Iepazīsimies ar komandas biedriem! Daži jautājumi mūsu skrējējiem:
1. Pastāsti, lūdzu, par sacensību pieredzi Višķos? (LČ 100 & 50 km šosejas skrējienos notika Višķos, Daugavpils novadā – 12.07.2014.)
2. Kāpēc tu skrien?
3. Tavs novēlējums citiem skrienošajiem?
- sigita
- sāka skriet - 02/01/2013
- noskrieti - 32622 km, laiks - 3246:20:43 h
- labākais maratons - 3:25:44 (2013)
- 2024. gadā noskrieti 3604.8 km
- vidēji šogad 75.1 km/nedēļā
- pēdējās 7 dienās noskriets 74.3 km ar vidējo ātrumu 06:00 min/km (visi skrējieni)
- pēdējais vakar ar 17.11 km
Nosūtīt vēstuli
1. Kāpēc Višķi? Tāpēc, ka vajadzēja nostiprināt pārliecību sevī, ka Monblāna 53 km (OCC) ir pa spēkam. Pēdējo nedēļu Siguldas kalniņu treniņos šī pārliecība bija bišķi sašķobījusies. Skrējās kā jau parasti – ar pārķertu sākumu un nolūšanu beigās – šajā ziņā nekas nemainās! Pirms sacensībām biju skeptiska par to 3 km apli, bet pēc tam sapratu, ka tomēr ir lieliski citus skrējējus sastapt tik bieži un uzmundrinājumus saņemt un nodot katrā aplī. Ja neskaita Nordea 42.195 km + 10 km ar 18 minūšu pīppauzi, tad – jā – šis bija mans garākais šosejas skrējiens ar ļoti lielu laimes sajūtu finišā!
2. Skrienu, jo tas ir visvienkāršākais veids, kā labi justies – gan no ārpuses, gan no „iekšām”!
3. Hmmm… Šitā novēlējumu lieta vienmēr man sagādā problēmas… Tomēr, ja tā padomā, kas tieši šobrīd ir tas, ko gribētu novēlēt citiem skrienošajiem (un ne tikai) – LAI AR VESELĪBU VISS KĀRTĪBĀ! Jo tas ir pats galvenais!
- OreMan
- sāka skriet - 15/04/2008
- noskrieti - 43490 km, laiks - 3844:21:39 h
- labākais maratons - 2:59:06 (Lattelecom Rīgas maratons - 15/05/2016)
- 2024. gadā noskrieti 2464.6 km
- vidēji šogad 51.3 km/nedēļā
- pēdējās 7 dienās noskriets 45 km ar vidējo ātrumu 05:36 min/km (visi skrējieni)
- pēdējais vakar ar 5 km
Nosūtīt vēstuli
1. Jau trešo gadu pēc kārtas skrēju 50 km, tā tagad kļuvusi par tādu kā tradīciju. Īsu brīdi apsvēru, vai nemēģināt simtnieku, bet sapratu, ka tam vēl ne tuvu neesmu gatavs. Šī nebija mana garākā šosejas distance, jo martā aizskrēju arī no Rīgas uz Valmieru, bet šoreiz gribējās noskriet labi. Tik labi, cik gribējās, īsti nesanāca (apzinos, ka neesmu tādā formā kā pirms gada), bet vismaz zem 4 stundām tiku, par ko arī pašam prieks.
2. Kāpēc es skrienu? Labs jautājums, kuru pēdējā laikā arvien biežāk sanāk pašam sev uzdot. Gribētos teikt, ka skrienu, jo tas man patīk, ja vien pēdējos mēnešos nebūtu tik stipri sevi jāpiespiež ik dienu saņemties un iziet laukā. Laikam būtu derīgi paņemt pauzīti no skriešanas, lai atjaunotu to burvību, ko skriešanā saskatīju agrāk, kamēr tā vēl nebija kļuvusi par rutīnu.
3. Skrieniet ar prieku! Nepadariet skriešanu vienmuļu! Eksperimentējiet, ieviesiet skriešanas procesā dažādus jauninājumus, lai tas nekļūst garlaicīgs! Un, protams, galvenais – domājiet līdzi visam, ko kāds mēģina jums iestāstīt!
