Dažas rindiņas, bildītes par to kā gājis nedēļas nogalē. Septiņi rūķīši atrod dārgumus Pūsēnu kalnā. Un nemanot divatā pieveikts arī otrais garākais treniņš manā dzīvē.
PK2014 fināls
jeb
cik daudz forši trako vienā mašīnā!
Liepājnieki skrien Pūsēnu kāpā. Domāju jau, ka kādu noteikti aizmirsīšu, šoreiz – Ginc.
Man ir jāuztaisa sektas VSK Noskrien Liepājas “šūniņas” – “Liepājas zvaigznīte” dalībnieku saraksts.. Edvīnam neziņoju (jo pārāk daudz domāju), ka viņam jau šis ātrums būs pa lēnu, līdzīgi domāju ar Pankokiem.
Mana neizdarība, ka neirakstīju kalendārā. Atruna, jo process šķiet pa sarežģītu, man pietiktu ar Kas, kur (šis visvairāk aizņem laiku, ja grib ietagot vietu), cik daudz, kad..
Forši, ka Agy tēta mašīnai var ielikt papildus 2 krēslus. Esam kāreizi 7. Ja neskaita nemierīgo dvēseli, kas pēc iztraucēšanas sekoja pēdējā kilometrā. Un bamperis man arī nebūs jāliek.
Apziņoju visu tikai pēc plkst 17:00, jo līdz tam darbs – mēbeļu nešana. Neviens arī nestreso un nezvana man iepriekš. Agy raksta īsziņu jautājot cikos. Atbildu. Saņemu īsziņu ar izsaukuma zīmi galā.
Noderēja programma Airdroid. Saslēdzu telefonu ar kompi kopā un rakstīju īsziņas no kompja, jo nebija laika spaidīt telefonu. Bija vēl jāpaēd, jāatpūšas un jāsaģērbjas.
Ar kofeīnu startējam no manis.
Forši, ka Gliemezītis pievienojās, sākumā “nē”, pēc tam īsziņa “jā”. Neviens nenokrita, pat es ne uz Zāļu ielas.
Lind, dziesmas sākās pēc 20. kilometra, bija sasniegta kondīcija. Pilsētā jau mazliet streipuļoju.
Telefons izturēja kā reizi vienu aplīti gps + lukturītis ( + datu pārraide + fočēšana) režīmā. Tad iepīkstējās. Šajā brīdī “aplītis” saslēdzās ar Laulasmā 1km un 21km aplīšiem… (par to pašu, ko ar Mošķi jau tikām runājuši).
Rolands tomēr neskrēja ar nezināmo. Kad nezināmais bija prom, tad gan sāka kurināt. Vakara emociju pilnākā frāze: “Uz ko es esmu parakstījies!” Pirmajā (pēc 7 km) dzirdināšanā virzienā uz Liepāju. Tur arī sāka līt, uz brīd`.
Nūdistenē pāreju soļos, pārējie pievienojas. Pie lāča puišiem mani pirmo reizi jāpagaida. Fočējoties vaigu muskuļi teju raujas krampī, bet jāpasmaida taču. Pēc spoku koka vienu šķērsielu skrienam, vienu ejam. Pie ramsejs iegūstu cukuru kolas un pjaņiku veidā. Diez kas ātrāk uzsūcas cukurs vai šie?
Transcendentālā doma starp Bernātiem un Liepāju. Mēs nemaz neesam tik ļoti atšķirīgi. Es un piemēram šī zeme, pa ko skrienu. No viena materiāla taisīti.
Ar ramsejs sākam sazināties bez valodas. Brīdī, kad nolemjam noķert Rolandu.
Pēc skrējiena pieņemtas ēšanas un vannas procedūras. Vispirms palikušie makaroni uzsildīti. Tad Ō, griķīši.
Vannā mazliet migu, bet neaizmigu. Uz nakti tomēr neriskēju vilkt kompresijas zeķes. Ikri tāpat jutās/izskatījās labi. Augšstilbi piedzītāki. Kreisai kājai pārslogojies sāna muskulis. Līdz ar to doma – vai ir arī kompresijas bikses? Gan jau ka ir.
