Transgrancanaria ir 128 km garš kalnu skrējiens pāri pasakaini skaistajai Grankanārijas salai. Ja šis cipars nešķiet gana nopietns, tad organizatori sola, ka ceļā jāpievar arī 8500 kāpuma metri, piebilstot, ka šis pasākums būs īsts piedzīvojums, kurā kāro piedalīties katrs sevi cienošs skrējējs un dabas baudītājs. Man, protams, iet pie sirds tās garās distances un piedzīvojumi, taču nenormālā kāpumu summa stipri vien mulsina.
Brīdī, kad piesakos dalībai šajā pasākumā, mani iepriekš pieveiktie kalnu skrējieni ir SKM vidējā un CET garā distance. Izšķirošais moments izvēlē par piedalīšanos tomēr ir nevis gaidāmās fiziskās aktivitātes, bet pati sala – esmu tur jau divas reizes bijusi, taču allaž kāroju atgriezties. Bet par kāpumiem – nu nāks skrienams, tad jau redzēs. Zinu savas stiprās un vājās puses, pat ja kalni nav īsti mans lauciņš, varu mēģināt paņemt šo pasākumu uz izturību. Gatavošanās nolūkos gan diezgan cītīgi braucu uz Siguldu visu vasaru līdz pat savam pirmajam pilnajam SKM, kura laikā saprotu, ka esmu izdarījusi milzīgu kļūdu piesakoties Grankanārijas izaicinājumam – kalni nav priekš manis. Ja ar šo atklāsmi vēl būtu par maz, tad rudens komplekts SKM+Haanja100+Vaidavas rogainings nodara pāri manam ceļgalam, kas liek ne tikai drastiski samazināt treniņu apjomus, bet arī izslēgt no tiem jebkādus kalniņus uz 3 mēnešiem.
Jo tuvāk nāk marts, jo vairāk noplok manas ambīcijas par iespēju finišēt šajā skrējienā, tomēr, lai nezaudētu motivāciju, katram gadījumam piesakos arī uz TDS, lai pēcāk varētu teikt, ka Transgrankanārija jau bija tikai tāds treniņskrējiens.
Tā nu kamēr mājās valda drēgns marts, kopā ar Aigaru un viņa atbalsta komandu – Ingu, dodamies uz pasakainu vietu, kurā vasara valda visu cauru gadu. Atvaļinājums ir rūpīgi saplānots. Svarīgākā lieta, kas darāma uzreiz pēc ierašanās uz salas, sekojot pagājušā gada Transgrankanārijas skrējiena pieveicējas Ilzes Lapiņas piedzīvojumu aprakstam, ir pirmā sacensību posma tests. Tas ir kāpiens 1200m augstumā, 10 km garumā. Bez šaubām – ne tikai noderīgi, bet arī izklaidējoši, jo neaprakstāmi skaistie skati, kas paveras no pirmā kalna, skrējiena dalībnieku acīm paliek apslēpti tumsas dēļ. Pēc šī ļaujamies divām aktīvām atpūtas dienām, izpētot salas pārsteidzošo dažādību, un, protams, apmeklējot ekspo, bet sacensību dienu pavadām dīki zvilnot uz atpūtas krēsliem mazajā lauku viesu nama terasē, kas apelsīnu koku un palmu ieskauts, atrodas tālu prom no pilsētu un tūristu burzmām. Lai noskaņotu mūs gaidāmajam notikumam Inga vēl pēdējo reizi skaļi un izteiksmīgi lasa mums priekšā Ilzes piedzīvojumu aprakstu, un beidzot pirmsskrējiena drudzis var sākties. Man pat grūti izteikt cik pretrunīgas emocijas manī plosās – es gribu un es negribu, man šausmīgi bail, bet es nevaru vien sagaidīt, kad tas beidzot sāksies. Esmu pārliecināta, ka man tas nav pa spēkam, bet esmu gatava darīt visu, lai to paveiktu. Krāmējam somas tik laicīgi, ka obligātais ekipējums jāpārbauda vairākas reizes – satraukumā nespēju atcerēties, vai viss ielikts. Sapošos kā nākas un pat sataisu frizūru – ja plānots skrējiens 30 stundu garumā, tad vismaz sākumā jāizskatās pieklājīgi. Pirms izbraukšanas vēl uzlieku „Kalniem pāri” un stāvot uz terases klausos kā tā izskan ielejas miglainajā tumsā cikāžu pavadījumā. Tas iedod cīņas sparu, esmu gatava stāties pretī tiem kalniem, cik nu viegls būs tas solis – tad jau redzēs.
Starta vieta pie okeāna, kur kādreiz lepni slējies Dedo de Dios, jeb Dieva Pirksts – klints, kuru nolauzusi vētra. Cilvēku pūlis tāds, ka grūti izspraukties, skan apdullinoša bungu rīboņa un vakara vadītāja sajūsminātā klaigāšana, tuvējās klintis izgaismo prožektori un reklāmas. Nofotografējamies ar starta vārtiem fonā un dodamies uz savu koridoru. Tiek pieteikti elites skrējēji, tostarp lietuvietis Gediminas Grinius, tomēr ļaužu tik daudz, ka neko saskatīt nevar. Kāds vietējas nozīmes reperis skandē īpaši šim skrējienam veltītu dziesmu spāņu valodā un pēc mirkļa laika atskaite un mirguļojošs konfetti lietus. Skrējiens ir sācies. Ieslēdzu pieres lampiņu un ļaujos pūlim, kas mani nes pretī biedējošajam, tomēr tik ilgi gaidītajam un satraucošajam piedzīvojumam. Sajūta nereāla – it kā es uz to skatītos no malas, vai lasītu grāmatā.