- vitaminka D
- sāka skriet - 02/01/2014
- noskrieti - 40775 km, laiks - 3307:59:00 h
- labākais maratons - 3:00:26 (Panevēžas maratons - 09/11/2024)
- 2024. gadā noskrieti 5379.3 km
- vidēji šogad 114.5 km/nedēļā
- pēdējās 7 dienās noskriets 120.2 km ar vidējo ātrumu 04:52 min/km (visi skrējieni)
- pēdējais vakar ar 13.21 km
Nosūtīt vēstuli
1. Salīdzinot ar citiem, esmu “slinka” skrējēja (skrienu tikai 2-3 x nedēļā). Bet jāatzīst, ka sanāk labi. LČ 50&100 km skrējiens Višķos bija mans pirmais garākais skrējiens (konkrētāk 50 km) un arī visnoslēpumainākais līdz 2. aplim. Pirmā puse skrējās diezgan grūti, vairāk morāli, jo neesmu radusi pa vienu un to pašu vietu skriet desmitiem reižu. Bet pēc tam kļuva arvien vieglāk (neskaitot mazu krampīti), pēc 40. km vispār atvērās vēl trešā plauša. Uzreiz pēc skrējiena domāju – nē, nekad vairāk par 42 km vairs neskriešu, bet pienāca nākamās dienas rīts un domāju jau citādāk. No paša skrējiena neko daudz neatceros, jo skrējiena laikā ne redzu, ne dzirdu, ne saprotu, kas apkārt notiek. Neatceros arī, kurš bija tas puisis, kurš man pēdējā aplī mazliet palīdzēja ar tempu. Daudz ko tikai tagad atceros pēc bildēm (autobusu, kaķus un citus skrējējus). Pirmo reizi skrējiena laikā pamēģināju kolu, par efektu tiešām biju pārsteigta, labāk nekā tās želejas.
2. Kāpēc skrienu – nebiju par to nekad domājusi… skrienu jau no skolas laikiem, jo ļoti labi padevās krosi (2-5 km). Tā arī pēc tam skrēju regulāri pa 3-5 km un prātā pat neienāca, ka varu arī vairāk. Tikai 2010. gadā nolēmu pamēģināt pirmo pusmaratonu un 2012. gadā – maratonu. Patīk skriet pēc darba, uzreiz atslēdzos un, ne par ko nedomājot, tā arī atpūšos.
3. Ko gan citu vēl var novēlēt – izturību, prātīgumu, protams, arī antivielas, lai var skrienot baudīt, lai var skrienot baudīt dzīvi līdz sirmam vecumam!
- Edmunds
- sāka skriet - 23/05/2010
- noskrieti - 23873 km, laiks - 2114:14:40 h
- labākais maratons - 3:13:08 (2015)
- 2024. gadā noskrieti 5.3 km
- vidēji šogad 0.2 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 5.29 km
Nosūtīt vēstuli
1. Tā bija garākā distance, ko esmu skrējis. Tā pārāk neko nedomāju. Brīžiem uznāca doma, kāpēc tas vispār bija vajadzīgs. Pļāpāju pa ceļam ar Raiti, uzmundrināju pārējos skrējējus ik pa laikam. Jo tuvāk nāca distances beigas, jo labākas domas nāca prāta – ka tas ir ļoti forši. Pārdomas pēc skrējiena – bija grūti, bet forši. Prieks, ka tiku līdz galam vertikālā stāvoklī.
2. Patīk skriet, tāpēc arī skrienu. Garās distances ir izaicinājums. Ja nepatiktu, neskrietu.
3. Skriet, izbaudīt skrējienus, meklēt izaicinājumus, kas sagādā prieku. Ja nav prieka, nav jēgas skriet!
Renča skaitlis šogad - 4 (RS 5 vajag 1x vismaz 5km) RS90 - 3 (RS90 4 vajag 1x vismaz 4km)
Nosūtīt vēstuli
1. Uz Višķiem braucu skriet 50 km. Šāda tipa pasākumā biju pirmoreiz un, lai gan ir izskanējušas dažas piezīmes par organizāciju, man tajā praktiski viss patika (ir arī man nelielas piezīmes, bet tās lai nu paliek). Patika, ka bija noorganizētas naktsmājas ar vakariņām un brokastīm, arī dzirdināšanas punkta piedāvājumam nebija ne vainas. Pirms skrējiena visvairāk satrauca, vai nebūs tikpat karsti laika apstākļi, kā nedēļu iepriekš Liepājas pusmaratonā. Par laimi bažas neapstiprinājās un bija mākoņains, vējiņš arī patīkami pūta, un karstumu nesagaidīju. Uz šo skrējienu braucu kā uz garo treniņu, un skrienot vairāk sekoju līdzi savām sajūtām. Kā sirds strādā, kā organisms jūtas, kādas būs pēcsajūtas un atjaunošanās. Negribēju izsmelt sevi pilnībā. Jāskrien bija arī, piedomājot pie tā, ka pēc pāris stundām jāpieveic pusmaratons Jelgavā. Vēl man jaunums bija trases shēma. Domāju, ka tas taču ir garlaicīgi skriet turp – atpakaļ, ka interesantāk ir pa apli. Bet mainīju savas domas, jo visu laiku redzi pārējos dalībniekus. Interesanti paskatīties, kā kurš skrien. Ja neskaita Īsākās nakts skrējienu, tad šī bija garākā šosejas distance. Noteikti gribēšu atgriezties un iespējams pat pieveikt pilno distanci.
