko” pārliecību un ātrāk par marta mēnesi pat negrib dzirdēt par sacensībām. Vienreiz ar Kamparu viņu esam pielauzuši, šoreiz izdodas dabūt viņu par šoferi – tas ir liels ieguvums, jo ir sarežģījumi ar auto. Pārējie atsakās savu maizes darbu dēļ un tā mēs paliekam vien divatā pret leišiem, kas interneta pieteikumā skaitāmi ap 100.

2010. gada 10.janvāra rīts

Temperatūra turas pie -10°C. Dodamies tik agri (8:00), jo  neko nezinām par ceļa apstākļiem. Uz starta vietu, kas nav gluži pilsētas centrs, bet gan  televīzijas torņa rajons un Girulių dzelzceļa stacija – tiekam bez piedzīvojumiem. GPS navigācijas sistēma strādā gana labi un ierodamies stundu pirms reģistrācijas. Esam gandrīz pirmie – vien dažas mašīnas. No siltuma nav ne vēsts – Lietuvas piekrastes rajons ne ar ko neatšķiras no mūsu, papildus “ekstra”  – visai negants Austrumu vējš. Tāpēc, līdz reģistrācijai nolemjam pagaidīt mašīnā. Kamēr cenšamies sevi izklaidēt ar sarunām par iespējamiem sildīšanās variantiem, parādās sirmgalvis, kurš varētu būt viens no mūsu vietējiem  konkurentiem. Pabāžam degunu ārā un apjautājamies par kārtību, kas te valda sacensību laikā. Izrādās, te viss notiekot spartiešu stilā, pārģērbjas katrs tur kur var. Autobuss ar sportistiem no paša Klaipēdas centra ierodoties daudz vēlāk, bet, ar ko ierodas organizatori neesot ne jausmas.

mūsu ciemiņš - lietuviešu skriešanas leģenda - Piotras Silkinas

Tā kā laika līdz tiesnešu noteiktajai reģistrācijai ir gana daudz un laukā valda ziema, piedāvājam glābiņu pie mums. Apspriežam  skriešanas aktivitātes  Latvijā un Lietuvā. Izrādās, mūsu “viesis” ir gana titulēts – lietuviešu ultramaratona leģenda Piotras Silkinas, kuram pašlaik pieder Ginesa rekords 1000 jūdžu skrējienā, kas uzstādīts tālajā 1998.gadā ekstremālajos Austrālijas apstākļos.  Par Latvijā rīkotajiem skrējieniem esot vislabākās atmiņas un šogad noteikti startēšot Nordea Rīgas Maratonā. Uz skrējienu atbraucis ar vilcienu un gribot atgūt ātras skriešanas garšu, jo ātrums treniņos esot nokritis maksimumā līdz 5 min/km. Pats pie sevis pasmaidu par šo situāciju, jo pats jau neesmu daudz labāks un jau sāku baidīties, vai tikai man nebūs jāskata šī cienījamā seniora mugura finišā :)

Mazliet novēlojoties ierodas tiesneši ar savu mikroautobusu, kur arī dabūnam numurus. Pārģērbties mašīnā ir mazliet sarežģīti. Sevi pilnībā spēju sakārtot vien tad, kad atbrauc pilsētas pilsētas autobuss ar skrējējiem. Ar iesildīšanos man iet visai čābīgi – mazliet pastaipos, jo nav siltāka apģērba, ko uzvilkt pa virsu, tāpat esmu piemirsis mājās sildošu smēri. Pārāk daudz arī neiesildos, mazliet pasprintoju un atgriežos iekš mašīnas, jo ceru, ka tikšu ar to galā pēc pirmajiem kilometriem. Man vien liekas, ka Kamparam šis variants ir vēl grūtāks, jo skrienot daudz ātrāk par mani, iesildīšanās ir nepieciešama vēl rūpīgāka. Beidzot, esam sagaidījuši to momentu, kad mūs izsauc uz starta līniju. Ceļa platums standarta – nav nekādi stāvlaukuma izmēri, tāpēc, skrējēju kolonna mazliet izstiepjas. Lietuviski saprotu maz, bet nojaušu, ka tiesneši un speciāli uzaicināta persona novēl mums veiksmīgi finišēt.

Pirmsstarta bildēšanās ("Mēs vēl esam dzīvi!")

11:00 – Starta šāviens!

