Nepakās cieņas cīņu rosolā!

„Nepakās cieņas cīņu rosolā!” – tāds nosaukums tika dots manai pagājušās nedēļas cieņas cīņai.

Lēnām biju ceļā, lai ieslīgtu „ziemas miegā”. Skrējienu skaits un pieveiktie attālumi samazinājās un likumsakarīgi tam sekoja arī pārvietošanās uz zemāku CC divīziju. Gaidīju, ka, nonākot zemākā divīzijā, pretiniekos iegūšu tādu pašu „ziemas miegā” snauduļojošu cīņas biedru. Bet kas tev deva? Pretiniekos iegūstu tieši pretējo – no Sigņa problēmas „Rīga – Valmiera” pamodinātu Trako. Pasmaidu par paredzamo CC rezultātu!

Šai cīņai vajadzēja sākties un beigties tāpat kā visām tām cīņām, kurās pretiniekos nonāk nelīdzvērtīgi cīnītāji. Tomēr, neraugoties uz nelīdzsvaru, mans pretinieks pirmdienas rītā „met kārti galā” ar izaicinājumu, ka šonedēļ plāno noskriet virs 100 km. Vēl, pieminot, ka attieksme pret cīņas biedru būs cieņpilna. Hm…, ko tas tagad nozīmē? Prasās pēc atbildes. Visticamāk arī no manis tiek gaidīta cieņpilna attieksme pret cīņas biedru. Bet, kas tā par traku ideju – skriet 100 km Ziemassvētku nedēļā? Bet varbūt jāpieņem izaicinājums un svētkos jāuzdāvina sev virtuālā nozīmīte „100 km nedēļā”?

Kad attapos, ka savas domas esmu publiskojusi un ka sarakste CC komentāros nav tikai dialogs starp diviem cīņu biedriem, bija jau par vēlu. Komandas biedri – Matīsa, Dziņas un Anduļa personās jau bija paspējuši ne tikai nobalsot par skriešanu pēc Ziemassvētku dāvanas – 100 km nozīmītes, bet arī mudināja citus sekot tam līdzi.

Mēģināju vēl bruģēt atkāpšanās ceļu. Vienlaikus arī izrēķināju, ka būs jānoskrien vidēji 14,3 km dienā, lai tiktu līdz mērķim. Varbūt tas nebūtu arī nekas traks, ja vien šī nebūtu svētku nedēļa, kurā tik daudz citu pasākumu. Izaicinājums tiek pieņemts. Tad jau manīs, kas no tā visa beigās sanāks.

Šīs nedēļas plānā: 2 darba dienas, 4 Ziemassvētku viesības ar „rosolu” ēšanu, 3-dienu ģimenes ziemas sporta nometne ar slēpošanu, slidošanu un citām ziemas sporta aktivitātēm, 1 skriešanas pasākums – Divplākšņu koptreniņš. Stingri nolemju, ka tikko pieņemtais izaicinājums nedrīkst ietekmēt vai izmainīt šīs nedēļas plānus.

Pirmdiena. 22.decembris.

Entuziasma pilna vakarā pēc darba devos skrējienā pa Pārdaugavas ielām. Uzdevums bija noskriet vismaz 14,3 km, bet vēlams vairāk, lai uz nedēļas beigās atliktu pēc iespējas mazāks skrienamais gabals.  Ķīpsalā pie Vanšu tilta tiesa satikts arī skrienošs CC biedrs.

Noskriets 21km. Nav slikti.

Otrdiena. 23.decembris.

Pirmā rosola ēšana. Neliels Ziemassvētku pasākums darbā. Neliels stresiņš pēdējo dāvanu iegādē. Iepirkšanās laikā tiek sarunāts koptreniņš, kas vēlāk gan tiek atcelts. Skriet devos pavisam vēlā vakara stundā. Ar lielu piespiešanos pierunāju sevi noskriet 3 apļus ap māju jeb 14 km.