2. Skrienu, jo man patīk skriet. Jau skolas gados fizkultūras stundās iecienītākā lieta atšķirībā no daudziem citiem bija garais skrējiens. Un tā tas ar dažādām pauzēm arī ir palicis. Patīk pēc sēdošas darba dienas, kas ilgst 8 un bieži vien 10-12 stundas, uzvilkt kedas un iet paskriet, izvēdināt galvu, izkustināt organismu un iegūt patīkamo nogurumu. Patīk skriet, jo redzu progresu savā varējumā un varu pārbaudīt savas spējas. Varu noskriet tādus gabalus, kas pirms pāris gadiem likās fantastika. Protams, kā jau daudziem, skriešanas prieks, vēlme un apjomi ir kļuvuši lielāki, pateicoties Noskrien.lv. Esmu saticis daudz jauku un interesantu cilvēku, uzzinājis par daudzām sacensībām un piedzīvojumiem tepat Latvijā, un nu jau arī ārzemēs, kas vilina, un tas motivē turpināt skriet.
3. Turpināt skriet un gūt no tā prieku. Skriet savai sagatavotībai atbilstošas distances un atbilstošā tempā. Apjomus audzēt pakāpeniski. Skrienot sekot līdz savam pulsam, ieklausīties organismā. Ja šķiet, ka ir pārpūle, vai kaut kas sāp, nu neskriet par spīti, bet tomēr atjaunoties un izveseļoties. Atkopšanās no pārslodzes vai traumas var laupīt no skriešanas daudz vairāk laika, nekā īstajā brīdī paņemot pāris brīvas dienas. Izvirzīt mērķi un uz to doties. Noskrien!
Renča skaitlis šogad - 15 (RS 16 vajag 3x vismaz 16km) RS90 - 10 (RS90 11 vajag 2x vismaz 11km)
Nosūtīt vēstuli
1. Pieteicos 50 km sacensībām tikai tāpēc, ka tās notika dzimtajā Višķu pagastā. 50 km distance nekad līdz šim nebija skrieta, kontā tikai viens maratons (šī gada Nordea Rīgas maratons). Kad sapratu, ka vajadzēs daudzas reizes skriet baznīcas kalnā, optimisma pirms starta bija maz. Tomēr, pateicoties labajiem laika apstākļiem un papildus treniņiem, noskrēju negaidīti viegli. Gan sacensību beigu daļā, gan nākamajā dienā jutos daudz labāk nekā pēc Rīgas maratona. Rezultātu ziņā man lielu mērķu nebija, tāpēc es esmu apmierināts ar šo pasākumu.
2. Pagājušogad sāku regulāri skriet, lai uzlabotu vispārējo fizisko formu, lai varētu vienmērīgi noskriet kaut 5 km. Sākotnējie mērķi ir sasniegti, bet to vietā parādās jauni. Tā nu es turpinu skriešanu! Bez mērķu sasniegšanas izbaudu arī pašu procesu. Patīk tā sajūta, kad skrienu pieklājīgā tempā, bet pulss, elpošana ir tikai nedaudz biežāka par parasto un solis ir ļoti kluss.