Skrienam nesteidzīgi, tikai daži indivīdi raujas uz priekšu, lai tiktu pie labākas pozīcijas kāpuma rindā, jo pēc pāris kilometriem pa taciņu augšup čāposim čūskiņā pa vienam. Priekšā virs draudīgi melnās klints spīd spožs pilnmēness un ceļu augšup iezīmē ātrāko skrējēju sarkano lampiņu rinda. Tāda pati, tikai balta lampiņu virtene paveras arī atskatoties atpakaļ uz pilsētas pusi. Esmu kaut kur pa vidu, un cenšos turēties vienā tempa ar pārējiem, lai nevienu nekavētu. Man ir ietrāpījies pagadīties starp diviem spāņiem, kas visu laiku aktīvi sarunājas. Balsis viņiem ir skaļas, bet ar dzirdi tā pašvakāk, tāpēc viņi visu laiku pārprasa iepriekš teikto, kliedzot man tieši ausī. Kad sāk likties, ka labāk būtu mesties lejā no kreisajā pusē melnējošās kraujas, nekā vēl ilgāk šito klausīties, manu uzmanību novērš tie paši dīvainie krampji muguras lejasdaļā, kas lika izstāties no Ozolnieku pusmaratona. Nu nē! Tikai ne tagad! Domās pārcilāju visus iespējamos šīs likstas iemeslus un sekas, bet nekas pietiekami biedējošs nenāk prātā, tādēļ izlemju sajūtu ignorēt. Pēc dažiem kilometriem tā tiešām pazūd, un ar nelieliem pārtraukumiem atgriežas vien pāris reizes. Lai nu kā, pirmais kāpums, tiek pievarēts bez īpašām grūtībām un kalna galā sagaida brīnišķīgais, smaržīgais garskujaino priežu mežs. Skriešana pa skuju taku ir patīkama un pavisam drīz jau klāt pirmais kontrolpunkts – Tamadaba. Neko tā īpaši negribas, tomēr apēdu apelsīna gabaliņu un izdzeru divas krūzītes kolas. Pasākuma komentētājs, par brīnumu pareizi saburto manu vārdu un liek pateikt no kurienes esmu ieradusies. Metos tālāk, dzirdot viņu saucam, ka tiksimies Meloneras. Kā tad, ja es tik tālu tikšu. Nākamo posmu tiešām izbaudu – tas ir patīkams noskrējiens. Esmu spēku pilna un jūtos zirgā. Pie katras platākas vietas steidzu apdzīt prātīgos čāpotājus. Taciņa paliek arvien šaurāka un tā mierīgi apdzīt var tikai pieklājīgos, kas palaiž garām. Tos, kuri nav gatavi atzīt, ka ir par lēnu, nākas apsteigt nedaudz riskējot. Te kur gadījies kur ne sastrēgums – stāvam nekustīgā rindā. Pavisam drīz redzams arī iemesls. Pa stāvu klints sienu jālaižas lejup turoties pie virvēm. Visi nez kāpēc laižas pa vienu, tālāko. Neizpratnē nolaižos pa tuvāko, tādējādi tiekot garām veselam pulciņam. Taciņas līkumi beidzas izgaismotā dārzā – tas arī ir 2.kontrolpunkts – Tirma. Dīvaini, bet jau šeit, pēc nieka 20 kilometriem ir gan pārguruši gulšņātāji, gan pirmie mediķu klienti. 2 krūzītes kolas, malciņš ābolu želejas un esmu gatava nākamajam kāpienam. Sākumā skrējiens pa grantētu ceļu, kur pamanos aizšaut garām pagriezienam, tomēr labi, ka priekšā skrienošais japānis atģistas un jau drīz esam atpakaļ uz trases. Kāpiens nav viegls. Gaisā vēdī smaržīgs vasaras pļavas aromāts un pūš silts vējiņš. Ir tā kā par karstu. Virs kalnu galotnēm vēl aizvien spīd spožs pilnmēness. Serpentīna taka nepielūdzami vijas uz augšu, pa ceļam parādot savus pirmos upurus, kas aizelsušies sēž līkumu malās, atpūtinot kājas. Esmu tiešām atvieglota, kad kāpiens pāriet līkumainā, nosacīti līdzenā meža takā, kas ir pat skrienama. Šeit jākļūst uzmanīgākai un jāseko trases atstarojošajam marķējumam pašai, jo brīžiem skrienu pavisam viena. Ceļš interesants – brīžiem smilšains, brīžiem akmeņains, tomēr ne grūts. Pavisam negaidīti mežā stāv numuru skenētājs, bet pēc viņa – brīnišķīgs lejupceļš. Diemžēl neviens noskrējiens nav bezgalīgs, un pirms kontrolpunkta sasniegšanas jāpārvar ļoti stāvs kāpums, kas beidzas naksnīgi tukšā, tomēr spoži izgaismotā pilsētiņā. Esmu nonākusi Artenarā, trešajā kontrolpunktā, kas ir apmēram ceturtdaļa no veicamā ceļa jeb 33.4 km. Kontrolpunktā jau atkal sadzeros kolu un pamielojos ar banāna gabaliņu un pāris apelsīna daiviņām. Naktī tā ēstgriba nu ir tāda kā ir.
Priekšā posms uz Fontanales, kur 7:00 skrējienu sāks 83 km sacensību dalībnieki. Sākas ceļš cauri mazpilsētiņām. Pamazām aust gaisma. Ceļš ir interesants, var vērot vietējo lauku dzīves ikdienu, kas pamazām mostas. Nedaudz nomainījusies augu valsts – skuju koku vietā ziedoši augļu koki, pieņēmu ka tie ir augļu koki tādēļ, ka teritorija lielākoties ir apdzīvota. Kailākās vietās ceļu malās satupušas milzu alvejas, kas izstiepušas savas taustekļiem līdzīgās lapas, šķiet labprāt ar mani komunicētu. Nu vismaz bērnībā es noteikti būtu iztēlojusies, ka esmu ekspedīcijā uz citas planētas – tik atšķirīga ir šī vide no mums pierastās.
