Vēlreiz! Nekad vairs!*

Stāsti jāraksta, kamēr emocijas ir tik siltas kā nesen no krāsns izņemti pīrāgi, kas laiski atpūšas māla bļodā uz mūrīša. Šis noteikti nav stāsts par augstu rezultātu vai savu izvirzīto mērķu sasniegšanu, bet gan par cīņu līdz galam, nespēju padoties, fizisko nabadzību (lai piedod jel` „klasiķis”) un īstajiem vārdiem īstajā laikā. Tik plašu emociju gammu kā Lavaredo Ultra trail neatminos – no pilnas laimes līdz absolūtam bezspēkam, sāpēm un izmisumam. Tas ir bijis grūtākais, ko nācies piedzīvot – ne Prāgas bezmiega naktis, kad prāts sāka rādīt neeksistējošas bildes, ne diennakts piedzīvojumu sacensības – nekas nestāv tuvumā. Pat pagājušajā gadā pieveiktā CCC distance likās vienkāršāka. Bet par visu pēc kārtas.

Šis skrējiens iekrīt acīs, jo vienkārši gribās pieveikt kaut ko vairāk par maratonu vai Siguldas kalnu skrējienu. Vieta – Itālijas ziemeļi, Dolomīti, Cortina D` Ampezzo, kas nozīmē – varēs arī pakāpt. Norises laiks arī tīkams – uzreiz pēc Jāņiem. Burvīgi! Izlaužoties cauri piereģistrēšanās labirintiem, 14.02 man tas izdodas. Šīm sacensībām nav izloze, bet gan princips – kas ātrāk brauc, ātrāk maļ. Kā rezultātā visu mīlētāju dienu spītīgi, aptuveni 5-6h garumā, mēģinu piereģistrēties, kas beigu beigās izdodas.

Tomēr jau no paša sākuma kaut kas noieti greizi. Sākotnēji plānotā kompānija īsti netiek vaļā no darbiem. Gala beigās braucu kopā ar savu sasaites biedreni Ilzi, ar kuru kopā esam kāpušas jau no Kalnu grupas laikiem. Diemžēl tā arī jēdzīgi pakāpt nesanāk. Šķiet kāpšanas dievs mums ir uzgriezis muguru un klusi smīn savā kapucē – laikapstākļi ir tādi, ka uz klintīm īsti darīt nav ko, nerunājot nemaz par vētru kalnos, kad vienīgais, ko var darīt ir sēdēt teltī un klusi lūgt kādu spēku tur augšā, lai mūs pasargā un zibens netrāpa vienīgajā pieejamā teltiņā, jo vētra iet tieši pāri tieši mūsu apmetnei, mūsu ielejai. Vēja spēks ir tik liels, ka lietus lāses vienkārši tiek izspiestas cauri telts pārsegam. Varbūt labi, ka tā, jo mums uzradās cita rūpe – kā pasargāt guļammaisus un telti no izmirkšanas. Ko tik divi attapīgi sievišķi ar folija segu un makgaiverenēm nevari izdarīt! Jā, tā nācās pavadīt šī gada Līgo vakaru.

Folija baldahīns

Vienīgajā dienā, kad laiks ir burvīgs – mēs nevaram pieiet pie maršruta – nogāze ir pārāk stāva un noledojusi, lai to izdarīt daudz maz droši, diemžēl, dzelkšņu mums nav. Kaut kā neiedomājos, ka varētu būt tik traki ar sniegu Dolomītos, neskatoties pat uz citu kāpēju brīdinājumu. Izmeklējam kādu stundu apkārtceļus – bet diemžēl nekā. Vienīgais, par ko var priecāties ir debešķīgais saullēkts ap pieciem no rīta, jo cēlāmies 3:30, lai paspētu iziet visu 650m garo maršrutu.

Dolomīti saullēktā un ielejā dusoši mākoņi

Kad nav kazai piena, tad nav – āzi jau neslauksi – izejam skaistu trekingu apkārt Lavaredo 3 virsotnēm (Cime de Lavaredo) – dolomītu klasika, vieta, kur jāskrien pēc pāris dienām. Tūristiem bijām īsta atrakcija – ne katrs trekingā iet ar virvi pār plecu un ķiveri – somas gluži vienkārši bija par mazu, lai visu tajā saliktu.

skumjais alpīnists…

Ejot arī satiekam kādu filmēšanas grupu, kas filmē jaunu reklāmas rullīti par kalnu skriešanas apģērbu (zīmolu gan neatpazinu). Galvenais aktieris ierauga mūsu ekipējumu un pamet darbu novārtā – viņam vairāk interesē mūsu kāpšanas panākumi, nevis darbs, jo pats arī kāpjot – piccolo, piccolo (maz – itāliski). Daudz, ko stāstīt nav, bet uzzinu, ka viņš arī skries Lavaredo un nobrīnās, ka man tādi paši plāni.