3. Panākumus sacensībās, izturību treniņos, skriet, kamēr vien tas sagādā prieku!
Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli
1. LČ 50 & 100 km Višķos startēju, jo tas bija Kefīra kausa posms (mērķis – dalība visos 5 posmos). Un es esmu neliels maratonu kolekcionētājs (mērķis – 100 skrējieni garāki par 42 km). Višķos skrējās viegli, trases shēma man ļoti palīdzēja. Jāsaka liels paldies pārējiem dalībniekiem un atbalstītājiem! Galvenais uzdevums – čempiona Valda, Ingas un sevis nogādāšana Jelgavas pusmaratonā – arī tika veiksmīgi izpildīts. Višķu 50 km nebija man garākā distance, jo šogad nosoļoju/noskrēju Rīga – Valmiera 107 km atjaunoto pasākumu. Ja tas vēl notiks, tad skriešu/soļošu to katru gadu.
2. Skriešana man ir meditācija un pieticības mācība. Ir vēl citi iemesli, bet visus nemaz nevaru nosaukt. Patīk sacensību atmosfēra un koptreniņi, kas ļauj socializēties un iepazīt noskrieniešus.
3. Treniņos skrieniet lēnām un prātīgi, lai trenētu sirdi un pēc tam varētu skriet ātri. Par sacensībām – skrieniet vienmērīgi, lai distances otrajā daļā neviens jūs vairs neapdzītu. Gudrības cena ir kļūda – ir pašiem viss jāizmēģina, jo tikai tādā veidā var kļūt labāks.
Renča skaitlis šogad - 16 (RS 17 vajag 3x vismaz 17km) RS90 - 12 (RS90 13 vajag 4x vismaz 13km)
Nosūtīt vēstuli
1. Skrējiena mērķi – finišēt – piepildīju, tātad sacensība izdevusies. Milzu lepnums, ka kopš pērnajiem diviem gadiem šo sacensību ietvaros (50 km skrējiens Daugavpilī) savu skrienamo distanci esmu desmitkāršojis (!!!), jo iepriekš divus gadus skrēju piečukus, šogad – piecdesmitnieku. Nez, kad vēl kaut ko desmitkāršošu…
2. Līdz maijam skrēju, jo gatavojos maratonam, jūnijā skrēju, jo bija jānoskrien vismaz 222 km mēneša ietvaros, tagad skriešu, jo jāsasniedz 1111 km gada ietvaros, vēl gribēju uzvarēt 8 cieņas cīņas pēc kārtas, bet šis plāns sāpīgi tika pārtraukts sestajā nedēļā un diez vai tiks izpildīts.
3. Tiekamies trasē!
Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli
1. Pirms paša starta Latvijas čempionāta 100&50 km skrējienos jutu mieru un pārliecību par sevi, jo biju nopietni gatavojies 50 km distancei. Tā kā sacensībās skrienu ceturto gadu, esmu pieredzējis smagus finišus Valmieras un Nordea Rīgas maratonos gan rudenīgos, gan arī tveicīgos vasaras apstākļos. 2012. gadā piedalījos arī Siguldas Kalnu maratona garākajā distancē (53 km), bet laika trūkuma un citu apstākļu dēļ nācās izstāties pēc pieveiktiem 33 km. Es secināju, ka pa kalniem varētu doties pārgājienā nevis maratonā ar laika kontroli. Š.g. 11. jūlijā ļoti paveicās ar draudzīgo noskrieniešu kompāniju turpceļā uz Daugavpili un atpakaļ – Daini, Valdi un Ingu, kuri dalījās savā skriešanas pieredzē un deva man vērtīgus padomus. Kopumā mērķis tika sasniegts un 50 km noskrēju nepilnās piecās stundās (4:50:29), kas ir līdz šim brīdim mana garākā noskrietā distance vienas dienas laikā. Jāsaka, ka skrējiena organizēšanā bija daudz kļūdu, bet tās tika novērstas, un pozitīvā atmosfēra atsvēra visu. Pats skaistākais mirklis bija Višķu 14. -15. aplī (41. – 44. kilometrā), kad sapratu, ka esmu pārvarējis klasisko 42, 195 km robežu un pat pie 50 km atzīmes varētu turpināt.
2. Rīgas Stradiņa universitātē esmu studējis par fitnesa treneri, kā arī kādu brīdi dienējis Latvijas Nacionālajos Bruņotajos spēkos, tāpēc nodarbojos gan ar kardiotreniņiem, gan spēka sportu, cenšos visu apvienot. Skriešanā patīk organisma norūdīšana izturības slodzēs. Sākot no 2011. gada, esmu izvirzījis mērķi noskriet vismaz vienu maratonu gadā.
3. Citiem iesaku gūt baudu no skriešanas procesa, neuztvert to kā mocības, bet gan izaicinājumu, tādā veidā paaugstinot organisma izturību!