Vēl neesmu tādā stadijā, lai komunicētu ar milzu alvejām, patiesībā, nav pat vēlēšanās iesaistīties kādās sarunās arī ar citiem skrējējiem. Priekšā mediķu punkts, viņi uzmanīgi vēro skrējējus, dažiem uzdodot kontroljautājumus, var jau būt, ka tā bija tikai ziņkāre. Mediķi sola, ka kontrolpunkts gaidāms jau pēc 3 kilometriem. Ceļš ievijas sausā priežu mežā. Smarža ir brīnišķīga un mežs ir tālu caurskatāms, bez nekādiem brikšņiem. Patīkamas gludas taciņas, pārsvarā uz leju. Pirms ieskriešanas ciematā nedaudz aizaugušākas takas, futbola laukums un esam jau uz ieliņām. Tas ir Fontanales kontrolpunkts. Pilsēta izskatās pamesta, vien konfetti papīrīši liecina, ka pirms stundas te norisinājusies īsta jautrība – ceļā devušies otrās garākās distances dalībnieki. Tā kā pulkstenis ir jau dažas minūtes pāri astoņiem, izlemju, ka jāpiespiež sevi kaut ko apēst. Piedāvājumā ir brīnišķīgas maizītes ar šķiņķi un sieru. Man kā vienmēr grūtības ar dabūšanu lejā, tomēr vienu varonīgi pieveicu. Papildinu sistēmu, tajā palicis pavisam maz un dodos tālāk. Nākamas kontrolpunkts ir Valleseco – kaut kur tur starp kalnu serpentīniem paslēpies arī mūsu viesu nams. Šajā posmā nekas tā īpaši nemainās uz augšu, uz leju, brikšņi, mazdārziņi ar apelsīnu kokiem. Tāds pats ir arī ceļš uz Teroru, kas gan pati ir tāda lielāka pilsētiņa. Diezgan ilgi noskrējieni pa pilsētas nomales ieliņām. Pēkšņi sajūtu pamatīgu nogurumu, pat uz leju vairs negribas skriet. Sāku runāties ar kādu sagurušu spāņu skrējēju. Atgādinu viņai, ka esam par šo izklaidi samaksājušas un tagad atliek tikai izbaudīt. Izrādās, spāņi nezina joku par skriešanu pa visu naudu – viņai tas šķiet smieklīgi. Atraujos no viņas un pa ceļam prātoju, kā vēl visādi gan es būtu varējusi iztērēt šajā skrējienā ieguldīto naudu un bez jebkādām mokām. Dalības maksa – viena kleita, smalkās nūjas – vēl viena kleita, lietusjaka … sasodīts, man būtu tik daudz jaunu kleitu! Kad sasniedzu Teroras kontrolpunktu, esmu jau pavisam nopietni sākusi nožēlot dalību šajā pasākumā. Pieveikti vien 56 km. Apsēžos uz ietves malas, jo visi krēsli aizņemti un pavisam nesteidzos doties tālāk. Pārvelku krekliņu, ieziežos ar pretiedeguma krēmu un uzlieku galvā bandanu, saule, kaut caur migliņu, šeit ir ļoti aktīva. Gribu uzpildīt sistēmu, taču tā izrādās pilna – tas gan nekur neder, esmu aizmirsusi dzert.
Nākamais posms uz Talayonu mani tiešām biedē. Tas ir 3.lielais kāpiens, bet es vispār jau esmu sevi izsmēlusi. Ceļš ved augšup pa ieliņām, tad iegriežas starp mājām un turpinās pa akmens kāpnēm. Ļoti garām nebeidzamām kāpnēm, laikam pa taisno uz debesīm. Pēc kāda laika pametot skatu atpakaļ var redzēt pilsētiņu kaut kur tālu lejā. Bet ceļš tik turpinās uz augšu. Kad liekas, ka kalnam pienākusi virsotne, taka pagriežas atklājot vēl citu, augstāku virsotni, kas slēpjas aiz iepriekšējās. Un tā bez gala. Arvien biežāk ceļu līkumos var sastapt sēdētājus un gulētājus. Nezinu, cik ilgi tas turpinās, bet saprotu, ka nav labi. Pēkšņs nespēks liek man salēnināties līdz gandrīz stāvēšanas ātrumam. Paliek slikta dūša, šķiet – tas vienīgais želejas malciņš, ko lejā piespiedu sevi norīt, tūlīt pat greznos manu kedu purngalus. Par spīti karstumam sāk kratīt neizprotami drebuļi. Nav spēka pat balstīties uz nūjām. Tās vienkārši velkas man nopakaļ. Saprotu, ka jāapsēžas. Zemē negribas, pēc tam augstu būs jāceļas. Ieraugu tādu kā nolūzušu koka stumbru. Tas laikam tur saulē gulējis kādu pusgadsimtu, sabirst skaidās zem mana svara un es iezveļos ērkšķu krūmā. Uz mirkli tas šķiet pat uzmundrinoši – vismaz kaut kādas savādākas sāpes. Apātiski izvelku ērkšķus un mēģinu atvairīt domas par nāvi. Gribas dzert, bet to saldo suslu dabūt iekšā nevaru. Kaut varētu dabūt malciņu tīra ūdens! Kāds vīrs, ko jau biju iepriekš ievērojusi skrienam bez nūjām, saka man, ka būšu zaudējusi šo cīņu tikai tajā mirklī, kad zaudēšu to savā prātā. Man vajadzēja dzirdēt šo atgādinājumu, pēc tāda principa es skrienu visas ultras! Vēl kāds cits saka, lai saņemos, jo kontrolpunkts ir pēc nieka 500 metriem. Pieslienos kājās un streipuļoju uz augšu. Talayon kontrolpunkts ir nekurienes vidū. Kāri izdzeru krūzīti ledusauksta ūdens un apsēžos sūkājot ledus gabaliņu. Mana plastmasas krūzīte ir saplaisājusi un ūdens no tās tek man klēpī. Šķiet sēžu tur veselu mūžību. Es nespēju celties augšā un turpināt. Vienkārši nespēju. Es jau esmu pievarējusi vairāk augstuma metru nekā jebkad savā dzīvē. Šeit ir mana spēju robeža. Man jāizstājas. Attaisnojumu ir vairāk kā pietiekoši. Jebkurš mani sapratīs un pat atbalstīs. Man nebūs kauns skatīties acīs tiem, kuri palikuši mājās un seko manām gaitām. Ja es jebkad esmu teikusi, ka man ir grūti – muļķības – man nekad dzīvē vēl nav bijis grūti. Tagad man ir grūti. Grūtāk kā jebkad, goda vārds. Tomēr ir viens āķis. Es nespēšu skatīties acīs pati sev. Es nepiedošu sev padošanos. Esmu pieveikusi tikai nožēlojamus 63 kilometrus. Man jāaizvelkas vismaz līdz Tejedai un tad jāpārdomā viss vēlreiz.
