Ir tāda dzīves gudrība, ja tev ir trīs bērni, tad vari darīt ko un ar ko gribi. Nu viens mātei, otrs tēvam, trešais dzimtenei un vari “iznākt no skapja”. Man gan ir vairāk bērnu un māte arī nav viena, bet, tieši domājot par Rīgas-Valmieras problēmu, nolēmu būt atklātāks nekā citas reizes. Šoreiz gan atkal par skriešanu.
Kāpēc man vajag skriet uz Valmieru? Kāpēc jel jebkuram vajadzētu skriet uz Valmieru? Tur taču brauc autobuss, vilciens un pavisam kritiskā gadījumā var paņemt tramvaju līdz Julgai un stāvēt ezera krastā ar uzrakstu “līdz kliņķim”. Saprotu, protams, tos, kas skrien maratonus un pusmaratonus. Tur vienmēr ir cerība noskriet ātrāk vai tikt uz olimpiādi. Bet uz Valmieru? Naktī? 107 kilometrus?
Droši vien katrs skrējējs kādā savā dzīves posmā nodomā, kāpēc viņš dara to, ko dara. Viņš skrien, viņš svīst, viņš to ienīst, viņš gūst traumas, viņam besī ģērbt piecas kārtas ziemā, viņš kļūst laimīgs, viņam sāp visas malas, viņš to dievina. Viņš skrient tik traki, ka noberžas tā, ka kājas kopā vairs nevar salikt vai noiet visi nagi. Un pat, ja vairs nenodomā un tikai skrien, tad noteikti kāds no malas uzjautā – kāda velna pēc tu skrien?
Kad es biju jauns, es skrēju, jo gribēju uzvarēt. Skolā biju nūģis – ne mācījos labi, ne meitenēm patiku. Toties varēju ātri un ilgi paskriet. Uzsākot pilsētnieka dzīvi, skrēju, jo tā varēja aizmukt no nepatikšanām. Tumšās vietās un bīstamos rajonos gāju ar pārliecību, ja būs sūdi – vienmēr aizskriešu. Kad sāku patikt meitenēm un prāts risināja visas problēmas, tad vairāk arī neskrēju.
Pirms sešiem gadiem, uzsākot savu noskriet maratonu trīs gados plānu, nedarīju to, jo man gribējās noskriet maratonu vai tālredzīgi izmantoju esošo situāciju, lai izveidotu lielāko skriešanas komandu valstī. Sāku skriet, lai nepaliktu traks. Lai tiktu galā ar greizsirdību, saspringtām attiecībām un trīsdesmitgadnieka krīzi. Un atklāju, ka skriešana mani padara laimīgu. Gluži kā pirms randiņa milzīgais satraukums, tā pirms katra maratona starta tu paliec patīkami nemierīgs, tev galvā notiek dažādi scenāriji un viss tiecas, lai “finišētu”. Un tāpēc es skriešu uz Valmieru. Lai finišētu.
P.S. Ilze (pati gan arī skrien) teica, ka visiem skrējējiem esot kaut kādas problēmas. Kāpēc tu skrien? Godīgi. Vai tu zini kāpēc tu skrien?
km 
-
Uz Valmieru es skriešu tāpēc, ka agrā bērnībā, braucot uz laukiem Valmieras pusē, vienreiz nodomāju, ka baigi kruti tur būtu aizskriet. Nebija gan ne jausmas par kilometriem un par to, cik vispār cilvēks var un grib noskriet, bet atceros, ka tā doma bija, ka tad cilvēkam noteikti būtu jāskrien vairākas dienas un jānes līdzi telts. Baigi grūti. Tagad saprotu, ka varēs tak bez telts! Jes! :D
Bet tā globāli… Baigi gari jāraksta, kāpēc es skrienu. Tāpēc, ka tad, kad es neskrienu, man paliek slikti! :)
Es neskriešu uz Valmieru.
Bet skrienu galvenokārt 3 iemeslu dēļ – lai varētu ēst, lai mierīgs prāts un, lai patusētu ar draugiem un citiem labiem un skrienošiem cilvēkiem. Un vēl es to pašu iemeslu dēļ eju mežā, ar karti. Atslēgt prātu :) Ā, un vēl, lai apmeklētu visādas dīvainas vietas. Skaistas vietas, eksotiskas vietas. Nu kaut kā tā.