Kāpt bija paredzēts Cima Grande jeb vidējā tornī, tiesa ne pa ziemeļu sienu, bet gan pa dienvidu vieglo maršrutu

Tā nu nemanot pienāk piektdiena, starta diena. Visu dienu vēderā notiek kārtīgas tauriņdejas. Brīžiem šķiet, ka šie laiž pat rokenrolu un mani bariņā neņem. Patiesībā satraukums jūtams jau 2-3 dienas iepriekš. Nerunāju, protams, par stresu, ko uzdzen daudzie skrējēji vai uzvarētāja Anton Krupicka vieglais solis Cortina ielās vai 101 skrējējs kempingā. Jūs jautāsiet kā var atpazīt skrējējus? Gaita un ekipējums – rokas pulksteņi, salamoni, dažādu ultru krekliņi…

Visu piektdienu mēģinu gulēt – lāgā nekas nesanāk. Ēšana – nu tā cita lieta, dienas laikā ir ieturētas 6-7 maltītes, visas bagātīgas ar ogļhidrātiem un olbaltumvielām, kā saka – jābāž aiz vaigiem, pēcāk noderēs. Trešā lieta, ar ko nodarbojos, kamēr neguļu un neēdu, ir tupi sēžu internetā. Jāsaka liels paldies Veipaskundzītei par Laulasmaa rakstu – tas iedvesmo. Dulla dāma (vislabākajā vārda izpratnē), kuras priekšā vēlos noņemt neesošo cepuri. 211km – tas tak` ir vājprātīgi daudz! Kamēr sēžu un lasu rakstu, visu laiku viegli smaidot, iepazīstos ar vienu skrējēju no Kanādas, Vankuveras. Vārdu pa vārdam uzzinu, ka Adams mērķē nofinišēt 16-18h (wow! Starp citu, nofinišējis 17h un 44min), nedēļā noskrien aptuveni 70-100km ar kopējiem 4500 kāpuma metriem, taisa visādus vingrinājumus un asfalta skriešanu īpaši neatzīst. Arguments ir gauži vienkāršs – kāpēc skriet pa ielām, ja blakus ir kas tik skaists (rāda uz kalniem un egļu mežiem). Izrādās Vankuverā regulāri notiek skrējēju koptreniņi. Nesen uz vienu esot savākušies ap 100 skrējējiem un kopā noskrējuši aptuveni 30km, tiesa, parasti savācoties ap 10-15 skrējēju. Daži trakie skrienot cauri pilsētai pēc īpašajiem burgeriem 35 km (vai jūdzes, neatceros) vienā virzienā. Klausos viņa stāstos, pamainot pilsētas nosaukumu un personāžus – deja vu.

Pa dienu saņemu arī daudz burvīgu uzmundrinājumu no draugiem, ģimenes, domubiedriem. Nezinu kā citiem – bet man tas palīdz un ir ļoti svarīgi sajust šādu atbalstu. Tāpēc lielum lielais paldies visiem, kas turēja īkšķus un sūtīja labās domas.

23:00 ir paredzēts starts. Iebraucam pilsētelē – eksistē 2 lietas – futbols un Lavaredo skrējiena starts. Nezinu kāpēc, bet nolikumā bija teikts, ka obligāti visiem skrējējiem jābūt starta zonā ne vēlāk kā 22:30. Sabildējamies un gaidu. Gaidu.

Īsi pirms starta

Izdomāju – kāpēc stāvēt kājās – jāiet piesēst. Apsēžos uz kādas apmales. Ilzi esmu pazaudējusi lielajā pūlī. Sēžu un domāju – nez kā būs, satraukums ir nedaudz rimies. Pilnīgi nepazīstami cilvēki nāk klāt un novēl izdošanos, daži uzsāk sarunu (atkal!), bet pirmsstarta brīdī neesmu labākais socializācijas elements – man vajag būt ar savām domām, sajūtām un šaubām. Daudzi lūdz atļauju nofotografēt manu numuru. LAT saīsinājums viņiem šķiet tīrā eksotika, kam seko valsts minējums un jautājumi vai nu par mūsu kalnu izmēriem vai taku skriešanas tradīcijām. Organizatori numuram bija izdomājuši vienu lielisku „fīču” – numura apakšā ir trases profils, kur atzīmēti gan ēdināšanas punkti, gan „cut off” laiki.