Saņemos un jau atkal velkos augšup. Kāds franču kungs gados, šķiet, visai noraizējies par manu stāvokli. Viņš jautā vai es ēdu un dzeru, saku, ka nespēju, bet zinu ka vajag. Viņš iesaka 15 minūtes pagulēt tepat ceļmalā. Atbildu, ka būs jau labi un tenterēju tālāk. Viņš sāk man piedāvāt visādus savus kārumus, kaut pēc nolikuma tas ir aizliegts. Tieku pie veselas saujas gumijlāču. Francūzis paziņo, ka skries kopā ar mani un pieskatīs, lai es tieku līdz Tejedai. To gan es nevaru pieņemt, jo redzu, ka viņš pats nemaz nav noguris. Tādēļ saku, ka esmu izlēmusi pēc viņa ieteikuma pagulēt tās 15 minūtes un apsolu, ka līdz Tejedai tikšu. Apsēžos priežu ēnā un mielojoties ar gumijlāčiem vēroju garāmskrienošos. Gulēt gan netaisos. Gumijlāči dara brīnumus, pēc brīža jau esmu gatava slieties augšā un rāpties tālāk. Konfekšu vīrs būs mani izglābis. Paskriet gan vēl nevaru. Kalna galā ir foto punkts. Cik nekrietni! Atņirdzu zobus cerībā, ka tas izskatās pēc smaida un domāju, ka šo bildi noteikti nemeklēšu. Tālāk ceļš atkal uz leju. Izskrienu pazīstamā vietā Cruz de Tejeda, tur pilns ar tūristiem, kuri norāda skriešanas virzienu. Smaržo pēc ēdiena, pilnīgi vēders sagriežas. Ceļš līkumo lejup, pa ceļam jāizskrien cauri skenēšanas punktam un visbeidzot nonāku Tejedā. Skaista pilsētiņa, pāris dienas atpakaļ paši bijām tās apmeklētāji. Tur vienā veikaliņā bija tik dievīgas kūciņas… Bet kas tev dos.
Kontrolpunktā ieskrienu jau pavisam atguvusies. Stūķēju aiz vaigiem maizi, sieru un apelsīnus, jo nez no kurienes ir parādījusies ēstgriba. Saprotu, ka neesmu tik tālu skrējusi, kāpusi un mocījusies, lai ņemtu un vienkārši izstātos, tomēr, ja gribu tikt līdz galam, nevarēšu bezrūpīgi tenterēt, jo šobrīd jau sākas cīņa ar laiku. Šajā brīdī man ir 40 minūšu handikaps pār kontrollaiku un tas ir sasodīti maz, ja ņem vērā, ka man priekšā jau atkal ir kāpums – ceļš ved uz salas 2. augstāko virsotni Roque Nublo. Kamēr esam uz šosejas skrienu cik jaudas, bet tad sākas tik stāvs kāpiens, ka brīžiem jāapsēžas un jāpadomā. Brīžiem kāpju sāniski, brīžiem atmuguriski, kad liekas, ka ir pienācis gals, izrādās, ka skanēšanas punkts ir vēl augstāk, pie paša augšējā puļķa.
Man atkal paliek slikta dūša. Es labprātāk cīnītos ar ko vienu – ar laiku, vai ar sliktu dūšu, bet ar abiem… Bet nu, kas jādara – jādara.
Noskenējos pie puļķa un tālāk ceru uz glītu lejupceļu līdz pat Garanonai, taču krāpnieki spāņi nav iezīmējuši kāpumu pirms kontrolpunkta, un tas mani dzen izmisumā. Riebīgā, riebīgā sala. Skrienu un raudu, tad velkos un raudu, es tikai gribu, lai tas vienreiz beidzas. Kad kontrolpunkts sasniegts, nekāds kontrollaika handikaps praktiski nav atlicis. Ātri ieskrienu uzēst saujiņu makaronu. Kāds kungs sūdzas, ka tie neesot ēdami. Zibenīgi sastūķēju visus aiz vaigiem un ar pilnu muti aizrādu, ka ēst ir svarīgi. Viņš piekrīt. Pirms došanās ceļā uzvelku jaku un uzlieku lukturi, šķiet, ka pavisam drīz varētu satumst. Ceļš ved tālāk uz salas pašu augstāko punktu Piko de las Nieves. Taka iet gandrīz vertikāli un taisni – nekādas niekošanās ar serpentīniem. Kāpiens ir smags, tomēr drīz beidzas. Pašā augšā pie observatorijas ir vientuļš numuru skenētājs. Pēc tam sākas noskrējiens uz Tunti. Sākuma ceļš ir nepatīkami akmeņains, taču pārlieku lielas grūtības nesagādā. Apsteidzu vīru, kurš pie trakā Talayonas kāpiena man teica, ka viss ir galvā. Mudinu savu motivātoru pielikt soli, taču viņš norāda uz saviem asiņainajiem ceļgaliem, sakot, ka pēc 2 kritieniem šis ir viņa maksimālais ātrums. Dodos tālāk. Taka paliek arvien akmeņaināka un mana pārvietošanās arvien pārgalvīgāka. Apsteidzu skrējējus vienu pēc otra, allaž brīnoties, ka tiešām atrodas kāds par mani nīkulīgāks. Taka pārvēršās tādā kā haotiski bruģētā celiņā, kur šķautņaini, neregulāras formas akmeņi ir kaut kā samētāti. Tie ir arī kustīgi, jāskatās cieši zem kājām. Skrienot nākas paļauties uz veiksmi un lukturīša spilgtumu, tomēr, ik reizi, kad paceļu staru, lai meklētu marķējumu riskēju aizķerties un nokrist. Pēdas šos asos akmeņus caur plānajām inoveitu zolēm dabū pamatīgi just. Ceļš liekas bezgalīgs. Šim bija jābūt 12 km posmam, bet te noteikti ir vairāk. Ar pāris spāņu puišiem, ar ko turamies vienā tempā vienojamies, ka tā ir ņirgāšanās par skrējējiem un viennozīmīgi nav nosaucama par skriešanu. Jā, tobrīd nebija ne jausmas, ka trakākais ir vēl tikai priekšā. Kad beidzot ieskrienam Tuntē, mūs sagaida visai atraktīvs pasākuma vadītājs, kurš bļaustās mikrofonā. Skan arī mūzika. Malā sēž 2 garlaikoti mediķi. Apsēžos un brīdi pačīkstu, kā arī pastrīdos ar uzmundrinātājiem, kuri vedina doties tālāk. Papildinu sistēmu, kura jau atkal ir