Anonīmo “skrējēju” biedrība, mani sauc Ilze, es skrienu vairāk kā gadu, bet ja godīgi vēl nezinu, kāpēc skrienu, bet pieņemu, ja tā turpināsies, es uzzināšu.
Ai nu nē labi, es zinu, kāpēc tas sakās, bet kauns atzīties :)
Skrienu, jo patīk nakts vidū blandīties pa svešiem mežiem nekurienē, bet lai to varētu darīt un izbaudīt procesu ar vēlmi vien ir par maz. Neder variants “izkāpšu no dīvāna” un nu tikai baudīšu nakts vidū dabu, mēnesnīcu, zvaigznes, jāņtārpiņus, tālumā skanošu zaļumballi, rītausmu un citus jaukumus
Es piekrītu Ilzes teiktajam, ka skrienošie ir nerealizētās personības. Un to saku galvenokārt domādama pati par sevi. :)
Skrēju, lai bēgtu no kāda, pēc tam arī no sevis. Reizēm skrienu, lai justos labi, reizēm skrienu un jūtos slikti (tad, kad grūti). Vispār esmu diezgan īgna persona un skriešana man palīdz kļūt mazāk īgnai.
Mēs bērnībā ar brāli spēlējām tādu spēli, saucās “kāpēc?” no tā laika arī sapratu, ka tas ir nebeidzams jautājums un katrai nākamai atbildei var atkal pajautāt “kāpēc?”
kad reizi pa reizei paskrēju ap 2002. gadu arī uzdevu šo jautājumu: “kāpēc es skrienu?” un sapratu, ka atbildes jau nebūs. Varbūt… visu, ko mēs darām, mēs darām tāpēc, ka domājam, ka no tā būs labāk…
Šodien uzzināju kontrollaiku – 19h. Laulasmā ar Matīsu 105.5 km tikai ejot nogājām pa 18:20:32. Kāda skriešana? :)
Es sāku skriet, lai nomestu svaru.
Tad es skrēju, lai noskietu pirmo maratonu pirms 25.dzimšanas dienas, vēlāk es gribēju pamēģināju noskriet kaut ko vairāk kā maratonu. Skrēju, lai sakārtotu domas, skrēju tusiņa pēc, tad sapratu, ka vislabrātāk tomēr skrienu viena.
Tad gribējās paskriet mazliet ātrāk, tad vispār vairs negribējās skriet.
Šonedēļ pēc gandrīz 3 mēnešu pauzes izskrēju, lai uzturētu sevī tonusu un neļautu svariem sasniegt 54kg robežu, tātad atgriežos pie pirmsākumiem. :)
Rīga – Valmiera ir psihodēlisks piedzīvojums. Vienā piegājienā aizdoties no Rīgas uz Valmieru tiešām ir kruta. Darīt to kopā ir vēl daudz krutāk. Viskrutāk ir tad, kad esi tam fiziski gatavs, jo tad var riktīgi izskrieties un Voļdam nav pārāk ilgi jāsalst pie baznīcas. Vēl forši ir apdzīt kādu 50 m no baznīcas kliņķa vai skriet kopā ar kādu pusi distances un vilkt vienam otru. Kļūt par ultru brāļiem un māsām.
Paldies, Signi! Labum-labā diskusija aizgāja :)
Es skriešu uz Valmieru!
Es sāku skriet Islandē, lai apskatītu vietējo apkārtni un izbaudītu dabas tuvumu, tagad skrienu, jo savādāk vairs nevar – vajag plašu telpu un brīvības garšu mutē…
Nu nepatīk man skriet pa ceļa malu, tomēr, ja jau tāds bars dodas tajā virzienā, tad var arī pa krūmiem… jautrība un jaunas spēles baudījums – garantēti! Noskrien!
Nē nu uz jautājumu “kāpēc Tu skrien” vēl var atbildēt, tiesa gan diezgan gari, bet, kad LRM skriešanas skolā man aptaujātājs prasīja – kā, kāpēc Tu sāki skriet – es nespēju atbildēt, tas tā pēkšņi ne no kā vienā brīdī notikās, nezinu, kas man bija ienācis prātā, parasti jau to sāk kopš bērnības vai pieaugušā vecumā, bet man TAS notika vidusskolas beigu galā, tad tā kādu laiku bija tāda siltā laika muļķošanos, bet, tad pirms 2 gadiem notika kaut kāds nezināms pavērsiens un es iekritu nopietnākā atkarībā.