Kopumā pēdas bija nedaudz nospiestas, bet vēl ne traki, bet bija jau arī šeit `tikai` 34 km, 5h.
Ātrums mani nogalināja apmēram pie Liepājas.
Psiholoģiski labi nostrādā aizsūtītā īsziņa, ka uz karatē svētdien neiešu. Plānotie 30 km šodien šķiet vieglāki.
Tulznas nav.
Kompresijas zeķe botā turējās stingri.
offt: do – 5, re – 13, mi – 5, fa – 0, sol – 0, lā – 5, si – 6.
dari viens, dari divi
viens, divi, gatavs!
Pateicu “nē” karatē. Līdz ar to svētdienas rīts bija brīvs atpūtai, pēcpusdiena lieliskām ēdmaņām. Un vakars skriešanai. Un pats vakars mazai vakarēšanai.
Tam puikam izrādījās taisnība… otrā dienā mazāk nozīmēja pa 1 km mazāk.
Ir kompānija un tas ir lieliski. Kurinātājs šodien spridzina (ar) čigliņiem. Treniņos man nav nekas jāpierāda, tikai pa sapņiem.
Jūtos daudz labāk, kad nav jāforsē temps. 6:50 jūtos pilnīgi ok, 6:40 ciešami, bet ātrāk ne par ko netīk. Ja neskaita brīdi, kad piešķīla un noskriets viens pa 4:20. No 5. vidusskolas līdz Kurzemei tramvajam zaudēta vien viena pietura.
Zināju, bet izkrita no galvas, cikos Liepājā pienāk pēdējais vilciens. Tad nu sanāca iedzīt. ramsejs groza galvu – šitais pavisam nebija ieplānots. Līdz Kurzemei tiekam samērā ātri.
Spoku kokā tagad esmu iegaumējis visas 4 dziesmas. Kādā brīnišķā dienā.
Sajūtas pilnīgi citas, pilnīgi ok. Pēc skrējiena nekas netiek steigts ēst. Vakariņas pat īsti nepaēdu, neprasās. Savilktie augšstilbu sāni gan tādi paliek un vēl redzēs cik ilgi tādi turēsies.
Vienīgi atklājās kāda kaite, atkal kreisajai kājai. Pēdā strp mazo un blakus pirkstiņu mazliet uz augšu spalgas durošas sāpes. Nākamajā rītā tā vieta mazliet notirpusi, mazliet nejūtīga.
Pēdas joprojām nospiežas, kur iespējams, meklēju zālienu apmales.
Secinājums viens, pirms PK2014 fināla ēšanas paradumi bija galīgi nederīgi. Pirms Akmens – kliņķis – labi. Vien pauze starp ēšanu bija drusku pa maza, līdz ar to sanāca pauze skrējiena laikā.
Patīkams pārsteigums, ka organisms šo otro trīsdesmitnieku uztvēra kā ko pilnīgi normālu.
Daudzinātais – kāpēc skriet taisni, ja var ar līkumu.
Grūti jau pateikt, ja sacensības ir tādas lēnas, tad ar ko tās atšķiras no treniņiem. Bet treniņos laikam taču šie bija garākie skrietie gabali.
7 no 10 skrējieniem mēnesī garāki par 1h, no tiem 4 3h vai vairāk.
Zvaigznes lieliski redzamas, brīžam jāapstājas pavērot tās.
triatlonists ir tik biedējoši ātrs?
Neguļam izturam,
Mēs tempā neskrienam :D
Matīss: 5-5:30.
Piemirsu gan arī daineli un Raineru, eh. jātaisa saraksts.
tad jau treniņos ātrāk kā sacensībās, bet pareizi ir – kopības sajūta jāizbauda, nevis jāteš. to var darīt treniņā :)
a kur tad ir Ginc iekš foto?:)
nu aizmirsts tak! (blush)
:)
edGars, kauns pa visu ģīmi – kā Tu varēji Ginc aizmirst!:)
Foršs konspekts! Daudz ko nesapratu, bet jautri! :))