Divplākšņu eksperimentālie piedzīvojumi Rīgas rogainingā

Vienmēr esmu gribējusi izprovēt rogainingu, tikai nekad netrāpījās savaņģot kompanjonus, bet varbūt vaņģoju ne pārāk uzstājīgi. Izrādās, ka neviens vien Divplāksnis pie sevis ir prātojis, ka varētu izmēģināt dalību rogainingā, tikai nevienam to skaļi nav deklarējis. Ja nu pēkšņi atrodas kompanjons, tad būs arī jāstartē. Taču tad ne saukts, ne gaidīts, rogainings pienāca klāt pats.

Kad sociālajos tīklos parādījās pasākums „Rīgas rogainings”, daudzi Divplākšņi spieda pogu „piedalos”. Lāsma sāka uzdot jautājumus, vai tiešām piedalīsies? Noraidošu atbilžu nav. Sāk kļūt interesanti. Vienu brīdi šķiet, ka būs jāorganizē pat vairākas Divplākšņu komandas. Jo tuvāk nāk pasākuma diena, jo straujāk dilst potenciālo dalībnieku skaits. Līdz tas sarūk līdz 1 dalībniekam, kas nozīmē, ka komandas nav. Notiek otrā dalībnieku meklēšanas kārta. Rezultātā top Divplākšņu komanda – Rozamunde, Lasma3, Zanda19 un Māris, kurš komandā iekļūst IlgaisC deleģēts.

Nevienam no mums nav rogaininga pieredzes. Lai sagatavotos pasākumam, kā pamatinformāciju un obligāto literatūru izmantojam Ingas_K bloga ierakstu „Kur ir Ziemeļi Vaidavā?”. Divplākšņu 75. koptreniņa jubilejas pasēdēšanā tiek detalizēti iztaujāts ar rogainingu pieredzi bagātais Uģis, kurš tajā brīdī ir nedaudz nobažījies, kā tikt savai komandas biedrenei Laumai līdzi.

Es, pēc dabas diezgan slinka būdama, redzot, kā aktīvi gatavojas Lāsma, kura lasa visu pēc kārtas, un izdzirdot, ka kaut ko par šo lietu zina arī Māris, atslābstu un vienkārši gaidu pasākumu. Pa to laiku Māris ar neko diži neiespringst. Viņš ir uzaicinātā persona, kas pat nepazīst savas komandas dalībnieces. Viņu nomoka tikai viens jautājums – kā piemeklēt pareizo apģērbu slāņa biezumu. Zanda ir uzņēmusies sagādāt kaut ko korķa tāfelei līdzīgu un krāsainās piespraudītes ar domu, ka mums to vajadzēs plānošanai. Lāsma sacensību rītā sameklē striķīti un aizraujas ar km atzīmju atzīmēšanu uz tā, ka gandrīz nokavē satikšanās laiku.

Stāvot pēc numuriem notiek aktīvas diskusijas un pieredzes apmaiņa. Par ko? Pieredzes taču nevienam, kā izrādās nav. Māri uzņemam kā labu senu čomu no bērnu dārza laikiem.

Dabūjam karti. Plānošanā Cinamon vestibilā piedalījos netieši – fotografēju un taisīju selfijus, konsultēju vienu jaunu ģimenīti, kuri, izrādījās, par rogainingu zina vēl mazāknekā es. Vai man grūti padalīties ar padomiem? Jācer, ka viņi finišēja.

Starts, pirms kura komandām jāatzīmējas. Izrādās, nav nemaz tik viegli nopīkstināt to puļķi.

Vispār tas, kas notika sacensību laikā, pilnībā sagrāva manus priekšstatus par rogainingu. Tas izrādījās necerēti aizraujošs piedzīvojums!