Viss sākās ar izaicinājumu. Vajadzēja noskriet 5 km NRM – pārcentos, noskrēju pusmaratonu. Iepatikās. Gribēju ātrāk, vairāk. Iepazinos ar jums. Īstajā brīdī, jo man jau bija sajūta, ka cilvēki pēc 30 vairs neizklaidējas un esmu nolemta vientulībai līdz mūža galam.
Paldies! Jūs man palīdzējāt dzīvi ieraudzīt savādāku, labāku, jautrāku, veselīgāku.
Uz Valmieru vismaz vienu reizi vajadzētu aiziet/aizskriet, ja paspēšu peiteikties.
edGar, vot šito tev nevajadzēja rakstīt: “Šodien uzzināju kontrollaiku – 19h. Laulasmā ar Matīsu 105.5 km tikai ejot nogājām pa 18:20:32. Kāda skriešana? :)” Tas ir kā alkašam-atmetējam piedāvāt paturēt pudeli :)
Es par laimi neskrienu. Tikai bišķi skraidu.
Es padomāšu…
Ilze (pati gan arī skrien) teica, ka visiem skrējējiem esot kaut kādas problēmas. Kāpēc tu skrien? Godīgi. Vai tu zini kāpēc tu skrien?
Es arī tā esmu domājusi, ka visiem skrejējiem ir kādas problēmas no kurām grib aizskriet. Tad sāku pati arvien vairāk skriet, un pirmajā mirklī teicu- nē, es skrienu, jo man vienkārši patīk, bet patinot filmu un padomājot labāk- es jau ar skrienu ar cerību aizbēgt no kādām likstām, raizēm vai domām (ne vienmēr, bet šad un tad), vēl es skrienu, lai likvidētu tajā brīdī esošo reālas komunikācijas trūkumu, protams, tad es skrienu kompānijā. Bet, vienalga kāda iemesla dēļ esmu izgājusi no mājas skriet – sākot skriet rodas PRIEKS. Rezumējot -es tomēr skrienu , lai gūtu prieku.
Viss, kas ar katru no mums dzīvē notiek, notiek, lai mēs mācītos, gūtu pieredzi. Nejaušību nav. Nemāku atbildēt uz jautājumu, kāpēc es sāku skriet. Tā sanāca, paklausīju iekšējai balsij. Sākumā, pirmajā gadā, bija interesanti pašapliecināties – varu vairāk un vairāk, ātrāk un ātrāk. Otrajā gadā sagribējās kādu izaicinājumu – noskrēju pirmo 100nieku (tas bija ērā pirms klases ekskursijām:)) Kad parādījās pjedestāli, sapratu, ka tas mani gan neinteresē, jo ceļ ego. Esmu skrējis, lai pabūtu viens, esmu bēdzis no problēmām, esmu skrējis, lai tiktu pie laimes hormoniem. Skrienot esmu šo to sapratis. Mēs varam izdarīt visu, ko spējam iedomāties. Enerģija ir bezgalīga (jebkura, arī, piemēram, mīlestības) – jo vairāk to tērē, jo vairāk nāk vietā. Kā izrādās – visu šo laiku esmu skrējis pats pie sevis.
Signi, man skriešana ir atkarība. Nekas vairāk ;)
Varētu vēl piekrist Lindai par sevis pierādīšanu brīžos, kad nav jābēg no sevis. Gan jau motokrosa braucēji arī velk ķiveri un iziet arēnā, jo savādāk nevar. Mums ir jāskrien
Signis ar eksistenciālajiem jautājumiem ceturtdienu vieglāku nepadara, interesantaku gan. :) Ja lielākai daļai “Kāpēc?” tipa jautājumu ir aŗī viegli piemeklējamas atbildes ar zināmu motivāciju, tad šim gan nu, manuprāt, ir tāds pats svars, kā piemēram, “Kāpēc dzīvoju, kāpēc elpoju, kāpēc mīlu?” :) Signi, tāpēc ka “patīk” un arī tāpēc, ka citreiz nemaz tik ļoti nepatīk, bet vienalga vajag jo patīk jau vairāk.