palikusi gandrīz pilna. Izlemju, ka lai pievarētu nelielo gaidāmo kāpumu, man noderēs viena no Rīga-Valmiera piedāvājuma brīnumželejām. Vienu tādu jau iepriekš biju notiesājusi, un kaut ne pārāk garšīga, tā tiešām bija uzmundrinoša. Noriju to vienā rāvienā, un tādā pašā rāvienā tā momentā laužas atpakaļ. Pirms laist pār lūpu ieraugu sev piekaltos mediķu skatienus. Nu nē, jūs mani nedabūsiet – pārvaru sevi un noriju pretīgo žurgu vēlreiz. Vēl tagad šermuļi pārskrien to atceroties. Uzdzeru kolu un taisos prom. Ceļš ved uz augšu un ārā no pilsētas. Kalns, kurā nāksies rāpties, labi saskatāms – ceļu iezīmē retas skrējēju lampiņas. Ar mani sāk runāties viens izmisis franču puisis. Šim tā nākot miegs, ka vai gar zemi jākrīt. Hm, man gan nenāk, es jau pēc dabas tāds nakts radījums. Piedāvājos viņu kādu laiku izklaidēt, ja vien viņš nebūs par lēnu. Pāris kilometrus pļāpājam, bet viņš ir tiešām velkams. Esot skrējis UTMB, bet šis viņam liekoties daudz grūtāks. Tad viņš tomēr izlemj, ka manā tempā viņam par ātru, bet es vēl pielieku soli, jo jūtos diezgan labi. Kalna gals ir sasniegts un sākas noskrējiens pa grantētu ceļu. Te mani piemeklē jauna liksta – Embūtes rogainingā sastieptā potīte, kuru līdz šim tik labi balstīja Ingas_K aizdotā šina ir pamatīgi piepampusi, tādēļ noderīgais palīglīdzeklis ir sācis sāpīgi spiest. Izlemju to noņemt, cerībā, ka kustīgu akmeņu vairs nebūs. Tomēr ļaunums jau ir nodarīts un skriet es praktiski vairs nevaru – pārāk sāpīgi. Lejupceļā mani sagaida pārsteigums. Es teiktu, ka šis ir trases sarežģītākais posms. Kalna mala ir stāva un nosēta ar asiem akmeņiem, visu laiku jāskatās zem kājām, akmeņi birst un kustās. Arī spēcīgais vējš tā vien grib gāzt no kājām. Trases marķējums ir rets, to meklējot nākas pacelt galvu, lai palaistu staru tālāk, tajos mirkļos kājas ķeras aiz akmeņiem. Patiesībā ir bail. Bail, ka kāds neveikls solis var likt krist ilgi un sāpīgi. Uz akmeņiem redzu asinis. Briesmīgi. Skrējēji taustās uz leju ļoti uzmanīgi, riskēju un steidzos tiem garām. Zemāk redzu vienu cietušo. Sēž pilnīgi apstulbis un dezorientēts. Mediķi elsdami pūsdami raušas augšā pie viņa. Lejā dežūrē 2 ātrās palīdzības mašīnas. Ārkārtīgi bīstama vieta. Tieku lejā uz Artearas kontrolpunktu, laimīgi iekļāvusies kontrollaikā. Fonā skan „… everything that kills me makes me feel alive…” Ļoti atbilstoši momentam. Uz nākamo kontrolpunktu dodos priecīgā noskaņojumā, jo solīts tikai 7km garš noskrējiens. Nu kā tad. Pēc maza līdzena gabaliņa jau atkal jārāpjas kaut kādā pretīgā kalnā. Pēc tā gan seko garš lēzens posms. Grantēts ceļš ar atsevišķiem lielākiem akmentiņiem. It kā nekas sevišķs, bet manas pēdas ir jau tik ļoti samocītas, ka katrs solis sāp. Paskrienu, paeju, rēķinos, ka laiks ir pietiekoši. Taču kad pagājuši vairāk kā 7 kilometri un nekas neliecina, ka tuvumā varētu būt kontrolpunkts, sāk mākt raizes. Daži puiši mani apsteidz, pietuvojas arī vairākas lampiņas no mugurpuses. Visi izskatās tādi uztraukušies. Īsti nezinu cik ir pulkstenis – slinkums ķeksēt telefonu no somas. Pretī skrien kāds puisis un ļoti noraizējies saka savai draudzenei, kas skrien tepat blakus, ka līdz kontrollaika beigām atlikušas vien sešas minūtes! Ārprāts! Prasu viņam, cik tālu kontrolpunkts. Viņš atbild, ka esot kāds puskilometrs. Abi ar meiteni metas uz priekšu neticamā ātrumā. Esmu šokā, aizmirstot sāpes un pieveiktos kilometrus, dzenos viņiem pakaļ cik spēka. Es nebraucu tādu gaisa gabalu, nemocījos, vairāk kā diennakti šajos trakajos kalnos, lai tagad izstātos. Ieskrienam kontrolpunktā vien 3 minūtes pirms tā slēgšanas. Taimeris tiek uzlikts no jauna. Līdz galam man ir dota vien pusotra stunda. Vairs nezinu kam ticēt un ko gaidīt. Cik īsti kilometri jāpieveic? Drūmā apņēmībā steberēju tālāk. Vairs nav tiesību nīkuļot. Jāpaspēj. Ceļš ieiet pilsētā. Jāskrien pa tādu kā sausu betonētu kanālu, kas šķiet bezgalīgs. Skrienas pavisam nejēdzīgi, vieglāk tomēr soļot, jo kājas ķeras aiz akmeņiem. Te kur gadījies, kur ne ļaužu pulciņš – rāda, ka jākāpj no kanāla ārā un piedāvā ūdeni. Līdz finišam esot vien 3km. Iekšā sāk briest milzīgs prieka burbulis, jo nu ir skaidrs, ka paspēšu. Streipuļoju uz finišu, ko kājas nes. Te jau redzama bāka, mazs gabaliņš veicams pa pludmales smiltīm, tad atkal atpakaļ uz promenādi un pilsētā iekšā ekspo virzienā. Pie ekspo jāizskrien pa apli un jāveic cilpa cauri tukšām tribīnēm. Te arī finiša vārti – skrienu, lecu un kliedzu no prieka. Kas par to, ka esmu viena no pēdējiem, līdz beidzamajam brīdim tā īsti neticēju, ka to izdarīšu. Transgrancanaria 128 kilometri un 8500 kāpuma metri ir pievarēti 29 stundās 45 minūtēs un 6 sekundēs.