Pārbaudīju dažas vispārzināmas atziņas, par kurām iepriekš nebiju aizdomājusies. “Dzīve visā ievieš savas korekcijas”, jebšu “Cilvēks domā, Dievs dara” – plāno kontrolpunktus, kā gribi, tik un tā dabā sanāk pavisam citādi. Saskaņā ar saplānoto nogājām precīzi pirmos divus KP. Turpmākais bija brīva improvizācija. Kartes materiāls bija tieši tik foršs, lai marķieri varētu ar cimdiem viegli notīrīt un brīvi koriģēt distanci.

“Komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms” – vienbrīd pēc puslaika pitstopa vilkos nopakaļ pārējiem, jo uzēsts bij laikam par daudz, un sapratu, ka bez manis nekur viņi tāpat nespruks, bet, ja es spētu vilkties ātrāk, tad moš sanāktu vēl kāds kontrolpunkts klāt. Tad komandas gars lika pievilkt asti.

No kontrolpunktiem tīri tā atrašanas ziņā lielākais čakars laikam bija ar punktu aiz Austrumu slimnīcas mežiņā, kur bija jābūt akmenim. Lāpstu līdz nebija, tāpēc nevarējām pārbaudīt, vai zem kontrolpunkta apakšā bija vai nebija akmens. Māris šeit no pilnīgas aiziešanas neceļos/purvā/meža brāļos izglāba kaimiņus igauņus. Vēl jokains punkts bija aiz sētas un trubām paslēptais.

Atraktīvākie punkti? Bunkurs, kur Lāsma ar Māri ielēca, nedomājot, kā tiks laukā, kamēr mēs ar Zandu piesardzīgi vispirms sameklējām normālu pieeju.

Punkts Biķernieku trases iekšienē. Lai tiktu tam klāt bija izvēles iespējas – skriet apkārt un meklēt pieeju, vai šķērsot nelielu šķērsli.

 Punkts zem Salamandras dzelzceļa bija diezgan ekstrēms. Zanda to atcerēsies visilgāk – rāpjoties augšup pa slīpo betonu zem tilta, neaprēķināja, kā pareizāk piekļūt kontrolpunktam, kā rezultātā abas ar Lāsmu bija spiestas izpildīt akrobāta cienīgus trikus, lai nopīkstinātu Zandas čipu, nenogāžoties no uzbēruma. Tā kā, pēc informācijas nolikumā, atzīmējoties kontrolpunktā, starplaiks starp dalībniekiem nedrīkst būt ilgāks par minūti, šis moments Zandai uzdzina stresu, tomēr beigās arī šis kontrolpunkts veiksmīgi bija ieskaitīts.

Vēl bija riktīgi jautri vilkt no 26.tā “pa taisno” uz 45.to (jei bogu tobrīd vēl nesaprotu, kāpēc nevaram normāli skriet pa celiņu) – reāli džungļi, gardi smiltsērkšķi un pilnīgi lietojami RIMI ratiņi uz riteņiem – tuvāk sirdij, tuvāk mājām!

Ezermalas ielā tagadējā RTU pārziņā esošajā graustu teritorijā mutiski “atrāvāmies” no TANKistiem, ka blandāmies pa viņu teritoriju.

Rāpšanos pār žogiem, līšanu zem trubām un vagoniem nemaz nepieminu – pieņemu kā normu.

Ceļš uz finišu un prātā pazib doma, ka 6stundieku negribētu. Šodien negribētu.

Tiekam pie siltākām drēbēm, iepazīšanās ar rezultātiem (nepilnās 4 stundās veicot 25 km un savācot 72 punktus ierindojamies 59.vietā no 133 komandām), plovs/zupa, piparkūku “medaļa” no Divplākšņu krustēva Miervalža rokām – viss pasākums bija viens vienīgs labestīgi jautrs piedzīvojums, kurš piebeidzās ar Lāsmas mašīnas iemūrēšanu, kad taisījāmies doties mājās – mašīnas bija tā saliktas, ka nebija neviens iedomājies par 4stundnieku izbraukšanas iespējām.

Atziņa – šis noteikti nebija mans pēdējais rogainings. Ar komandu šādā sastāvā var kalnus gāzt un purvus brist. Paldies, mīļie!