4…3…2…1… Start! Pirmie pāris kilometri ved cauri pilsētelei uz tuvāko kalnu. Jāsaka, sākuma temps ir ļoti augsts – ap 6 -6:30 min/km. Pēc teju 2km sākas stāvs kāpums, kas ieved tieši mežā. Taka ir gana plaša un, neskatoties uz pašu skrējiena sākumu, drūzmēšanās nav nemaz. Salīdzinoši ātri uzkāpjam pirmajā kalniņā, kas ir aptuveni 500m kāpums, tālāk kādi 3 km pa terasi visai ātrā tempā un drīz jau sākas noskrējiens. Pašā noskrējiena sākumā ”man paslīd kājiņa, jaunu puišu pulciņā…”. Labi, puiši nav tik jauni un kāja arī nepaslīd. Tumsā skrienot, nepamanu sakni, aizķeros, kam seko kāds metru garš lidojums un piezemēšanās uz akmeņiem. Diemžēl piezemējos kaut kā uz ceļa. Momentā kādi 10 skrējēji apstājās un jautā, vai viss kārtībā. Pirmajā brīdī nevaru neko pateikt – kāju vispār nejūtu kā savu ķermeņa daļu. Sasodīts! Skatos uz savu celi un secinu… diezgan skaists, balts un izteiksmīgs man tas skrimslis. Tik, nākošajā mirklī saprotu, ka tas ir mans celis, kas pārklājās ar manām asinīm un mans skrējiens, kas draud beigties tepat. Uzmetu aci otrai kājai – ir noskrāpēts, bet būs labi. Citi skrējēji man palīdz piecelties, salasa manas nūjas, kas mētājas 2-3m rādiusā. Viens pat piedāvājās nonest mani lejā (vēlāk es tik ar smaidu domāju par šo piedāvājumu – nez, kā šis to vispār bija iztēlojies?). Mēģinu nostāties uz savām kājām – tas nav vienkārši – stāvot gūžā tā duras, ka liekas kāds ar adāmo adatu dur teju mugurkaulā. Stāvu, mēģinu mierīgi elpot un visiem garām ejošajiem optimistiski pateikt, ka man viss būs labi. Laikam jau diez ko pārliecinoši tas neizdodas, jo katrs pārjautā vismaz 3 reizes. Sāku sakopot domas. Sāp man tā kāja vai nē, bet zemē jātiek – kalnā, meža vidū tak` nepalikšu un savu nesēju arī palaidu… Sāku klumburēt lejā – visi man skrien garām. Katrs solis ir tik sāpīgs – gan celis smeldz pie katra nopakāpiena, gan „adāmadata” turpina durties. Esmu gatava paraudāt. Lūpa jau sāk vilkties… Bet ko tas dos? Ātrāk jau lejā tāpēc netikšu. Turpinu klumburēt. Vispār iekošana apakšlūpā palīdz saņemties, iespējams tāpēc, ka man ne visai patīk asins garša mutē. Vienā brīdī no muguras dzirdu – „čau, kā iet?”! Skaidrs – Mārtiņš Zvīdriņš mani ir noķēris, tik kā viņš mani ir pazinis? Aha! Pareizi, es taču pirms skrējiena mugursomai esmu piesējusi Latvijas karodziņa lentīti. Varbūt kādam tas liekas sentimentāli, bet man kā šīs valsts patriotam tomēr tādi sīkumi ir svarīgi. Izstāstu Mārtiņam savu bēdu stāstu, pārmijam pāris vārdus un atvadāmies – viņš man ir par ātru lejā skrējienam. Turpinu klumburēt. Visām manām nebūšanām klāt pievienojas vēl trešā – man paliek slikti. Sākumā domāju, ka tas ir aiz sāpēm – ir viens brīdis, kad pie lielām sāpēm man paliek fiziski slikti. Bet arī tas netiek ņemts vērā un turpinu kustību lejā. Ja raus uz augšu – neko darīt, mežā tumsā pārāk liels kauns nebūs to darīt. Ja jau čaļi var mierīgi kārtot mazās vajadzības blakus takai, tad kāpēc es nevarētu visu aizlaist pār bortu? Nonākot jau uz ceļa, kas vijās gar upi – sāku tipināt. Ja jau sāp gan ejot, gan skrienot, kāda suņa pēc iet?

Drīz arī panāku Mārtiņu un tālāko ceļu līdz pirmajam ēdināšanas punktam veicam kopā, papļāpājot un vienbalsīgi piekrītot, ka sākums ir bijis ātrs. Tā socializējoties drīz esam pirmajā punktā. Saku Mārtiņam, ka stāšos ārā. Pārāk sāp un ir arī bailes ar tādu traumu skriet atlikušos aptuveni 100km. Diemžēl kritiena rezultātā sāp tā pati gūža, kuru relatīvi nesen tika sadziedēta. Mārtiņš negrib mani tik viegli laist. Iesaka atpūsties un skatīties, kā tālāk. Saku viņam, ka prātīgāk jau tomēr būtu izstāties – skrējieni būs citi, bet kājas tikai vienas. Šķiet, lēmumu esmu pieņēmusi. Apskaujamies, novēlu viņam veiksmi un Mārtiņš ar tādu šķelmīgu smaidu man saka: „Tiekamies finišā!”. Vilku jau telefonu ārā, lai zvanītu Ilzei, bet nespēju – galvā skan – Tiekamies finišā! Paskatos apkārt – arī Ilzei piebraukt nebūs tik viegli. Varbūt tomēr pamēģināt aiziet līdz otrajam punktam, kas ir tikai 15km uz priekšu? Daudz sliktāk jau nevar būt. Un Ilzei arī vieglāk piebraukt. Tā arī daru. Vēl tikai kaut kas ir jāpaēd.

Par ēdināšanu gan jāsaka, ka Itāļiem liels mīnus. Domāju, ka viņiem ir no kā pamācīties, kaut vai no mūsu pašu Igauņu bāleliņiem. Pirmkārt, ēdiens, manuprāt, nav diez ko atbilstošs tādām slodzēm – dažādi cepumi un smilšu mīklas pīrāgi. Tos ir grūti norīt. Labi, ir banāni, bet praktiski nekā sāļa – tikai siers un sāls trauciņš. Lielu vilšanos sagādā, ka nav nekāds buljons ar vai bez nūdelēm, kas man tik ļoti palīdzēja pagājušajā gadā CCC. Nav arī melnā tēja – tikai saldi dzērieni. Vārdu sakot, palieku nedaudz pikta. Bet nu apēdu to, kas ir, padzeru izotonisko/sporta dzērienu un dodos tumsā.