Trakais – neļauj Valdim nosalt! ;)
“Sasildīsim Valdi!”
Viņa vārda svētkiem (bet ne tikai) piemērots lozungs :)
Paldies Signim!
Man bija problēma vakar vakarā. Lasīju skriesim.lv/news?p=1&id=27701 un domāju – šito derētu pārtulkot! bet nav jau vaļas.. it kā..
Signis apmēram to pašu uzrakstījis latviski, likvidējot problēmu :)
Loti interesanta teema! Zinu kadu 40-gadigu skrejeju, kursh gadaa noskrien apmeram 40 maratonus un patlaban ir jau pieveicis vairaak kaa 300. Vins izteicaas ka visas izmaksas saliekot kopaa ir izdevis ap 60 tukstoshus dolaru… Manaa vecuma grupaa skrejeju nav daudz, bet nereti tie arii savaa profesijaa/biznesaa ir sasniegushi virsotnes. Par sevi: pagaidam meginu atrast savu iespeju robezhas un vienkarshi priecajos ka varu skriet.
Kāpēc tu skrien? Kāpēc tu neēd gaļu? Kāpēc tu neskaties seriālus? Kāpēc tu to, kāpēc tu šito? (Ar vienu vārdu sakot – kāpēc tu nevari būt tāds kā visi?)
A kāpēc tu pats neskrien? Ā, skriet ir kaitīgi (taviem trauslajiem) celīšiem. Nu labi, bet kāpēc tad tu pats nenodarbojies ne ar kādām sportiskām aktivitātēm, nedz tu vingro, nedz peldi, nedz arī ko citu? Saguris? Ai, nabadziņš, sēdošais darbs pie datora ir tīrās mokas. Un kāpēc tev ir liekais svars? Un kāpēc Tu ēd neveselīgu pārtiku? Kāpēc Tu lielāko daļu sava brīvā laika pavadi pie TV vai datora? Kāpēc tev ir negatīva dzīves uztvere?
Runa taču nav par to, ko es daru vai kāpēc es daru. Protams, ka es zinu, kāpēc es skrienu. Nu kamon, mēs taču visi zinām, kāpēc mēs skrienam. Ne jau tādēļ, ka kāds lika vai piespieda. Zinām, gan to, kāpēc paši skrienam, gan mums ir vismaz pieci atbilžu varianti, kāpēc skrien tas čalis vai meitene, ko satiki vakardienas skrējiena laikā.
Man vienmēr šīs „kāpēc es skrienu” atzīšanās, kā tādas publiskās grēksūdzes, rada neērtuma un neizpratnes sajūtu. Un jo garāks paskaidrojums, jo neērtāk es jūtos. Jā, no vienas puses skatoties, ir interesanti palasīt, ka kādam ir līdzīga motivācija, apsvērumi, pieredze vai progress, kā man. Jā, jā, vilina arī iespēja dažkārt palūrēt uz tiem privātajiem dēmoniem pa atslēgu caurumu. Bet, no otras puses, es taču citiem cilvēkiem neprasu detalizēju skaidrojumu par viņu izvēlēto dzīvesveidu. Es viņus (regulāri) nekritizēju, netirdu un neterorizēju ar pareizi/nepareizi uzstādījumiem.
Labākais skaidrojums, ko esmu redzējis par šādu tincināšanu un kas visai labi sakrīt arī ar manu viedokli – manas aktivitātes, manas apņemšanās, mani regulārie skrējieni kādam ir nepatīkams atgādinājums par viņu apņēmības un mērķtiecības trūkumu. Jo būtībā mēs visi taču zinām, kas ir pareizi un kas nav. Zinām, ko vajadzētu darīt un ko – nē. Taču nevēlēšanās izdarīt pareizās izvēles, jo īpaši gadījumos, kad blakus ir šāds uzskatāms (un kaitinošs) piemērs, ir tik neciešama, ka rada vēlēšanos pierādīt pretējo, pārliecināt par pretējo, kritizēt, nonievāt.
Tādēļ skrieniet, soļojiet, tipiniet, desojiet, cilpojiet, skriensoļojiet – tas ir jūsu personīgais piedzīvojums, personīgais hobijs vai aizraušanās, citiem gar to nav nekādas daļas. Skrieniet, jo pats skrējiens ir svarīgāks nekā tā pamatojums, iemesls vai zinātniskais izskaidrojums.