Pēc finiša vēl ieraugu Konfekšu vīru, kurš netic, ka esmu to tiešām paveikusi, redzu kā finišē miegainais francūzis, priecājos par viņu, saņemu finišētāju vestīti un dodos jau vairs īsti neatceros kur. Visas sistēmas lēnām slēdzas ārā. Ir atmiņas, ka sēžu gandrīz tukšā ēdamzonā, taču neko nespēju ieēst. Vējš vēl aizvien ir ļoti stiprs. Blakus griežas tukšo plastmasas glāzīšu virpulis vairāku metru augstumā. Arī mūsu glāzītes vēlas pievienoties šai mežonīgajai dejai, tikko kā iztukšotas. Paliek auksti, bet kaut kur iekšā ir tāds apmierinājums un milzīgs prieks. Esmu uzvarējusi sevi. Rīga –Valmiera es jau nāku, bet labi, ka tas būs kādu citu dienu.
Secinājumi:
Nu kaut kā ir jāmēģina tas ēdamais dabūt iekšā šādu skrējienu laikā.
Dzert. Laikam labāk sistēmā liet ūdeni. Nu vismaz uz distances otro pusi. Tik garos skrējienos tas sintētiskais saldums ir nepanesams.
Ne soli vairs nesperšu bez gumijlāčiem – tie ir mani jaunie labākie draugi.
Ak, jā, spogulī skatīties pēc šādiem pasākumiem nav vērts.
Interesanti tomēr būtu pamēģināt šito noskriet vēlreiz – ja nu tomēr es varu maķenīt ātrāk!
Vēl nobeigumā gribu izteikt savu pateicību visiem, kas mani atbalstīja, domāja labas domas un sekoja līdzi. Biju patiešām aizkustināta lasot komentārus šeit, feisbukā un endomondo. Nebiju domājusi, ka tas tik daudzus interesē. Paldies jums visiem! Tagad man pat mazliet kauns, ka noskrēju tik nīkulīgi, bet tāda nu es esmu. Nākamreiz pacentīšos labāk.
Neprātīgi aizraujoši, aizkustinoši un traki! “Atņirdzu zobus cerībā, ka tas izskatās pēc smaida” – gumijlāču paka Tev par garšīgajiem smiekliem, ko izpelnījās šis teikums. Vienmēr esmu apbrīnojusi Tavu apņēmību, varēšanu un prasmi pat vistrakākos piedzīvojumus pasniegt tik viegli un saistoši.
Kādu gadu būs jāaizbrauc :)
Malacis! Apsveicu ar lielisko uzvaru pār sevi! Un superīgs raksts.
Ja godīgi, tad man arī brīžiem ir doma – vai es to varētu izdarīt ātrāk? :)
Izlasīju vienā elpas vilcienā! Apbrīnojami!:)Apsveicu Tevi ar paveikto/pieveikto.
Apsveicu! Sekojot līdz ne prātā neienāca, ka tas ir tik grūti! Malacis!!!
:D …tuvu stāvēšanas ātrumam … . Bet lasot tik aizdomājos, ka lai es līdz galam saprastu, kas tur rakstīts, kas tāds jāmēģina paveikt pašam.
Gandrīz kā trilleris! Arī izlasīju vienā elpas vilcienā, lieliski uzrakstīts un neaptverams varoņdarbs pieveikts.
Emocionāla lasāmviela – gan smējos, gan asaras sariesās, lasot par tavu raudāšanu.
Arī man vienā brīdī mazliet sāka dedzināt acis. Spēcīgi.
Skarbi un skaisti! Tu esi patiesi iedvesmojoša!
Apsveicu un apbrīnoju.
“Nu nē, jūs mani nedabūsiet” :D
“Drūmā apņēmībā steberēju tālāk.”
R-V skaņas celiņš: Gummy bear: https://www.youtube.com/watch?v=EDpp3tPzATY
Jo trakāki skrējieni jo vienkāršākas atziņas. *ir jāēd *Tu esi padevies tad, kad Tu sev pasaki, ka esi padevies.
cerams, ka `īslaicīgās neērtības` nebija/nebūs pārāk garas.
Dzelzs gribasspeeks! Pat lasot ir intensiva klatbutnes sajuta. Lieliski uzrakstits – iespejams labakais par ultraam latvieshu valodaa!
Hmzz, kādreiz skolā bija tāda lieta kā “obligātā literatūra”, bija arī literatūras klasika. Un šo rakstu arī var ierindot sadaļās “obligātā ultru literatūra” un “ultru klasika”. Pat gara acīm redzu, ka kāds vecs ultru skrējējs, kādā no garajiem ziemas vakariem saviem mazmazbērniem, lasa priekšā :). Pat sāku domāt, ka vajadzēs dažas vietas izkonspektēt, lai būtu kur smelties iedvesmu “…kad padoties ir aizliegts” brīžos.