Ļoti stāvs ceļš vijās kalnā un augšā kāpšana arī nesagādā tādas sāpes. Iespējams arī tāpēc, ka iedzēru 2 Ibumetīna tabletes un tās sāk iedarboties. Vienu pēc otra panāku un apdzenu vairākus skrējējus. Pamanu arī, ka sliktā dūša pārgājusi, bet diemžēl drīz tā atgriežas. Bet kāpēc slikti man paliek drīz pēc tam, kad esmu padzērusies no savas „kamieļa”? Hmm… Prātā ataust stāsti par dažu biedru piedzīvoto citos skrējienos. Vai tiešām vainīgs mans sporta dzēriens? Pārāk liela sakritība. Pagājušā gada skrējienā man arī bija Dion pulveris un viss bija lieliski, bet jā… toreiz bija citāds sastāvs. Sevi neapmānīsi – katru reizi, kad padzeros – paliek slikti. Skaidrs, šis konkrētais sastāvs manam organismam nav piemērots un mācība arī turpmākajiem mačiem – nepārbaudītiem dzērieniem – nē! Pāris stundu treniņš ar salīdzinoši pilnu vēderu neskaitās.

Drīz esmu sasniegusi kalna galu, un sākas noskrējiens lejup pa salīdzinoši stāvu taku, kas drīz pāriet lēzenākā celiņā. Vienā brīdī saprotu, ka skrienu pa priekšu kādiem 15-18 kungiem – bieži nenākas skriet pa priekšu tik daudz kungiem. Kā jāskrien pa stāvo akmens taku – šie man jož garām, tiklīdz nonākam uz egļu meža takām, kas man kā līdzenumu meitēnam pazīstamākas – es šaujos garām šamējiem. Un tā visu laiku. Vienu brīdi takas sadalās un skrienot neredzu vairs trases marķējumu. Apstājos un prasu saviem pavadoņiem – kā viņiem liekas, vai taka ir pareizā. Atbilde ir gauži vienkārša: we just follow you (mēs tikai sekojam tev – angl.). Paldies dievam, drīz arī ieraugu trases marķējumu un tik uz priekšu. Šķērsoju pirmo ledus – sniega pāreju – labi, ka ir tumšs un redzu cik tālu teorētiski varu nolidot. It kā pakāpieni taisīti, bet neteikšu, ka ļoti stabili. Un atkal ļipatu – ļekatu uz leju. Nez, pie sāpēm arī pierod vai tas tomēr ibumetīnu nopelns, bet tās ir panesamas. Drīz jau ieskrienu arī 2.punktā. Nesaudzīgi izgāžu ārā savu dzeramo un uzpildu orgu piedāvāto, kaut garšo tas pēc … nekā laba nevaru te pateikt. Ātri uzkožu un dodos prom.

Priekšā stāvs kāpiens – aptuveni 1250m uz jau zināmajiem Tre Cima Grande, bet labā ziņa – drīz, pavisam drīz sāks svīst gaismiņa. Sākumā dubļi Siguldas kalnu maratona noskaņās – kalniešiem, kā redzams, tie sagādā zināmas grūtības – katrai mazai pārplūdušai upelītei meklē pus minūti apkārtceļu. Es šīs vietas pārvaru viegli pārlecot no akmeņiem uz cinīšiem un otrādi – sajūtas kā mūsu mīļajos Latvijas mežos, uhhh… jāsmaida. Šajā vietā kalnā vijās visai stāva, bet plata taka, vingrā solī atkal panāku vienu skrējēju pēc otra. Taisnākus gabalus skrienu. Tā nemanot gaisma jau uzaususi, un taciņa tik vijās augšā un augšā, bet gana lēzena, lai skrietu. Skrienas viegli, ja neskaita sāpes, bet par tām labāk nedomāju. Iznākot no meža, vienā klajumā atklājas brīnišķīgas klinšu sienas un rīta saulīte daudzkrāsaini rotaļājas tajā – aiz prieka veltu pāris dejas soļu kalnam, uzsmaidu un aidā – prom mežā. Drīz panāku 3 dāmu grupu gados, ar kurām visa skrējiena laikā satiekos nepārtraukti un nodibinās sava veida atbalsta grupa – viņas uzmundrina mani, es – viņas. Ēdināšanas punktos man tiek parādīts, pie kura galda var dabūt gardāko kumosu vai siltāko tēju (tālākajos punktos tēja jau bija pieejama). Lai gan tikai viena no viņām runā lauzītā angļu valodā, saprotamies gauži labi, laikam smaids, atvērts prāts un enerģiski žesti spēj aizstāt daudzas valodas. Arī pēcfiniša dušā no viņām saņemu patiesus apsveikumus un rūpes, kur palikšu šo nakti. Nepamet sajūta, ka, ja teiktu, ka nav kur palikt, tiktu ieaicināta ciemos. Kalni un grūtības satuvina cilvēkus.