Un problēmas – lielais vai mazas, nopietnas vai izdomātas, nav tikai skrējējiem. Tādas ir visiem. Skrējēji nav nekādā ziņā īpaši vai izredzēti.
Lai jums veicas!
Nu jau kādu nedēļu neskrienu saaukstēšanās dēļ un jūtu besi! Kad muguras dēļ sanāca 2 mēnešus dzīvot bez regulāriem treniņiem, likās, ka vēl mēnesis un sākšu visiem ar nažiem mest. Skriešana palīdz nolīst no visa un ielīst savā pasaulītē!
Agy, :)))
nevar būt, ka ir tik traki!? :) varbūt jāatrod vēl kāds hobijs, ko var darīt bez skriešanas laikā, kad fiziskās aktivitātes ir ierobežotas.
augustā biju tādu zarazu noķērusi, ka ne tikai nevarēju skriet,bet pat padomāt par skriešanu nevarēju- izrādās man ne tikai patīk lasīt, bet arī adīt un zīmēt un vēl visādi rokdarbiņi.
Veselība vispār ir tāda interesanta lieta, tur dažreiz vajag pieiet vienkārši- jāatlaiž smadzene, jāpaņem no visa pauze un nevajag gausties, jo kaut kā negatīvas domas piesaista negatīvo un neļauj tikt uz pekām. Vienkarši jāatklāj sevī jauna pozitīva šķautne :) Veseļojies ar gaišām domām!
Nu ar kaut ko taču jāizceļas līdzpilsoņu acīs :).., bet vispār, kā saka “vopros ņe detskij”…ir par ko aizdomāties.
Pulvermuca, jau mēģinu šad tad nolīst grāmatā, adīklī vai multenē! Kaut kā nesanāk tik labi, kā ar skriešanu!
Kāpēc es skrienu? Tāpēc, ka šobrīd ļoti izbaudu to, ka esmu piederīga pie šī kluba. Man patīk koptreniņi un sacensības,ja tur ir savējie. Patīk uzvilkt dzelteno kreklu!
Kāpēc mēdzu skriet viena? Ja neskaita to, ka skrējienos var nodarboties ar novadpētniecību, izbaudīt gadalaika pārmaiņas un citādi emocionāli uzlādēties, tad es skrienu, lai koptreniņos varētu tikt līdzi vismaz Divplākšņiem.
Kāpēc es neaizgāju “ziemas miegā”? Tādēļ, ka man to komandas biedri neatļāva :)
Spēks un motivācija ir komandā!
Super, bro, man patika komentārs, tieši mērķī – manas aktivitātes, manas apņemšanās, mani regulārie skrējieni kādam ir nepatīkams atgādinājums par viņu apņēmības un mērķtiecības trūkumu!
Bet vispār šī diskusija sāk izvērsties līdzīgi anonīmo alkoholiķu sanāksmei, beidziet! Mēs taču skrienam! Kāpēc?! Nu tāpēc, ka cilvēkam jau no mamutu laikiem iekšā sēž gēns, kurš liek nepārtraukti kustēties! Tas ir cilvēka dabā un tur nekāds skaidrojums nav vajadzīgs, skaidrojums jāmeklē tiem, kas neskrien!
Es sāku skriet, lai pierādītu sev, ka varu paveikt to, ko citi nespēj un vienlaicīgi noskaidrot savu spēju robežas. Bet šobrīd tas jau ir iegājis kaut kādā augstākā fāzē, kur motivācija tiek gūta no visdažādākajām lietām pāris dienu vai pāris mēnešu ietvaros.
Skrienu, lai nezinātu savu vecumu, lai nesatrauktos par neveselīgām vakariņām, lai atbrīvotu prātu un reizēm arī pieņemtu svarīgus lēmumus, lai baudītu dabu un skatītu vietas, kur citā situācijā nebūtu nokļuvusi. Skrienu, lai justos “dzīva” un laimīga!
Pazīsti kādu kas skrien?
Kāpēc? Tāpēc, ka patīk.