- Māris T
- sāka skriet - 13/11/2012
- noskrieti - 7173 km, laiks - 714:37:47 h
- labākais maratons - 3:36:49 (2014)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 16.11 km
Nosūtīt vēstuli
1. Par piedalīšanos Višķu pasākumā bija izlemts uzreiz pēc izziņošanas. Iespaidi no Andra pagājušajā gadā rīkotā Daugavpils 50 km, kas bija mans pirmais oficiālais piecdesmitnieks kopā ar netveramām bērnības dienu atmiņām, sajūtām. Man vienkārši tur bija jāskrien. Pēc pastaigas uz Valmieru izlozē iegūtā dalības karte Višķiem nāca kā punkts uz i. Lieliski sagatavojusies un 100 km stāvēšanai, kas, iespējams, ir grūtāk nekā noskriet, uztrenētā atbalsta grupa, ieskrietās kedas un NRM notestētais apģērbs, kurš neberž, vasaras vidū pēkšņi atnākušās dažas vēsās dienas, atpūties, morāli gatavs riņķot 12 stundas – komplekts, ar kuru nevar nenoskriet. Pirmās 2 stundas viss vairāk nekā lieliski, tad parādījās nelāgas sajūtas kājās. Pirms trešās stundas beigām ar saskrietiem nedaudz virs 30 km nomainīju kedas, kas, likās, risina problēmu, tomēr ne uz ilgu laiku. Pēc 65. km piesēdos atslābt, kad sapratu, ka smēre un ledainas kompreses nepalīdz, tika pieņemts lēmums neturpināt. Pāris stundas vēlāk, pēc dušas, ar 1200mg Ibumetīna un putru vēderā, atkal biju gatavs staigāt. Tad un joprojām uzskatu, ka skriet, vai jebko darīt „uz ripām”, ja vien tas nav ļoti vajadzīgs, nav saprātīgi. Galu galā – šobrīd es neguļu gultā samocītām kājām, bet jau pirmdien izmetu smuku loku pa Imantas mežiņu, bet otrdien ar baudu izgāju 2h skrējienam līdz Bolderājai un atpakaļ. Šobrīd, analizējot simptomus, lasot speciālo literatūru un ar speciālistu konsultāciju, atbalsta grupa ir noskaidrojusi iespējamu risinājumu konkrētajai situācijai, bet šobrīd tas ir „kā būtu, ja būtu”. Secinājums – jāturpina vingrināties pa ielām, ceļiem un takām. Vienkārši nebiju gatavs. Galu galā – tikai dažus mēnešus iepriekš daudz sliktākā fiziskā (ne par trenētību šoreiz) stāvoklī no Mildas līdz Sīmanim burkānu aiznesu.
2. Nezinu, kāpēc. Varbūt brīvības sajūta? Tāpat kā reizēs, kad gadās iekāpt laivā, uzkāpt uz riteņa bez jebkāda iemesla vai vienkārši aiziet pastaigāties pa mežu. Iespējams, pie jautājuma “kāpēc tu skrien” iederētos stāsts, ka sāku pavisam nejauši. Pirms pusotra gada, tālajā 2012. gada rudenī meita ne reizi vien mēģināja izdabūt mani ārā no mājas ar kedām kājās. Esmu lēnīgs, neļāvos. Kādu nakti sapnī redzēju, ka, ja nesākšu skriet, Maucienu (tas tāds laivojums pa Salacu no Burtnieka līdz jūrai nakts garumā) nenobraukšu. Tovakar uzvilku kedas un izgāju ārā apskriet apli ap Āgenskalna priedēm. Un ar to arī bija cauri – āķis lūpā, vaļā netieku. Pastaigās jau par šo rakstīju, tur arī par citām izklaidēm.
3. Sākumā domāju „uzdrošinies sākt!”, bet te esošie jau ir sākuši. Kaut vai tikai atverot Noskrien.lv – ja esi te ienācis, tevī ir dzirkstele. Rodiet spēju baudīt skrējienu un nepazaudējiet to!