Drīz jau esmu uzkāpusi pie Misurina ezera, kas ir aptuveni 3km taisnais skrējiens. Viss būtu labi, ja vien tā kāja nesāpētu, mazs kalns (salīdzinoši) un jāskrien garām otram ezeriņam, tad drīz taka vijās garām vienai no nakšņošanas vietām, kad tā pa govs ganībām un zvaniņu pavadībā aizvijas kalnā. Sākumā kāpjas viegli, bet visai drīz sāku just, ka vienkārši nav spēka un ēst arī gribās kā elle. Nezinu kāpēc neapēdu kādu batoniņu, bet turpināju stampāt augšā. Pavisam drīz jau sākas arī stāvais kalna beigu uzgājiens, kas sagādā ārkārtīgi lielas grūtības. Skaitu no 1-10 un attiecīgi mehāniski lieku soļus – tīrā gribasspēka dresūra, kas atkārtosies arī citos kalnos. Nospraužu sev mērķus līdz kurienei jāaiziet, lai atvilktu elpu. Šitāds bezspēks mani nekad iepriekš nav piemeklējis. Dusmojos uz sevi, ka es tāds nīkulis, ka neesmu pietiekami trenējusies. Bet varbūt neprotu sadalīt prioritātes? Varbūt vajadzēja izlaist EČ rogainingā? Galu galā pēdējo 5 nedēļu laikā šī ir 3. diennakts gonka. Vārdu sakot, cīņā ar kalnu rodas 1001 doma, viena no viņām – nekad vairāk neskriešu, bet sirdī zinu – mazāk arī nesanāks…

Sāku arī satraukties – šis ir kāds 40.-45.km Ko es darīšu vēlāk? Āaa, pareizi, es tak` vispār domāju izstāties! Nav ko satraukties un soļoju tik tālāk. Tagad mazliet paanalizējot visu notiekošo un vēlākās sajūtas saprotu, ka bezspēks bija no neēšanas – man diemžēl enerģijas līmenis drastiski krītas un attiecīgi spēks arī. Ar lielām pūlēm uzvelkos kalnā. Nav pat prieks par skaisto skatu – tik viena doma prātā man – kā tikt pie ēdamā. Gatavais rimčiks.

Ieeju ēdināšanas punktā – tieku pie sen gaidītā buljona ar nūdelēm. Drošības labad paprasu otru porciju, arī tēja te laba. Uz Colu vai sporta dzērieniem i ne virsū negribas skatīties. Paēdu, aizeju uz pārģērbšanās telti, samainu plāksterus, kas sniegos un pārplūdušajās upītēs galīgi nonākuši nost un šļūkā pa zeķēm. Tā var dabūt arī tulznas! Viss, jādodas tālāk. Ak jā, kas paliek ar izstāšanos? Izdomāju, ka nākošais ir noskrējiens līdz Cimabanche, turklāt es neesmu redzējusi skaisto kanjonu, kur mums jāskrien, un Cimabanche mani gaidīs Ilze. Tā jau sarunājām pirms skrējiena, jo sākumā atbalstu nevajag tik lielu, bet uzreiz pēc finiša dodamies atpakaļ uz Latviju, kas nozīme – pirmajā naktī Ilze būs galvenais stūrmanis un viņai labāk tomēr pagulēt.

Sniegs daudz un jāskrien cauri sniegu labirintiem

Kā jau paredzēju – skaisto skatu aģentūra pilnā krāšņumā – pļavas, kraujas, ūdenskritumi. Lēni tipinu lejā, kad paēsts – sajūtas atkal labākas. Tik vien, ja lejā skriešanas ātrums nebūtu tik katastrofāls – tik viens personāžs lejā skrien lēnāk par mani. Toties visi, kam nav slinkums, apjautājās par manu pašsajūtu pēc kritiena un iesaka doties pie ārsta, jo manas rētas un ar asinīm pārklātie ceļi iespējams izskatās ne visai labi. Landro, kur dežūrē ātrā palīdzība, arī dakterīši piedāvā „tehnisko apkopi”. Gan jau! Pagaidām tas netraucē. Noskrējienā izveidojas tāda kā 20-30 cilvēku grupiņa, kas tā arī turamies kopā līdz pat skrējiena beigām. Tumsā tas bija riktīgi forši, jo, ja kāds atpaliek, pārējie pagaida, uzmundrina, parāda ceļu. Ultra skrējienos nav konkurenti, bet domubiedri, kas viens otru atbalsta, jo galvenā cīņa notiek pašam ar sevi, ar saviem „es nevaru”. Drīz jau esmu noskrējusi no kalna, sajūtas arī labas un, ja vien tā kāja nesāpētu, varētu smiet. No kalna līdz nākošajam punktam Cimabanche vēl ejami savi 5-6 km pa absolūti garlaicīgu grantētu ceļu – tīrā kāju „drāšana”. Uz šāda seguma tās ātri vien atspiežas. Nu varēja tak izdomāt tie Itāļi kādu līkumu pa skaisto mežu! Dzen mūs pa bezjēdzīgu velo taku, turklāt arī velobraucēji neizskatās iepriecināti par to baru, kas traucē traukties. Tā, pie sevis pukojoties, nonāku ēdināšanās punktā.