Pirms diviem ar pusi gadiem rakstīju: “Dažādi. Vispār esmu problēmu apsēsts cilvēks :), kam patīk tām izdomāt risinājumu skrienot. Vēl ļoti patīk sacensību garša un, lai to noķertu, vajag sacensībām iepriekš pagatavoties. Trešais – joprojām motivē mūsu virtuālais mačs Apkārt pasaulei.”
Tagad sacensības vairs nemotivē. Godkāre un ego savu ir dabūjuši. Visvairāk motivē iespēja satikt kādu domubiedru un paskriet kopā, komunicēt, socializēties. Vientuļie skrējieni arvien mazāk.
aplausi Bro, un pats par sevi kluba šefam, aka Signim, par šo rakstu un atziņām :) katram ir savi iemesli un reti kuram aktīvi vai mazāk aktīvi skrienošam, tas interesē, kāpēc kaimiņš skrien – viņam to gribās darīt un viņš to dara :) Mani vairāk interesē, kāpēc es kādu laiku biju neaktīvs skrējējs, nevis, kāpēc es skrēju. Paldies draugiem, kas mani dažreiz aiz ausīm izvilka uz kādu skrējienu, nu, kā lai es atsaku draugam, kas ir speciāli ieradies dēļ manis!:) Tā kā, koptreniņos ir spēks! Sacensības man ir kā papildus dzenulis, lai trenētos mazliet kvalitatīvāk, bet savādāk, tā ir lieliska atpūta ar mūsu kluba neiztrūkstošajiem elementiem laikā, pirms, vai pēc mačiem … pat gatavojoties/piedaloties vienatnē es jūtu, ka neesmu viens distancē, jo redziet, edGars, Rainers, Andulis ar lielisko Didzi un neskaitāmie citi kluba biedri vai radi, draugi un paziņas, seko un jūt līdzi tavām veiksmēm un neveiksmēm un datu bāze noskrien.lv jau nemelo, tik, cik noskrieni, tie visi ir tavi kilometri:) Skrējējam visu ko var atņemt, bet noskrietos kilometrus nav iespējams! ;)
NOSKRIEN un dodies atkal distancē!
Nesen sev formulēju, ka skrienu tā paša iemesla pēc- lai nepaliktu traka. Lai kādas vētras veltos pār manu galvu, ir viena stabila un nemainīga lieta dzīvē- skriešana. Ir dienas, kad viss iet grīstē, bet esmu no rīta bijusi skriet, tāpēc zinu, ka varu izturēt visu. Un arī pašpārliecība aug. Protams, esmu tālu no rezultātiem, ar kuriem varētu lepoties, tomēr manī ir apziņa, ka, acīmredzot, kaut kāda mērķtiecība un spēks man piemīt, ja varu skriet ziemā, varu skriet 20km un varu skriet tad, kad nemaz negribas. UN galu galā- man patīk skriet. Tiešām patīk.
Atkārtošos, ko rakstīju pirms kāda laiciņa – http://bit.ly/skrietlai
Aktuālais jautājums jums visiem: kāpēc vajag skriet uz Valmieru?
Signi, paldies par jautājumu, kas radījis tik daudz interesantu komentāru, ko līdzatkarīgajai palasīt :)
Kāpēc es skrienu? Tas būtu pārāk gari… Kāpēc es noskrēju savu pirmo apzināto treniņu/skrējienu sev (nevis skolas ieskaitei)? Ļoti vienkārša iemesla dēļ – gribēju pierādīt/atgādināt sev, ka skriešana man nepadodas un nepatīk, un vispār – vairāk par 1 km parasts cilvēks noskriet nevar. Jāatzīst, ka šis pasākums izgāzās un nedēļu pēc šī liktenīgā notikuma piedalījos Valmieras maratona satelītā. Tālāk jau viss kā parasti – tradicionālā atkarība.