Forši iedvesmojoši un biši biedējoši :D Zvērs!
No Daces uzzināju, ka skriet pa skuju taku un sūkāt ledu ir patīkami. Nez, ko senie latvieši par to teiktu?
Bet ja kaut cik nopietni – no visas sirds apsveicu ar lielo sevis pārvarēšanu – lasīju un teju jutu katru tavu iekšējo cīņu gan ar želejas norīšanu (man pat zosāda uzmetās), gan ar vilšanos, ka orgi nav uzrādījuši kāpumu, kurš saguruma brīžos šķiet augstāks par Everestu, gan citām epizodēm ko aprakstīji. Arī humora deva lieliska. Atkārtošos – tu raksti aizraujoši.
Kas attiecas par ēšanu, jāpiekrīt – ēst vajag, tomēr arī man ir atklāts jautājums – kā to visu salkano „Mendeļejevu” dabūt lejā pēc n-tajām stundām? Ar dzērienu man skaidrs – garajos pasākumos to taisu daudz vājāku, bet par želejām – nezinu; Man prasās kas sāļš, esot arī sāļās želejas, tik, ja zinātu kur tādas iegādāties. Vēl ir ideja pašai gatavot sāļos auzu batoniņus, tik nevaru saprast, ko sāļu, lai izmanto par saistvielu.
Uzvarētājs ir katras, kas šo noskrējis. Paldies par iespēju izbaudīt skrējienu vēlreiz. Pēc šī Tev būs grūti atrast jaunu izaicinājumu. Skarbi, bet patiesi.
Kaut kāds pavasara sagurums: guļ kaut kāds vārgulis (nožēlojamais attaisnojumu meklētājs), sev iestāstijis, cik slikti viss, ka nav ko šovakar vairs skriet.. Gandrīz pie tā arī palika. GANDRĪZ:D Līdz nīkulis izlasīja, kā latvju kundzītes kalnos močī 128 km ar tūkstošiem!! augstuma metru.
Un. Treniņš noticis, smaids pa visu seju!
Paldies par motivāciju, Veipaskundzīt!!!!!!!! Tu esi suppper!:))
Lielisks apraksts ! Izlasīju vienā elpas vilcienā.
p.s. Inesei par sāļajām želejām – te būs:
http://www.clifbar.com/products/clif-shot/organic-energy-food
Pats gan vēl mēģinājis neesmu :)
Paldies, Dace! Tagad man uz saviem smieklīgajiem vājuma brīžiem ir jāpaskatās citām acīm.
Paldies,Dacīt.Garšīgs gabaliņš!Golgātas ceļš ar skuju taku,ar nebeidzamajām kāpnēm uz debesīm,ar ērkšķu krūmu un citādām sāpēm.
Bet,nu vispikantākā vieta rakstā:”Piedāvājos viņu kādu laiku izklaidēt,ja vien viņš nebūtu par lēnu”☺☺☺.Domāju,ka džekam pie 95km nenesās uz izklaidēm☺☺
Tiekamies….
shahs, sāļu tāpat kā saldu sadzerties/saēsties trieciendevās nav labi, kuņģis gribēs atbrīvoties pa īsāko ceļu.
Šobrīd esmu secinājis, ka elektrolītu dzērienus tikai pirmās 3..4 stundas var jaukt ražotāja ieteiktajā koncentrācijā, pēc tam – divreiz vājākus. Priekš tiem, kam nepatīk ķīmija, ir elektrolīti bez saldinātājiem un garšas – High5 ZERO Neutral un Trace Minerals ENDURE. Tos var šķīdināt jebkur: ūdenī, sulā, kolā vai sporta dzērienā. Tikai jārēķina līdzi sāļu koncentrācija, īpaši tad, ja dzērienā jau ir sāļi.
Maikij, domā Dace piedāvāja džekam pie 95km iet rotaļās?
Fantastisks apraksts! Tu tiešām esi ultra lapsa :) Dalības maksa – viena kleita, smalkās nūjas – vēl viena kleita, lietusjaka … Izrādās, ka vēl kāda visus izdevumus rēķina kleitās – super :)
Lai izdodas arī turpmāk!!!
Superīgs trillerīts! Un tu pati esi super! :)
Iedošu meitām palasīties par gumijlāču brīnumaino ietekmi – moš gribēs kļūt par ultrām :)
Šo nu bez asarām nekā. :)
Paldies! Tu esi apbrīnojama!
Aaaah, pie tā kaktusa laikam sākās zombiju skrējiens! :) Mežonīga apņēmība tev iekšā, malacis! Apraksts arī labs, vajag vairāk tādu! :)
šo rakstu es ļoti gaidīju! tas mani arī saviļņoja līdz asarām.
tik apbrīnojams spēks un neatlaidība Tev!
“Kas par to, ka esmu viena no pēdējiem” …
Tu aizmirsi tos, kas izstājās, kas neskrēja, kas pat domās nepieļāva domu skriet…
Tu esi apsteigusi viņus visus… Un Tu būtu pirmā pat ja finišētu pēc kontrollaika, izstātos … Tu būtu pirmā priekš sevis, jo kaut ko darīt, mēģināt jau ir uzvara! :)
Lielisks apraksts! Apsveicu ar paveikto! :)
Tu esi apbrīnojama1 Šito krampi!
Jap, izcils raksts. :) Man gan liekas, ka kaut kad tika runāts, ka šādus rakstus nav labi likt publiskai lasīšanai, ir pārāk liels risks, ka kāds gribēs atkārtot bez profesionāļu uzraudzības.
Katrā ziņā man kā reiz ir šis pasākums ieplānots nākamajam gadam un pēc visa šī apraksta izklausās, ka nekas greizi tur noiet nevar, tāpēc būs vien jāpiesakās.
“Pirms laist pār lūpu ieraugu sev piekaltos mediķu skatienus. Nu nē, jūs mani nedabūsiet – pārvaru sevi un noriju pretīgo žurgu vēlreiz.”
Šis pa glauno, neesmu pats tādā situācijā bijis, bet spēju vizualizēt perfekti. :)
Jā….!