Kanjoni, ūdenskritumi…

Ha.. ir jau kāds 68.km. Un es tak` domāju stāties ārā jau 50km atpakaļ. Pag, tagad gan nestāšos ārā. Atlikuši vien otri 50, kas vēl nebūs! Te top lēmums – jāiet līdz galam. Gan jau! Gan jau kājas sāpēs, gan jau būs grūti, bet apstāties – to gan nē! Ieraugu Ilzi, milzīgs tikšanās prieks abām. Man ir īstākais no īstākajiem līdzjutējiem un atbalstītājiem, kas gatavs palīdzēt man kā vien var un jūt līdz no sirds. Ilze kā jau mediķis, ierauga manus ceļus un prom nelaiž. Kamēr ēdu, ātri aiziet uz mašīnu pēc savas aptieciņas – drīz mani ceļi tiek pie 2 baltiem jo baltiem plāksteriem. Nemaz nebiju pamanījusi, ka kritiena rezultātā saplēstas ne vien bikses, teips izšķaidīts, bet arī kompresijas zeļes cietušas. Kamēr man tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība, par ko priecājas arī citi skrējēji no mūsu mini grupas, mums aiz muguras mierīgi uzsmēķē kāda dāma. Visiem, kas skatās ar izbrīnu uz smēķējošo ultramaratonisti, viņa mierīgi paskaidro – katram ir savas sliktās puses. Un tik mierīgi velk dūmu tālāk. Es ar` tik nobrīnos. Kā var vispār uzkāpt klanā tikko pēc smēķēšanas. No savām agrākajām gaitām zinu, ka es to nevarētu, elpu sit ciet, bet stiprie jau dara kā grib, pārējie kā var. Skrējiens ir kolorīts, tas gan. Šajā punktā vēl tiek izdarīts manevrs arī zolītēm – ja nav iespējams nest līdzi daudz kedas, tad nospiešanas un tulznu efektu var mazināt ar zolīšu nomaiņu.

Drīz atvadāmies un sarunājam tikties pēc 2 -2,5h Malga ra Stua, Ilze apsolās mani nākošajā punktā sagaidīt ar sāļo buljonu (ar vai bez makaroniem – kā sanāks). Ceļš vijas kalnā – nākošie aptuveni 5km stiepjas kalnā. Grūti man iet, bet daudz vieglāk kā no rīta. Tāpat jau brīžiem sanāk apstāties un atvilkt elpu, lai gan pulss nav liels – ap 140, tomēr elpot grūti. Noskrējiens visai stāvs, bet skrienas labi! Paklau, saku sev – tu vēl skrien? Tas taču brīnums! Un drīz jau esmu klāt Malga Ra Stua, kopumā man tas ir aizņēmis vien nepilnu pusotru stundu, loģiski – Ilzes vēl nav. Mazliet saskumstu, jo zona nav un uzzvanīt nevaru. Turklāt secinu, ka savu krūzīti esmu atstājusi iepriekšējā punktā… sū.. būšana. Kamēr gražojos, viena no manām iesirmajām draudzenēm iebiksta un parāda, ka te var dabūt zupu ar makaroniem! Jēēē, tā tik ir ziņa! Zupai būt! Ieēdu vienu bļodu, vajadzētu otru pirms stāvā kāpiena 20km garumā, bet vairāk nevaru. Atkal notinu kājas, domāju mainīt arī zeķes, bet saprotu, ka sausu zeķu nomaiņa slapjās kedās ir tas pats, kas mironim plāksteris. Nu neko – izsnaikstos, saprotu, ka Ilzes nav un dodos prom. Aizsūtu īsziņu, ka dodos jau tālāk. Zona nav…bet gan jau kādā brīdī aizies.

Vispirms ir 5km garš noskrējiens pa egļu mežu, kas man tīk gauži labi, un drīz pēc tam sākas kāpums, kas ved gar upītēm un ūdenskritumiem.

Lielā kāpiena skaistie mirkļi

Skrienot lejā no kalna saņemu brīnišķīgu uzmundrinājuma īsziņu no savas ģimenes, uh… kā tas silda sirdi. Drīz pēc tam kāds labs draugs atsūta ziņu, ka viņam grūti jau paliek no īkšķu turēšanas. Tas liek pasmaidīt. Vispār jāsaka, ka pirms un šī skrējiena laikā ļoti daudz jauku un mīļu uzmundrinājumu, atbalsta esmu saņēmusi no savas ģimenes, draugiem un domubiedriem. Paldies liels par to.

Kāpjot augšup un cīnoties ar elpu, mūs pārsteidz lietus – uzvelku savu lietus jaku un soļoju tālāk. Ne cik tālu netiek, kad jāšķērso kalnu upīte labākajās raid.lv tradīcijās – tiek sameklēta šaurākā vieta un jāiet pāri… un tā 3 reizes. Labākajā gadījumā ūdens ir pāri ceļiem, sliktākajā gandrīz līdz staklei. Neviļus sāku domāt, vai Normunds L. nav itāļiem par padomdevēju piestrādājis? Dubļi kā Siguldas kalniņos, upju šķērsošana kā raid.lv mačos… ilgi jau nesanāk filozofēt, jo saņemu īsziņu no Ilzes, kas mani vēl gaida Malga Ra Stua. Sazvanāmies un vienojamies, ka tiekamies jau nākošajā punktā Col Gallina.