Renča skaitlis šogad - 20 (RS 21 vajag 14x vismaz 21km) RS90 - 16 (RS90 17 vajag 9x vismaz 17km)
Nosūtīt vēstuli
1. Pēc pazaudēta mēneša maijā slimojot, es “sastiķēju” plānus Višķos skriet 50 km. Biju ļoti labi trenējusies, līdz 12. maijā saslimu. Jebkurš, kurš redzēja mani maijā Rīgā, sasprata, ka esmu tālu no savas 100% formas. Jūnijā spēju nedaudz patrenēties, joprojām tas nebija super labi, taču tiku virs 500 km mēnesī. Parasti trenējoties 100 km, es skrienu 600 km mēnesī. Kaut arī no bronhiālās pneimonijas biju tikusi vaļā, man vēl joprojām kādas trīs nedēļas sāpēja ribas. Tas bija briesmīgi. Krūštura uzvilkšana bija ļoti sāpīga! Jūnija beigās es mēģināju skriet 35 km kāpinājumu skrējenu, jutos labāk. Tobrīd trāpījās aviobiļešu izpārdošana [pašlaik Michelles dzīvesvieta ir Masakava – red.] un es teicu Andrim [Andris Dudels, 100km čempionāta galvenais organizators – red.], lai piereģistrē mani 50km skrējienam. Pēc šādas slimošanas es atteicos no domas par 100 km skriešanu šogad. Nedēļu pirms sacensībām Andris ieteica, lai mēģinu abas distances un piereģistrēja mani simtniekam. Domāju, ka viņš jokojas. Nebiju trenējusies, lai skrietu 100 km, un gandrīz mēnesi slimojusi ar bronhiālo pneimoniju!
Nodomāju, labi, ja jutīšos “štruntīgi”, varu noskriet 50 km un izstāties no 100nieka [sacensību nolikums pieļāva šādu iespēju – red.]. Taču esmu apbrīnojami stūrgalvīga un šajā plānā saskatīju izaicinājumi. Stūrgalvība ir tā, kas man palīdz noskriet 100 km sacensības. Patiesībā mans treneris deva zaļo gaismu skriet man 100 km, ja vien jūtu, ka to varu. Ja man pašlaik būs nepieciešamas 3-4 nedēļas, lai atjaunotu ātrumu kājās (jā, pēc 100 km tā ir), tas nav liels zaudējums, jo līdz septembrim Maskavā nenotiks man svarīgas sacensības. Tā nu ļāvos kaprīzei skriet 50 km dubultā. TRAKI!
Pirmos 50 km tempu kāpināt nevēlējos. Nebiju līderos, vienkārši “sēdēju astē” un skrēju ar viņiem kopā. Līderi 50 km noskrēja ātrāk par 4:30 h. Jā, uz līdzenas trases tas būtu mans 50km temps, taču nebiju pārliecināta, vai pārējās skrējējas arī skrien zem 3:50 h. Riskēju un skrēju kopā ar viņām. Apmēram pēc 20 km mēs skrējām saprātīgāk 4:40 min/km, joprojām par ātru 100 km tempam. Pagājušajā gadā Francijā pirmo pusi noskrēju 4:30 h un finišēju 9:15 h. Tā būtu, zinot, ka jāskrien tikai 100 km distance, taču šoreiz centos saprast, vai varu gūt dubultu uzvaru un tas mani dzina pirmos 50 km skriet daudz ātrāk. Laika apstākļi 50 kilometriem bija lieliski. Tiešām nejutu, ka būtu pārāk karsts, līdz ap 70. km parādījās saule. Piecdesmit kilometru sacīkste bija sīva, baltkrieviete negribēja padoties un tas mani pēc 35 km piespieda tempu “nomest” zem 4:30 min/km, lai varētu palielināt distanci. Negribēju skriet tik ātri, zinot, ka vēlos finišēt 100km distancē. Kad biju apmēram 30 sekundes pirms viņas, nostabilizēju tempu ap 5 min/km un vēroju katru pagriezienu, lai redzētu, cik tuvu viņa ir un to, vai atkal nevajag kāpināt tempu. Baltkrieviete finišēja mazāk kā minūti aiz manis un Dace [Veipaskundzīte – red.] arī nebija tālu. Finišējot distance starp mani un Baltkrievijas skrējēju bija ļoti neliela.
Ja godīgi, tad domāju, ka 12. jūlijs būs diena ar noskrietiem 60 km. Pēc tik ātra starta bija ļoti grūti sevi piespiest noskriet vēl 50 km, pat “gliemeža tempā” pēc diezgan ātrā iesākuma. Nekad 100 km sacensībās nemazinu tempu līdz 6 min/km, taču šoreiz 6minūtes ar kapeikām mani aizveda līdz finišam.