Trešdiena. 24.decembris.

Divplākšņi skrien skaistu neglīti. Jutu zināmu nogurumu pēc iepriekšējo dienu skrējieniem, bet tikšanās ar Divplākšņiem uzmundrina. Kāds eglītes zariņš tika noskriet īsāks, kāda svecīte vai bumbiņa izskrieta mazāka. Vampīrkalniņā ar burkāniem un āboliem tika izdekorēta priedīte, uzēstas piparkūkas un mandarīni. Viss bija pa svinīgi un smuko. Skrienot egles galotnīti, tika nolemts aizskriet arī līdz Hapakam. Tur tilta būvnieki darbojās. Iztaujājām viņus, kāpēc tie strādā svētku laikā, un devāmies atpakaļ ceļā. Neplānoti, bet noskrieti gandrīz 17 km.

Tālāk ceļš veda pie Minhauzena uz Dunti pašaut pīles un uzēst pīrāgus, bet vakarā – uz Ogri pie mammas, kur gaida Ziemassvētku mielasts ar neiztrūkstošo rosolu.

Ceturtdiena. 25.decembris. Pirmo Ziemassvētku rīts.

Bija jāīsteno iepriekš izdomātais plāniņš. Ja no rīta galva būs skaidra, tad jāizlavās laukā paskriet, pirms saime modusies. Tas tiek arī īstenots. Laukā pārsteigums – sals, apkārt viss balts. Skaisti! Pieskrienu pie vārtiņiem, bet tie iesaluši un nevaru dabūt vaļā. Ko nu? Vectēvs māju ir uzcēlis kalnā. Zinu, ka lejā ir vēl vieni vārtiņi. Varbūt tos var atvērt? Noskrienu lejā un tieku brīvībā. Biju iecerējusī paskriet pa Špakovska parku, kurā nesen viesojās ar SSV koptreniņa dalībnieki, bet skriet atpakaļ kalnā gan nav dukas. Paskrienu gar mazo Urgu, kura šī rudens lietavās bija izraisījusi vērienīgus plūdus. Tad pretējā virzienā izskrienu Lazdukalnu pavasara krosa trasīti un nokļūstu Lazdukalnā pa lēzeno pusi, uzkāpju tornī, uztaisu pāris „selfijus” un dodos mājup. Noskrieti 5 km. Lai neatpaliktu no grafika – šodien būtu jānoskrien vēl 9 km.

Pēcpusdienā plānotas nākamās Ziemassvētku svinības, kur bērni un mazbērni tiek mīļi sagaidīti ar „rosola” bļodu. Dzejoļi, dziesmas, dejas, dāvanas un varam doties mājup. Ēsts un dzerts ir gana, vajadzētu iet to noskriet. Skrējās grūti, bet 2 apļi ap māju tika pieveikti un 9 km noskrieti. Šie noskrietie kilometri vēlāk nezkāpēc izraisīs CC pretiniekā vainas apziņu.

Piektdiena. 26.decembris. Otrie Ziemassvētki.

Jāpošas uz ziemas sporta nometni. Bet tā kā tikšanās ar pārējiem ir sarunāta tikai pl. 12.00, nolemju, ka no rīta vēl varētu paspēt noskriet dienas normu – 14.3 km. Pamostos un saprotu, ka šorīt nebūs 14 km skrējiena. Vārtos pa gultu un cenšos sevi pierunāt aizskriet līdz Māras dīķim (salasītos kādi 7-8 km). Laiks rit, joprojām atrodos gultā. Nu vajadzētu vismaz apskriet vienu apli ap māju (4,5 km). Nekā. No gultas izlienu vien tad, ka laiks ir palicis tikai tik daudz, lai pagatavotu ģimenei brokastis un veikli sapakotu līdzi ņemamās mantas. Jūtu, ka šajā cīņā „rosols” būs uzvarējis, jo mans nākamais skrējiens visticamāk būs iespējams tikai svētdienas vakarā, bet atlikuši vēl vairāk nekā 33 km.