Sākas ļoti stāvs kāpums, kas mani burtiski piebeidz. Atkal gribas ēst. Lai gan kopš rīta ļoti rūpīgi uzmanu savu ēst ritmu – ik pa 20 – 30min tiek iemests kaut kas mutē. Cenšos padzerties no tīrajiem klanu avotiem, jo sporta dzēriens ir līdz šlipsei. Tomēr līdz ar stāvo kalnu, ēstgriba aug kā sēne pēc lietus. Vienīgā problēma, ka es sevī fiziski vairs nespēju dabūt iekšā sporta batoniņus un želejas – velk uz augšu. Cīnos ar refleksu apspiešanu un kaut kā noriju katru kumosu, bet sajūtas ir tik pretīgas, ka uzmetās zosāda. Vispār ēdināšanas jautājumam būs man jāpievēršas nopietnāk – šī nav pirmā reize, kad batoniņus vairs sevī nespēju iedabūt bez cīņas – salkanā garša vienkārši raisa refleksus, bet ēst gribas un tas ir nepieciešams turpmākajai kustībai. Šobrīd nezinu, kas varētu aizstāt želejas un batoniņus – lai ir viegli pēc svara, bagātīgi ar uzturvielām, bet sāļi! Atkal skaitu savu mantru no 1-10, atkal kājas tiek celtas ar gribasspēku un katru reizi, kad apstājos, kāds no mūsu mikro grupas mani uzmundrina, atbalsta, lai gan redzams – visiem ir ļoti, ļoti smagi, bet visi viens otram pasmaida, pasaka kādu labu vārdu. Soli pa solim tiek pievārēts metrs pa metram, bet pāreja liekas bezgalīga – tiklīdz šķiet, ka redzams jau gals – uzkāp un saproti – sasodīts, vēl viens pakalniņš, tad vēl viens… beigās jau esmu uzcīnījusies, lai gan jūtos pilnīgi iztukšota gan morāli, gan fiziski.

Tagad 5km noskrējiens, kas ved pa skaistu serpentīna ceļu lejup cauri klints arkai, garām liecībām no 1. pasaules kara, kad šajos kalnos notika cīņas starp Itālijas un Austroungārijas karavīriem. Daudz to liecību – ar akmeņiem nocietinātas tranšejas, kalnos izcirsti alu labirinti un nocietinājumi. Ir interesanti. Ceļš arī gana labs, un es vēl jaudāju tipināt lejā… pašai pārsteigums par sevi – šajā fiziskajā nabadzībā. Tomēr prieki nav ilgi un sākas atkal kāpums praktiski pēdējās pārejas augstumā, lai vestu pēcāk lejup. Man par to ir pārsteigums – trases profilā nekas tāds nav atzīmēts. Atkal pukojos uz itāļiem, skaitu mantru un solos – nekad vairs. Bet nu drīz jau sākas pēdējais noskrējiens pirms atspirdzināšanās.

Ietipinot Col Gallina

Uh… 95km ir pievārēti. Psiholoģiski šo biju nolikusi kā būtisko robežu, kas sasniegta pēc 2.lielā kāpiena, kas veda no 75. – 95. kilometram. Tālāk kopā jāpieveic 900 kāpuma metri, bet tie ir sadarīti vienā lielākā kalniņā un divos mazākos. Paēdu desu maizītes, tās arī salieku jakas kabatā, un dodos uz priekšpēdējo punktu. Pa līdzenumiņu vēl patipinu, un drīz jau sākas atkal kāpiens un mantras skaitīšana. Man pa priekšu iet gados vecāks pāris – prieks skatīties kā viņi viens otram palīdz un atbalsta, pagaidot, padodot roku… brīnišķīgi. Kāpjot pirmajā kalnā migla izgaist un apkārtne ietinās nedaudz dūmakaini sārtā saules atblāzmā. Atkal es smaidu, smaidu par pāri, kas viens otru atbalsta, smaidu par bezgala skaisto dabu… bet tikai pavisam nesen man bija viss līdz šlipsei… jā, šajā skrējienā emocijas mainās pa 180 grādiem nepilnas stunda laikā… hmmm… Arī laikapstākļi ir tik pat mainīgi kā mans noskaņojums – pavisam drīz mūs ieskauj necaurredzama migla un ledains vējš. Kalns nav viegls, bet pat par spīti slīpumam pieveicams vieglāk kā iepriekšējais. Uzkāpjam līdz pārejai, kur mūs sagaida kalnu būdas iemītnieku pašrocīgi vārītā tēja no zālītēm un ar īstu medu. Mmmmm… šeit man saka, ka esot Bella Panorama! Protams, grūti apstrīdēt, jo neko jau nevar redzēt – migla bieza kā piens. Pasaku paldies par tēju un kopā ar vienu japānieti dodamies lejup. Migla ir tik bieza, ka īsti nevar saskatīt ceļu, pa kuru jāskrien lejā. Ceļš kā jau kalnu ceļš – šaurs, stāvs un akmeņains. Tipinu tik lejā, bet vairāk sanāk iešana, jo taka drīz ieved tādos akmens labirintos, ka var aizmirst par skriešanu, tas ir tipināšanu – tie ir pārklāti ar dubļiem, vietām sniega klajumi. Man jau sāk apnikt šitā ņemšanās, miegs arī sāk nākt virsū kā elle. Kā ne kā – nav gulēts no piektdienas rīta, tātad kādas 36-38 stundas. Un atkal man gribās ēst. Tāda sajūta, ka vienīgā cīņa ir ar domām par „karbonāri” un izotonisko batoniņu gremošana. Ak, jā, protams, arī kāja nav pārgājusi. Kaut kā izkuļos līdz priekšpēdējam posmam – atlikuši vien 18km. No vienas puses tas ir viegli – kas tad ir 18km, no otras – ātrāk gribas tos pieveikt, lai ir miers.