Lielais jūklis pēc starta šāviena

Šo signālu ar nepacietību ir gaidījuši visi, jo uz vietas nostāvēt ir ļoti grūti. Kā jau vienmēr, starts ir haotisks – visi grib sasildīties un pie viena aizmukt no apnikušās aukas mežā, kas ir vien dažus simtus metru no starta. Darām to tik enerģiski, ka ar visu kameru gandrīz tiek notriekts vietējās televīzijas operators, kurš, ķerot labus kadrus, bija ieņēmis pozīciju pa ceļa vidu, vien kādus 30m no starta. Kampars paskrien man garām – paspēju novēlēt viņam veiksmīgu finišu. Temps un pulss ir sasnieguši gandrīz vai savu maksimumu – abi noregulējas paši no sevis. Secinu, ka pa vietām kailo asfaltu varu turēt zem 5 minūtēm visai stabili – tas man ir visai liels pārsteigums. Priekš pirmajiem mačiem gadā pat pārāk optimistiski. Pulss gan ir uzbraucis mazliet augstāk nekā parasti – staigā virs 170. Norakstu to uz dažādiem blakus faktoriem, nopietnākais ir mazā ziemas pieredze uz ātrumu treniņos. Bet galvenais, ka ātrums ir un turu to bez lielām problēmām – nesāp muskuļi, un pat sānos neduras.Tā vien liekas, ka ķermenis vēl kaut ko atceras no  Ozolnieku pusmaratona piedzīvojumiem. Iespējams, ka tie īsie sprinti, ko ieteica Makro un tika veikti pa  Piejūras parku ir devuši savu labumu. Distance virzās pa veloceliņu – izdodas veiksmīgi lavierēt meklējot stabilu virsmu un uzņemt visai pieklājīgu ziemas apstākļiem ātrumu. Mēs izklaidējamies pa veloceliņu, bet paralēli savas brīvdienas pavada slēpotāju kvantums – viena no tām retajām ziemām, kad šī aktīvā izklaide ir gana populāra  Baltijas  jūras piekrastes rajonā. Mazliet esmu greizsirdīgs uz viņiem – slēpot ir vieglāk, bet arī skriet ir daudz komfortablāk nekā tas ir manos Liepājas treniņu maršrutos. Mani ASICS GTX dod papildus stabilitāti. Esmu ieskrējies, bet ne te nu bija – visu sabojā sniega putra, labi ka vēl nav slapjais tās paveids, jo meža apstākļos saule vēl nav tikusi iekšā. Stabilitāte nav vairs tā, bet nav jau ar tik kritiski – ikdienas treniņos tas viss ir izbaudīts. Cīnos – muskuļi paliek mazliet smagāki, grūtāk paliek arī potītēm. Mierina vien tas, ka tam ilgi nevajadzētu turpināties – drīz tak jābūt lielajai šosejai. Pamanu nelielu grupiņu sportiski apģērbtu laužu – te sāk savu ašo skrējienu 3km distances. Pēc kādas minūtes sadzirdu starta šāvienu un ašākie jau aiztraucas man garām. Pašam atkal ir uzradies ātrums, jo esmu ticis uz vienu no galvenajām Klaipēdas iebraukšanas maģistrālēm. Kā papildus ekstru skrējēji saņem saules glāstus. Tik spilgta un spīd tieši sejā. Gandrīz vai pavasaris, tik silti, ka tā vien prasās skriet arvien ātrāk. Neskatoties uz kāpumu, kas sākas no tilta, pielieku soli un ar šādu paātrinājumu izdodas aiziet garām vairākiem konkurentiem ar tādu pārliecību, it kā tie vienkārši pastaigātos. No kurienes gan man ir radušies spēki?! Apjaušu, ka mani iedvesmo tieši šis kāpums. Nav tik garš un stāvs, kā Cēsīs, bet pietiekami labs, lai konkurentiem ar to varētu būt problēmas. Centrs man ir gana pazīstams. Zinu, cik aptuveni ir palicis līdz finišam,  aptuveni zinu ielu, kur jāgriežas uz finiša spurtu, bet nav laika sekot izkārtnēm. Sekoju vien policijas norādījumiem  – ja nerāda pagriezienu, tad vien jādur uz priekšu! Kreisajā malā pamanu edGaru ar Kamparu. Viens – pavisam nesen nofinišējis, otrs izmanto savu mobilo kā fotokameru. Laikam jau, arī man tiks kāda ekskluzīva bilde no šīm sacensībām. Pamanu policistu, kas rāda pagriezienu pa kreisi – pagriežu norādītajā virzienā un dodos mierīgi pretīm finišam. Tik mierīgi, ka nepamanu puisi, kurš aiznesas man garām. Šādam notikumu pavērsienam neesmu gatavs ne fiziski, ne arī morāli – tik daudz no manis ir prasījis pēdējais kāpums! Paskatos vien pārējos konkurentus, un neredzot nevienu bīstamu personu mierīgi nofinišēju.