Nav vārdu, kādas dzelzs lēdijas slēpjas mūsu vidū :) respect!
Man šo prasās izstiept kādās 4-5 dienās ar 15kg mugursomu plecos.
“… sasodīts, man būtu tik daudz jaunu kleitu!” :)))
Meitenes, kad vairs galīgi nevarēsim paskriet, tad gan staigāsim tajās smukajās kleitās…
Labi vien bija, ka vakar pirms miega nelasīju. 100 punkti būtu nemierīga nakts! Taču tāpat sapņos skrēju. :)
Ļoti emocionāls raksts!
Vairākas reizes (gandrīz vai) apraudājos!
Visu cieņu!
Apsveicu Tevi Dacīt!Tagad Tu esi * kalniete *jo pārvarējusi treideviņus kalnus ai trejdeviņām zemēm:)
Aizkustinošs apraksts:)
Lasot pavida nedaudz pašam pieredzētais Spartatlonā:)
Kaut gan kalnu masīvu-grēdu pievarēšana,tā nav joku lieta-tas ir nepārtraukts cīniņš ar sevi un radītajiem apstākļiem:)
Tagad jāmeklē augstākas virsotnes virs 2000m un vairak(kā sakot,ka āķis lūpā -nav atpakaļceļa,bet jāvirzās uz augšu un uzlikt sev mērķus-lai vai kā tas ir paveicams).
Prieks par Tevi:)
Varoņdarba cienīgs izaicinājums= izpildīts:)
Visu cieņu!
Ak, jel….
Ne man vienai ar taku skrējieniem ir piedzīvojumu piedzīvojumi. Tik sirsnīgi smējos lasot un acu priekšā iztēlojos visas ainiņas sākot ar takām līdz pat “Jūs mani nedabūsiet”. Bet man lasot tavu superīgo piedzīvojumu galvā visu laiku pazibēja mani “viss ir slikti” momenti no visiem Monblāna skrējieniem. Kaut kas jau tajās takās ir kopīgs.
Paldies, Dace! Tik skaisti uzrakstīts! Ja netiec uz Monblānu rekomendēju Andorra Ultra Trail! Man tas bija vēl mežonīgāk par TGC.
NEAPTVERAMI foršs apraksts. Cītīgi sekoju Tavam skrējienam un vakarā pat ballītes laikā man cilvēki prasīja, kam es tur sekoju. Un tad nu es cik mācēdams izskaidroju kāds neaptverams varoņdarbs tajā brīdī tiek veikts :). Nebeigšos atkārtot, ka apbrīnoju šādus pārcilvēciskus veikumus.
Pasakaini! Biju gatavs šogad pamēģināt, bet notūļājos, tagad zinu – IR jābrauc! Malacis!!!
Sekojot līdzi sacīkstēm un tagad lasot, ir sajūta, ka Tava cīņa un panākumi ir mani un mūsu visu pārdzīvojumi un sasniegumi :)
Brīnišķīgi uzrakstīts!!
Man gan nevienu brīdi nebija šaubu, ka Tu šos kalnus pievarēsi :)
…un vakarā nopirkās gumijlācīši! :)
1.Ar Anduli sekojot līdzi virtuāli nemirkli nešaubījos par finišu
2.Tu pārspēji mani tāpat kā Laulasmaa, kad pievarēju tikai 8 pusītes. Šoreiz biju starp tiem, kurus minēja Evitiņa, jo gribēju braukt, taču šogad jāatdod pērnie atvaļinājuma parādi. PLāni atliekas uz nākamo gadu, kad varēšu izskrieties ar droppy ;)
3.Tu kļūsti par leģendu
4.Aicinu visus Lielās dienas rītā (27.martā) ieslēgt Latvijas Radio 1. Pirms 9iem stāstīšu par #klinkis, pēc 9iem Veipaskundzīte stāstīs par to, kā jāskrien ultriņas ;)
5.Paldies par skaisto aprakstu!
Stāsts skaists kā pasaka, grūti noticēt, ka patiesība! Brīnišķīgs pasākums un fantastisks veikums – tā turpināt!
Ne par tēmu – Matīss, kāds sakars 27. martam ar Lielo dienu?
Es ar no tiem, kas sekoja Anduļa un Matīsa komentāriem – kā Tev veicas ar to kalnu pārvarēšanu. Ļoti cerēju, ka paspēsi finišēt pirms kontrollaika beigām. Kad biji finišējusi, mani pārņēma tādas sajūtas kā tad, kad kāds latvietis ir ieguvis medaļu olimpiskajās spēlēs. Milzīgs prieks!
Tavu stāstiņu par piedzīvoto ļoti gaidīju. Paldies par to! Lai Tev veicas arī turpmāk!
Uh, Veipaskundzīt…. Tu neesi normāla. Tā turpināt! (skriet un rakstīt)
Wow! Drosmīgi! Jaudīgs lasāmgabals.. gan sasmējos, gan asaras acīs saskrēja. – “Gumijlāči dara brīnumus”. – Pēc šī cerams, ka iegādājies kādu jau kleitu kā balvu par spēku, izturību un paveikto ;)
Maikij, nu tu gan epitetus izvēlies! Skuju taka, ērkšķu vainags, vai kas tur… Nu spilgti!
IlzeP, Lielā diena ir pirms Lielās nakts – varbūt tā Matīss domāja ;)
Nu, Malacis!
Jā, nu vienkārši šausmīgi! Bet aprakstīts labi, reālistiski. Malacis(-e)!
Neesmu skrējējs. Izlasīju rakstu. Nesaprotu, kur šajā visā sāpju un pašdestrukcijas kokteilī ir kaifs. Mazohisms?
Ir reizes trasē, kad es sev uzdodu šādus un līdzīgus jautājumus, bet kopumā vienmēr pozitīvo emociju ir vairāk nekā negatīvo. Gatavošanās process, pasākumu atmosfēra un kopības sajūta, sevis pārvarēšana ir tikai daži faktori, kas atnes kaifu gala iznākumā.
ok, atbilde ir Tevis paša pirmajā teikumā. :)
Bet tā ir labojama lieta. Vieglāk, nekā varētu iedomāties :)