Par vispārējo iemeslu varu pateikt vien to, ka, tagad atskatoties, saprotu, ka biju nonākusi līdz kaut kādam dzīves punktam, kurā sapratu, ka tā turpināt, kā ir, vairs nevar, gribējās kaut ko mainīt. Bet to jau saprot tikai pēc laika. :)
Es neskriešu uz Valmieru, jo man tieši tajā pašā laikā ir ieplānots kāds ļoti svarīgs pasākums, ko nevaru pārcelt. Mans vīrs plāno skriet kaut kādu nenormāli garo gabalu pa šosejas malu, un es vnk nevaru to atstāt pašplūsmā, man jābūt klāt. Ceru, ka man tas izdosies kā plānots :)
Vai mana motivācija skriet ir tik personisks jautājums un citiem jāliek mani mierā? Nē, kāpēc gan? Kāpēc kādam būtu jājūtas vainīgam, ka viņš neskrien? Cilvēki ir dažādi. Daži neskrien. Jebkuru līdzcilvēku jautājumu par manu skriešanu uztveru ar prieku par to, ka kādam šķiet interesanti mani hobiji. Man laikam ir ļoti paveiciem ar atbalstošu vidi. Paldies jums par to! :)
Noskrien!
Artūro, jā, kāpēc? Labāk jau tad skriet uz Liepāju – jēga ir lielāka, jo Liepāja ir Liepāja ;) … kas grib, tas skrien, cits brauc ar riteni, vai ērtu autobusu/mašīnu …
Rakstiet vēl! Man patīk jūsu domas :)
Tūliņ pateikšu vienu domu – saku paldies skriešanai, ka man der mana izlaiduma kleita! :D
Man ir visdrizaak ir Lindams variants,bet manupraat ar laiku skrienot rodas jaunas un jaunas idejas kaapeec skrienam.. Taadeelj,ka skrienot sanjemies iziet laukaa visneierastaakajaas diennakts stundaas,kas padara apkaartni interesantaaku, skrieshana padara celjojumus azartiskaakus, nedeeljas nogales ar apkaart esoshiem labiem cilveekiem piesaatinaataakas, eedienu garshiigaaku un galu galaa atpuutu noveereetaaku :)
Mošķa ideja par Liepāju ir interesanta :) … Starp citu, arī tas ir viens iemesls, kāpēc gribas skriet: lai tāda tipa dullības varētu (spētu) parādīties smadzenēs. Normāli sēdošam pilsonim tā nemaz nenotiek ;)
Skriešana dara Alu gardāku!!! :))
Es sāku skriet, lai būtu mazāks ĶMI un veselīgāka sirds un asinsvadu sistēma, kas varbūt dos iespēju nenomirt pirms pensijas un ilgāk maksāt nodokļus, par ko Valters varbūt varētu būt priecīgs.
Vēl man patika varbūtējā iespēja pašapliecināties izdarot to, ko var daži, bet nevar daudzi, un tagad man patīk citiem teikt – es noskrēju tik un es noskrēju tik.
Nu jā, un skriet man vispār patīk, izņemot tās nedaudžas reizes, kad nepatīk.
Kāpēc es skrienu? Man ir sapnis. Man ir daudz sapņu. Vienreiz dzīvē pieveikt 70.3 jūdzes (half ironmen), aizbraukt vienā piegājienā ar riteni no mājas līdz Ventspilij (200km), aizbraukt uz Sumatru un ņoķert taurenīti (bērnības sapnis no poļu filmas “Déjà vu”), uzcelt pašam savu privātmāju pierīgā, darīt darbā to kas sanāk un gribas (un lai ar to var nopelnīt iztiku). Ne visi sapņi piepildās.
Un tāpēc es skrienu. Lai sasniegtu citus , varbūt mazākus sapņus. Lai būtu kopā ar tiem, ar kuriem es gribu būt kopā un kuri man līdzīgi. Lai darītu to, kas sagādā prieku. Lai darītu to kas sanāk. Lai uzvarētu sevi. Savus draugus (latvieša sapnis). Lai pierādītu sev, ka es neesmu galīgais lūzeris, kas neko nevar. Es varu. Skriet Maratonu. Skriet divus Maratonus. Skriet diennakti. Skriet līdz kliņķim… Un tas ir atkarīgs tikai no manis, mana paša gribas, nevis no dzīves (apkārtējo apstākļu, cilvēku) sakritībām.