Priekšpēdējais posms 7km garumā ved apkārt kalniņam pa visai nedrošu taku – pāris vietās ir pat brīvprātīgie, kas palīdz skrējējiem tikt pāri akmeņainākajām vietām, jo akmeņi ir dubļaini un slapji. Pienāk arī pēdējais stāvais kalns – nu vispār ir sajūta, ka tajā nekad netikšu. Skaitu soļus no 1-100 un tad ņemu pauzīti. Un tā līdz gandrīz esmu kalna galā. Pretī nāk kāda tūristu grupa un saka, ka šis jau pēdīgais stāvais kalns – tas uzmundrina. Ir izvilkts laukā arī pieres lukturis – jau satumsis. Biju cerējusi pieveikt trasi ātrāk, bet laikam jau šajā situācijā ne uz ko labāku nevaru cerēt. Vēl palicis neliels noskrējiens, tad kāpums un tad – pēdējais skrējiens lejā 11km garumā. Pēdējā kāpienā vairs īsti netieku līdzi savai grupai un eju viena – ceļš ir gana plašs. Tik vienā brīdī saprotu – es te esmu kādreiz gājusi, šī aina ir zināma – ceļš, vientulīgais lukturis, skrējēji priekšā, pilsētiņas ugunis lejā… Nav pirmā reize, kad nosapņota kāda aina no nākotnes tik precīzi. Sajūtos mazliet neomulīgi un pielieku soli.

Ieeju pēdējā punktā, kur laimīga apēdu vārītu olu un ar mizu vārītu kartupeli! Ku, labi!!! Cik gan bieži mēs ikdienā nenovērtējam vienkāršas lietas, ko uzskatām par pašsaprotamām? Tā dēļ vien ir vērts sevi mocīt dienu un nakti, lai saprastu – dzīve ir bezgala skaista un tā sastāv no daudz un maziem sīkumiem. Mēs varam priecāties par katru no tiem, izbaudot sniegto, vai uzlūkot visu vienā veselumā, gaidot lielā brīnuma atnākšanu. Es laikam piederu pie tiem, kas vēlas neskaitāmas lietas baudīt šeit un tagad, elpot ar pilnu krūti un sajusties dzīva. Ar smaidu celties un iet gulēt, dejot un skriet, kur vēlos un kad vēlos – tāpēc man vajag to mazo lietu burvību just ik uz soļa.

Ha, mana grupiņa vēl nav aizgājusi no telts, tieku sagaidīta ar kaujas saucieniem! Ātri paēdu un steidzos kopā ar viņiem. Pēdējais lejupceļš ved cauri egļu mežam – viss vienos dubļos, stāvs kā miets. Vispār mani tie itāļi pārsteidz. Pamatā visur, kur esmu bijusi kalnos, takas parasti iet zig-zag veidā, bet itāļi izdomā, ka var maukt kalnam taisni pierē augšā. Liels ir manu biedru pārsteigums, kad es nostājos pakalniņa galā un pa dubļiem lejā šļūcu kā ar slaloma slēpēm – metode, kas Siguldas kalnu maratonos izkopta. Maniem kalniešiem neiet tik viegli, kā jau teicu – dubļi nav viņu substance. Tā pamazām no taciņas nonākam uz ceļa. Vajadzētu patipināt, bet nevaru – nespēju sevi morāli piespiest paskriet, pārāk daudz esmu to darījusi visa ceļa garumā, atminos, ka pagājušajā gadā CCC sevī radu spēkus pēdējos 8km noskriet, šeit es to nevaru. Nav motivācijas un arī kāja tomēr sāp, gribas arī sevi pažēlot… eju, eju, eju… daudzi paskrien garām, es tik eju, eju, eju līdz nonākam jau Cortinā – vēl tikai pāris līkumi pa pilsētu un ir… ir FINIŠS.

Es to izdarīju!!! Neticu! Un laikam neticēšu vēl ilgu laiku. No orgiem saņemu finišētāja vestīti un nobildējos!

Vai es vēlreiz skrietu šo distanci? Nē, šo noteikti nē, jo ir citas skaistas! Zinu, ka pēc Lavaredo man būs jāsaņem drosme pieteikties kam tik pat izaicinošam. Mana pašapziņa ir saņēmusi kārtīgu dunku – neesmu nekāda spēcīgā, kas var vienkārši noskriet 100+ km pa kalniem. No otras puses – bailes līdz šim nav mani atturējušas darīt dažādas lietas, kāpēc lai šoreiz tā būtu? Un ir jau pāris izaicinājumi priekšā un dažas idejas galvā.

Vēlreiz, nekad vairs!

* M.Freimanis