Kalni… o, kalni… Nespēju tam noticēt, kad ieraudzīju ziņu par kāpumu summu 860 m. Daugavpils caurmērā ir līdzena un vecā trase ir ātra. Tajā trasē 2012. gadā 50 km skrēju 3:46 h. Neesmu pārliecināta, vai būtu varējusi Višķos paskriet 50 km zem 4 h, ja vien pārgrieztām acīm nebūtu skrējusi 50 km distanci. Kalns pie baznīcas bija nogalinošs. Tāpat kā Valmierā, skaists, bet GRŪTS! Andris ieteica, lai pirmos 50 km skrienu ap 4 h un tad otru pusi 6 h. Un kopumā tā arī sanāca. Finišēju apmēram stundu vēlāk kā parasti. Tas pierāda, ka banking ir pašnāvība un tas “nestrādā” (maratonisti dažreiz to dara pirmajā pusē skrienot ātrāk, cerībā, ka tempam otrajā pusē samazinoties, viņiem joprojām ir rezerve, kas iegūta ar ātru iesākumu, kas ļauj nedaudz samazināt tempu otrajā pusē). Zināju, ka, tā darot, mans 100 km finiša laiks būs “nesmuks”, bet, apžēliņ, vismaz, tas varēja būt zem 10 h. Lielāka daļa manu personīgo rekordu garajās distancēs ir pateicoties negatīvajiem splitiem.
Es vienkārši vēlējos finišēt. Pirms pēdējā apļa jokoju: “Kur ir alus?” Un man tika atnests alus pēdējam aplim. Nu 50 km pieveikti, 100 km pieveikti, laiks atpūsties. Atskatoties, domāju, ka varēju tempu paātrināt, lai tiktu zem 10 h, bet pēdējos 6 km mans labais apakšstilbs kļuva īdzīgs un es izlēmu neriskēt.
2. Kāpēc skrienu? Man patīk izaicinājums un, jā, tev ir jābūt nedaudz trakam, lai skrietu 100 kilometrus bez laicīgas sagatavošanās. Vienmēr cenšos sevi izaicināt, lai pilnveidotos. Domāju, ka joprojām to varu darīt 50 un 100 km distancē (pirms kļūstu pārāk veca). Mentāli 100 km distance man ir vieglāka par īsiem un ātriem gabaliem, varu vienkārši skriet vienmērīgā tempā visu dienu. Tāpat man der arī 50 km distance. Man nav ātruma labam maratonam, esmu iestrēgusi ap 3 h, bet ja skrienu nedaudz lēnāk un noturu tempu, un ja esmu labā formā, tad tad varu veikt labus 50 km.
3. Bija lieliski Višķos redzēt tik daudz pazīstamu seju. Skrējējiem no Noskrien vēlu visu to labāko! Jūs visi esat bariņš pozitīvu un iedvesmojošu cilvēku. Drīz tiksimies atkal, bet šoreiz – Valmierā!
km 
-
Gandrīz kā atgriešanās Višķos! Paldies Laurai par iepazīstināšanu un intervijām ;)
Jaunas smaidīgas sejas! Pagaidām es neuzdrošinājos noskriet ko garāku par 42km, tāpēc visu cieņu Jums, ultramaratonisti!
Foršie!! Šoreiz daudz pazīstamu seju, prieks uzzināt, ko viņi domā :)
Manam prātam tas ir neaptverams pasākums :). Paldies par padalīšanos pieredzē! Jūs esiet skriešanas Monstri!
Paldies Laurai par atgriešanos Višķos – tieši tā tur viss arī bija. runnerchick stāsts detalizēti aizraujošs un cieņu raisošs.
Te atkal vajag to sarkano brīdinājuma zīmi “lasīt uz paša atbildību”! Nu kā tā var būt, ka par 100km pastāsta kā par kaut ko normālu? :) :) :)
Lūdzu Kuldīgā saņemt LVS diplomus, vienu sudraba medaļu( kaut kas aizmirsa) un vienu krūzīti (Artūrs 15)
essnee, gribi teikt, ka normāliem jāskrien vairāk? Nu, varbūt daļa taisnības Tev ir… :) ;)
Nevis kaut kas, bet kāds/kāda. Kam pienākas Višķu diplomi – laureātiem vai visiem finišētājiem?
“Prieks, ka tiku līdz galam vertikālā stāvoklī” – varen labs citāts! :)