Un gribu uzzināt to robežu, kur vairs nevaru. Un vai patiešām tā ir tā robeža vai mans mirkļa vājums…
Un ja jūs zinātu, cik gards ir rugtenais padzēriens pēc kārtējā sasnieguma pievarēšanas…
Un dzīve ir tik jauka (vismaz kādu laiku tā liekas)…
Meitenes, Alus, Maratons – sapņi, kas piepildās
Īstenībā jautājums `Kāpēc Tu skrien?` nav korekts. Tas ir līdzīgi, kā jautāt, kas bija pirms Lielā Sprādziena (kad laiks vēl neeksistēja un līdz ar to jēdziens `pirms` vēl nebija definēts). `Kāpēc` tipa jautājumus paredzēts uzdot par situācijām, kas nav standarta, kas iziet ārpus rāmjiem un ir izņēmuma gadījumi. Skriet ir cilvēka dabā, tas ir tieši tas, kas cilvēkam piedien. Vai jautājam, kāpēc putni lido, kāpēc zivis peld? Tāpēc korekts jautājums ir – kāpēc Tu neskrien?
Mošķim gribu gan piekrist, gan iebilst:
– Skrējējam visu ko var atņemt, bet noskrietos kilometrus nav iespējams! <– ļoti labi pateikts, sen jau šo kaut kur lasīju (droši vien no paša Mošķa rakstītā?)
– Par Liepāju gan iebildīšanu. Lielāka jēga tomēr ir skriet uz Valmieru, jo taču – Valmiera ir Valmiera! :)
Apvienojot izteiktās idejas, secinām: jāskrien no Liepājas uz Valmieru ;)
OreMan, Anduli, nē, labāk un pareizāk būtu skriet uz Liepāju, cik tad var skriet vienā virzienā, tā rodas pieradums, bet te jauns virziens … tiesa šoseja Rīga-Liepāja ir viens murgs, tāpēc maršruts Rīga-(Jūrmala)-Kuldīga-Aizpute-Liepāja būtu daudz maz sakarīgs variants … un sanāktu pēc garuma kaut kas līdzīgs latviešu Spartatlonam … vai kā to latviskāk pateikt – Ņergu Maratonam :)
… Ņergatlons?
Ārprāts, cik tā skriešana “līdz kliņķim” ir kārdinoša… tā arī ir daļēja atbilde uz jautājumu. 1) Pavelkos līdzi noskrieniešiem, koptreniņiem, inčīgiem tematiskajiem skrējieniem; 2) patīk skriet tad, kad gribas skriet un patīk skriet tik daudz un ilgi, cik gribas skriet; 3) visbeidzot, arī man garšo ēst un garšo iedzert alu! Skriet ir forši! Paldies noskrien.lv par to, ka pavilkos līdzi! :)
Burrrvīgi. Bet manpa maz :P varēji vēl un vēl rakstīt. Ar nepacietību gaidu ceturto daļu ;)
p.s. skrienu lai noturētu svaru normas robežās. Dažreiz lai apskatītu pilsētu un izbaudīt dabu.
Sāku skriet, lai pieklusinātu draugus, kas sāka skriet mēnesi pirms manis un bija dikti lielīgi par šo faktu. Draugus pieklusināju, bet iekritu atkarībā.
Tagad skrienu, jo savādāk nevaru – tas jau ir dzīvesveids. Jau kādu laiku sevi neidentificēju kā mārketinga datu speciālistu vai klientu apkalpošanas guru – es esmu skrējējs.
Man soļu ritms ļauj sakārtot domas, paskatīties uz pasauli un sevi citādāk. Līdzīgi kā Lindams, kādreiz sajutu lielāku “cilvēkmīlestību” pēc noskrietas pusītes. Tagad tas vairs nav tik izteikti un tāpēc jāskrien līdz Valmierai vai Kuldīgai, ja nu atkal! :)
Sākot skriet zināju, ka skrienu šodien, lai varētu noskriet maratonu arī 65 gadu vecumā – pērku veselības apdrošināšanu vai jaunas kedas.
Uz Valmieru (vairāk) neskriešu, vismaz kādu laiku !
Uz Liepāju caur Kuldīgu – var apdomāt..
Plāns, protams, tad būs vienkāršāks – jāskrien ir no Babītes!
Chingon, neviens jau no tevis neprasa vairaak – tikai uz Valmieru :D
Mošķis prasa gan vairāk! :D
“Tikai uz Valmieru” – šo formulējumu atkal jāliek pie zelta vārdiem :)
Chingon, prātīgi – Liepājā un tās apkārtnē ir labākā Eiropas pludmale un augstākā dabīgā kāpa … vispār, liepājniekiem jau sen bija doma arī par Pūsēn Trail variantu …