Mošķis finiša taisnē

Saņemu godam nopelnīto diplomu ar brīvu vietu personīgajiem datiem – organizatori rūpējas par  sekretariāta darbinieku un sportistu veselību. Precīzos rezultātus uzzināsim internetā jau vakarā. Rezultāts man arī nav tik ļoti svarīgs. Svarīgākas ir emocijas! Vēl labāk paliek pēc siltas tējas. Padzeros to un dodos kopā ar Kamparu pārģērbties iekš sportistiem paredzētā autobusa – tā ir daudz ērtāk. Te arī satiekam mūsu rīta viesi – esot finišējis pāris minūtes pēc manis. Kamēr tiekam ar visu galā, ir iesākusies apbalvošana. Uzvarētājus sveic pilsētas mērs. Izcilnieki tiek apbalvoti ar balvām un diplomiem.

Kā jau teicu – braucu uz Klaipēdu pēc emocijām un mazliet pēc ātruma! Saņēmu abus. Neskatoties uz mazliet ekstremāliem apstākļiem, dalībnieku bija daudz – pa abām distancēm gandrīz 100, lauvas tiesa tieši mūsu distancē un ne tikai no Klaipēdas un tās apkārtnes, bet arī no tādām visai attālajām Lietuvas pilsētām kā Kauņa un Viļņa. Par organizatorisko pusi varu teikt tikai to pašu labāko. Neskatoties uz  Pasaulē valdošo dižķibeli, organizatoriskām problēmām, laika apstākļiem – Klaipēdā joprojām prot rīkot sacensības un dalībniekiem tas neizmaksāja ne centu. Pilsētas vadība atbalsta skriešanu – par to esmu pārliecinājies kārtējo reizi.

Par sportisko pusi – noskrēju tik ātri (4:50/km), cik to spēju uz šo brīdi. Spartiešu apstākļi man it nemaz nesabojāja  skriešanas svētkus un  uzskatu, ka bija vērts piedalīties šajās sacensībās. Ja aicinās un būs iespējas, atkal braukšu ciemos uz šo viesmīlīgo pilsētu. Par turpmākajiem plāniem – neko jaunu jau neizdomāšu. Skriešu atkal ziemas  kilometrāžu. Ja būs transports un kompānija, iespējams, piedalīšos kādā no Grīziņkalna batāliju nākamajām sērijām.

Kampars cīņā par vietu zem saules

Kampars: “Braukt uz šo skrējienu piekritu pēc inerces, īpaši nedomājot ne par ko. Kā nekā pagājušo sezonu apmeklēto sacensību daudzums bija rekordliels. Taču vakarā pirms sacensībām sāku stipri apšaubīt šā pasākuma lietderīgumu, jo patreiz esmu šās sezonas sākuma “0” punktā. Trenētības, lai piedalītos sacensībās, absolūti nav, kā arī patreiz nejūtu vajadzību sevi mocīt un sacensties ar kādu. Bet galvenais – laika apstākļi. Ir taču pavisam dziļa ziema, ar visiem no tā izrietošajiem papildus grūtībām skrējējam.

Tomēr, neskatoties uz visām pretrunām un, ar edGara laipnu piekrišanu, mani ar Mošķi nogādāt uz sacensībām, 10.01.2010 agrā rītā ceļš uz Klaipēdu bija sācies.

Ieradāmies 1h ātrāk pirms sākās reģistrācija. Laika posms no reģistrēšanās brīdim līdz starta šāvienam bija kā liels murgs. Pa pusei mašīnā, pa pusei ārā nācās pārģērbties, bet ārā sals -10°C un nepatīkams vējš. Mēģināju drusku paskriet, lai iesildītos – sanāca pretējs efekts, jo nosalu vēl vairāk. Nabaga deguns, rokas, kājas. Pēc starta pamazām ķermenis iestrādājās un iesila, un sāku justies arvien labāk. Distances beigās jau varēja daudzmaz normāli paskriet. Trases 7.8km veicu kā 9. ar rezultātu 28:32. Vidējais ātrums – 3:39min/km. Par šādu ātrumu esmu vairāk kā apmierināts, jo sākumā biju domājis skriet –  maksimāli ja ar 4:15 – 4:00 min/km.

Visā visumā ar pasākumu, neskatoties uz sākotnējo negribēšanu, esmu ļoti apmierināts. Ja nebūtu nepatīkamie brīži salstot līdz startam, būtu pavisam labi.  Ar šīm sacensībām esmu saņēmis nepieciešamo „grūdienu”, un domāju, ka no šī brīža mans treniņu sagatavošanās cikls šai sezonai ir sācies.”

Mazliet statistikas:

Distance: 7,8km (75 dalībnieki)

Kampars: 0:28:32 – 9.v.

Mošķis: 0:37:22 – 45.v.

Visus rezultātus var apskatīt ŠEIT

Bildes ar Kamparu “galvenajā” lomā, un sacensību aprakstu lietuviski var apskatīt http://www.ve.lt/ un http://klaipeda.diena.lt/

© Mošķis & Kampars & bildes no edGara fotoarhīva