Pakojot mantas starp augstpapēžu kurpēm, slēju zābakiem, slidām un baseina čībām, iemetu arī kedas, ja nu tomēr…

Sporta nometne sākas Reiņa trasē, šosezon pirmo reizi uzkāpšanu uz kalna slēpēm. Vakarā ballē ar svētku mielastu, rosolu, dāvanām, dziesmām un dejām līdz rītam. Noskrieti 0 km.

Sestdiena. 27.decembris. Manam bērnam vārdadiena.

Nometnes atklāšanā tikām informēti, ka brokastis būs pl.10.00 un rītarosme veicama katram pēc saviem ieskatiem. Rītarosme! Man patīk šis vārds. Šo laiku varētu izmantot, lai noskrietu kādu kilometru. Piecēlos pēc pl.8.00 un devos pildīt „rītarosmi”. Visapkārt balsts, aust saulīte, viesu nama saimnieks tīra uz aizsalušā dīķa izveidoto hokeja laukumu. Skaisti! Dodos skrējienā. Kur var būt tik nelīdzens reljefs? Visu laiku lauku ceļš veda tik augšā un lejā. Neraugoties uz to, saullēkta laikā tika pieveikti baudpilni 11 km. Dienas turpinājumā distanču slēpošana pa aizsalušo ezeru, bērna vārda dienas ballīte ar bagātīgu svētku mielastu, pirts un peldes.

Svētdiena. 28.decembris.

Skaidrs, ka „rītarosme” ir jāatkārto. Šis rīts ir apmācies un pamosties ar nav tik viegli kā iepriekšējā rītā, tomēr saņemos un 9 km tiek noskrieti. Priecīgi kļūst ap sirdi. Tos atlikušos 13 km jau nu gan es vakarā pirms gulētiešanas pieveikšu. Nometnes trešā diena, kā ierasts, ir nedaudz gurdena. Tā kā lielie veči uz hokeja laukumu šodien vairs neplāno doties, tad laukums vairāk vai mazāk tiek atvēlēts arī meitenēm. Apāvu slidas un lēnām atguvu slidošanas iemaņas.

Nometne beidzās, un atgriezāmies mājās. Vienīgā vēlme – iekrist gultā un aizmigt. Pēc brīža puika modināja: „Mammu, uzsmērē man sviestmaizi! Tu taču teici, ka iesi skriet.” Ak, jā vēl tie 13 km. Nu labi, bet tikai 3 apļus ap māju!

Tā nu cīņa bija galā! Rosols neuzvarēja. Es arī ne, bet pēc savas Ziemassvētku dāvanas – virtuālas 100 km nozīmītes – gan aizskrēju. Paldies, Trakais, par cīņu un visiem pārējiem, kas šai cīņai sekoja.

Laimīgu un skriešanas baudpilnu Jums visiem 2015 gadu!

P.S. Šajās dienās beidzas mans pirmais aktīvais skriešanas gads. Gada sākumā es nezināju, ka pastāv tāds VSK Noskrien skrējēju klubs. Janvārī es nevarēju noskriet pat jēdzīgus 5 km. Šī gada laikā esmu pamanījusies kopā ar jums noskriet gandrīz 2500 km, piedalīties 15 sacensībās, no tām noskriet 5 pusmaratonus, kā arī pieveikt Stirnu buka Lūša distanci un vienu maratonu. Tas noteikti nebūtu noticis bez VSK noskrien virtuālās lapas un tās biedru atbalsta. Paldies, Jums, jo īpašs paldies Rozamundei, IlgaisC, July, IlZZuks un visiem pārējiem Divplākšņiem! Ceru, ka pēc pamošanās 1. janvārī, neapjautīšu, ka šis gads ir bijis tikai sapnis.